Apstādināt laiku

"Tā ir filma par Rīgu, kas domāta rīdziniekiem," saka režisors. "Rīgā dzīvoju desmit gadu un redzu, ka tiem cilvēkiem, kuri kā skudras cirkulē pa Rīgas centru un ap to, pietrūkst laika apstāties un paskatīties, kur tad īsti viņi dzīvo. Ar filmas palīdzību gribējās apstādināt laiku un... paskatīties."

Jūra saka, ka bijusi iecere palūkoties kādus 20 gadus uz priekšu, salīdzināt, kā Rīga izskatās tagad un kā varētu izskatīties nākotnē.

Lentes filmēšana notikusi centrā, Ķīpsalā, Mežaparkā. Gribējies ko uzfilmēt arī katrā mikrorajonā, bet nebija fiziski iespējams. "Tika meklēta Rīgas dvēsele. Nebija tik svarīgi dokumentēt – Pļavnieki šodien ir šitādi, pēc 20 gadiem varētu būt tādi."

Filmas ideja radusies Sandra darbavietā – sabiedriskajā organizācijā Avantis. "Bija doma izveidot pozitīvu filmu par Rīgu, nodevu laikmetam, kas nerunā par tik eksistenciālām lietām, kā tas bija Atrasts Amerikā."

Minētā lente, kā zināms, stāstīja par latviešu rūgtajiem piedzīvojumiem laimes un darba meklējumos ASV un guva lielus panākumus Latvijā. Sandris neslēpj: tas bija milzu pārsteigums arī viņam pašam, un atzīst, ka saprot – nebūtu Atrasts Amerikā, nebūtu tik liela ažiotāža arī ap šo filmu."Patiesībā šis ir vienkāršs stāsts par Rīgu bez īpašām pretenzijām uz sprādzienu sabiedrībā."

Eju garām 30 gadu vecais režisors pirms desmit gadiem vēl bija pārliecināts talsenieks. Mēdz teikt, ka augškurzemnieki ir atvērti un mierīgi cilvēki, ko Sandris komentē šādi: "Atvērts esmu, mierīgāks kļūstu. Skaistais, kas manī saglabājies, ir tas, ka man patīk daba, un es tik ļoti augstu neceļu pašizdomātās pasaules, pilsētas."

Tādējādi Jūra skaidro arī savu īpatnējo kadra redzējumu, kas baudāms gan Atrasts Amerikā, gan dokumentālajā filmā Lejup pa Jukonas upi. "Man cilvēki ir teikuši – patīk, kā tu redzi. Es daudzām lietām vienkārši eju garām, jo, piemēram, jaunajā filmā vispār nav atspoguļota Rīgas klubu dzīve. Man tas nav interesanti. Tas šodien ir un rītdien vairs nav. Izkūp."

Sandris apgalvo, ka uz viņu attiecināms teiciens: "Ja kāds būtu teicis, ka es kādreiz būšu tas un tas, tad gan viņu būtu iekaustījis..." Mācoties Talsu 2. vidusskolā, tagadējais režisors neiedomājās, ka uzņems dokumentālo kino. Taču interese par vizuālo mākslu radusies, jo tēvs uzdāvinājis fotoaparātu. "Sāku fotografēt, un viens draugs, pie kura nesu attīstīt bildes, teica: tu kaut kā dīvaini fotografē, kaut ko īpašu redzi..."

Turpmākās mācības gan nebija saistītas ar vizuālo mākslu, jo Jūra izvēlējās studēt... psiholoģiju. Universitātes piedāvājums viņu neapmierinājis, jo nedevis atbildes uz interesējošiem jautājumiem, pamainītas vairākas skolas un... savā ziņā sākts strādāt specialitātē. "Ekonomiskais apsvērums guva priekšroku, un sāku pa naktīm runāties ar cilvēkiem radio Skonto ēterā."

Skonto nonācis, pateicoties Mārim Oltem. Abi sadziedājušies kopmītnēs muzikālās gaumes ziņā. "Mani šīs lietas nenormāli interesēja. Kad atnācu uz Rīgu, vērtēju cilvēkus pēc tā, kādu mūziku viņi klausās. Māris klausījās King Crimson, Led Zeppelin, Robertu Fripu, Braienu Īno..."

Ņem ciet kameru! Diemžēl, nekas nav mūžīgs, un Jūram Skonto kļuva par šauru. "Radio sāka griezt nost manas idejas. Biju par spilgtu. Par laimi, veidojās Vides filmu studija, un es sāku sadarboties ar Māri Olti tur. Viņš vienmēr visur bijis kā labais gariņš."

Viss sācies ar raidījumu medniekiem, kas Sandrim bijis interesanti, jo pats jaunībā bija devies līdz medniekiem. "Braucām uz Somiju filmēt medības un bija paķērusies līdzi vēl viena kamera. Un gadījās tā, ka operators bija aizbraucis filmēt, Oltijs ieskrēja istabā un teica, ka noķēris līdaku, jāiet filmēt. Atbildēju: nav operatora, bet viņš: re, kur ir kamera, ņem ciet! Un tā es safilmēju." Studijā Jūra saņēmis uzslavas un piedāvājumu iziet tehnisko apmācību. "Tā sāku filmēt un esmu aizfilmējies šitik tālu."

Sandris filmēja arī Lejup pa Jukonas upi. "2002. gadā notika pirmais šāda veida brauciens brīvās Latvijas vēsturē un, atgriežoties no tā – dodoties no Sietlas līdz Ņujorkai –, radās doma uztaisīt filmu par latviešiem, kuri strādā un dzīvo Amerikā. Nedaudz vēlāk izrādījās, ka tāda ideja ir arī Viesturam Koziolam, un mēs tajā saplūdām kopā kā divas upes..."

Arī šobrīd Jūra jau skatās tālāk nākotnē. "Idejas ir vairākas, bet jāteic godīgi, ka pēc Atrasts Amerikā ir diezgan grūti saņemties nopietnai, kārtīgai filmai. Taču domāju, ka nākamgad noteikti varētu būt kāda doķene. Gribas vēl kaut ko pateikt."

Taču tikmēr no 8. līdz 17. aprīlim Kinogalerijā katru dienu būs publiski skatāma jaunā lente Rīga, mana Rīga.