"Varbūt mani bērnubērni piedzīvos normālus apstākļus Latvijā. Tikai nezinu, vai mani bērni tur atgriezīsies. Pēc gada dzīvošanas Norvēģijā vaicāju, kā viņi jūtas, vai nevēlas atgriezties. Viņi teica – mamma, ja gribi, vari braukt atpakaļ, mēs paliksim," neslēpj Gundega Gūtmane, kas kopā ar ģimeni dzīvo un strādā Oslo.
Ekonomiskie bēgļi. Gundega, Anete, Matīss un Aivis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bezdarba saldā garša Gundega Gūtmane ir liepājniece, un arī viņa pirms četriem gadiem atsaucās uz norvēģu aicinājumu strādāt viņu zemē. Tikai viņai nepaveicās – izturējusi profesionālos un valodas eksāmenus, izturējusi pārrunas ar darba devējiem, viņa palika pie sasistas siles – lielais norvēģu organizētājs pazuda, kamēr kolēģi no otras grupas tomēr aizbrauca strādāt uz Norvēģiju. Tolaik Gundega bija bez darba, un dzīve Latvijā vēl parādīja savus zobiņus. Jau kopš 15 gadu vecuma Gundega strādā medicīnā – sāka par sanitāri slimnīcā, neiroķirurģijas nodaļā, jo ģimenei bijuši nepieciešami līdzekļi, bet meitene pati īsti nav zinājusi, ko vēlas šajā dzīvē darīt, un piedāvājumu klāstā – audēja, šuvēja, pavāre, mediķe utt. – nav īsti varējusi izvēlēties. Līdz ar darbu slimnīcā nākusi apjausma, ka medicīna ir tieši viņas aicinājums. 1992. gadā pabeigusi māsu skolu, strādājusi par ķirurģijas un intensīvās terapijas māsu. Tad iepazinusies ar vīru, ģimenē piedzimuši divi bērni. Viss jau it kā bija labi, tikai... 1998. gadā Gundega aizgājusi no darba slimnīcā, jo "tad man piegriezās nevis mana profesija, bet tie apstākļi un atmosfēra. Gribēju strādāt labāk, tā normāli un civilizēti veikt darbu, bet darba apstākļi bija tik slikti, ka burtiski spieda nost. Un man arī nebija reāla atbalsta ne no ārstiem, ne no slimnīcas vadības puses. Saku atklāti – es profesionāli sāku iet ciet. Kā māsa psiholoģiski vairs nevarēju izturēt slimnīcā valdošo atmosfēru. Zinu, ka slimnīcā joprojām ir postpadomju uzskati un režīms – tu stāvi klusu, tu esi māsa, tātad – nekas. Nu pilnīga necieņa pret māsas amatu! Trūkst arī darbā nepieciešamo materiālu, nemaz nerunājot par atalgojumu. Nē, par centrālo slimnīcu neko labu nevaru pateikt. Pēc tam gan esmu strādājusi labākās vietās." Un tad Gundega, kurasprāt, "Liepājā nav nekādas perspektīvas", centās savas dzīves kārtis sajaukt pavisam strauji un metās studēt uzņēmuma vadību, bet darbu vienalga nevarēja atrast. Tieši tad arī nāca norvēģu piedāvājums, ar kuru viņai nepaveicās. Atsākās darba meklējumi Liepājā. Atsaukusies uz dažādiem darba sludinājumiem, bet – nekā. Pat par auklīti nepaņēma Bērnu bāreņu aprūpes centrā! "Biju gatava uz jebko. Sakodu zobus un biju gatava iet atpakaļ uz slimnīcu, kurā, kā par brīnumu, personāla daļa paziņoja – mums māsas nevajag! Es nemāku izskaidrot šo politiku, jo zināju, ka māsu trūka. Arī slimnīcas vadības nostāja pret tām māsiņām, kas gribēja braukt uz Norvēģiju, bija necilvēcīga. Dažas