Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vinstona Čērčila slepenā vienība

Žurnāls „Ilustrētā pasaules vēsture”
Vinstona Čērčila slepenā vienība
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
1940. gads
1940. gads Foto: AFP/LETA

Britu spiegošanas organizācijā SOE bija iesaistīti labi skoloti elites karavīri, piedzīvojumu meklētāji un amatieri. Ne visas SOE akcijas norisinājās veiksmīgi, taču Čērčila speciālā vienība visā pasaulē izraisīja jukas un bāza sprunguļus Hitlera kara mašīnas riteņos.

Reinhards Heidrihs 1942. gada 27. maijā sēdēja sava tumši zaļā “Mercedes-Benz” kabrioleta aizmugurējā sēdeklī. 37 gadus vecais SS obergrupenfīrers bija viens no Ādolfa Hitlera ambiciozākajiem un nežēlīgākajiem vīriem. Heidrihs bija tas cilvēks, kurš praktiski organizēja ebreju iznīcināšanu. Daudzi nacisti viņu dēvēja par bendi un blondo nezvēru, jo tieši Reinhards Heidrihs bija atbildīgs par daudzām masu slepkavībām.

Mersedesa šoferis Johaness Kleins brauca, nolaidis kabrioleta jumtu. Heidrihs, baudot priekšpusdienas pavasara saules starus, sēdēja aizmugures sēdeklī un lasīja dokumentus. SS obergrupenfīrers bija ceļā no savrupmājas Prāgas nomalē uz savu kabinetu Hradčani pilī, kas atradās pakalnā virs pilsētas.

Kādā līkumā uz ceļa pēkšņi iznāca vīrietis. Kleins noskaitās un samazināja ātrumu. Tad gājējs izvilka mašīnpistoli, taču šāvieni neatskanēja. Vīrietis drudžaini darbojās ap drošinātāju. Kleins asi nobremzēja, paņēma savu pistoli un izkāpa no mašīnas. Pa to laiku Heidrihs piecēlās no aizmugures sēdekļa, izvilka savu pistoli un nomērķēja uz uzbrucēju. Vīrietim joprojām nebija izdevies izšaut no ieroča, un viņš metās bēgt.

Otrā pusē mersedesam parādījās vēl viens vīrietis. Viņš meta uz automašīnu rokas granātu, taču tā trāpīja pa mašīnas sāniem un aizripoja gabaliņu nostāk. Heidrihs ar acu kaktiņu ieraudzīja vīrieti, pagriezās un nomērķēja. Tajā pašā mirklī atskanēja dārds, nozibsnīja liesma, un granāta uz ceļa uzsprāga, radot dūmu mākoni.

Šķita, ka Heidrihs palicis neskarts. Viņš pavēlēja Kleinam skriet pakaļ vīrietim ar mašīnpistoli, bet pats izlēca no automašīnas, lai sāktu vajāt vīrieti, kurš bija izmetis granātu un meties bēgt. Taču, nolicis kājas uz zemes, Heidrihs sagrīļojās, ķēra pie gūžas un atmuguriski nokrita zemē.

Abi atentāta rīkotāji aizbēga. Heidrihu aizveda uz slimnīcu, kur viņš pēc nedēļas nomira. Atentāta laikā iedūrušās granātu šķembas viņam izraisīja asins saindēšanos. Ādolfs Hitlers uzsāka plašas medības, lai notvertu atentāta rīkotājus.

1940. gads
1940. gads Foto: AFP/LETA

Otrā pasaules kara sākumā ASV un Padomju Savienība vēl nebija iesaistījušās karā, savukārt briti jau cīnījās pret Vāciju, kas bija okupējusi lielu daļu Eiropas. Tāpēc Vinstons Čērčils deva pavēli “sakurt Eiropu liesmās”. Šim nolūkam bija paredzēts izmantot pagrīdes cīnītāju vienības, un tika nodibināta organizācija “Special Operations Executive” jeb SOE (Īpašo operāciju pārvalde). Slepenā organizācija izglītoja aģentus, kurus pēc tam sūtīja dažādos uzdevumos – veikt sabotāžas, atentātus un spiegošanu, kā arī organizēt pretošanās kustības hitleriskās Vācijas okupētajās zemēs. Abi vīri, kas faktiski nogalināja Heidrihu, bija SOE apmācīti čehi.

