Skaidrs, ka vairākumā gadījumu filmas bagātina otrā plāna aktieri un kur nu vēl visi citi, kas darbojas masu skatos! Topošajai filmai "Rīgas sargi" tāpat kā daudzām citām mūsmāju un ārzemju filmām (ko filmē Latvijā) masu skatu dalībniekus sarūpē "Talantu aģentūra". Tā piedāvā un gaida talantus. (Nejaukt ar "Talantu fabriku", kur tos "ražo".)

Filmu titros masu skatu dalībnieku uzvārdi nemaz neparādās, vai arī tie ekrānam pārslīd zibenīgā ātrumā. Kas gan liek cilvēkiem traukties uz filmēšanas laukumu, kur reizēm jānīkst stundām ilgi, lai piedalītos epizodēs, kas varbūt pat neieies filmā?

"Talantu aģentūra" atrodas Šmerļa ielā 3 bijušās Rīgas kinostudijas tornī. Verot durvis, ko rotā jautrs logo, pārņem prieks: ikviens taču vēlētos būt talantīgs!

– Reizēm piezvana kāds fiziķis vai ķīmiķis un teic, ka viņš ir talants. Protams, ka viņš ir, tikai savā jomā. Citreiz atkal cilvēki jautā: kāda veida talanti jums ir vajadzīgi? "Talantu aģentūras" datu bāzē ir profesionālie un neprofesionālie aktieri, kaskadieru grupa "Leo & dēli", statisti, masu skatu dalībnieki, bērni, suņi, kaķi... Zinām, kur meklēt apmācītus baložus vai pitonu, – stāsta aģentūras vadītāja Brigita Lībiete, kura Rīgas kinostudijas laikā strādāja par režisora asistenti.

Aģentūras telpās daudz mapju. Tur ļaudis sagrupēti pa dzimumiem un vecumiem. Atšķirībā no modeļu aģentūrām, kam vajag vienīgi jauniešus, turklāt ar attiecīgiem parametriem, šo aģentūru interesē dažādu vecumu un apmēru cilvēki. Reklāmām tieši vecmāmiņas un vectētiņi ir ļoti ejoša "prece", arī bērni. Te ir mape – "Dvīņi", tad pavisam noslēpumains uzraksts – "Citi". Tie, izrādās, ir dejotāji, mūziķi, Māra Šveiduka kultūristu grupa, gumijlēcēji, Jolanda Suvorova ar savu šova kolektīvu.

Viena masu skatu dalībnieku daļa ir pensionāri. Brigita Lībiete teic, ka viņi ir ļoti kārtīgi un organizēti, informē cits citu par darba iespējām – pieci, septiņi lati dienā par piedalīšanos filmēšanā ir nozīmīga nauda. Četrdesmitgadīgiem un jaunākiem filmēšanas laukums, iespējams, esot vieta, kur remdēt nerealizētu sapni par aktiera profesiju. Kādā "Rīgas sargu" epizodē Latviešu biedrības namā piedalījies arī viens no filmas sponsoriem. Viņam ļoti gribējies izbaudīt filmēšanos, gūt vēl nebijušu pieredzi.

Kā tad notiek aģentūras darbs? Reklāmu veidotāji atsūta scenāriju vai klipa aprakstu. Aģentūra pa internetu viņiem aizsūta katrai lomai kādu četru piecu kandidātu fotoattēlus. Tad reklāmas autori tiekas ar kandidātiem, filmē proves un izraugās to, kurš vislabāk atbilst reklāmas iecerei.

Gatavojoties filmai "Rīgas sargi", Brigita Lībiete "būrusies" pa scenāriju un piedāvājusi režisoram aktierus galvenajām un epizodiskām lomām: – Manu ideju, ka Kārli Ulmani varētu tēlot aktieris Vigo Roga, acumirklī pieņēma vienīgi režisors Aigars Grauba, citi ilgi šaubījās. Savukārt aktierim bija liels uztraukums – tāda atbildība nācijas priekšā!

Bet filmas masu skatiem ir zināms tikai cilvēku skaits – pieci garāmgājēji, desmit civiliedzīvotāji, divdesmit zaldāti.

Ilgi strādājot par režisora asistenti, Brigitai ir izstrādājusies izjūta, kas tad īsti ir vajadzīgs. Piemēram, "Rīgas sargos" galvenais aktieris iet pa ielu un vēl tur jābūt pieciem garāmgājējiem. Izraugās trīs vīriešus (vienu vecāku, divus jaunākus) un divas sievietes. Pēc iespējas dažādus cilvēkus, lai atbilstu reālajai dzīvei. Ja režisors piekrīt, skatā var būt arī kāds bērns. Bet tad ir jārunā ar kostīmu mākslinieci, vai ir bērnu kostīmi.

