Ieskats intervijā rakstveidā

Hip-hops pasaulē ir no subkultūras pārgājis jau popkultūras statusā. Kā mūsu pašu hip-hopa grands un pārstāvis redz situāciju ar hip-hopu un repu?

Kā tu mani pieteici?! (Smejas) Latvijā, man šķiet, viņš ir atdzimis, jo tad, kad es palaidu projektu MESA, tad viņš tiešām bija tāds bišķiņ, bišķiņ pagrimis. Es vēl baidījos, sēdēju ar menedžeri un domāju - vajag, nevajag, vajag, navajag, bet iekšējais tāds - vajag, vajag! Gati, tev ir ko teikt! Man bija tādas bailes, ka tieši tāpat kā rokmūzika, pankroks pamiruši ir kaut kur, tad arī hip-hops bija pamiris pie mums… Tad es domāju - nesapratīs kaut ko, bet nē - darām… Mēs to darījām un viennozīmīgi - cilvēki atzina, un viss bija super.

Globāli, es pateikšu, ka jā, tieši tā, kā tu pieminēji. Viņš no tādas īstas hip-hop kultūras ir aizgājis jau par popmūziku kaut kādā ziņā, tāds ļoti liels meinstrīms. Jautājums ir, cik viņš ir iedarbīgs un noderīgs. Ja kādreiz tā pamatdoma repmūzikai bija informēt, propogandēt, iemācīt un vispār sludināt kaut kādu vēstījumu, tad šobrīd tas ir ļoti truls un ļoti tups palicis. Ja mēs ņemam to, kas ir meinstrīmā, tad tur tiešām pārsvarā tiek runāts par kaut kādu noteiktu brendu, par sievietēm, par mašīnām. Tad tu vienā brīdī sāc saprast - kāpēc? Bet redzi ir noteikta auditorija, ir cilvēki, pieprasījums, piedāvājums. Te mēs runājam par kaut kādu izglītotību, par kaut kādu intelektu, ir bēdīgi.

Tu bieži lieto vārdus "derīgs kaut kam", kas ir tas derīgais? Kas tavā izpratnē ir derīga mūzika, derīgs hip-hops?

Es laikam skatīšos pēc sevis vairāk. Es taisu dziesmas ar tādu, kā lai saka… man obligāti jābūt kaut kādai pievienotajai vērtībai tai dziesmai. Es netaisu dziesmas tikai, lai viņas labi skanētu, lai paliktu kaut kāda melodija tur atmiņā, vai patiktu tikai tas rimiņš, tas pavadījums. Man pats galvenais ir pats mesidžš, tas vēstījums, lai tas cilvēks no tā iemācās, iegūst. Vai es esmu pateicis kaut ko jaunu, vai jau esošu, tas paliek katra cilvēka paša izvēlē, vai viņam no tā kaut kas, ko ņemt, vai nē. Man primārais - lai kaut kādā veidā viņam tiek atvērtas acis, ja mēs tā vienkārši ņemam, tas ir mesidžs, tas vēstījums. Ja man nav tā vēstījuma, tad es neredzu īsti tam jēgu.

Es varētu štancēt hītus vienu pēc otra, viņi būtu visi vienādi, jo ir tie tā saucamie "zelta akordi" un cilvēkiem īsti domāt nepatīk, līdz ar to tu vari viņiem stumt iekšā šitos hītus vienu pēc otra.

Es vienkārši to nevaru, es laikam esmu pārāk paškritisks. Jā, tas vēstījums man ir tas būtiskākais. Par globālo, ja mēs ņemam, tad es saku - ko ēd, ar to baro.

Bet pašam klausoties kādu savu gabalu radio vai kaut kur… nav brīžiem tā sajūta, ka arī kļūsti pārāk pareizs?

Protams, zini, kā ir? Ir mūzika, kura vienkārši domāta, kā fona mūzika, kurai smadzenes nav jāsasprindzina, nav jādomā, ir dažāda tipa žanri un dziesmas, protams… Es vairāk par sevi to, ka man gribās tā… ko es atcerējos par Latvijas situāciju, repmūzikas, hip-hopa kultūru - ka tik varētu parādīties līdzīgs kāds MESAs projektam, MESAs mūzikai. Lūdzu, lūdzu, es gribu kaut ko tādu klausīties pats sev. Es nopietni, jo MESAs dziesmas es klausos, man nav cita diska mašīnā kā tikai MESAs disks. Tas ir viens no iemesliem, man ir grūti ļoti, tik daudz dziesmas tev galvā jāatceras, man vislaik viņas jāskandina, lai es varētu atcerēties koncertos, jo tur jau tās informācijas ir daudz, informācijas plūsma tajos vārdos. Un tad es bieži domāju, kāpēc, kāpēc vēl nav kaut kas līdzīgs. Nav jau jākopē, bet informatīvi, saturiski kaut kas tāds, kas arī būtu saistošs man. Un es gaidu, gaidu, gaidu…

Pie satura vēl mēs atgriezīsimies, bet par formu arī, MESA 1 un MESA 2, abi divi albumi, to ieņēmumi, 100 % aiziet labdarībai. Un te man jautājums - kāpēc? Spert praktiski tādu soli, tur jābūt arī kaut kādam apsvērumam, fonā dziļākai jēgai…

Te es varētu gari un plaši par to stāstīt, es mēģināšu īsāk, kodolīgāk. Viens ir tas, kā jau es iepriekš pieminēju, tas primārais, lai ir pievienotā vērtība tam, lai tā nav vienkārši tukšā dziesma. Ja mēs varam iedot tam cilvēkam dziesmu un vēl saņemt par to palīdzību, tas patiešām ir brīnišķīgi. Tas cilvēks vienkārši nopērk, it kā izdara divas labas lietas - nopērk to labo albumu un vēl palīdz bērniem.

