Oskaram nominēto aktieri ne tikai skatītāji, bet arī kolēģi atzīst par mūsdienu labāko psiholoģisko komiķi, kuram nevajag šķobīt ģīmi vai mest salto, lai sasmīdinātu miljonus. Patiesībā viņam nav jādara itin nekas.

Bilam Murejam ir īpaša vieta kinokomiķu pasaulē, jo šķiet, ka viņš tajā dzīvojies no senseniem laikiem, īpaši neizceļoties, bet arī nepazūdot. Viņš gandrīz vienmēr stāvējis it kā nomaļus, bet allaž bijis pamanāms. Kā mēdz teikt, tie klusie ūdeņi ir dziļākie, savukārt Mureja noslēpumainais esības un tēlošanas stils laikam gan ir un paliks līdz galam neatrisināta mīkla.

Patiesībā nav gadījies dzirdēt ne no kritiķu, ne publikas mutes, ka Murejs būtu apnicis. Mūsu attieksme pret viņu ir jūsmīga, ļaunākajā gadījumā – labvēlīga.

Komiķa liktenis – smaidīt un ciest?

Viņš nekad nav bijis īsts raksturlomu aktieris, kurš tēlotu tādā stilā kā, piemēram, Denijs de Vito. Murejs arī nekad nav bijis tik izskatīgs kā viņa vienaudži Ričards Gīrs vai Kevins Kostners. Tajā pašā laikā viņam piemīt vārdos neizsakāms šarms un nesatricināms miers, kas aicina paļauties. Ja Murejs tēlo kādā filmā, to ir vērts noskatīties, jo sliktas viņš vienkārši neizvēlas ne naudas, ne slavas, ne darbaholisma dēļ.

Mēs Mureju iepazinām pēc lomām filmās Sirdspuķīte (1982), Spoku mednieki (1984), Murkšķu diena (1993), Šūpulis šūposies (1999), Kafija un cigaretes (2003) un Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū (2004), nemaz nerunājot par titullomas ieskaņošanu animācijas filmā Gārfīlds (2004) un jaunāko filmu – Salauztās puķes. Turklāt nedrīkst aizmirst Mureja, šķiet, labāko lomu un labāko izpildījumu, par kuru viņš izpelnījās Zelta globusu un Oskara nomināciju – aktieri Bobu Sofijas Kopolas filmā Pazudis tulkojumā (2003).

Komiķiem parasti bijis nepateicīgs liktenis, ko atzinis jau Čārlijs Čaplins, – kritiķi viņu darbu nevērtē tik augstu kā dramatisko lomu aktieru veikumu. Viņi vai nu eksistē no lomas lomā, ikreiz ejot pa vienu un to pašu taku (kā Tims Allens), vai nu izmisīgi cenšas sevi pierādīt arī nopietnās lomās, bet tad reti ar izciliem rezultātiem (kā Džims Kerijs), vai arī sadeg savā ampluā, tā arī nespējot atrast citu ceļu (kā Mureja karjeras sākuma cīņubiedrs Džons Beluši). Bilam Murejam ir izdevies noturēties un nenolaist latiņu zemāk, bet gan pacelt to vēl augstāk – kā pēdējo desmit gadu lomās, filmējoties neatkarīgo režisoru Vesa Andersona, Sofijas Kopolas un Džima Džārmuša filmās.

Tomēr tas nenozīmē, ka viņš jūtas stabili un pašpārliecināti. Sirds dziļumos Murejs vēlas, lai viņu atzītu arī profesionāļu aprindās. Murejs bija viens no retajiem, kurš brīdī, kad Oskara balvu pasniegšanas ceremonijā tika nosaukts labākā aktiera vārds, un tas nebija viņa, pat nemēģināja piespiest sevi smaidīt un aplaudēt, priecājoties par kolēģa Šona Penna uzvaru. Nenoliedzami, Penns ir labs aktieris, bet Murejs vienalga jutās vīlies. Un sašutis. Visvairāk par sevi – ka padevies spiedienam un piekritis ierasties uz šo prestiži stīvo pasākumu, kuru būtībā nicina.

Šausmīgais raksturs

Par kolēģu aprindās augsti respektēto Mureju klīst baumas kā par neērtu un kašķīgu aktieri; šīs runas īpaši uzliesmojušas pēc filmēšanās Čārlija eņģeļos (2000) kopā ar Kameronu Diazu, Drū Berimoru un Lūsiju Liu. Šajā lentē viņš atveidoja eņģeļu priekšnieku Džonu Bosliju. Murejam sanākusi visai vētraina un publiska vārdu pārmaiņa ar Lūsiju Liu, un tā turpinājusies divdesmit minūtes. Murejs piktojies par vājo scenāriju, bet Liu kritiku uztvērusi personīgi, tad nu kašķu maisam gals bijis vaļā uz ilgi laiku. Rezultātā Murejam vairs netika piedāvāta loma Čārlija eņģeļu turpinājumā.

Kad Sofija Kopola bija izvēlējusies Mureju galvenajai lomai filmā Pazudis tulkojumā, viņa esot ilgi nopūlējusies, līdz sadabūjusi aktieri rokā. Viņš neesot atbildējis ne uz telefona zvaniem, ne epasta vēstulēm, un arī sava aģenta viņam sen vairs neesot. Kad nu beidzot Murejs atradies, ilgi pierunāt viņu gan neesot vajadzējis – aktierim iepaticies scenārijs, arī filmēšanas laukumā viņš, paša vārdiem runājot, esot uzvedies kā paraugzēns.