Tobrīd organizācija jau rīkoja akcijas tālu aiz ienaidnieka līnijām vācu okupētajā Eiropā. Sākumā SOE galvenokārt darbojās netālu no Lielbritānijas, valstīs, ko varēja viegli sasniegt ar lidmašīnām, taču, kad SOE pamazām izauga, operāciju teritorija paplašinājās tālākās zemēs – līdz pat Āzijai, kur SOE aģenti veica atentātus pret japāņiem Ķīnā, Birmā un Malaizijā.

Kopumā dažādās operācijās bija iesaistīti aptuveni 10 000 SOE aģentu. Lai viņi būtu labi sagatavoti visdažādākajām akcijām, aģentus skoloja izpletņlēkšanā naktī, mācīja darboties ar sprāgstvielām, iemācīja nažu izmantošanu tuvcīņā. Aģentus trenēja gadījumiem, ja viņi nonāktu vāciešu ielenkumā un nāktos atšaudīties.

Treniņi bija ļoti efektīvi. Čērčila speciālās organizācijas aģentiem vairākas reizes izdevās izrauties no vācu gūsta. Francijā dzimušajam autobraucējam un SOE aģentam Robēram Benuā 1943. gadā uz ietves Parīzē uzbruka trīs civilā ģērbti vācieši.

Viņi uzveica Benuā un iestūma automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Sēdēdams iespiests starp diviem vāciešiem, sagūstītais autobraucējs pamanīja, ka vienas durtiņas nav kārtīgi aizvērtas. Kādā asā līkumā Benuā grūda vācieti uz durtiņu pusi, viņi abi izkrita ārā un novēlās zemē. Benuā veikli pielēca kājās uz pazuda Parīzes ielās.

Kādā citā gadījumā, kad Benuā atradās vāciešu ielenktā daudzstāvu mājā, aģentam izdevās izlīst pa jumta logu un aizbēgt pa māju jumtiem.

1963. gads
1963. gads Foto: AFP/LETA

Radiste neizpļāpājas

Arī SOE indiešu izcelsmes britu aģente un radiste Nūra Inaijata Hāna vairākas reizes tik tikko izmuka no vāciešiem. Reiz Hāna atšaudījās, kad vācieši mēģināja viņu arestēt, ejot ārā no kādas skolas. Pie galvenās ieejas slēpnī gaidīja trīs četri vācieši, taču Hāna apņēmīgi izvilka savu pistoli un šāva tik efektīvi, ka vācieši steigšus metās meklēt paslēptuvi. Tikmēr Hāna varēja aizbēgt.

Nūra Inaijata Hāna bija viena no aptuveni 40 sievietēm, ko SOE izskoloja un nosūtīja uzdevumos uz okupēto Eiropu. Trešā daļa no viņām gāja bojā dienestā, un arī Hānai veiksme nesmaidīja mūžīgi. Kāds nodevējs viņu uzrādīja nacistiem. Hānu arestēja un nosūtīja uz vācu koncentrācijas nometni Būhenvaldē. Tur viņu klasificēja kā ārkārtīgi bīstamu ieslodzīto, kurai vienmēr jānēsā rokudzelži. Cietumsargi Hānu sita un spīdzināja, taču viņa atteicās sniegt jebkādu informāciju. 1944. gadā viņu nogalināja, iešaujot pakausī.

Hāna strādāja par radisti, un tā bija viena no SOE aģentu divām galvenajām funkcijām. Otrs uzdevums bija partizānu kara organizēšana. Šajā darbā bija ļoti svarīgi, lai aģents prastu tās valsts valodu, kurā darbojās.

Organizatoru uzdevums bija izveidot vietējās pretošanās grupas vai nodibināt kontaktus ar jau pastāvošām vienībām. Grupas pirmkārt un galvenokārt vajadzēja apgādāt ar ieročiem un sprāgstvielām, kā arī instruēt, kā tās lietot. Aģenti partizāniem deva padomus sabotāžu rīkošanā, taktikas jautājumos utt. Ieroču piegāde parasti notika naktīs, maz apdzīvotās vietās, kur tos nometa SOE lidmašīnas. Ieroču nogādāšanas laiku un vietu norunāja ar radista palīdzību, kurš no sava slēpņa pie vietējiem atbalstītājiem nosūtīja šifrētu ziņu SOE komandcentram Londonā.