... Pa ielu iet pieci garāmgājēji. Viens no tiem filmā ir režisors un operators Anatolijs Pjatkins. Savulaik, būdams celtniecības tehnikuma audzēknis, viņš burtiski ievilkts filmas kadrā, kad skatījies, kā notiek "Uz jauno krastu" uzņemšana. Epizodē bijis vajadzīgs tieši tāds puisis. Viņš kopš bērnības bijis kaislīgs ekrāna mākslas mīļotājs. Padomju laikā, lai ievilinātu tautu balsot, vēlēšanu aģitpunktos rādīja filmas. Katru vakaru Anatolijs noskatījies kādas trīs. Bet pionieru nometnē pirms aizmigšanas puikas sacerējuši scenārijus, viens sācis, tad otrs turpinājis, līdz filma gatava. Pēc armijas gājis uz kinostudiju, kas tolaik vēl atradās Skolas ielā, pieteikties par strādnieku. Bijis jāstāv rindā. Mīlestība uz filmām ir tik liela, ka Anatolijs Pjatkins joprojām ir saistīts ar to tapšanu – gan kā filmētājs, gan kā filmējamais. "Rīgas sargos" Anatolijs ir baņķieris. Viņa seja ir tik zīmīga, ka citos filmas skatos viņš piedalīties vairs nevar. Brigita Lībiete paskaidro:

– Daudzi labprāt nāktu filmēties masu skatos katru dienu, bet tas nav iespējams. Piemēram, vienā kadrā kāds cilvēks iet pa ielu, bet otrā kadrā viņš sēž kafejnīcā. Ja šos kadrus samontēs kopā, iznāks, ka vienlaikus viens cilvēks mētelī iet pa ielu un citā apģērbā sēž kafejnīcā. Ir jau tādi gudrinieki, kuri pamanās nolīst aizmugurē, pēdējā plānā un tad viņi vēl var filmēties tajā pašā filmā. Šos ļaudis interesē tikai process – ilgāk būt filmēšanas laukumā.

Kas cilvēkus priecē, piedaloties filmēšanā, to var iedomāties, bet kas sniedz gandarījumu "Talantu aģentūras" vadītājai?

– Kad režisors pasaka, ka masu skati bijuši ļoti labi. Vēl man ir prieks sagādāt cilvēkiem atalgojumu, sevišķi pensionāriem vai ģimenēm ar bērniem. Ja ir iespēja, aicinām visu ģimeni, tad tā naudiņa uzreiz ir jūtama. Protams, ir jau arī rūpes – atnāks uz filmēšanu vai neatnāks. Pieredzējušie masu skatu dalībnieki zina, ka ir jāsēž un jāgaida. Varbūt to kadru filmēs pēdējo tajā dienā, bet viņš ir uz to gatavs. Bet jaunatnācējam ātri vien apnīk, aizskrien prom. Bieži vien tomēr atgriežas, atvainojas, gribas tomēr filmēties.

Dažās filmās masu skatu dalībniekam vajag prast slidot, slēpot, dejot valsi. Un tādi ir, piemēram, Kristaps Frickauss (31). Strādā poligrāfijas nozarē un dejo ansamblī "Zalktis". Par masu skatu dalībnieku kļuvis nejauši (paziņa bijis uzaicināts filmēties un nav ticis): – Process, tas ir forši! Filmēšanās nav tavs pienākums, bet atpūta – jo tā bilde biežāk mainās, jo labāk. Bet viegli nav. Principā masu skatu dalībnieki ir kā rekvizīti. Visi sēž, pienāk kāds no grupas un izvēlas – vajag to, to un to.

Lielo nīkšanu katrs aizpilda, kā nu prot. Man darbs galvenokārt kārtojams telefoniski. Nekādu problēmu, paeju malā, nevienam netraucēju, strādāju, rēķinu pasūtījumus tipogrāfijai.

Lai gan Kristaps ir novērojis likumsakarību: ja masu skatā nofilmē seju tuvplānā, tad zini – vairāk šajā filmā nevari filmēties, tomēr gadās izņēmumi. "Rīgas sargos" Kristaps Frickauss ir gan virsnieks Ulmaņa štābā, gan pretējā pusē – Bermonta karaspēkā.

Pēdējā laikā Kristaps filmējies divās britu kompānijas BBC filmās "Arhangeļska" un "Velisa un Edvards", krievu filmā "Sarkanā kapela" un var salīdzināt dažādu valstu filmdarus: – BBC – vislielākā un profesionālākā komanda, viss noris stingri pēc grafika. Latvieši – vishaotiskākie, bet visjautrākie.

Krievi: visemocionālākie – nolamājas, netur pie sevis, ko domā.