Dzīve uz čemodāniem

Aktieris ļoti rūpīgi sargā savu ģimeni no bulvārpreses uzmācības, un tā liek viņu mierā. Murejs ir no tām retajām zvaigznēm, par kuru mājas dzīvi nav zināms nekas, izņemot, tā sakot, bezkaislīgus faktus. Tikai pāris intervijās viņš atļāvies būt personisks un neizmantot savu taktiku – sarunas tēmas mainīšanu, ievirzot to profesionālā gultnē. Murejs, piemēram, atzinis, ka viņam nepatīk atrasties prom no mājām ilgāk par pāris nedēļām, kā bija noticis filmas Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū uzņemšanas laikā, kad aktieris juties gluži vai ieslodzīts cietumā bez tiesībām tikt apciemotam. Viņam jau pietiekot ar mūžīgo dzīvi uz čemodāniem bezpersoniskās viesnīcās, kur nereti mokot bezmiegs un, lai aizmigtu, jāieslēdz televizors, kurā savukārt skan sveša valoda un tiek rādītas viņam neko neizsakošas kustīgās bildes.

Sešu bērnu tēvs Murejam ir mūsdienām paliela ģimene. Viņa otrā sieva Dženifera Batlere ir kostīmu māksliniece, viņa reti dodas līdzi vīram uz filmēšanas vietām, kā to mēdz darīt brīvākas dzīvesbiedres. Bilam un Dženiferai ir četri dēli: Džeksons (12), Kels (10), Kūpers (9) un Linkolns (4). Aktierim ir arī divi vecāki dēli ar pirmo sievu Mārgaritu Keliju – Homērs (23) un Luks (20).

Starp citu, Murejs nepiekrīt uzskatam, ka aktieriem atvēlētie astronomiskie honorāri būtu samaksa par viņu darbu. Par ceļojumiem un slavas sagādāto diskomfortu – jā, bet ne par pašu darbu, kurš neatšķiras no citu cilvēku nodarbošanās, saņemot simtreiz mazāku atalgojumu. Nav jābrīnās par to, ka Murejs tik paškritiski un reālistiski raugās uz mūslaiku absurdo situāciju darba tirgū, tā arī neizprotot, kāpēc nepieciešami lieli honorāri, ja aktieri vienalga tēlotu savas lomas ar tikpat lielu atdevi. Murejs ir vidējais dēls deviņu bērnu ģimenē, viņš uzaudzis mazajā Vilmetes pilsētiņā Ilinoisas štatā, pusaudža gados vasarās strādājot līdzās tēvam golfa laukumā par kediju bagātajiem biznesmeņiem. Tolaik Bils staipījis golfa nūju somas un dziļdomīgi sekojis bumbiņu lidojumam. Tieši tur viņš atklājis, pēc kādiem principiem eksistē apkārtējā sabiedrība. Nākamais aktieris sapratis, ko nozīmē būt nabadzīgam puikam, kurš nēsā bagātnieku golfa nūjas un drīkst atbildēt tikai tad, ja viņam kaut ko jautā, bet visbiežāk uz viņu pat neskatās.

Bez mātes Skolā Bils Murejs mācījies slikti un bijis nepaklausīgs. Viņš atzīst, ka mācību iestādēs neesot apguvis itin neko, bet īsto pieredzi iemantojis dzīves skolā. Piemēram, golfa laukumā, kur iemācījies saskatīt situāciju traģikomiskumu, redzot, kā pieaudzis vīrietis gandrīz vai raudājis par to, ka no triju pēdu attāluma nav izdevies ieripināt bumbiņu bedrītē.

Ne bērnībā, ne jaunībā Murejs sevī neatklāja nekādu talantu, izņemot spēju sasmīdināt citus. Starp citu, arī viņa brāļi nebija uz mutes krituši – visi pat esot uzstājušies kopā, priecējot vietējo publiku. Vēlāk kopā ar brāli Braienu Doilu Mureju (brālis aizņēmies savas vecmāmiņas meitas uzvārdu), kā arī Denu Eikroidu un Džonu Beluši sāktā komiķa karjera veiksmīgi turpinājās televīzijā un kino, tātad var teikt, ka viņš gājis uz savu mērķi un to arī sasniedzis.

Nav tiesa, ka Murejs ir no reālās dzīves atsvešinājies pasaules lāpītājs, lai arī ārēji nekas par to neliecina. Pat pāris fotogrāfijās no saviesīgiem pasākumiem, kur viņš redzams kopā ar sievu, aktiera nesatricināmā sejas izteiksme liek domāt par vēsumu personīgajā dzīvē. Taču tas ir maldīgs priekšstats.

Aktiera tēvs nomira 1967. gadā 46 gadu vecumā ar diabēta izraisītām komplikācijām, bet pirms septiņpadsmit gadiem ar vēzi viņsaulē aizgāja Bila māte. Viņa bija tā, kas pratusi saturēt lielo ģimeni. Kad mamma nomirusi, Bils, pašam sev negaidot, sajuties tik vientuļš kā vēl nekad mūžā. To, ka vīrietis četrdesmit piecu gadu vecumā varētu sajusties kā no laivas izmests bārenis, viņš nespējis iepriekš pat iedomāties.

Klusumā

Lai arī pāris Mureja nākamo filmu projektu jau izziņoti, viņš nesteidzas ķerties pie darba. Jā, viņš ir piekusis. Šādos brīžos aktieris mēdz ķerties pie labākā līdzekļa, kādu viņam līdz šim laimējies atrast: dzīvo mājās, spēlē golfu, pļauj mauriņu un ļoti reti, bet tomēr skatās arī televīziju. Tiesa, tā viņu kaitinot ar savu didaktiski viszinīgo toni, jo kāds telepātiski Murejam cenšoties nemitīgi borēt, ko ēst, kā elpot, kā ģērbties un kā mīlēties. Tādos brīžos atliekot tikai viens – izslēgt televizoru un baudīt klusumu.