aizgāja no darba, bet, kad viss pajuka, atpakaļ netika ņemtas. Principa pēc." Tad tomēr piezvanīja no tā paša Bērnu bāreņu aprūpes centra, un Gundega beidzot dabūja darbu – vispirms par auklīti, pēc tam par māsu. "Viss it kā bija nokārtojies, man bija labs darbs un labi apstākļi tajā, labs kolektīvs, laba alga. Viss normāli gāja uz priekšu. Tad varēju izdzīvot – pietika ēdienam, dzīvoklim, kaut ko varēju paņemt uz nomaksu. Mums parādu nebija, bet iztikšana bija grūta." Latvieša sapnis Norvēģijā "Acīmredzot doma par prombraukšanu bija labi iesakņojusies…. Man piezvanīja draudzene – vai joprojām gribi braukt uz Norvēģiju strādāt? Gribu. Iedeva man telefonu, es piezvanīju. Aizsūtīju savus dokumentus, kuriem jau bija nepieciešamās autorizācijas un licences. Gaidīju zvanu. Martā piezvanīja, tad un tad – brauc šurp. Nopirku biļetes, sakravāju somu un braucu," atceras Gundega, kas tieši pirms gada jūlijā ieradās Oslo kopā ar meitu, līdzi ņemot vien divus koferus… Viņas sagaidīja, iedeva dzīvokļa atslēgas, turklāt dzīvoklis bija mēbelēts un pilnībā iekārtots. Augustā Gundega sāka strādāt par māsas palīgu veco ļaužu aprūpes centrā, bet desmitgadīgā meita sāka iet skolā. "Tad jau Latvija bija Eiropas Savienībā, un tas nozīmē – esam baltie cilvēki, lietas notiek daudz vienkāršāk," nosmej Gundega. Vīrs ar dēlu atbrauca rudenī, novembrī. Vīrs dzīvoja pa māju, mācījās norvēģu valodu, bet dēls sāka iet skolā un turpināja trenēties futbolā. Starp citu, bērni vienu gadu mācījās speciālā klasē, kas ir domāta ārzemnieku bērniem un kur valodu visi apgūst kopā, bet speciālos priekšmetus – atbilstoši vecumam. Jau šogad augustā viņi sāks mācības sava vecuma klasēs. Patiesībā par Gūtmaņu ģimeni var teikt – latviešu sapnis Norvēģijā, jo Aivis pēc pusgada dabūja darbu, turklāt – profesijā, bet pateicoties dēlam. Reiz pēc kādas futbola spēles, atpakaļceļā uz Oslo, autobusā viņu uzrunājis dēla treneris, vaicājot, kā tad viņiem klājas, ko dara vīrs. Atteikusi, ka vīrs mācās valodu, sēž mājās un meklē kādu darbu, bet pēc profesijas viņš esot automehāniķis. Pēc pāris dienām piezvanījis treneris un teicis – braucam! Aizvedis viņus uz autoservisu pie kāda paziņas, pats bijis kā obligāti nepieciešamā "ieteikuma vēstule", un rezultātā vīrs dabūjis darbu. Tik vienkārši. Lai gan Oslo citi pat gadiem nevar atrast darbu… "Iztulkojām dokumentus, darbavieta akceptēja. Tehnika ir tehnika. Medicīnā ir citādi. Zinu, ka šis darbs bija lielā veiksme, bet nu vairs nedzīvojam no manas algas vien. Vīram, starp citu, atalgojums ir pat lielāks par manējo. Tā ir – ja norvēģi iegūsti par draugu vai vismaz par aizbildni, tad tas ir uz mūžu un visi iespējamie ceļi ir vaļā," neslēpj Gundega. Bez kautrēšanās "Ja man piedāvātu labi atalgotu darbu Latvijā, es atpakaļ nebrauktu," vaļsirdīgi saka Gundega. "Šobrīd es ņemu no dzīves visu, ko varu paņemt, priecājos, dzīvoju un plānus nekaļu. Vienmēr