Nezin vai daudzi var pārspēt Vili Roguli (66). Viņa kontā ir 130 filmas. Masu skatos nonācis agrā jaunībā piepelnīšanās nolūkā – 8 rubļi 25 kapeikas par dienu lieti noderējuši.

"Rīgas sargos" viņš būs redzams, ubagojam pie baznīcas.

Vilis Rogulis spriež, ka filmēšanās ir bezgala interesanta. Brīvajos brīžos valdot savdabīgs humors, gadoties satikt interesantus cilvēkus, piemēram, rakstnieku Vili Lāci.

Galvenais esot neskatīties kamerā. Ja kāds no daudzajiem masu skatu dalībniekiem tomēr nenociešas, tad iznāk brāķis.

Rekords bijis filmā "Atcerēties vai aizmirst" – septiņpadsmit reizes. Filmējuši iekāpšanu autobusā. Vilim rokās bijusi smaga stāvlampa, bet, kas jādara, jādara. Ja, filmējot bēres, kāds nevietā pasmaida, tad arī jāpārfilmē. Ja Vilim Rogulim iešaujas kaut kas labs prātā, viņš neslēpj sveci zem pūra: – Filmējām "Dubultslazdu" kādā restorānā Jūrmalā. Redzu: nu nav tam kadram spriedzes. Es Aloizam Brenčam saku: "Paklausies, režisor, es maukšu ar kulaku pa stikliem. " Brenčs atbild: "Ideja ir laba, bet par daudz dārga."

Roguļa kungam patīk filmas virtuve, redzēt, kā strādā režisors, operators, aktieri. Varot novērot arī attiecību nianses viņu starpā. Interesanti esot parunāt ar aktieriem, piemēram, Vija Artmane esot superīgs cilvēks.

Ilgajā filmēšanās pieredzē viņam gadījušies neskaitāmi piedzīvojumi. Padomju laikos filmēšanas pārtraukumā nolēmuši aiziet iekost. SS ģenerāļu formās tērpti, ar "Parabellum" pie sāna iesoļojuši "Pīrādziņos". Večiem palikušas mutes vaļā. Vai atkal citā filmā 1979. gadā Latvijas armijas pulkvežleitnanta formā apmeklējuši "Diētisko ēdnīcu", tur kāda kundze noelsusies: "Mūsējie!"

Viena no filmēšanās priekšrocībām esot tāda, ka tuvplānā var aplūkot ļoti skaistas aktrises.

– No pusmetra vēroju Regīnu Razumu peldkostīmā.

Nu superskaista! Ir sievietes, kurām ir skaistas vai nu lūpas, vai acis, vai deguns. Bet no simtām ir viena, kurai viss ir skaists, – Vilis Rogulis dalās pieredzē.

Daina Ulmane, aktieru asistente, filmu mākslu iemīļojusi, darbojoties masu skatos filmā "Agrā rūsa". Maza meitenīte ar divām bizītēm stāvējusi bezdarbnieku rindā onkulim pie rokas. Tagad pati meklē masu skatu dalībniekus:

– Cilvēku vērošana – tā jau kā slimība. Aizeju uz kādu bāriņu un domāju: lūk, tas ir interesants tipāžs. Eju klāt, stādos priekšā un saku: jums tik interesanta seja, jūs varētu noderēt masu skatos kādā filmā kādā epizodē. Cilvēki priecājas par uzaicinājumu un grib piedalīties. Nekad neesmu saņēmusi atteikumu.

"Rīgas sargu" masu skatos filmējušies 200, 300, dažā epizodē pat 500 cilvēku. Lai tiktu filmēties, cilvēkiem nekā nav žēl. Kāds puisis atnācis kupliem, gariem matiem. 1919. gadā, kad risinās filmas notikumi, tāda frizūra nebija modē, jāgriež nost. Uzvarējis filmas vilinājums un puisis šķīries no krāšņās rotas.

Daina stāsta, ka grandiozas masas palīdzējuši organizēt Slampes kultūras nama darbinieki. Iesaistījušās arī vietējā teātra un folkloras kopas. Piedzīvojumus alkdami, nākuši jaunieši. Filmas vārdā bērni oktobrī skraidījuši basām kājām. Galu galā sanākuši tādi tipāži, kādus citreiz gribēdams nevarētu atrast. Un prieks bijis skatīties, kā mūsdienu cilvēki iedzīvojas 1919. gadā, uzvelk kostīmu un kļūst par aktieriem.

"Rīgas sargu" filmēšana sekmējusi arī vienotību.

Slampes skolas direktors zvanījis, vai tiešām visi skolēni ir aizņemti masu skatos. Lai gan filmējušies tikai kādi desmit, skolu nobastojuši visi kā viens.

Ejot pa ielu, Dainu sveicina daudzi nepazīstami cilvēki, tad viņa nodomā: laikam kāds masu skatu dalībnieks.