Otrā rakstiskās intervijas daļa ar Gati Irbi - par emocijām, bērēm un citplanētiešiem.
Gatis Irbe: Pat kūdra mums ir labākā pasaulē (4)
Ko tu varētu ieteikt jauniem “cilvēkiem no mikrorajona”? Kā redzēt valsti, kā redzēt dzīvi šajā zemē no tava skatupunkta?
Nu, nav jau viss slikti. Tiešām tas ir viss sevī. Vienmēr ir kaut kādā ziņā jāsāk ar sevi, jo es esmu bieži sevi pieķēris pie tās domas: "Kāpēc šeit, kāpēc es esmu šeit?" Es esmu piedzimis šeit, bet man te nevajadzēja piedzimt, man vajadzētu būt kaut kur citur, kāpēc šeit? Bet tad es pie sevis domāju: "Gati, ja tu saki visu laiku "kāpēc šeit?", bet tev ir opcija aizbraukt! Ja tev liekas, ka tev vajadzēja piedzimt Ņujorkā, nu, tad brauc uz to Ņujorku un centies kaut ko izdarīt. Nav tā, ka mēs esam kaut kur piesieti, jo tu jau visu pats vari mainīt. Runājot par jauniešiem, es esmu ļoti skarbos apstākļos dzīvojis un izaudzis - internātos, un tā… Laikam jau viss ir par mērķi un ticību sev, tiešām.
Es domāju, ka vajag uzdrīkstēties un nevajag baidīties. Man liekas, ka latviešiem ir bišķi tā - ai, nu, ko tad es tur iešu, ko tad es tur darīšu, man ir bailes. Kas tad ar tevi notiks? Tev nekas nenotiks, dari, izej! Nu, tā. Varbūt es vienkārši te gudri spriedelēju, varbūt, bet man vismaz liekas, ka tev jāparāda savs "es" kaut kādā ziņā. Es reizēm salīdzinu latviešus ar krievu tautības cilvēkiem. Man vectēvs ir ukrainis, viens un otrs, es esmu kaut kā arī ar krievu tautības cilvēkiem dzīvojis kopā. Un vienmēr ir bijis tā, ka viņi ir krietni bravūrīgāki - ja ir tur kaut kāds kipišs, tad tas cilvēks uzreiz aizsvilsies un viņam būs savs viedoklis, un viņš ies un darīs. Latvietis tajā brīdī patēlos gudrinieku, mēģinās iziet ar kaut kādu sarunu, kas nav slikti, bet reizēm tev ir arī jāpieceļ tā pakaļa no krēsla un jāizkustās arī.
Es nerunāju tagad par kaut kādu roku vicināšanu, bet par darbību kā tādu. Nu, lūk, par jauniešiem - viss ir pašu rokās. Mēs dzīvojam ļoti skaistā valstī, ļoti. Tāda zeme - viss mums ir, pat kūdra mums ir labākā pasaulē vai trešā labākā!
Viss sākas ar tādām mazām lietiņām, nu, piemēram, cilvēks sēž mājās, skumst, nu, viņš ir pa dienu skolā vai darbos, viņš jūt, ka viņš ir ritenī, rutīnā un pēkšņi - hopā - atverās durvis, ienāk Gacho/MESA - kaut kāda viena lieta, ar ko sākt, ar ko sevi izraut ārā no rutīnas riteņa, lai sāktos tā darbība… ko tu teiktu?
Es noteikti novēlētu visiem cilvēkiem atrast laiku dzīvošanai, ne tikai strādāšanai, jo mēs atrodam laiku strādāšanai, tiešām, bet tai pašai dzīvošanai mēs to laiku kaut kā neatrodam. Te jau ir tās nianses, tās detaļas, kā. Ko tad es darīšu, ko tad man darīt? Jo ir dažāda gadagājuma cilvēki. Ir 50 - 55-gadīgi, kuri ir pieraduši atnākt mājās pēc darba, ieslēgt teļļuku, uztaisa paēst, bet es domāju, ka visam var piemeklēt to savu kaut kādu intersantumu. Bet mēģināt atrast laiku vairāk dzīvošanai, jo diemžēl mēs dzīvojam tik ātrā pasaulē, ka es arī šobrīd esmu vakarā mājās un es domāju, kāpēc? Kur tu skrien, ko tu tik daudz uzņēmies un tu dari, un it kā tu dari laba vārdā, bet tāpat - kurā brīdī es ar savu draudzeni vakarā pasēžu un saprotu, ka man pat neatliek pusseriālu noskatīties kopā… Tad es uzreiz sāku domāt kaut kādas alternatīvas, kaut kādas izejas no tā visa.
Vienā no taviem skaņdarbiem ir teksts arī par rindiņām dzīves biegās, ka visa dzīve iekļaujas limitētā skaitā rindiņu. Te tāds mentāls vingrinājums, ko savā laikā brīvmūrniecība ieteica izmantot - iztēloties savas beigas. Kā tu redzi, kā tu gribētu redzēt savas bēres?
