Uzbeku aviokompānija "HY" atvērusi jaunu līniju Taškenta–Rīga–Ņujorka. Tagad latviešiem skaistā Vidusāzijas zeme kļuvusi sasniedzamāka – stāsta tūrisma firmas "IMPRO" ceļojumu konsultante Inese Krūmiņa.

Tālajiem lidojumiem uzbeki izmanto tikai lielās "Airbus" un "Boeing" lidmašīnas, un apkalpošanas kultūra ir laba, bažām par attīstītā sociālisma laika lidošanas stilu nav pamata. Jārēķinās vienīgi ar raibu raibo publiku šajos reisos – no Amerikas, piemēram, lido daudz indiešu un dažādu tautu aziātu, tā ka eksotika sākas jau Rīgas lidostā. Uzbekistānas vīzu var saņemt nedēļas laikā.

Ģeogrāfiski Uzbekistāna var sniegt gana krāsainus iespaidus – Kizilkuma tuksnesis, kur vasaras vidū temperatūra spēj sasniegt pat +50 oC tveici , bet ziemā nolaižas līdz 20 oC, Tjanšana kalni, kuros kāpt ieteicams tieši vasarā, Āzijas tautu likteņupe Amudarja, seklā Arāla jūra. Tāpat kontrasti vērojami kā lielās pilsētās, tā mazos ciemos, nabadzība un pārliecinoša bagātība, daudzu tūkstošu gadu sena vēsture, sakrālās arhitektūras spožums un padomju laika guļamrajoni, tukši veikali un īstens Austrumu tirgus. Labākai pašsajūtai latvietim ieteicamākais laiks Uzbekistānas apmeklējumam ir vēls pavasaris vai agrs rudens. Papildus rudenī pieejami visdažādākie augļi, tostarp, neaprakstāmi garšīgās melones kārtīga ķirbja lielumā.

Kā 1001 nakts pasakā

Trīs pilsētas, kas obligāti jāredz: Buhāra un Hiva savā ziņā ir mazliet līdzīgas, jo abās vecpilsēta koncentrējusies vienuviet, un tajā nav "iedēts" necik daudz jaunu ēku. Savukārt Samarkandas vēsturiskais centrs laika gaitā ticis vairāk postīts un, dodoties no viena apskates objekta uz citu, nākas paieties arī pa padomju laika kvartāliem. Šīs trīs pilsētas glabā unikālus vēstures pieminekļus no Lielā zīda ceļa laikiem, tomēr katrai no tām bija atšķirīgas funkcijas.

Samarkanda bija zīda ceļa visslavenākā pilsēta, oficiālais krustpunkts, ko dēvējuši arī par Visuma centru, jo tur Austrumu ceļš uz, pareizāk, no Ķīnas sadalījās Rietumu ceļā uz Persiju un Turciju un Dienvidu ceļā uz Indiju. Arī Buhārā notika šāda preču apmaiņa, un tā joprojām sniedz iespēju pabūt "tūkstots un vienas nakts" pasaku cienīgās vietās.

Vismazākā un vistālāk no pārējās civilizācijas ir Hiva, kas sevišķi interesanta ar to, ka tolaik bijusi īstens kontrabandistu un vergu tirgotāju perēklis, kur tirgoņi mēģināja "iešmugulēt" nelegālās preces – lai nebūtu jāmaksā nodokļi. Pateicoties nomaļajai atrašanās vietai tuksnesī, to ir bijis grūti iekarot. Hivu nav pakļāvuši pasaules varenākie iekarotāji – ne Maķedonijas Aleksandrs, ne Čingizhans un Timurs Lielais. Tikai 19. gadsimta beigās Krievijas impērijas spēkiem izdevās pakļaut neatkarīgo Hivas hanu.

Arī tagad, lai nokļūtu pilsētā muzejā Hivā, jābrauc sešas stundas cauri Kizilkuma tuksnesim. Var arī aizlidot, un tas nav dārgi (pārdesmit dolāru), diemžēl tikai no Taškentas un uz katru no šīm trim Vidusāzijas pērlēm atsevišķi. Reisu, kas tās savienotu, pagaidām nav. Uzbeki par tādiem domājot.