Vēl viena lieta ir, pats galvenais dzīvē, nu, man, jūs varētu atņemt man visu, man galvenais ir veselība, ja man būs veselība, man ir divas rokas, divas kājas un es iešu, izdarīšu. Un ziniet, ko es gribētu, lai būtu tādu cilvēku vairāk apkārt, kas būtu gatavi grūtā brīdī palīdzēt. Ja man, nedod, Dievs, kaut kas notiktu, es gribētu, lai būtu blakus tāds cilvēks, kurš ņem un palīdz. Un šādā situācijā ir tieši tāpat ar to labdarību. Kāpēc man to neizdarīt, ja es varu atļauties to izdarīt? Man ir tie sociālie tīkli tik lieli, esmu par to runājis un stāstījis kaut kādās intervijās, man tie sociālie tīkli ir tik lieli, es metu iekšā vienu reklāmu, metu otru… Ja es varu palīdzēt caur viņiem, kāpēc ne?

Protams, var teikt - viss ir tik komercializējies, tik piesātināts palicis, ka tu vairs netici labdarībai. Godīgi sakot, jo man arī bieži nāk un prasa, lūdzu, iesaisties un te ir koncerts, es jautāju - un kur tā nauda aiziet? Ir kaut kas skaidrāks? Un man bieži sanāk atteikt. Tas nav nekas personisks, es vienkārši ļoti bieži atsaku, jo es neredzu, kā tad tas galā viss notiks un kur nauda aizies - kam un kas? Un līdz ar to mēs uztaisījām to mūsu labdarību tādu, ka tā ir skaidra un gaiša, un tu visu redzi, ka tiešām tas katrs cents aiziet tam noteiktajam bērnam.

Starp citu, vakar, ko es vēl nekur neesmu teicis, es to šodien saku, vakar viens cilvēks noziedoja visiem bērniem ar kustību traucējumiem pa vairākiem simtiem - kopā 7000 eiro. Anonīms, bet paldies viņam. Jā, par tiem iemesliem, ātri es pateikšu vēl, kāpēc tieši bērniem ar kustību traucējumiem? Es esmu sportisks cilvēks, kas vispār savu dzīvi bez sporta nevar iedomāties, es esmu lecis, gāzies, kritis, lauzis kaulus un, paldies Dievam, ar mani viss ir kārtībā. Bet ir cilvēki, ir bērni, kuri, diemžēl tā sanācis, nevar būt tādi, kā esam mēs. Bet mēs varam iedot kaut vai tikai cerību vai pat izārstēt…

Par MESAs dziesmu saturu - tāds ļoti filosofisks, gandrīz vai ezotērisks? Kur tas Gata Irbes niknums iekšējais? Viņš ir pāraudzis MESĀ vai viņš vienkārši netiek palaists ārā un tiek gatavots kaut kādiem citādiem projektiem?

Tas niknums, bija tā bravurība, tas jaunības maksimālisms un tā vide, kurā tu dzīvo. Tas laikam tevi ietekmē būt tādam, kāds tu īstenībā neesi. Nu tiešām, kādā skolā tu savu bērnu aizsūtīsi, zini, viens aizsūta Purvciema kaut kādā tur 100.vidusskolā vai otrs aizsūta zviedru skolā, skaidrs, ka tur būs tā atšķirība. Vienā mācās turīgu vecāku bērni, otrā tur šitā… Līdz ar to, tas viss, arī tā vide bija tā, kas mani ietekmēja būt kaut kādā veidā savādākam.

Šobrīd manī sēž iekšā tas agresors, kaut kāds provokators uz daudz lietām.

Paskatoties apkārt, ja mēs paņemam to pašu “Prāta rēbusu”, pirmo MESAs singlu, man ļoti gribas par daudz lietām pateikt, bet ir savi bet. Es zinu, ka es šodien pateikšu, cilvēki pacepsies rīt… un to aizmirsīs, tāda tā latviešu daba ir. Es esmu sevi pāraudzis, savā ziņā es varbūt esmu to trakumu pāraudzis. Un varbūt labi vien ir, ka es esmu iztrakojies kādu laiku atpakaļ, tad šobrīd es kaut kā bišku racionālāk varu pieiet lietām un domāt.