Man ir tā - kaut vai es rīt aizietu projām, es aizietu tiešām ar smaidu, jo es esmu tik daudz laba izdarījis, tik daudz sajutis. Jo man dzīvē galvenais ir sajūtas, emocijas. Ja man nav to sajūtu un to emociju, tad es nedzīvoju. Pārējais viss ir tik materiāls, tik sekundārs, ka tam vispār nav svara. Un līdz šim, līdz tiem nu jau gandrīz 35 gadiem, es esmu tik daudz sajutis, ka, ja vajadzētu tā gulties iekšā, es smaidītu. Bēres noteikti būs…. es esmu bieži par to dziesmu domājis, kas skanēs, bet viņām jābūt pozitīva rakstura, jo es gribu, lai mani vienmēr atceras kā emocijām bagātu un pārbagātu cilvēku - tas pats būtiskākais. Un es gribētu aiziet no šīs dzīves nevis tāpēc, ka tāds vecums klāt, bet tāpēc, ka es esmu jau noguris no tā, cik daudz es esmu piedzīvojis. Tā, ka būtu tā, ka es vairs nevaru. Par šo es varētu daudz runāt, bet… tas tā - īsumā.
Ja mēs runājam par emocijām, tad šājā krēslā tieši sēdēja arī viens no taviem kopdarbu partneriem - Kaupers, un arī atbildēja par emocijām. Es tev nosaukšu emociju un tu saki, kad pēdējo reizi esi to piedzīvojis.
Prieks.
Tagad "Positivus" festivālā uzstājoties ar MESU, tur man bija tiešām prieks par padarīto. Man bija bailes, bet pēc tam bija prieks.
… bailes. Bet neder tas pats variants!
Pēdējā laikā bailes man izraisa MESAs projekts, tikai tāpēc, ka tas ir priekš manis kaut kas jauns, krietni saturīgāks un atbildīgāks. Ja tas Gacho projekts bija vairāk jauniešu auditorijai, tad šis MESAs projekts, viss, kas saistās ar viņu, man ievieš kaut kādas nedaudz bailes. Es visu laiku nevaru saprast, kā darīt, kā ne. Bet, ja var vēl par bailēm, bailes vēl man saistās, man ir arī savs moto - bez bailēm nav panākumu, tā kā tas man vislaik galvā griežas.
Es nekad negribētu būt vientuļš, man ir bailes nedaudz no vientulības.
Riebums.
Ir jau pret to sistēmu kaut kāds tas emociju riebums, tāds, ka tu jautā - kāpēc? Bet tā jau visā pasaulē visur ir, un tā no laika gala ir bijis, bet emocija "riebums", es pat viennozīmīgi varētu teikt, ka tā ir politika, jo man nekas pozitīvs ar to nesaistās. Tas, ka uzceļ jaunu bērnu laukumiņu, tur bērnu laukumiņš, tur bērnu laukumiņš… Pablo Eskobars arī deva visiem naudu, bet tas, ko viņš darīja aiz muguras… Tas tā - salīdzinājums…
Dusmas.
Dusmas man bieži ir uz sevi, uz savu slinkumu. Jā, es varētu pateikt, ka tās dusmas man ir vairāk pašam uz sevi. Tā es esmu tāds mierīgs kā Indijas zilonis.
Pārsteiguma sajūta.
Pārsteiguma sajūta man vienmēr saistās ar tādu prieku un labsajūtu, ja es esmu izdarījis kādam labu. Tā ir mana ģimene, līdzcilvēki, cilvēki, kas mani klausās un gūst no tām dziesmām kaut ko, tad tas ir tas wooow un tas ir tas pārsteigums, ka tu redzi viņu emocijas, to, kā viņš dotajā mirklī jūtas.
Kad nostrādāja tas, ko tu esi darījis?
Jā, jā.
Vēl joprojām pārsteidz?
Vēl joprojām pārsteidz. Nē, ja mēs runājam par tādu pārsteigumu, kā - oho, komēta, tad es arī varētu pastāstīt, ka es bērnībā NLO redzēju…
Kurā vietā?
Braucu uz kāzām Ventspilī, man bija ļoti maz gadu. Braucām "Latvijas" busiņā un visas mašīnas apstājās un izdzēsa gaismas, un tad es mammai (es biju ļoti, ļoti maziņš) saku - "Tas ir…" "Oi, kuš, kuš, kuš." "Kas ir?" Un es skatos… tas būs smieklīgi… tas lidoja ļoti zemā augstumā un bija lampiņas, nu, nezinu, bija lampiņas, un viņš lido, lido, lido un tad to momentu es vairāk neatceros. Es atceros, ka visa tā garā šoseja ieslēdz gaismas un aizbrauca tālāk.
Tas bija tas mirklis, kad tu saprati, ka būsi hip-hopa mākslinieks?
Jā, kaut kas ar tiem putniem…
Šis tāds bēdīgāks variants, bet arī emocija - skumjas? Par ko tu esi skumis pēdējā laikā?
