Tā tapa eksperimentālais projekts Prove I un Prove II, katrā no tām pa trim neliela apjoma izrādēm, kas tika rādītas Daugavgrīvas ielā 31/3, Grīvas mēbelēs.

Prove I Provē I tika piedāvāta Pētera Ķimeļa izrāde Lasītava, Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu teātra aktieru kursa absolventu apvienības umka.lv izrāde Stāsts par Danielu Reju un Vara Piņķa iestudētā Antona Čehova luga Nakts pirms tiesas.

Nepārspētu skatītāju mīlestību un apbrīnu ieguva Stāsts par Danielu Reju. Umka.lv iestudējusi parodiju par Holivudas spiegu filmām, apvienojot seriāla Nikita un filmu Neiespējamā misija, Grēku pilsēta, Matrikss estētiku. Aktieru rokās atdzīvojas somas un somiņas, izspēlējot sižetu par slepkavībā nepatiesi apsūdzēto Danielu Reju. Tās ne tikai spēj injicēt vēnā narkotikas, cilāt hanteles un kauties, pievilkties pie striķa, bet arī repot Vanilla Ice dziesmas Ice Ice Baby pavadījumā un atdarināt Maikla Džeksona slaveno moonwalk.

P. Ķimeļa Lasītava pievērsās dzejas deklamācijai, variējot dzejas ritma iespējas. Kā bibliotēkas lasītavā iekārtotajā telpā aktieri skaita dzeju bungu, kokles un citu dažādu trokšņu pavadījumā. Uz sienām tiek rādīti gan aktieri, gan ar citējamo dzeju saistīti motīvi, taču mani nepameta sajūta, ka spēlēšanās ar formu nomāc dzejoļu saturisko pusi.

Prove II

Provē II apvienojās režisore Dace Dumbrava ar izrādi Mans prusaku ansamblis, Andrejs Jarovojs ar izrādi Dialogi un Mārtiņš Eihe ar savu versiju par Morisa Māterlinka lugu Aklie.

D. Dumbravas izrāde tapusi kā asociatīva spēle par Aleksandra Čaka dzejoļa Mans prusaku ansamblis tēmām un motīviem. Spēles laukumā atrodas vienīgi stalažas, kas pilda gan bāra, gan aktieru sēdvietu funkcijas. Izrādei nav sižeta, tikpat kā – arī teksta. Nezinot šo A. Čaka dzejoli (ne tikai šo, bet arī citus), nav iespējams uztvert telpā notiekošo. Redzamais kļūst par beznozīmīgu mizanscēnu virkni. Rodas iespaids, ka izrāde ir veidota pēc principa savējie sapratīs, bet par pārējo skatītāju saprašanu režisorei nav bijusi liela interese.

Telpā, kur noritēja A. Jarovoja izrāde Dialogi, uz sienām redzami fotouzņēmumi ar aktieriem, kā arī tiek projicēts video, kurā aktieri atbild uz jautājumiem: "Kas es esmu? Kas man patīk un nepatīk?", brīžiem rādot arī to, kas notiek spēles laukumā. Aktieri savstarpējos dialogus un dialogus ar skatītājiem veido kustībā. Dialogi tomēr atmiņā palika tikai un vienīgi kā kustības un minimāla teksta atspoguļojums, un neizpratu šīs izrādes jēgu un režisora motivāciju to iestudēt. Redzētais rosināja domāt, kā atšķirt labas ieceres sliktu realizāciju no jaunas teātra koncepcijas meklējumiem.

Mārtiņš Eihe savā izrādē atteicies no lielākās daļas M. Māterlinka lugas Aklie teksta, svītrojot astoņus un atstājot tikai piecus tēlus. Spēles laukumā aktieri pārvietojas pa viņiem vien zināmu trajektoriju, nepievēršot uzmanību apkārt esošajiem. Teksts norunāts kustībā, taču adresāta/teksta uztvērēja nav. Tā ir būtiska novācija, jo M. Māterlinka lugas personas ir aklas, dialogi netiek veidoti aci pret aci, un lielākais šķērslis, kas liedz bez vienīgā pavadoņa palikušajiem tēliem izglābties no nāves, ir nespēja ieklausīties otrā.

Šī izrāde bija viena skice no M. Māterlinka lugas iestudējuma, kas top Liepājas teātrī, un ar interesi var gaidīt izrādes pilno versiju.