“Prāta rēbusā” minētais 2016.gads, tur tādi “skaisti vārdi”: “Ja negribi, tad nevari” - virstēma un tad aprakstīta visa tā “čerņa”, kas valda apkārt. Tagad ir 2018.gads, kā tu redzi to vidi, kas apkārt ir, tās ielas, tās ambīcijas, viņu esamību/neesamību Latvijas tautā? Kā tu galu galā tad saredzi mūsu valsti un arī politiku, kas dziesmā ir skarta? Vai tagad kaut kas ir pamainījies, kā tu saredzi to ainu?

Zini , es tur daudz pieminēju kaut kādus faktus, kas ir izpildīti, par to pašu Dienvidu tiltu un kas tur tik vēl nebija. Kas ir pamainījies? Tas laikam ir tas sāpīgākais, ka daudz nekas nav pamainījies diemžēl, un tas ir tāds viens no tādiem iemesliem, ja man tagad arī jautātu, par ko balsot…

Ja man teiktu, vai tev nav bail balsot par to un to, kaut kāda nedrošības sajūta. Es teiktu - nē! Sliktāk var būt? Ok, vienmēr var būt sliktāk.

Bet nu, pieņemsim, balsot par kādu jauno. Es domāju sliktāk nebūs, un es labāk riskēju. Tad es vismaz zinu, ka kaut kādas pārmaiņas varētu būt. Vai labāk, vai sliktāk, bet tās ir pārmaiņas.

Runājot par to dziesmu un to, kas ir šobrīd, tā dziesma bija tā, kā ar tādu āmurīti pa galvu, cilvēki jau visu to zināja. Visas tās lietas, ko es pieminu MESAs kaut kādos tekstos, viņi jau to zina, vienkārši tas ir kaut kur nogulsnējies un par to piemirst, tāpat, kā ar dziesmu “Vērtības” - skaidrs, ka mums neatrodas laika aizbraukt uz kapiem, visi jau mēs to zinām, vienkārši es to dodu cilvēkam kā jautājumu - varbūt tomēr? Vai viņš padomā, vai viņš to ņem vērā, maina kaut ko? To man grūti pateikt...

Tagad arī tāds zināma tendence, ka daudzi cilvēki no kultūras aprindām, televīzijas cilvēki, arī, kas ir bijuši mūzikā - viņi iet iekšā politikā priekšvēlēšanu laikā. Kā tu skaties uz tādu aspektu?

Jā, nu es noteikti, ka neietu, jo man vislaik galvā sēž… varbūt tas būs par skaļu teikts, man ir arī draugi, labi paziņas politikā, bet diemžēl - ja tu gribi būt nīstākais cilvēks līdz mūža galam, tad ieej politikā. Nu tāda tā attieksme pret politiķiem šobrīd. Vai tu man varētu pateikt - šis ir tas īstais, vienīgais? Nu, nav, diemžēl… Tas ir sasmērējies un netīrs, viņi par to savu tēlu laikam nedomā īsti. Līdz ar to, politikā es neietu viennozīmīgi. Pirmkārt, es neesmu ne tur mācījies, ne es zinu ko, ne kā… It kā jau var teikt, lai to dara, kas zina, kā to darīt, bet arī tie, kas zina, laikam dara ne tā…. Es ceru uz jaunajiem, es ceru uz tām pašām , pie mums te tādas alternatīvas partijas izveidojušās. Varbūt, varbūt…

Ja paskatās uz hip-hopa lomu tajā pašā ASV, tur gan to pašu Donaldu Trampu gan atbalsta, gan noliek. Un tur hip-hops arī mēdz būt diezgan politisks. Šeit “Prāta rēbuss”, es to sauktu par diezgan politisku, sociālu gabalu, bet citi tava amata brāļi… Jautājums, vai varētu darīt vairāk, vai varētu vairāk bakstīt acī sabiedrībai?

Mēs jau varam bakstīt, cik uziet. Ir viena lieta, ko es esmu pamanījis, notiek kaut kāds tāds nepatīkams vai politisks, vai vienalga kāds notikums, latvieši šodien pacepas un rīt - aizmirst.

Bet tie būtu tie vārdi, kas dziesmā parādās, “ja negribi - nevari”… Nav tās gribas?

Es domāju, ka nav gribas, bet ir kaut kāda komforta zona, un pieradums varbūt.

Nav gribas, bet ir kaut kāda iekšēja neticība sev.

Jo es vienreiz satiku vienu pazīstamu puisi uz ielas, kaut ko par politiku viņš sāka cept iekšā, viņš saka, ka tur jau neko nevar izdarīt, Jānītis ar Jurīti tur roka roku mazgā, Jānītis, kamēr var tur zog, zog, viņu izmetīs, viņš vairs nebūs deputāts, pa to laiku viņš tur zog, zog, kamēr var... Viņš tā primitīvi par to stāsta, un es tad pie sevis tā padomāju - no vienas puses jau tā ir, kamēr tu tur esi, tu tur grāb, grāb, ņem, ņem, tu vēlāk tur nebūsi un tev nebūs tādas pieejas visam kam. Tā ir tāda filosofija…

Par Gata Irbes sapņiem, kāpēc viņš iztēlojas un kādas varētu būt viņa bēres, kā arī par tikšanos ar citplanētiešiem... nakamajā rakstiskās intervijas daļā.