Kas ir tavu darbu pircēji? Mini kādu piemēru.

Starp maniem pircējiem bijuši ļoti dažādu profesiju cilvēki, gan turīgi, gan ar pieticīgiem līdzekļiem. Dažreiz es nemaz nezinu, kas tieši nopirka manu darbu, šī informācija bez pircēja piekrišanas netiek izplatīta. Dažreiz pēc darba nopirkšanas cilvēki man atraksta un pateicas par darbu. Un es vienmēr viņiem atbildu, pastāstot par konkrēto darbu kādas detaļas, kuras varētu viņiem likties interesantas, un arī iesaku, kā labāk šo darbu saglabāt, kādi apstākļi darbam ir labvēlīgi utt. 

Vislielāko starpību starp darba lielumu un cenu man gadījās piedzīvot 2016. gadā Jarmarkā, kad par ļoti pieticīga izmēra darbu (20x40cm) pircējs, atnācis ar naudas paku, samaksāja vairāk nekā tūkstoš eiro. Tas bija īsts veiksmes brīdis man kā māksliniecei, un tādu brīžu dzīvē nav daudz. 

Tagad no studentu Jarmarkas jāiesoļo lielās dzīves Jarmarkā...

Ir daži patiešām talantīgi studenti, kas var iztikt no savu darbu pārdošanas, bet to nav ļoti daudz. Domāju, ka Latvijā situācija vizuālās mākslas tirgū ir līdzīga situācijai mūzikā; ja tu nepiestrādā vēl kaut kur, pilnā mērā nodrošināt sevi ir grūti. Viena no izejām - meklēt ārzemju mākslas galeriju, kuru ieinteresēs tavi darbi un kura būs gatava ar tevi sadarboties. 

Mazs tirgus? Cilvēkus vienkārši neinteresē māksla? Nav tai līdzekļu?

Droši vien visi šie iemesli ir ņemami vērā. Salīdzinot ar turīgākām Eiropas valstīm, kopumā Latvijas iedzīvotāji maz interesējas par mākslu, bieži nevar atļauties to nopirkt un arī nevēlas tērēt par to naudu. Māksla tomēr ir savā ziņā luksusa prece. Protams, ir arī īstie mākslas mīlētāji, kas patiešām interesējas par kultūru un mākslu tai skaitā, viņi mēģina laiku pa laikam iegādāties kādu mākslas darbu, pārsvarā nelielas, nedārgas etīdes, plenēra darbus.

Arī ar mūsdienu, laikmetīgo mākslu situācija ir sarežģīta - cilvēkiem trūkst zināšanu, mākslas kurss skolās beidzas līdz ar impresionistiem, tālākā mākslas attīstībā viņi neorientējas un attiecīgi arī nesaprot. Jaunā māksla dažreiz pat izraisa agresiju.

Sarunā ar paziņām ieminējos par Marsēla Dišāna darbu "Strūklaka" (kas īstenībā bija rūpnieciski ražots pisuārs), un viņi neizpratnē dusmīgi jautāja: "Kas tā par mākslu - pisuārs no veikala?" Taču, kad teicu, ka, lūk, tieši šis mākslas darbs lika jums domāt, kas tieši ir māksla, apklusa un aizdomājās...

Trūkst elementāras izglītības. Padomju laiks pieradināja skatītājus pie reālisma kā vienīgā “pareizā” stila mākslā, kā arī pieradināja uztvert tieši literāro saturu gleznā (kā, piemēram, glezna "Atkal divnieks"). Skatītājiem praktiski nebija jādomā pašiem, kāds ir darba saturs un jēga, viss bija skaidri pasniegts un pateikts, lai izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem. 

Turpretī mūsdienu māksla mēģina iesaistīt skatītājus, ļaujot viņiem arī savā ziņā piedalīties mākslas radīšanas procesā ar savām asociācijām, fantāziju un iztēli.

Par mūziku mazliet vēlāk. Pastāsti nezinātājiem sīkāk par to, kas ir etīde, kas plenēra darbs un kas nopietna glezna. Šķiet, ka bieži mākslas izsolēs nonāk visi trīs formāti, bet ne visi pircēji saprot, ko un par kādu summu pērk. Ja tas ir Pauļuks, tad Pauļuks un viss.