Visu kara laiku Gestapo neatlaidīgi sekoja aģentiem un brīvības cīnītājiem. Vācieši ar nodevēju un dubultaģentu palīdzību iefiltrējās vairākās pagrīdes pretošanās grupās. Parasti šie dubultaģenti strādāja vāciešu labā vai nu draudu spiesti, vai lielas naudas pievilināti. Bieži vācieši ļāva SOE aģentiem turpināt darbu vairākus mēnešus, lai tādējādi novērotu un izdibinātu pretestības grupu tīklu.

Ēģiptē 1943. gadā
Ēģiptē 1943. gadā Foto: AFP/LETA

Aģenti ielaužas nacistu cietumā

Par spīti tam, ka viņus intensīvi medīja vācieši, SOE aģentiem un pagrīdniekiem izdevās izsist no ierindas vilcienus, transformatoru stacijas un fabrikas, kā arī apgādāt ar ieročiem simtiem pretošanās grupu. Līdzās šim tiešajam rezultātam SOE akcijām bija arī netiešais efekts. Lai okupētajās valstīs nodrošinātu ražošanu un satiksmi, vācieši bija spiesti patrulēšanai un apsardzei izmantot tūkstošiem karavīru, kurus citos apstākļos varētu nosūtīt uz fronti.
Viena no SOE riskantākajām akcijām norisinājās Polijā 1943. gada janvārī. Poļu SOE aģenti kopā ar brīvības cīnītājiem uzbruka Pinskas cietumam, lai no vācu gūsta atbrīvotu pretošanās kustības dalībniekus.

Operāciju vadīja aģents ar segvārdu Ponury. Pie cietuma galvenajiem vārtiem piebrauca kravas automašīna, un četri SOE aģenti, pārģērbušies par SS karavīriem, pavēlēja sargiem viņus ielaist. Iekļuvuši iekšā, viņi sargus nošāva. Grupa turpināja ceļu un izlauzās cauri vēl vieniem vārtiem. Viņi iegāja cietuma direktora kabinetā, nozaga atslēgas un atslēdza 40 cietuma kameras.

Straujais uzbrukums pārsteidza vācu cietumsargus nesagatavotus, un visiem ieslodzītajiem, aģentiem un pretošanās kustības dalībniekiem izdevās aizbēgt. “Tas bija mācību grāmatas piemērs, kā maza, labi trenēta desantnieku grupa, kas apgādāta ar moderniem ieročiem (automātiskām mašīnpistolēm), spēj pārsteigt ienaidnieku,” par šo akciju raksta spiegu vēstures pētnieks M.R.D. Futs. Viņš pats Otrā pasaules kara laikā aktīvi piedalījās franču pretošanās kustībā.

Operācija Pinskas cietumā, protams, bija veiksmīga, taču stratēģiskā ziņā krietni svarīgāki bija citi uzdevumi – piemēram, sabotāžas uz dzelzceļiem. Tikai Polijā vien sabotāžās cieta aptuveni 5000 lokomotīves, tās tika sabojātas ar sprāgstvielām, tām izņēma svarīgas motora detaļas vai smēreļļā iebēra gružus. Sabotāžas aizkavēja vācu armijas sūtījumus uz Austrumu fronti Padomju Savienībā, kur norisinājās Eiropas smagākās kaujas.

Citos gadījumos “upuri” paši palīdzēja sevi sabotēt. Tā, piemēram, sabotieri ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem uz vairākiem mēnešiem apturēja franču vieglo un kravas automašīnu rūpnīcas “Peugeot” darbību. Britu gaisa spēki bija bombardējuši “Peugeot” fabriku Monbeljārā 1943. gada jūlijā, kad vācieši bija piespieduši fabriku sākt ražot tanku motorus un kāpurķēdes. Bombardēšana prasīja 160 civiliedzīvotāju dzīvību, taču fabrikas ražošanas iekārtas īpaši necieta.

