Baiba Sipeniece: „Man vēl tā nav. Ceru, ka nebūs...” (43)

Ar Baibu tiekos brīdī, kad Mēmais šovs aktīvi gatavojas Brīnumzemes svētku šovam un viņa devusies dziļi sevī pasākuma vadītājas varones Ligitas meklējumos...

– Iepriekš ar Aldi Kalniņu mēs bijām Dzintra un Artūrs. Šie tēli bija orientēti sabiedrības slānim, ko varbūt varētu saukt par vidusslāni – pa pusei pensionāri, pa pusei vēl strādājošie ar ļoti vidējiem ienākumiem, kas sitas kā nu var. Bet šoreiz mēs gribējām šo skatpunktu nostādīt pakāpi augstāk – no tāda cilvēka redzesloka, kura ieņēmumi vairs nav starp zemiem un vidējiem. Tas arī ir Ligitas tēls – šobrīd esmu viņas meklējumos.

– Kā tas ir – doties savas varones meklējumos?

– Radīt tēlu ne no kā uz līdzenas vietas – tā tas nenotiek. Mazliet tomēr jāizdomā, no kaut kā jāizvirpina. Neesmu nekāda baigā aktrise, kurai mākslas darbi dzimst lielās mokās, taču šoreiz gan mazliet jāpamokās, tad nu es par to tagad nedaudz kreņķējos. Bet patiesībā jau ik reizi, dodoties jauna tēla meklējumos, tas prasa lielu koncentrēšanos. Un kaut kādam pamatam zem kājām jābūt. Tā, lai tu zini, no kurienes tas tēls nāk un uz kurieni iet, kas notiek viņam apkārt. Man bail, ka es ar to Ligitu nepāršauju pār strīpu – ar šo tēlu man nekādā ziņā negribas teikt, ka miljonāri ir kaut kādi muļķi.

– Kā notiek meklējumi? Tu meklē sevī vai uz ielas?

– Negribu tagad stāstīt, kas notiek virtuvē! Atklāšu tikai to, ka tas notiek īpaši. Notiek, un viss! Galvenokārt savus tēlus es atrodu personīgas pieredzes rezultātā. Pazīstu pietiekami daudz sieviešu gan no vidējā, gan zemākā, gan visbagātākā slāņa. Un nezinu, pie kura piederu pati – laikam pie kaut kādiem jampampiņiem. Pazīstu ļoti turīgas sievietes un ļoti turīgu vīru sievas, esmu sastapusi sievietes, kas strādā kā zvēri, kas šādā veidā kļuvušas turīgas. Es daudz domāju par to, ko nauda dara ar cilvēkiem un vai tā tiešām spēj izmainīt pat cilvēka raksturu?

– Varbūt tev vajadzēja pieprasīt no Mēmā šova īpašu budžetu, lai varētu caur savu prizmu iejusties miljonāres lomā un nodoties rūpīgai tēla pētniecībai?...

– Es cenšos, es pie tā strādāju. Bet katram jau savs. Tas, ko es par sevi skaidri zinu – viegla nauda man nesniedz gandarījumu. Patiešām! Katrai no mums šai dzīvē ir ieprogrammēts citāds ceļš, kā tikt pie naudas. Vienas ieprogrammētas strādāt uz cilvēku, kas pelna viņām naudu. Citas pašas grib smagi strādāt, lai nopelnītu. Pie tām arī piederu es. Neesmu pārliecināta, ka justos komfortabli, ja mani uzturētu vīrietis.

– Kā ar pašas nopelnītu miljonu?

– Es jau to miljonu nemaz nevaru nopelnīt! Bet man pietiek! Katrs cilvēks nopelna tieši tik, cik viņam vajag. Ja viņam nepietiktu, viņš strādātu un ārdītos, lai nopelnītu vairāk. Man pietiek. Tas gan nenozīmē, ka jāapstājas pie sasniegtā un pašapmierināti jāsaliek klēpī rokas. Nē – mainībai jābūt vienmēr! Es vienmēr esmu neapmierināta ar sasniegto. Bet ne tāpēc, ka esmu slima ar nerviem – tāpēc, ka man bail no stagnācijas. Jo tad iesāktos atpakaļripošanas process.

– Tas nenogurdina?

– Neviens cilvēks nav gājis bojā no lielas strādāšanas. Ir tikai jāmāk sadalīt savi spēki. Un tas ir viens atsevišķs talants, dabas dāvana. Nesaprotu cilvēkus, kuri saka: man nav neviena brīva brīža – nekad, nekad! Tas nozīmē vien to, ka cilvēks ir haotisks. Kā es!

– Kā tev ar Dieva dāvanām? Vai paveicies?

– Visādi cilvēki dažādos laikos izteikušies, ka talants vēl neko nenozīmē. Jābūt arī vēlmei to realizēt. Strādāt vajag! Bet vienīgais, ko es tiešām jūtu, atšķirībā no citiem cilvēkiem, – manī ir vēlme daudz strādāt. Šī enerģijas padeve laikam ir Dieva dāvana man. Bet grūti spriest, es jau nevaru iejusties citu ādā un sajust, kā ir viņiem. Bet zini, kas liek man domāt, ka tomēr ir tā, kā es saku? Kad esmu slima, pilnīgi jūtu, kā šī enerģija aiziet slimības uzveikšanai. Un tad ir švaki, jo uzreiz pazūd spēki. Taču kaut kādas pārākuma sajūtas, ka esmu apdāvinātāka par pārējiem, man absolūti nav. Un es ceru, ka nekad arī nebūs.

– Un tomēr – radio, televīzija, kino, pasākumi, meita, un tad vēl cilvēkam kā dzīvam organismam tomēr kāds strēķītis arī jāpaguļ. Kā tev izdodas tikt ar to visu galā?

– Zini, šo jautājumu man pēdējā laikā sāk uzdot aizvien biežāk... Bet jums taču jāsaprot, ka es strādāju ne vairāk un ne mazāk kā viens vidusmēra cilvēks, kurš ik dienas iet uz darbu un pelna naudu. Tikai viss, ko es daru, ir publiski redzams un dzirdams. Grāmatvedis vienā kārtīgā firmā noteikti strādā daudz vairāk par mani, tikai viņa darbs nav acīmredzams. Tas ir jūtams gada beigās, un arī tikai tad, ja kaut kas salaists grīstē. Manu darbu uzreiz var nobaudīt. Tāpēc arī rodas sajūta, ka es visu laiku vibrēju, Ausmas Kantānes vārdiem runājot. Un visi brīnās, pa kuru laiku esmu paspējusi apģērbties un uzkrāsot seju, un kā tā var būt, ka ģimene ir paēdusi? Bet es jau neesmu nekāda pašnāvniece, es kontrolēju savu darba stundu skaitu. Ir jau reizēm tā, ka viss sakrīt vienā laikā, un tad ir: āāāāāāāā!!! Bet tad nāk mierīgākas dienas, kad to var atgulēt. Un celties atkal.

– Tev biežāk nāk klāt cilvēki, kuri smaida un grib fotografēties kopā ar tevi, vai tie, kas grib uzbrēkt – ko tā Sipeniece atkal ķēmojas?

– Laikam tie cilvēki baigi audzinātie vai kā, bet neko sliktu neesmu izjutusi. Es arī nekad nelasu anonīmos komentārus internetā. Un iesaku to nedarīt arī saviem kolēģiem. Šie cilvēki tikai mēģina kompensēt savu kompleksaino nevarību. Un tad pats no sevis izlaužas negatīvs pārdzīvojums. Taču, ja es nezinu, kas tas par cilvēku, ja viņš ir tik gļēvs, ka nespēj parakstīt apakšā savu vārdu, tad tas nav nekas vērā ņemams. Esmu saņēmusi personīgi man adresētas vēstules ar parakstu. Tur ir bijuši arī ļoti, ļoti kritiski vārdi. Taču es ļoti cienu šos cilvēkus, jo viņus tas uztrauc, viņiem tas ir svarīgi, viņi nespēj palikt vienaldzīgi. Esmu redzējusi, kā viens otrs mokās, izlasot internetā par sevi ko sliktu. Bet tās taču ir sēnalas, par kurām nav vērts kreņķēties!

– Par ko tad ir?

– Man ir pāris svarīgu cilvēku, kuru viedoklis un klusēšana man ir ļoti svarīga. Pārējie ir mana maize, es pārdzīvoju tikai par tuvo cilvēku viedokli. Bet, ja tā pavisam godīgi, tad esmu laimīga, ka līdzīgi ārstam varu ieraudzīt sava darba rezultātu. Te nu es varētu izpelnīties kādu iedomību, bet caur savu darbu varu iedomāties, kā jūtas ārsts, kad viņš izdziedinājis kādu cilvēku. Ne ar kādu naudu to nevar samaksāt! Ja redzu, ka varu kādam atvieglot dzīvi, ka viņš kļūst priecīgs, esmu laimīga.

– Tu allaž esi gaisīgā varone. Vai neviens nevaicā – kad tu beidzot kļūsi pieaugusi?

– Nevaicā. Jo zina, ka esmu nopietns cilvēks. Nepārdzīvoju par sadzīviskām ķibelēm un joprojām uzskatu, ka par daudzām lietām nav jēgas uztraukties. Ir jāsaprot, ka galvenās lietas cilvēka dzīvē ir viņa un tuvinieku dzīvība un veselība. Pārējās ir tikai sadzīviskas padarīšanas un ķibeles. Arī tās ir jārisina, bet ne jau jāceļ tās līdz milzu augstumiem un jākreņķējas, aizmirstot lietas, kas patiešām ir svarīgas.