Tad jāsaka tā: ir skice - tas ir īslaicīgs darbs (aptuveni no 1 līdz 40 min.), kurā mākslinieks ātri piefiksē to, kas var noderēt turpmākajam darbam. Var skicēt, piemēram, figūru, lai ir vairāku pozu/kustību izvēle turpmākajām gleznām, var skicēt sejas mīmiku, galvas pagriezienus, rokas kustības, koku siluetu, mākoņu formu utt. Var, piemēram, braukt trolejbusā un ātri skicēt sēdošus cilvēkus, lai atrastu sev vajadzīgus tipāžus. "Etīde" un "plenēra darbs" bieži, bet ne vienmēr, ir sinonīmi. Abi tie ir īslaicīgi darbi (pusstunda – 3-4 stundas). Taču plenēra darbs attiecas tikai uz darbu, kas gleznots/zīmēts dabā, svaigā gaisā. Etīde var būt gleznota arī studijā, un gleznojamais objekts var būt cilvēka galva/figūra, kaķis, puķe, interjers utt. Etīdē mākslinieks piefiksē krāsu un toņu attiecības, formu raksturu, noskaņojumu. Vēlāk etīdi vai plenērā uzgleznotu darbu var izmantot, lai izstrādātu kādu “pamatīgāku”, detalizētāku darbu (ja gribas). Praktiski visi plenērā gleznotie darbi ir etīdes, ja gleznoti ne ilgāk par vienu dienu. Ivans Šiškins (es lasīju viņa dienasgrāmatu), cik zinu, plenērā būvēja molbertu turpat uz vietas, no kokiem, zariem, būvēja arī sev kārtīgu sēdvietu un gleznoja vairākas dienas kādu konkrētu mežu vai citu dabas skatu, tātad tā jau bija glezna. Izsolēs un antikvariātos var redzēt arī skices vai etīdes, kuras mākslinieks varēja uzgleznot kādās 20 minūtēs.

Ja šis mākslinieks ir ļoti labs un viņa darbu nav daudz, tad cena ceļas. Ja darbu ir daudz un skice ir vienkārša darba skice, tad tai ir vairāk vēsturiska vērtība nekā mākslinieciska.

Annas Pommeres darbs, kas tapis pēc ceļojuma pa Gruziju:

Sanāk, ka rūpīgi, ilgā periodā izstrādāts studenta darbs Jarmarkā var objektīvi būt dārgāks nekā kāda, piemēram, Staņislava Kreica - profesionāla un atzīta autora etīde vai plenēra darbs?

Tas ir ļoti grūts jautājums. Mākslā runāt par objektivitāti gandrīz nav iespējams. Ja esi padomju perioda mākslas darbu kolekcionārs un tevi interesē reālistiski uzgleznotas ainavas, tad vērtīgāks tev pašam, protams, liksies Staņislavs Kreics. Tad tu iegādāsies viņa etīdi vai skici, nevis mūsdienu mākslas paraugu. Bet, ja, piemēram, Kreica skices ir bieži sastopamas antikvariātos un izsolēs un tev šāda glezniecība neliekas īpaši "svaiga", jo šāda stila gleznu padomju laikā bija daudz, pie tam tevi arī interesē mūsdienu māksla, tad tu izvēlēsies nopirkt, piemēram, Madaras Neikenas ainavu. Es pati, piemēram, neatteiktos no šādas iespējas. Tad būsi gatavs maksāt vairāk par Neikenas darbu. Kaut arī Madara glezno plenērā un ļoti ātri. Taču viņas darbiem šis fakts piešķir vēl lielāku vērtību. Viņa glezno "alla prima", liekot krāsu uzreiz, neko nelabojot, respektīvi - kļūdīties viņa nedrīkst, jo labot arī nedrīkst. Bet, tieši pateicoties šai gleznošanas manierei, viņas darbi "elpo", ir ļoti svaigi, tīri krāsās un kompozīcijā.

Un tomēr par to mākslinieku - bezdarbnieku...

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka vistalantīgākie sāk izcelties uzreiz, diezgan ātri. Vēl viens piemērs - Sandra Strēle, kura, LMA mācoties, dabūja gan SEB bankas stipendiju, gan Teterevu fonda stipendiju, gan visādas citas balvas. Viņu varēja pamanīt uzreiz vēl LMA sagatavošanas kursos. Tik spilgtu talantu nav nav daudz. Pārējie pēc akadēmijas pabeigšanas parasti meklē darbu, kas būtu saistīts ar mākslu, un mēģina brīvajā laikā turpināt gleznot.