Britu SOE aģents Harijs Rī sazinājās ar fabrikas īpašnieku Rūdolfu Pežo, kurš ierosināja veikt sabotāžu pret svarīgām fabrikas iekārtām, nevis vēlreiz pakļaut bombardēšanai visu rūpnīcu. “Peugeot” strādāja 60 000 darbinieku, kas zaudētu darbu, ja fabriku iznīcinātu pilnībā. Aģents Rī uzvilka strādnieka kombinezonu un kopā ar “Peugeot” galveno elektriķi inspicēja fabriku. Elektriķis norādīja svarīgākās iekārtas, un naktī uz 5. novembri Rī un grupa pretošanās kustības dalībnieku ielavījās fabrikā. Elektriķa norādītajām iekārtām viņi pievienoja nelielus lādiņus ar laika degli, kuri uzsprāga, kad sabotieri jau bija nokļuvuši drošībā.

Akcija izdevās: fabrika bija slēgta sešus mēnešus. Tomēr citas mazāk veiksmīgas operācijas radīja SOE sliktu slavu britu ģenerāļu un izlūkošanas dienestu vidū. Special intelligence Service (SIS) nicīgi dēvēja SOE par “nesportiskas karadarbības departamentu”. SIS uzskatīja, ka sprādzieni un iespaidīgas akcijas piesaista pārāk daudz uzmanības, un deva priekšroku tradicionālām metodēm, kad spiegi ievāc informāciju slepenībā.

SOE nonāca konfliktā arī ar Lielbritānijas Ārlietu ministriju, kam nepatika, ka šī organizācija atbalsta komunistiskas pretošanās kustības, piemēram, Tito sarkanos partizānus Dienvidslāvijā. Taču SOE vadītāji un aktīvie aģenti nelauzīja galvas par politiku – viņiem bija svarīgi atbalstīt tās pretošanās grupas, kas “vislabāk prot nogalināt vāciešus”.



Hitlera nežēlīgā atriebība

Atentāts pret Reinhardu Heidrihu bija viens no SOE lielākajiem panākumiem, tomēr tam bija liktenīgas sekas. Simtiem SS karavīru pārmeklēja Prāgu, dzenot pēdas aģentiem Jozefam Gabčikam un Janam Kubišam, un visi, kas stājās viņiem ceļā, tika nošauti. Kopā ar citiem pretošanās kustības dalībniekiem Gabčiks un Kubišs paslēpās kapenēs zem Kirila un Metodija baznīcas. Kad vācieši izsolīja miljonu reihsmarku lielu atlīdzību, viens no partizāniem viņus nodeva.

17. jūnijā uzbrukumā baznīcai devās 700 SS karavīru. Pretošanās kustības dalībnieki turējās sešas stundas, taču, kad vācieši piepildīja pagrabu ar ūdeni, čehi uzspridzinājās. Viņi labāk vēlējās mirt nekā nonākt vāciešu rokās.

Tobrīd SS jau bija veikusi nežēlīgu atriebes akciju. 10. jūnijā nacistu vienības ielenca Lidices ciemu Prāgas pievārtē. SS nogalināja visus 173 ciema vīriešus, bet sievietes un bērnus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm. Līdz ar zemi nolīdzināja vēl vienu ciemu. Atriebjot atentātu pret Heidrihu, kopumā nogalināja 400 čehus. Lidices slaktiņā izdzīvoja tikai deviņi.

Par Čērčila slepenās vienības veiktajām akcijām represijas tika vērstas pret civiliedzīvotājiem, taču aģentus tas neaizkavēja.

“Mēs, pagrīdes pretošanās kustības dalībnieki, zinājām, ka mūsu darbam ir nozīme. Reizēm partizāni veica gandrīz neticamas operācijas. Mūsu vidū bija arī krāpnieki, nodevēji un noziedznieki, taču viņi bija mazākumā. Lielākā daļa no mums bija godīgi cilvēki, un mēs ļoti labi zinājām, ka darbojamies ārpus likuma robežām,” par savu darbību pretošanās kustībā teic vēsturnieks M.R.D. Futs.

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu