Šogad vien ekrānos iznākušas divas ekscentriskā režisora inscenētas filmas – "Čārlijs un šokolādes fabrika" un animācijas filma "Līgavas līķis".

Režisors, kura karjera sākās un turpinājās reti veiksmīgi, nekādā ziņā neatbilst tradicionālajiem priekšstatiem par komerciāli veiksmīga un kā publikas, tā kritiķu vidū iecienīta kinematogrāfista tēlu, un arī viņa filmas ir tik dīvainas, ka jābrīnās, kā viņam izdevies kļūt populāram, vienlaikus saglabājot savu specifisko melno humoru, savādi baiso filmu gaisotni, vienpatību un… vārnu ligzdai līdzīgo frizūru. Daudz vairāk Bērtons atgādina savdabīgu un mūžīgi neatzītu sava ceļa gājēju, kuram savu dīvainību skaidrošanas nespēja nav tikai poza, bet gan haotiskā rakstura īpatnība. "Trakulīgais rēgs Bītldžūss", "Edvards Šķērrocis", "Betmens atgriežas", "Eds Vuds", "Marss uzbrūk!", "Pērtiķu planēta" un "Lielā zivs" ir tikai dažas no viņa filmām, pateicoties kam viņa pozīcijas mūsdienu kino lauciņā ir jau sen stabilizējušās, droši garantējot viņam vietu kinovēsturē.

Ir vēl kāda Bērtonam ļoti raksturīga filma, kurai viņš ir gan mākslinieks, gan scenārists, gan producents, tikai ne režisors, proti – leļļu animācijas filma "Nakts pirms Ziemsvētkiem", bez kuras Bērtona stila pētījums nekādā ziņā nebūtu pilnīgs. To, kāpēc viņš tolaik, pirms divpadsmit gadiem, izvēlējās nebūt režisors paša iecerētajai un izauklētajai filmai, viņš pats skaidro tādējādi, ka jau pirms filmas uzņemšanas viss bijis tik skaidrs, ka filmas uzņemšanu atlicis vien kādam noganīt, un Henrijs Seliks šo uzdevumu izpildījis nevainojami. Tomēr joprojām kritiķi, rakstot par Bērtonu, min Ziemsvētkus kā viņa režijas filmu, jo tā tik organiski atbilst viņa radošajam stilam.

Ar "Līgavas līķi" bijis citādi – sākot leļļu filmas uzņemšanu, Bērtonam pašam vēl bijušas vairākas neskaidrības un neatrisināti rēbusi, tāpēc viņam bijis interesanti to inscenēt paša spēkiem. Turklāt interesanti, ka viņš to darījis paralēli savas otras filmas "Čārlijs un šokolādes fabrika" (pēc Roalda Dāla romāna motīviem) uzņemšanai, un abās filmās viņš strādāja kopā ar Džoniju Depu un Helēnu Bonemu-Kārteri, kas abi ieskaņoja arī galvenos varoņus leļļu animācijas filmā. Līdz šim Čārlijs ir nopelnījis jau ap četrsimt miljoniem dolāru, nu kārta ir Līgavas līķim, kam tiek prognozēti ne mazāki panākumi.

Logi

Timotijs Viljams Bērtons bija jaunākais dēls Billa un Džīnas Bērtonu ģimenē, un jau agrā bērnībā viņš atšķīrās no citiem bērniem. Iespējams, ka iemesli viņa tendencei norobežoties no apkārtējās pasaules, ļaujoties sapņiem, fantāzijām un – šausmu filmu nirvānai, meklējami viņa ģimenē. Nu, kad abi viņa vecāki ir jau aizsaulē, viņš tā arī neuzzinās atbildi uz kādu jautājumu, kas viņu tirdījis visu mūžu.

Viņš piedzima un uzauga Kalifornijā, Burbankā, kas gan nebija un nav tik skaļi slavena kā Holivuda, tomēr tieši šajā priekšpilsētā, kas bija tipiska piecdesmito gadu Amerikai, atradās daudzas kino un TV studijas – Disneja studija, Warner Brothers, NBC un citas. Tiesa, viņa dzīves izjūta nesakrita ar apkārtējo absolūto optimismu, ko pauda to konstantā amerikāņu smaidā atplaukušās sejas.

Tima istabā uz ārpasauli varēja raudzīties pa diviem lieliem logiem, un šie logi arī kļuva par vienu no viņa pirmajām lielākajām traumām: kad vecāki, nez kādu motīvu vadīti, nolēma tos aizmūrēt, un, lai varētu pa šķirbu palūkoties laukā, viņam bijis jāuzrāpjas uz rakstāmgalda… Lieki teikt, ka Tims juties kā cietumā, turklāt – bez jebkāda pamatojuma un paskaidrojuma. Tagad Bērtons izsaka varbūtību, ka viņa vecākiem bija bail, ka viņš varētu aizmukt, bet tad jau viņš to būtu izdarījis pa ceļam uz skolu.