Man sanāca runāt ar dažiem profesoriem par to, kā viņi novērtē LMA studentus salīdzinājumā ar citu augstskolu studentiem. Un visi atsaucās ļoti pozitīvi. Atceros, ka nelaiķis profesors Andris Rubenis raksturoja akadēmijas studentus kā nestandarti domājošus un zinātkārus. Mācību process akadēmijā ir organizēts tādā veidā, lai maksimāli plaši pavērtu studentu domāšanas robežas. Pasniedzēji mēģina panākt to, lai mēs neradām mākslu tāpat vien, lai katram darbam apakšā būtu kāda doma, saturs un jēga. Tas pieradina domāt, pamatot savu viedokli, meklēt sev interesējošās tēmas un strādāt ar tām. Tāpēc arī vēlāk akadēmijas studenti ir spējīgi atrast darbu. Protams, akadēmijā ir arī daļa studentu, kas sevī iemieso klasisko mākslinieka tēlu, kādu to bieži iedomājas ar mākslu maz saistīti cilvēki, t.i., klusu, intravertu cilvēku-sapņotāju, absolūti nepraktisku un bieži vien neloģiski domājošu. Ir arī tādi. Un viņiem nav viegli, ja talants nav tik ļoti spožs. Bet šādiem cilvēkiem vienmēr ir grūti, neatkarīgi no tā, kurā skolā tie mācās, un tieši akadēmija šiem cilvēkiem nereti ļauj sevi atrast, atplaukt, noticēt saviem spēkiem. Tāpēc nedomāju, ka LMA rada bezdarbniekus. Tas drīzāk ir aplams spriedums.

Kā izvēles kursu esi izvēlējusies arī grafiku. Ar šo žanru ir arīdzan dīvaina situācija. Pirmskara grafika, šķiet, ir par adekvātām cenām (simtos eiro), padomju laiku - Duburs Drekslers, Dzidra Ezergaile u.c. par "kapeikām" (daži desmiti). Kāda situācija ir ar jaunajiem grafiķiem, kādas ir viņu iespējas izdzīvot?

Kas attiecas uz grafiķiem - atšķirībā no gleznotājiem, cik zinu, grafiķiem ir lielāka iespēja atrast darbu, kas ciešāk saistīts ar viņu profesiju, piemēram, grāmatu izdevniecībās vai datorgrafikas jomā. Cits jautājums - cik ļoti viņi ir brīvi, strādājot ar izdevēju vai citu klientu. Viņiem jābūt arī labām saskarsmes spējām un komunikācijas prasmēm, lai nonāktu pie laba galarezultāta. Gleznotājam šajā ziņā ir vieglāk, pircējs atnāk jau tad, kad glezna ir gatava un jāmāk vienoties tikai par cenu. Dažreiz pasūta, protams, arī kaut ko konkrētu, visbiežāk portretu, gadās, arī kāda mājdzīvnieka portretu vai ainavu dāvanai. Ja pircējs pasūta gleznu, tad parasti sižetiski kaut ko ļoti vienkāršu. Internetā pat klīst tāds apraksts, ko cilvēki labprātāk pērk, piemēram, labi pērk abstrakcijas, ainavas, puķes, saulrietus, pērk buļļus, bet sliktāk - govis; pērk gaiļus, bet nepērk vistas (smejas). Mēs, gleznotāji, dalāmies ar šo sarakstu Facebook, un tiešām tajā visā ir daudz patiesības.

Tāpēc atkal jāpieskaras tam, cik maz cilvēki izprot mākslu un kurp tā virzās. Starp citu, ārzemēs, Rietumeiropā, ar to visu ir daudz labāk.

Londonā, braucot autobusa otrajā stāvā, es redzēju, ka praktiski visos dzīvokļos uz sienām ir gleznas vai reprodukcijas. Manā lētajā viesnīcā vienā istabā bija astoņas grafikas reprodukcijas.

Bet vienā restorānā, vidēji dārgā, uz sienām karājās skices, akurāti ierāmētas, it kā tās būtu labas gleznas. Šādas skices (un pat labākās) LMA studenti var uztaisīt ātri un daudz un var pēc plenēra skates arī izmest laukā (ja Jarmarkā nenopērk). Starp citu, atsevišķa tēma par to, ka pie mums, Latvijā, pateicoties padomju pārpalikumiem (kultūras ziņā). glezno daudz labāk nekā daudzās Eiropas valstīs, zinu tāpēc, ka pati palīdzēju gleznot vairākiem "Erasmus" studentiem. Pat nopelnīju pateicības vārdus skates laikā no viņiem.