Lietuvieši, igauņi un somi

Lietuviešu režisors Aids Giņotis kopā ar deviņiem jaunajiem aktieriem piedāvāja izrādi Atvērtais loks. Autobiogrāfiskas improvizācijas, kurā aktieri, piesakot tēmu, izspēlē dažādas atmiņas. Izrādē ir caurviju motīvi, kas apvieno visus, vietumis pat savā starpā nesaistītus notikumus. Stāstus pavada arī skaņas, piemēram, durvju čīkstēšana, šķiltavu iedegšana, šķavas. Šī izrāde bija ne tikai profesionāli augstā līmenī, bet arī viena no sirsnīgākajām un emocionāli uzrunājošākajām visā Homo Novus piedāvājumā.

Somu balss mākslinieka Juha Valkepā, teātra režisora Kristiana Smedsa un grafiķa Tero Nauha izrāde Svētceļnieks balstīta grāmatā The Way of the Piligrim (Piligrima ceļš). Skatītāji tika saaicināti Jaunā Rīgas teātra telpās, taču, kad bija tur sapulcējušies, viņus pa maršrutu Lāčplēša–Tērbatas–Stabu–Barona iela aizveda uz galeriju Istaba. Svētceļnieks ir stāsts par vīrieti, kas, zaudējis savus vecākus, brāli un sievu, mierinājumu gūst Bībelē, kas viņu aizved pasaulē. Tur Svētceļnieks sastop dažādus pārbaudījumus: nonāk klosterī, kur viņam liek skaitīt vairākus tūkstošus lūgšanu dienā, citā vietā viņu piekauj, atņem Bībeli un mēģina pavedināt.

Aktieri ir gan paši mākslinieki, gan balti krīta gabaliņi aktieru rokās. Tie apdzīvo uz galda novietoto papīra māju, pie kuras ir uzzīmēta kapsēta, un netālu ganās plastmasas govs.

Atsevišķus notikumus izspēlē aktieri tiešā dialogā, bet citu notikumu norisē tiek iesaistīti skatītāji – viņus cienā ar vīnogām un liek piedalīties pokera spēlē.

Pēc izrādes mākslinieki aicināja skatītājus palikt uz tasi tējas. Arī šāds var būt teātris.

Igauņu vakars piedāvāja noskatīties Andersa Harma izrādi – lekciju Esi piedzēries, esi ļoti, ļoti piedzēries, kuras ietvaros varēja dzirdēt lekciju par alkoholismu un konceptuālo idiotismu, tā cēloņiem ar dažādu filozofu vārdu piesaukšanu. Izrādes laikā A. Harmss tukšoja vienu glāzīti grādīgās dziras pēc otras, līdz lekciju sāka papildināt izteiksmīga žagošanās, rīstīšanās, atraisīta cilvēka smaidi un kustēšanās mūzikas ritmos. Beidzis lasīt lekciju, A. Harmss izskatījās iedzēris (negalvoju, ka reibums tika tēlots). Viņš sasita pret grīdu glāzi, tad padejoja, pateicās par uzmanību un aizgāja.

Rezumējums

Kopumā jāsaka, ka festivāls Homo Novus bija izcils notikums Latvijas kultūras dzīvē. Piedzīvojot kāpumus un kritumus, tas tomēr nezaudēja notikuma ar lielo burtu nozīmi. Vienīgais nopietnais aizrādījums attiecināms uz festivāla organizatorisko pusi, jo bieži vien izrādes sākums kavējās. Arī tas, ka dažās Proves II izrādēs skatītājiem konceptuālu iemeslu dēļ netika paredzētas sēdvietas, bija liels trūkums. Kājās nostāvēt vairāk nekā stundu, neskaitot starpbrīdi, bija diezgan grūti. Dzīvā mūra dēļ, tāpat citās izrādēs neveiksmīgā skatītāju vietu izkārtojuma dēļ, bija teju neiespējami saskatīt, kas notiek spēles laukumā.

Tomēr festivāls Homo Novus ir viens no veidiem, kā iepazīt citu valstu teātra mākslu, kas noteikti spēj inspirēt un paplašināt redzesloku.

Atzinīgi vērtējams Homo Novus atbalsts jaunajiem latviešu režisoriem. Tas noteikti ir labs sākums viņu radošajai darbībai un eksperimentiem. Ceru, ka tieši šī festivāla ievirze nepazudīs arī nākamajos gados.