– Kas tad ir svarīgas?

– Svarīgas ir attiecības, par kurām arī bijušas neskaitāmas diskusijas. Radošiem cilvēkiem ir problēmas ar solījumu turēšanu. Tādu ikdienišķu, ka tu apsolies būt mājās septiņos ar nopirktu pārtiku visai ģimenei, bet ierodies pusdivpadsmitos un neesi nopircis neko. Tas sāk kaitināt, un attiecības sabojājas. Arī mani tas kaitina. Bet nevajag šo cilvēku uzreiz noturēt par pēdējo kretīnu. Vajag nedaudz patīt atpakaļ un padomāt, vai cilvēks, no kura tu ko prasi, vispār ir spējīgs to pildīt? Atrast otrā cilvēkā visu to labāko un caur to neitralizēt slikto. Rēķināties ar viņa sliktajām īpašībām un mēģināt jau laikus tās apiet. Cilvēki mūs pieviļ tikai tādēļ, ka mēs viņiem ļaujam vai pat neapzināti liekam to darīt.

– Un kā tev pašai ar solījumu turēšanu un sliktajām īpašībām?

– Domāju, ka utis man ir pietiekami, bet es neesmu pašnāvniece, lai tagad ietu tās visiem atklāt. Solījumus cenšos turēt, bet lieliski protu nokaitināt cilvēkus ar savu laika izjūtu. Vēl daudzus tracina, ka visu laiku skandinu savu dzīves filozofiju, ka nav vērts uztraukties par sīkumiem. Pieņemu, ka cilvēkiem, kuriem kopā ar mani jādzīvo, tas rada papildu nervu uzbudinājumu. Bet vai tad man nav taisnība? Nevajag taču izkaisīties sīknaudā! Asaras ir ko vērtas tikai tad, ja noticis kas slikts ar kādu no tuviniekiem vai ir lieli sirdsēsti.

– Kad tu pēdējo reizi biji uz kino?

– Vakar. Filmu sauca "Venēcijas tirgotājs".

– Patika?

– Nu, sūds tas nav. Bet tas, ko es neieteiktu skatīties, bija filma par to bigolo – žigolo, vai kā tur. Kaut gan divi cilvēki zālē smējās. Un kā es tagad varu teikt, ka nav vērts to filmu skatīties, ja tomēr kāds tajā atrada prieku un laimi? Katram savs.

– Un tavs?

– Ir dažādi kino skatīšanās veidi. Agrāk man ļoti patika kolektīvie gājieni, bet tas periods man ir beidzies. Tad ir pārīšiešana – tā romantiski, kad nodziest gaisma un no kino skatīšanās maz kas sanāk... Bet vislabāk es kino uztveru, kad esmu viena pustukšā kinozālē un kad tas lielais kino nāk man virsū un iziet cauri. Šajā ziņā būšu vecmodīga un teikšu, ka neviena mūsdienu modernā tehnoloģija nespēj aizstāt īstu kinoteātra auru. Tā ir maģiska sajūta.

– Kā tu skaties kino? Ko tu tur redzi?

– Man ir vienkārša cilvēka kino skatījums ar vērtējumu – patīk vai nepatīk. Es tikai sēžu un skatos, vai mani tā filma uzrunā un aizkustina, atstāj vienaldzīgu vai gluži vienkārši kaitina. Ir arī gadījies, ka vēl nedēļām dzīvoju filmas noskaņās. Tā gadījās ar filmu Tuvāk. Varbūt tāpēc, ka tā runāja par lietām, kas man tobrīd bija ļoti aktuālas. Katram cilvēkam ir savs filmu tops, kas viņā sēž un ik pa gadiem mainās. Vēl viena spilgta filma, ko noskatījos pagājušajā Arsenālā, bija filma par Islandi – Vaļu pavēlniece. Šo filmu labprāt iegūtu savā īpašumā, bet nevaru tai sadzīt pēdas, jo neko no tās neatceros, zinu tikai, ka tur bija kaut kas TĀDS! Un Pazudis tulkojumā – vienkārši ģeniāla filma! Esmu bijusi Taizemē vairākas reizes un tik ļoti sapratu šo Āzijas lielpilsētas sajūtu! Sēdēju un pārsteigta skatījos – nu, kā viņi varēja zināt, ka man toreiz bija tieši tāda paša sajūta! Cik gan forši, ka ir vēl tādas vietas pasaulē, kur cilvēkiem ir pilnīgi atšķirīga attieksme pret lietām. Ceļojot pa Eiropu, nu jau vairs tikai nomainās dekorācijas, viss pārējais ir vienāds. Bet cilvēks jau no ārzemēm gaida vienu lielu pārsteigumu, un Āzijas valstīs vēl var noķert to izbrīnu. Un man tik ļoti patīk brīnīties!