Faktiski būtu jābūt tā, ka mūsu profesionāļu darbiem to augstās kvalitātes dēļ būtu labas iespējas konkurēt starptautiskajā tirgū? Un nav pat jābūt māksliniekam ar lielu vārdu.

Tā arī ir. Latvijā ir daudz labu mākslinieku un arī daudz labu mūziķu. Ir bijuši gadījumi, kad LMA students, aizbraucot uz ERASMUS programmu, tiek atbrīvots no nepieciešamības apmeklēt zīmēšanas nodarbības, jo pasniedzējs viņam tā arī pasaka: “Tev šeit nav ko darīt, tu zīmē labāk par mani.” Uz Latvijas Mākslas akadēmiju bieži brauc viesi – ārzemju mākslas augstskolu pasniedzēji gan no Eiropas, gan arī no citām pasaules valstīm. Viņi bieži augsti novērtē mūsu studentu sniegumu. Arī starptautiskajās izstādēs LMA studenti nereti iegūst balvas un pirmās vietas. Daži mani draugi, kuri ir akadēmijas studenti, atrodot labus darba piedāvājumus ārzemēs, jau diemžēl ir aizbraukuši no Latvijas uz ilgāku laiku, bet varbūt arī pavisam. 

Man ir daudz draugu un paziņu starp mūziķiem, tāpēc zinu, ka arī mūziķi bieži brauc projām no Latvijas augstāka atalgojuma un lielāka pieprasījuma dēļ; viņiem šī piespiestā pārvākšanās uz citu valsti ir vēl aktuālāka, jo klātienē jāpiedalās muzikālajā sniegumā, tā ir profesijas specifika. Zinu, ka konservatorijas studentiem ārzemju augstskolas piedāvā budžeta vietas uzreiz pēc bakalaura pabeigšanas, jo arī viņu sagatavošanas līmenis ir ļoti augsts, bet Latvijā pie mums vienkārši fiziski nav daudz brīvu budžeta vietu. Tādā veidā mēs faktiski zaudējam šos talantīgos jauniešus, kurus vēlāk paši aicinām uz viesizrādēm pie mums atpakaļ, uz Latviju. Domāju, ka tā ir valsts līmeņa problēma. 

Atgriežoties pie vizuālās mākslas, jāsaka, ka ir mākslinieki, kurus labi pārdod galerijas (ārzemēs pārsvarā), jo viņu darbi ir "skaisti" un labi der interjeros. Un ir mākslinieki, kuru darbus ir grūti pārdot galerijās, jo tie var būt ļoti specifiski pēc sižeta vai izpildījuma - grūti saprotami "parastai publikai", vai arī ļoti lieli, vai arī ir neierastos formātos, piemēram, skulptūras no rīsiem vai ziedputekšņiem. Tādiem māksliniekiem atliek cerēt uz to, ka kādreiz viņu mākslu pirks muzeji vai arī aicinās piedalīties nopietnas izstāžu zāles un galerijas. Par to, ka viņi patiks plašākai auditorijai, viņi nevar sapņot. Reti ir arī tādi, kas apsteiguši savu laiku un tāpēc nevar pārdot savus darbus, kā bija ar van Gogu, piemēram. Eiropā mākslas skolas sadalījās divos izteiktos virzienos, ir skolas, kas vairāk māca konceptuālo domāšanu un salīdzinoši maz māca tādas disciplīnas kā gleznošanu vai zīmēšanu. Pie mums bija vairāki studenti no Erasmus, kas nemācēja vai slikti mācēja zīmēt vai gleznot. Viens puika no Francijas man stāstīja, ka viņiem ir ļoti daudz jāraksta par savu mākslu, ja pareizi atceros, ap 300 lpp. gadā. Es viņam jautāju: kāpēc tad tava nodaļa skaitās glezniecības nodaļa, nevis literatūras vai mākslas filozofijas? Un ir skolas, pie kurām daļēji pieder arī LMA, kurās vēl joprojām akcentu liek uz klasiskām mākslas disciplīnām: zīmēšanu, gleznošanu, skicēšanu. 