Es bieži skumstu laikam, par kaut kādām atmiņām. Man patīk reizēm paskumt, jo tas dabīgi. Man liekas, ka tajās skumjās arī bieži dzimst kaut kādas atziņas, kaut kādas atklāsmes nāk un es bieži paveldzējos kaut kādās atmiņās, kas ir skumjas kaut kādā ziņā, kur es varbūt neesmu piepildījis vai piemirsis kaut ko realizēt noteiktajā brīdī attiecībā varbūt uz kaut kādiem aizgājējiem. Tad es sevi noķeru pie tādas domas, ka es izdarīju toreiz tā, tā nevajadzēja, redz, kā notika un ka es saviem bērniem mācīšu to, lai tā nebūtu. Vienmēr īstā laikā aizbraukt uz slimnīcu... Man ir bijis tā, ka mana vecmamma slimnīcā, vectēvs slimnīcā, es saku: "Jā, jā, jā, es būšu, būšu!" Aiziet viens projām aizsaulē, un tad tu tā - "Ai, laikam tomēr vajadzēja aizbraukt uz to slimnīcu." Un pēc tam aiziet otrs, un tad tu pēc tam tā sēdi un tā skumsti. Kaut kādi ir momenti, kas liek aizdomāties un paskumt, un izvilkt no tā kaut kādus secinājumus.
Emocija - nicinājums.
Es nezinu, to varētu pielīdzināt otrajam jautājumam par riebumu, tas iet ļoti kopā.
Bet pārliksim uz cilvēku, kas ir tas, ko tu nicini cilvēkos, tas īpašību kopums?
Noteikti skaudība tā varētu būt, un jāpadomā… es nezinu, es īstenībā… man pat nav nekas tāds. Es to cilvēku uztveru, kāds viņš ir, tā es vados, kā pret viņu izturēties un kā nostādīt sevi. Tāpēc es domāju, ka tā varētu būt skaudība un greizsirdība varbūt.
Kauns. Kad pēdējo reizi juti kauna sajūtu?
Man ir bijis, sauksim to tā, manas karjeras laikā kaut kādi varbūt neapdomīgi gājieni, tādi pārgalvīgi un bravūrīgi, un tad varbūt pēc tam, kad es to esmu izdarījis mirkļa šāvienā neapdomājot, tad man varbūt ir bijis pēc tam kaut kādā ziņā kauns par to. Arī bieži man ir par vecām dziesmām kauns, par tām sākuma dziesmām, ja mēs runājam, tad man par daudzām no viņām ir kauns, bet tad es sev saku: Gati, kā tu vari izaugt, ja tu… no kaut kā mēs visi sākam. Skaidrs, ka tu uzreiz nebūsi kaut kādā ziņā perfekts. Perfekts mēs neviens nekad nebūsim, bet tu kaut kā audz un kaut kā tā evolūcija notiek. It kā man ir kauns, bet tajā pašā laikā es sev saku - nekaunies, tā tas vienkārši ir.
Sasaistās ar vainas apziņu arī mazliet, emocija - vaina?
Vainas apziņa? Jā, varbūt man noteikti ir par kaut ko, ko esmu atlicis un sevi nepiespiedis ciešāk.
Un pabeigsim uz pozitīvo - interese - kas nu būs, kas nu būs? Kad tas ir bijis pēdējoreiz?
Interese man ir, šobrīd atkal atgriežos pie MESAs projekta. Tūlītās mums ir jāraksta trešais MESAs albums un ir ļoti liela interese, kāds tad viņš sanāks, jo, ja ar tām Gacho dziesmām, kas bija, tas tāds elektro hips - tāda elektroniskā mūzika kopā ar repu, tad es zināju. Nu, tur viss tā vieglāk, tādi standarti kaut kādā ziņā, tad šeit mani tiešām interesē, man ir kaut kādas tēmas galvā, par kurām es runāšu, bet nekas vēl nav skaidri tā nodefinēts.
Mani interesē, pirmkārt, kāda būs tā tematika tam trešajam albumam un, otrkārt, muzikāli, kurš pie viņa strādās. Ja pie pirmā strādāja Jānis Šmēdiņš ar mani kopā, pie otrā Arstarulsmirus un tad trešais, kurš būs tas producents? Pie tā mēs ļoti cītīgi esam piesēdušies. Un vispār - kā tas projekts kā tāds izaugs. Un man ir interesanti. Tas pats, pats interesantākais, kā tas cilvēks, kas viņu klausīsies, kā viņš kaut kādā ziņā mainīsies. Jo Latvijā ir ļoti daudz dziesmu, ļoti daudz trulu skaņdarbu, un es gribu ticēt, ka tas MESAs projekts padara cilvēku, pirmkārt, labāku, otrkārt, iecietīgāku un vērīgāku, uzmanīgāku kā pret sevi, tā pret taviem līdzcilvēkiem, vispār pret sabiedrību.
Paldies par sarunu un mēs ar interesi tad arī gaidām, 20.decembris kopā ar Liepājas simfonisko orķestri…
Būs grandiozi, 70 cilvēki uz skatuves, un ļoti liela komanda pie tā visa strādā. Skan kā reklāma, bet tas ir mans mūža sapnis. Es ceru, ka man sanāks viņu piepildīt. Tā ir vieta un laiks manam sapnim.