2004.gada 11.septembrī Norberts Klaucēns devās ekspedīcijā uz Ziemeļpolu. Pēc šīs ekspedīcijas tika uzrakstīta grāmata "Ar Latvijas karogu Ziemeļpolā". Autors, kuram ir dēkaiņa daba, arī šo grāmatu uzrakstījis kā lielu dēku grāmatu.

"Man allaž gribas paveikt ko īpašu, neparastu, kas lielākajai cilvēku daļai šķiet grūti sasniedzams. Ja mana dzīve sastāvētu tikai no ikdienas rutīnas darba un gadskārtējā atvaļinājuma, tad diez vai pēc Ziemeļpola es būtu tik ļoti kārojis. Ekspedīcija uz Ziemeļpolu ir likumsakarīgs turpinājums manai dēku pilnajai dzīvei.

Lai gan parasti par ceļojumu sāku domāt tikai tad, kad esmu jau ērti iekārtojies lidmašīnā un baudu stjuartes pasniegto pirmo atspirdzinājumu, šī reize bija izņēmums. Ko īsti nozīmē — doties uz Ziemeļpolu? Esmu pieradis braukt no vienas vietas uz otru, teiksim, no Čikāgas uz Rīgu, no Rīgas uz Jelgavu. Bet Ziemeļpols faktiski ir mistiska nevieta, kur, izņemot ledus lauku, nekā nav. Turklāt vēl uzzināju, ka patiesībā ir pat vairāki ziemeļpoli — starp tiem magnētiskais un ģeogrāfiskais. Mans ceļojums paredzēts uz magnētisko, tas nozīmē, uz vietu, kur kompasa adatiņai jāgriežas kā propelleram.

Nolēmu vairāk izglītoties par ceļojuma galamērķi, tāpēc iegādājos dažas grāmatas, kurās aprakstītas 18. un 19. gadsimtā rīkotās ekspedīcijas. To dalībniekiem bija fanātiska vēlēšanās sasniegt Ziemeļpolu... Daudzi zaudēja dzīvību, mēģinot nokļūt uz šā mistiskā ledus laukuma. Ekskursantus vajāja slimības, vētras un bads. Kuģi "Discovery" un "Fram" iesala un palika Ziemeļpola tuvumā vairākus gadus. Lai gan "Fram" 1893.gadā izdevās visvairāk pietuvoties mērķim. Divi ceļotāji — Nansens un Johansens — mēģināja nokļūt galapunktā ar slēpēm, kamanās līdzi velkot pārtiku, teltis un pārējo nepieciešamo. Izturot vētras un pārvarot fiziskās grūtības, viņiem izdevās sasniegt tikai 86 grādus, tas ir, četrus grādus no Ziemeļpola. Savukārt 1875.gadā Naress ar "Discovery" piekļuva punktam, kur sākas Ziemeļpola Arktikas ledus. Un visneticamākais ir tas, ka 2004.gada septembrī viņu pēdās seko latvietis Norberts Klaucēns, tiesa, daudz ērtākos un drošākos apstākļos, ar milzīgu ledlauzi "Yamal"!

Vēroju milzīgos viļņus, kas šo vareno ledlauzi mētāja kā bezpalīdzīgu korķi. Daži jūrnieki neko pārāk laimīgi neizskatījās, un tas manu labsajūtu nevairoja. Nolēmu uzkāpt uz komandtiltiņa. Pavērās pārsteidzošs skats — viļņi bija sevišķi iespaidīgi, un augšstāvā kuģa zvalstīšanos varēja īpaši just. Komandtilts bija milzīgs, kuģa platumā, tas ir, 90 metrus plats, tik liels kā balles zāle. Uz tā atradās vairāki kuģa apkalpes virsnieki un daži ekspedīcijas dalībnieki.

Stūrmanis stūrēja miniatūru stūri — tāda tā izskatījās, salīdzinot ar milzīgo kuģi. Apjautājos, vai tas varētu apgāzties. Stūrmanis labprāt paskaidroja — tas neesot iespējams, jo atomreaktora svars, kurš ir kuģa apakšlīmenī, nodrošina to, ka kuģa dibens paliks tur, kur tam pienākas būt, proti, apakšā. Gribēju arī noskaidrot, cik ilgi mums vēl būs jāpacieš vētras jampadracis, tomēr sakarīgu atbildi nesaņēmu. Kas cits atliek — jāsamierinās, ka vēl pāris dienas būs jāšūpojas un jāizbauda viļņu atrakcijas. Toties pēc tam sāksies ledus laušana!

Pusnaktī skaļruņos atskanēja informācija — patlaban šķērsojam 89,6 platuma grādus, tas nozīmē - atrodamies apmēram sešdesmit kilometrus no Ziemeļpola, tāpēc visi, kas ir nomodā, tiek lūgti ierasties uz komandtilta svinēt "Yamal" tuvošanos galamērķim. Nekavējoties devāmies turp, lai kļūtu par aculieciniekiem unikālajam brīdim. GPS jau rādīja 89,99 grādus, un kapteinis nolēma apstāties, jo tieši uz Ziemeļpola nebūtu piemēroti rīkot svinības.

Pēc pāris stundām beidzot netraucēti varēju nofotografēties pie Ziemeļpola robežstabiem un uzsist golfa bumbiņas. Tāpēc gan vajadzēja novilkt dūnu jaku un cimdus. Pārējie ekskursanti aizrautīgi fotografēja un filmēja, kā es (pārsteidzoši labi!) situ bumbiņas labā attālumā. Pēkšņi jutu — manas rokas beidzas tur, kur sākas pirksti! Ieraudzīju, ka pirksti kļuvuši tumši zili...

Pienāca laiks doties prom no Ziemeļpola. Gribēju jau rakstīt — atvadīties, bet tad iedomājos — mēs taču šeit nevienu neapciemojām, šī vieta ir gluži tāda pati kā jebkura cita daudzu kilometru rādiusā, vienīgi šeit kompasa adatiņa griežas kā propellers un GPS aparāts rāda 90 grādus. Bet nav kam pateikt "Uz redzēšanos!", neviens nenovēl laimīgu ceļu un neaicina šurp atbraukt vēl kādreiz. Tā teikt, savāc savas mantas, neatstāj aiz sevis šmuci un dodies prom!"