Daži mūsu studenti uzskata, ka šādas disciplīnas ir jāmācas bakalaura laikā, bet maģistrantūrā labāk praktizēt pavisam brīvu pieeju mākslai, lai students varētu strādāt jebkurā tehnikā un radīt tādus darbus, kādus viņš vēlas, bez jebkādas uzspiešanas no pasniedzēju puses. Šogad akadēmija jau atteicās no darbnīcām (figuratīvās, multivizuālās un konceptuālās) Glezniecības apakšnodaļā, lai studentus absolūti nekas neietekmētu. Mēs arī drīkstējām izvēlēties jebkuras citas apakšnodaļas pasniedzēju par sava maģistra darba vadītāju.

Taču man liekas, ka būtu tomēr skaisti, ja mēs saglabātu mūsu pietiekoši vēl augsto tehnisko iemaņu līmeni, pievienojot tam klāt konceptuālo domāšanu. Ceru, ka tieši šo ceļu akadēmija arī sākusi iet.

Arī tavi darbi nav no "skaisto" kategorijas

Jā, pavisam nesen pievērsos asamblāžām. Daļēji Džozefa Kornela (Joseph Cornell) ietekmē. Piemēram, viena asamblāža saistīta ar manas ģimenes vēstures notikumiem (skat. attēlu). Mans vectēvs Gavrils Koržs no 1925. līdz 1927. gadam dienēja padomju armijā un tika nosūtīts uz Arhangeļsku apsargāt represēto nometni. Viņa sieva, mana vecmamma Anna Koržs regulāri nodeva caur vectēvu dažādas drēbes un pārtikas produktus ieslodzītajiem. Viņas pašas vecāki arī bija represēti uz Sibīriju, bet brālis ar māsu, vēl bērni būdami, tikai laimīgas sagadīšanās dēļ izbēga no nošaušanas represiju laikā. Ieslodzītie pateicībā uztaisīja mantiņas no koka un atdeva vecmammai viņas bērniem. Taču, kad vectēvs ieraudzīja šīs mantiņas, viņš pasteidzās tās iemest krāsnī, jo sekas šādam atradumam varēja būt dramatiskas. Asamblāža sastāv no koka kastītes, kas ir atrasta Mālpils profesionālajā arodskolā un papildināta ar manis pašas izgatavoto un novecināto atvilktnīti un lelli, ko es uztaisīju bērnībā 7-8 gadu vecumā. Atvilktnīte ir nokrāsota zilā krāsā, kas ir plaši izplatīta Ziemeļkaukāzā (manu vecvecāku dzimtenē). Atvilktnē zem stikla ievietots koka grabulis zīdaiņiem ar punktainu zīmējumu, kas sasaucas ar līdzīgu zīmējumu uz lelles kleitas. 

Cik daudz laika sanāk veltīt vēl vienai tavai kaislībai - mūzikai? Kas jauns grupas "Eskimo" nometnē?

Pašlaik domāju par to, kādā veidā varētu savienot savu nodarbošanos ar vizuālo mākslu ar mūziku. Un vai tas būtu interesanti - dziesmas piesaistīt gleznām vai skulptūrām, radīt kaut kādu sintēzi? Šovasar Latvijā “Mākslai vajag telpu” projekta ietvaros notiek izstādes, kas tiek apvienotas ar kāda no zināmiem mūziķiem uzstāšanos. Faktiski man ir līdzīga ideja, bet tai vēl vajag laiku, lai tā varētu skaidri noformēties. 

Manam ilggadējam grupas biedram Ivaram tagad ir daudz materiāla, lai varētu rakstīt albumu, turpinot "Eskimo" projektu, un pirmo dziesmu mēs nesen esam jau ierakstījuši. Taču tas iet paralēli manai gleznošanai. Jautājums par mūziku mani nedaudz mulsina, jo uzskatu, ka mākslā jāieguldās pilnīgi, citādi nekas nesanāks (to es sapratu, kad sāku mācīties akadēmijā). Tieši tāpat kā vizuālajā mākslā, ja nav milzīgs talants, tad ļoti daudz jāstrādā. Man šādas iespējas kopš bērna piedzimšanas vairs nav. Bet es jau gadu mācos konservatorijā akadēmisko dziedāšanu, jo atteikties no mūzikas pilnībā diemžēl nevaru.

Annas Pommeres darbi pieejami šeit.