Miskaste

Skolā viņš nemācījās labi, bija paslinks, izklaidīgs un nepopulārs. Vakanto draugu vietu itin labi pildīja noskatīto filmu varoņi, jo īpaši viņš jūsmojis par briesmoņfilmām – tādām kā Godzilla, par Reja Harijhauzena filmām un baisulēm ar Vincenta Praisa piedalīšanos – īpaši Rodžera Kormena filmās pēc Edgara Alana Po darbiem. Viņš arī labi zīmēja un gleznoja. Kad viņš mācījās devītajā klasē, viņa zīmētais plakāts uzvarēja vietējās atkritumu savākšanas firmas plakātu konkursā, un veselu gadu viņa plakāti dižojās uz miskastes mašīnu sāniem.

Pēc vidusskolas viņš saņēma zīmētāja un animatora darbu Disneja studijā, nopelnot stipendiju, kas viņam deva iespēju studēt animāciju Kalifornijas mākslas institūtā. Animatora darbs viņam likās garlaicīgs un pārāk ierobežojošs, jo viņam bija tikai jāanimē (jāizkustina) cita mākslinieka radīts tēls – no vienas kustības punkta līdz otram. To, ka Bērtons studijā nejūtas īsti savā ādā, saprata arī viņa priekšnieki. Viņi Timam piedāvāja konceptuālā mākslinieka darbu, kurš pats zīmēja tēlus un situācijas. Vēlāk Bērtons arī uzņēma pāris īsfilmas: "Vincents" (1982) – par godu Praisam, un "Frankešteinītis" (1984), stāstu par kādu zēnu, kurš gluži Frankenšteina vīzē atdzīvināja savu suni. Abas īsfilmas guva itin labus panākumus festivālos un pavēra viņam plašākas iespējas arī tikt pie lielākiem projektiem.

Sliedes

To, ka viņš neatteiktos no režisora darba, viņš saprata vēl skolas laikos, kad gala pārbaudījumos viņam bija uzdots uzrakstīt divdesmit lapu eseju par kādu grāmatu. Grāmatu viņš sava slinkuma pēc nebija izlasījis, kaut arī tagad Bērtons atzīst, ka tā droši vien būtu viņu ieinteresējusi, jo stāstījusi par ģeniālo mistifikatoru Hudīni. Tad nu, pa ausu galam saklausījies, kas tajā grāmatā ir rakstīts, viņš nolēma nevis apgrūtināt sevi ar rakstu darbiem, bet gan uzņemt īsu super-8 filmiņu pēc grāmatas motīviem. Viņš sevi piesējis pie dzelzceļa sliedēm un tad rādījis, kā viņš noslēpumainā kārtā ticis brīvībā, vārdu sakot – bērnišķīga filmele, kuru viņa pasniedzēji tomēr atzinuši par tik labu, ka viņš saņēmis augstāko novērtējumu.

Viņa pirmā pilnmetrāžas filma bija "Pīvī lielais piedzīvojums" (1985), kuras budžets bija septiņi miljoni dolāru, bet filmai izdevās nopelnīt četrdesmit. Arī nākamā filma "Palaidnīgais rēgs Bītldžūss" (1988) nesa pieklājīgu peļņu – 80 miljonus dolāru, kā arī Amerikas Kinoakadēmijas balvu Oskars par labāko grimu. Kauliņi biji mesti, un turpmāk atlika vien tos pārbīdīt aizvien jaunās un aizraujošās kombinācijās.

Veļi

Tima Bērtona filmu cienītāji ir pamanījuši viņa savādo aizraušanos ar mirušo pasaules tēmām un nāvi vispār. Tradicionāli vairumam cilvēku dzīves laikā ir iepotēta bijība un bailes pret nāvi un aizsauli, bet Bērtonam, kurš uzauga Kalifornijā, kas bija netālu no Meksikas robežas, pret to radās citāda attieksme. Īpašu iespaidu uz viņu atstāja meksikāņu svinētā Mirušo diena, kad galvenās rotaslietas bija skeleti – kā īsti, tā pagatavoti no visa, kas vien gadījies pa rokai.