esmu bijusi optimiste – nebaidos iet iekšā jaunā vidē un mācīties. Tagad varu atļauties, ko vien gribu. Man ir viss, nekā netrūkst. Ieeju veikalā un, ja gribu lasi, es pērku un neskatos, cik man kartē ir naudas. Jo es zinu – tur ir pietiekami. Es varu dzīvot, es varu smaidīt un nedomāt, kur rīt aizņemties naudu… Tā kā vīrs arī strādā, drīz pirksim mašīnu, un uzreiz, nevis uz kredīta, ko maksāsim piecus gadus." Nu Gundegas ģimenē sadzīviskās lietas ir atrisinātas, bet ir aktualizējies cits jautājums – vai viņa grib strādāt tieši veco ļaužu aprūpes centrā. Un atbilde ir – protams, viņa grib strādāt slimnīcā, jo tieši tur ir īstā medicīna. Un vēl viņa grib atgriezties reanimācijā, bet pagaidām tas esot pārāk augsts mērķis. "Pagaidām man ir laiks apgūt valodu, sistēmu un meklēt jaunu darbu. Es visam varu sevi sagatavot, nākamajam solim dzīvē," stāsta Gundega. Par savu ģimeni viņa saka – esam klasiski ekonomiskie bēgļi. "Labi, viens ir izdzīvošana, bet es gribu arī redzēt pasauli, gribu ceļot. Es gribu dzīvot. Ko es varu Latvijā? Un tā visu mūžu dzīvot un skaitīt kapeikas. Tas dzīvoklim, tas par kredītu, tas ēšanai, bet – ko kājās vilksim?" Tagad viņa dzīvi uztver pozitīvāk, un tā rieva pierē, kas ir Latvijas iedzīvotāju vairākumam un kas radusies no nemitīgas kalkulēšanas, ir stipri mazāka. "Gribu uzsvērt – pats pamats ir izdzīvošana, tikai pēc tam cilvēks var domāt par augstākām sfērām, par dzīves kvalitāti, par izaugsmi, par izglītību… Mājas ir tur, kur cilvēks ir laimīgs. Turklāt man jau nekad nebija sava dzīvokļa. Nejutos stabila ne par ko, ne arī pārliecināta par sevi. Te jūtos stabila un pārliecināta. Un man nevar neviens pateikt – tinies Gundega, man šis dzīvoklis ir vajadzīgs, bet Latvijā es to piedzīvoju! Te mani pašvaldība pasargā, bet Latvijā man pašvaldība neko nevarēja palīdzēt." Vien skumji esot, kad nākas dzirdēt demagoģiskus tekstus par patriotismu. "Dzīvē viss notiek saistīti – es tev, tu man. Ko ir devusi mana valsts? Es savai valstij audzinu divus bērnus – latviešus, esmu godprātīgi strādājusi un gribēju vēl labāk, esmu izglītojusies un domājusi par savu attīstību. Bet es bērnus nevarēju uzturēt! Ko tad man darīt? Nu mani besī ārā, ka es Latvijā no savas mazās algas maksāju nodokļus tiem, kas labi iekortelējušies un dzīvo zaļi uz valsts rēķina, un bīda savas lietas. Vai viņus interesē, kā dzīvo un jūtas mani bērni? Kāpēc varasvīriem neviens neprasa par patriotismu, bet to prasa man, kad es mēģinu atrisināt savu dzīvi?" Nobeigumā Gundega piebilst, ka nemaz nezina, kas būtu ar viņas ģimeni, ja viss nebūtu noticis tā, kā tomēr ir noticis. "Kas ar mani būtu bijis kā profesionāli? Un vai man vispār maz vairs būtu ģimene? Ja cilvēks jūtas apmierināts ar dzīvi, ģimeni, darbu, tad viņam ir stimuls dzīvot kaut kam lielākam. Tad arī paveras citi horizonti. Un to nesaku par fiziskām vajadzībām, bet gan par profesionālām un cilvēciskām.