Kad cilvēki dodas uz ārzemēm piepelnīties gadījumu darbos un pēc tam atgriežas ar starta kapitālu normālākai dzīvei, var tikai priecāties par viņu uzņēmību. Kad projām no valsts aizbrauc jaunie speciālisti, viņi parasti šurp vairs neatgriežas. Vai tā rīkosies arī Mairita Ērgle, ārste rezidente iekšķīgo slimību specialitātē? Viņa nākotnē nolēmusi kļūt par gastroenterologu.
Mums var pietrūkt viena glāsta...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms dažiem gadiem, kad Mairita vēl tikai studēja Medicīnas akadēmijā, viņu brīvbrītiņā ieskriet kafejnīcā kopīgi papusdienot uzaicināja radiniece – ar smēķēšanas netikumu apveltīta dāma. Toreiz saruna risinājusies galvenokārt ap to, cik briesmīgas sekcijā izskatās smēķētāju plaušas. "Dabūsi plaušu vēzi, un pat es vairs nespēšu palīdzēt," noteikusi topošā daktere. Uz to radiniece atbildējusi: "Drīz jau mums neviens nevarēs palīdzēt, jo visi jaunie ārsti vai nu pāriet darbā farmācijas firmās, vai brauc uz ārzemēm." Mairita apņēmīgi atbildējusi: "Es gan nekur nebraukšu!" Šis apgalvojums bija palicis prātā meitenes sarunu biedrei, kad viņa mudināja RB uzrakstīt par jaunās paaudzes pārstāvi, kam nav svešs patriotisms. Nekad nesaki – "nekad" Tagad daktere Ērgle (viņa tūlīt izlabo, ka pilntiesīga ārste būšot tikai pēc četriem gadiem), kas no sava negarā mūža mācījusies jau 21 gadu, emigrēšanas jautājumā vairs tik strikta vis nav: "Liels bija prieks, saņemot diplomu ar ārsta grādu, bet pēc tā saņemšanas vēl piecus gadus nākas strādāt kā ārstam studenta statusā ar viszemāko atalgojumu. Par to jāpasakās valdībai, kas par mums padomājusi, jo ne velti sacīts, ka ar pilnu vēderu neviens negrib mācīties. Bieži vien sāp sirds nevis par to, ka nevar atļauties paēst labākās ēstuvēs, iegādāties sievišķīgas lietas, braukt ar auto, bet gan par to, ka grāmatnīcu plauktos sanāk vien tikai pāršķirstīt labas medicīnas grāmatas, kuru cenas mēdz pārsniegt atalgojumu." Lai vairāk nopelnītu iztikai, Mairita strādā arī LU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedrā par vecāko laboranti. Viņas ziņā ir sastādīt un koordinēt jaunajiem kolēģiem nodarbību, lekciju plānus, kā arī organizēt katedras docētāju sēdes reizi mēnesī. To, ka nekad nedrīkst teikt – "nekad", liecina Mairitas tālāk stāstītais. "Kādā karstā jūlija dienā, kad Rīgā viesojās ASV prezidents Klintons, apciemojām tēvu Stradiņa slimnīcā pēc žultspūšļa operācijas. Pretim nāca medicīnas studentu grupa, pieslāpētās dusmās sarunājoties, bet divas studentes, slaukot asaras no acīm. Viņuprāt, pasniedzējs nebija pietiekami novērtējis meiteņu zināšanas. Mana mamma, brālis un gaiteņa sienas iepretim ķirurģijas blokam ir liecinieki toreiz manis sacītajam – nekad tālāk nestudēšu medicīnu. Tajā laikā mācījos medicīnas skolas 3. kursā un neticētu, ja kāds man sacītu, ka pēc četriem gadiem uzsākšu studijas Medicīnas akadēmijā. Varu vien pateikties liktenim, ka esmu satikusi īstos cilvēkus, kuri vairāk vai mazāk pielikuši pūles, lai man palīdzētu. Tagad vien starp steigas brīžiem pakavējos atmiņās par cilvēkiem, kas bijuši man tuvi un aizgājuši pa skuju taku." Vienmēr blakus esošie Ir tāds dzejolis par mīļajiem, kuri nekad nemirst, "…vien apsedzas ar puteni un kļūst par tēvu zemi". Mairitai tēvu zemes sajūtu radījuši trīs vecvecāki un vairāki citi radi, toties dzimta papildinās ar jauniem. Bet pats stiprākais balsts viņai ir ģimene: "Vecākus Rudīti un Mārtiņu vieno ne tikai skaisti sakoptas mājas ar daudzām bišu saimēm, bet kopā nodzīvoti 33 laimīgi gadi. Savukārt brālis Ingus jau dzīvības došanas brīdī saņēmis mīlestību uz tehniku, jo jebkuri dzelži atdzīvojas viņa rokās. Man mājas ir kā oāze, kur arvien dodos attīrīt domas un uzņemt