Meksikāņu svētkos valdīja pavisam citāda noskaņa nekā mūsu mirušo piemiņas dienās, kas ir vairāk klusas atceres un skumju laiks. Tur līdzās pagānisko ugunskuru liesmām dejoja gan jautri skeletiņi, gan parastie mirstīgie, kas dzina jokus, dancoja un tādā veidā būtībā svinēja to, ka ir dzīvi un priecīgi kopā ar aizsaules sūtņiem. Bērtonam ir tāda, pozitīvāka, attieksme pret otru nenovēršamo dzīves notikumu – nāvi, kas līdz ar piedzimšanu ir cilvēka dzīves lielākās mīklas.

Tā vien liekas, ka vai visas Bērtona filmas varētu rādīt veļu/Helovīna laika festivālā, ja kāds uzņemtos tādu uzrīkot. Pagaidām vēl Bērtons neklāsta par saviem nākotnes plāniem – galu galā uzņemt divas filmas gadā nav tas pats, kas noziest brokastmaizes šķēli ar sviestu. Bet skaidrs ir viens – kārtīgi atpūties – viens un kopā ar mīļoto sievieti (jau minēto angļu aktrisi Helēnu Bonemu-Kārteri) un abu divgadīgo dēlēnu Billiju Reju, viņš, būdams īsts nemiera gars, atkal ķersies pie darba. Kādā intervijā viņš teicis, ka viņam nevajagot nekādas vudū lelles vai galvaskausus ar piežuvušas ādas gabaliem, lai gūtu iedvesmu. Viņam tikai jāsāk rīkoties, un iedvesma rodoties pati no sevis. Tiesa, viņš mēdzot tik pārņemti un aizrautīgi rosīties, ka tas kļūst bīstami viņa veselībai – kā toreiz, kad Pērtiķu planētas uzņemšanas laukumā viņš salauza ribu. Pavērojis Bērtona trauksmaini rosīgo darbastilu, viņa operators reiz iedevis viņam pedometru soļu skaitīšanai, lai noskaidrotu, cik tad viņš pa dienu noskraida. Nepilna mēneša laikā viņš bija nostaigājis trīssimt jūdžu.

Fakti

Timotijs Viljams Bērtons ir dzimis 1958. gada 25. augustā Burbankā, Kalifornijā; Agri atklājis sevī zīmētāja talantu, viņš pēc vidusskolas sāka strādāt Disneja animācijas studijā un saņēma stipendiju animācijas studijām augstskolā; Režisors divdesmit filmām, to starpā "Edvards Šķērrocis", "Palaidnīgais rēgs Bītldžūss", "Eds Vuds", "Betmens", "Lielā zivs", "Marss uzbrūk!", "Pērtiķu planēta", "Jātnieks bez galvas" u.c. Viņa filma "Palaidnīgais rēgs Bītldžūss" saņēmusi Oskaru par labāko grimu, "Betmens" – par labāko mākslinieka darbu, "Eds Vuds" – par labāko grimu un labāko otrā plāna aktiera darbu, bet jaunākā filma "Līgavas līķis" – Venēcijas festivāla balvu par labāko tradicionālās leļļu un digitālās animācijas sintēzi; Bija precējies ar vācu mākslinieci un fotogrāfi Lenu Giseki, vēlāk bija kopā ar aktrisi un modeli Lisu Mariju, kuru viņš mēdza dēvēt par savu mūzu un kurai deva lomas savās filmās; No filmas " Pērtiķu planēta" uzņemšanas laikiem ir kopā ar britu aktrisi Helēnu Bonemu-Kārteri, un viņiem ir divgadīgs dēls Billijs Rejs; Bērtons un Bonema-Kārtere nereti ir atzīti par ekstravagantāko pāri – viņš izceļas ar savu izpūrušo frizūru, bet viņa ar jau kuro gadu piešķirtajiem sliktāk ģērbtās izklaides personības lauriem; 2001. gadā nopirka māju blakus savas mīļotās sievietes mājai Londonā, un nu abas ēkas savieno pazemes tunelis; Bieži filmās izmanto specifiskus tēlus – putnubiedēkļus, aitas, klaunus un beigtus suņus; Labprāt vairākkārt izvēlas vienus un tos pašus aktierus – Džoniju Depu, Džefriju Džounsu, Kristoferu Volkinu, Vincentu Praisu, Maiklu Kītonu, Kristoferu Lī, Džeku Nikolsonu, Lisu Mariju un Bonemu-Kārteri; Komponists Denijs Elfmans ir sacerējis mūziku visām viņa filmām, izņemot "Edu Vudu"; Sarakstījis grāmatu "Austerzēna melanholiskā nāve un citi"; Šogad uz ekrēniem iznākušas divas viņa filmas – "Čārlijs un šokolādes fabrika" un "Līgavas līķis".