– Tev patīk brīnīties arī par kino?

– Bija laiks, kad man ļoti patika Džims Džārmušs un viņam līdzīgie. Un es šausmīgi pārdzīvoju, ja iznācu no kinoteātra un mocījos, jo nesaprotu, ko tas režisors man gribēja ar to filmu pateikt? Tagad saprotu, ka nevajag pārdzīvot. Varbūt tev vēl jāizaug līdz tam, varbūt nekad tā arī nesapratīsi. Un varbūt vienkārši forma, kādā tev šo stāstu pasniedz, ir tev nesaprotama. Cilvēki taču ir tik dažādi! Un tā arī labāk, citādi mēs nosmaktu no tās Holivudas! Bet reizumis man tomēr prasās pēc skaidras kino valodas, lai es neiznāku no kinoteātra kā izvarota, mēģinot izmežģīt, ko viņš man ar to gribēja pateikt? Ir tik laba sajūta saprast, ka tu saproti!

– Tu pati esi bijusi uz ekrāna. Vai, vērojot kino, tu nevēro un nedomā – o, tā es gribētu mācēt!

– Ui! Tā man ir vienmēr, redzot, ka kādu kaut ko dara kolosāli – vienalga, vai cilvēks labi spēlē teātra izrādē vai kino, dzied āriju operā, spēlē ģitāru vai prot tā pamatīgi kādu dziesmu nodziedāt vai raidījumu novadīt. Visos šajos gadījumos mani pārņem balta skaudība – kā es gribētu kaut uz mirklīti izjust to, kā viņš to dara! Un man liekas, tāpat ir jābūt.

– Tu dzīvo no sajūtām?

– Nu, dabiski! Ne jau no konkrētām darbībām – paēst, iet gulēt un pačurāt. Man liekas, mēs visi dzīvojam sajūtās. Mēs mīlam, jo mums patīk šīs sajūtas. Cilvēks vispār ir radīts sajūtu radīšanai un baudīšanai. Kam tad citam – eksistēšanai? Varbūt arī, bet ne es. Man patīk viss, kas ir labs.

– Un smieklīgs?

– Labo un smieklīgo var atrast visās situācijās. Bet, ja cilvēks nav spējīgs citiem darīt neko labu, lai viņš vismaz nedara neko sliktu un ir mierā ar sevi. Liels grēks domāt: kāpēc es vispār piedzimu, kam gan esmu vajadzīgs? Vispirms tu esi vajadzīgs sev. Un, ja tu būsi vajadzīgs sev, tad būsi vajadzīgs arī citiem. Tās ir atziņas, kas pie manis nākušas šo manu 35 gadu laikā, es nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet visa mana dzīves filozofija man vienmēr ir atmaksājusies. Vienīgi varbūt vajadzētu mazāk savā ceļā noslaucīt kādu no kājām. Gadās, ka tu ej un nemanot kaut ko nolauz. Laikam tomēr jāmēģina izdzīvot dzīvi, nevienam pāri nenodarot.

– Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu?

– Tas ir laiks, kad tik satraukta sirds, Tas ir laiks, kad tu izdziedi sevi, Kad caur tevi iet sidraba birzs Un ne zariņa nenolauž tevī....

– Vai sanāk?

– Ir jāsanāk. Katru rītu ceļos un, lai arī kāda man būtu sajūta, pieeju pie spoguļa un saku sev: tev ir jāsmaida, tev ir jāpriecājas, tas ir tavs pienākums! Tu nedrīksti būt par apgrūtinājumu citiem. Tu nedrīksti likt citiem justies neveikli tādēļ vien, ka tev kaut kas nepatīk.

– Tu savai meitai arī liec vienmēr būt priecīgai?

Viņa jau ir tajā vecumā, kad vēl priecājas tāpat un par jebko. Reizēm domāju – nu, kur cilvēks tā sasmērējas, ka pazaudē dzīvesprieku? Ir tik forši pavērot sešgadīgu meitenīti, kura ne no kā ņem un priecājas, tāpat vien sāk dziedāt. Un viss ir tik forši! Nu, kādēļ gan cilvēks izaug un paliek par īgņu?

– Laikam Lielā Ļaunā Dzīve...

– Nē, tā nevar būt. Jāmāk dzīvot kā Buda mācīja puisītim: ar dzīvi ir kā ar mūzikas instrumentu. Ja uzvilksi stīgas par stipru, tās pārsprāgs, ja par vāju – tās skanēs neciešami.