spēku jauniem darbiem. Skolas gados brīvdienas pavadītas pie vecvecākiem Rozulā. Svētīgi visi darītie lauku darbiņi, ko esmu iemācījusies, – kaplēšana, ravēšana, siena grābšana, piena malšana, marinēšana, ogošana. Atmiņā palicis, kā dauzījāmies un dziedājām vecātēva tikko pļautajā sienā, pirmās pastaigas ar puisi, dejas lauku zaļumballēs." Vai arī pašai tā kā nebūtu laiks veidot savu ģimeni? Par šo jautājumu nopietnā daktere uzjautrinās: "Protams, esmu jau dzirdējusi - meit, laiks tak" iziet pie vīra! Bet es nekad neko neesmu darījusi tikai tāpēc, ka tā jādara, vai tāpēc, ka citi tā dara. Kas zina, varbūt vēl paspēšu turpināt divās paaudzēs vecvecāku piedzīvoto zelta kāzu tradīciju. Esmu mīlestības pinekļos." Un atkal – augšā! Pēc medicīnas skolas absolvēšanas Mairitai bija iespēja divus mēnešus pabūt ASV, kur viņa iepazinās ar latviešu ārsta internista Dr. Med. Niedrīša privātpraksi un ar viņa laipnu palīdzību viesojās vairākās klīnikās Ņujorkā. "Redzētais šķita kā vīzija. Atgriezos ar vēl lielāku pārliecību neapstāties pie sasniegtā un iestājos Medicīnas akadēmijā. Studiju laikā pārliecinājos, ka visvairāk mani saista internā medicīna, jo tā dod iespēju analizēt pacienta dzīvesveidu, slimību simptomātiku un patofizioloģiju, kā arī izskaidrot viņam veselīga dzīvesveida nozīmi. Bieži vien ar padomu varu līdzēt saviem tuviniekiem, kuriem nu jau labi zināmi ir termini – pankreatīts, taukainā hepatoze, kuņģa čūla, anēmija, refluksa slimība, Krona slimība." Daudzi no studentiem neiztur mācību slodzi – aiziet uz vieglākām augstskolām. Vai dakterei Ērglei nekad nav bijuši brīži, kad visam gribējies atmest ar roku? "Studiju laikā asaras ņēmušas virsroku divreiz. Bija ziemas vidus - mana 26. dzimšanas diena. Kopā ar kolēģiem sēdēju bioloģijas kabinetā. Uz galda grupas biedru dāvinātie ziedi. Iepriekš treniņš risināt bioloģijas uzdevumus bija tik pamatīgs, ka, izlasot pirmos vārdus, jau varēju sākt rakstīt. Bet te pēkšņi "klapīte aizkrita" un šie krustošanas likumi starp raibajiem un melnbaltajiem piemirsās. Tad domāju – kam man tas vajadzīgs, ir mana dzimšanas diena, un ko es te cīnos pierādīt, ka varu tikt pie sesijas bez sesijas pagarinājuma! Bet tad kā bērnībā sakniebu lūpas un iespītējos – es to varu izdarīt. Un arī izdarīju. Grūtākos brīžos palīdzējusi doma, ka nevaru nodot tos, kas man palīdz un ar mani lepojas. Jātur kante. Kā mācīja kāds manā dzīvē nozīmīgs vecāks kolēģis – ja tevi septiņas reizes gāž zemē, tad celies astoņas reizes augšā. Tā arī daru - sapurinos, paceļu galvu un eju tālāk." Pēc 5. kursa Mairita devās studentu apmaiņas braucienā uz Nīderlandi, kur Roterdamā mēnesi strādāja Erasmus medicīnas centrā. Šogad zināšanas papildinātas, piedaloties kursos Prāgā un Vīnē. "Satiekoties ar ārzemju rezidentiem, nebūt nav jūtamas atšķirības zināšanu jomā. Viņi tikai ir materiāli neatkarīgāki, ar vairāk iespējām. Sarūgtina tas, ka pirmais, kas jādzird, ir – ak jā, tava valsts ir otrā nabadzīgākā aiz Rumānijas." Meitenīte, kas baidījās no tumsas Bērnībā Mairita naktīs gulēja tikai pie iedegtas naktslampiņas. Kad pamodās tumsā, sāka raudāt – rādoties visādi ķēmi. Tad kāds no pieaugušajiem atkal iededza gaismu, noglaudīja meitenītei galvu, un nekas vairs nerādījās. Tagad jaunā daktere pati spēj radīt drošuma sajūtu citiem. Un tomēr šķiet, ka viņai pašai savā tēvu zemē šīs mūsu kopējās gaismas pietrūkst. Jo kāpēc gan viņa saka: "Līdz šim esmu devusies uz ārzemēm uz īsu brīdi, bet nevaru izslēgt iespēju arī doties prom uz ilgāku laiku. Jūtu, ka spēju darīt vairāk, un kā ikvienam, arī man, ir nepieciešams, lai manu darīto novērtētu. Tādas sajūtas šeit nav. Ir tikai gandarījums un sajūta, ka dzīvi nedzīvoju pa tukšo.