Tomēr brauciens pa tuksnesi ir tā vērts. Kizilkums ir lēzens, krūmājiem aizaudzis, nav tik kalnains un smilšains kā Sahāra. Te var doties pārgājienos, izbaudīt pastaigu kamieļa mugurā, pavadīt vakaru tuksnesī pie ugunskura ar šašlika baudīšanu un dziesmām, izmēģinot nakts romantiku jurtā. Nu labi, gluži tuksnesī uzbeki tūristus nedzen, drīzāk tradicionālo jurtu viņi jums par godu uzslies stepē, kur nedaudz cilvēciskāki apstākļi. Šāda jurta paredzēta aptuveni desmit cilvēkiem, ir matracīši, var dabūt arī tādas "ekstras" kā gultasveļa un segas. Lai nomazgātos, ūdeni no krūzes uzlies jūsu uzbeku draugs, bet nokārtoties, protams, nāksies aiz jurtas. Viss ir īsti uzbeku garā, un šāds vakars un nakts ir neaizmirstami.

Socpagātne un islāms

Padomju elpa Uzbekijā aizvien vēl jūtama, sevišķi Taškentā. Augstceltnes, arī daži pieminekļi, ēdnīcas un bufetes, kur viss – apkalpošana, gaisotne, tas, ko, pie kāda galda un no kādiem traukiem tu ēd, nekļūdīgi trāpa romantiskajās atmiņās par sociālistisko republiku saimi. Tāpat ir daži augstākās klases restorāni, kuri paredzēti tikai ārzemniekiem un ļoti bagātiem vietējiem. Tomēr var atrast arī vietas, kur paēst par Rīgas cenām vai nedaudz zemākām. Bez riska saindēties. Redzot gaļas veikaliņus, kur svaigā gaļa izkarināta saulē un ceļmalas putekļos, pārliecība par drošu maltīti izkūst tikpat ātri kā atmiņas par sniegu Rīgā. Veikali lielākoties ir patukši, un to interjeri kopš padomju laikiem nav daudz mainījušies (prieks, ka importa produktus joprojām pārstāv mūsu šprotes eļļā!). Īstā tirdzniecība un kolorīts meklējams tirgos. Uz kādu no tiem noteikti jāaiziet, jo tieši tur var redzēt, ko cilvēki pērk, ko gatavo, ko galdā liek, kā dzīvo. Tā jau teic, ka tirgus ir sabiedrības spogulis.

Starp citu, paši uzbeki uzskata, ka sociālismā viņiem klājies daudz labāk – bijis krietni vairāk darba un tātad arī iztikas līdzekļu. Ievērojami sarucis eksports un iespējas braukt peļņā pa kādreiz apvienoto internacionālo dzimteni. Turklāt šī nostalģija (no vecākiem pārņemta?) jūtama pat jauniešu runās. Patiesi, nabadzīgu ļautiņu redzams ļoti daudz. Citi, varbūt tikai daži tūkstoši visā valstī, jaunajos laikos paspējuši tikt pie žilbinošas bagātības, greznākajām villām, jaunākajiem limuzīniem. Būtībā pazīstama aina, taču Uzbekistānā šie kontrasti izjūtami daudz asāk.

Uzbeki jau tā ir ļoti viesmīlīgi, bet vēl draudzīgāki viņi kļūst, kad pasaki, ka esi no Baltijas. Rīgu un Jūrmalu viņi zina labi, katram kāds radinieks te bijis. Loģiska ir sarunāšanās krievu valodā.

Kaut arī mošeju Uzbekistānā ir ļoti daudz un islāms – valdošā reliģija, vairāk ticīgo mošejās sarodas tikai lielajās piektdienu mesēs. Citādi uzbeki kā jau bijušie padomieši tomēr neliedz sev šņabīti un vīniņu, sievietes staigā neaizsegušās, nesatinušās, visbiežāk izteikti raibās drānās un lakatiņos. Radikāli musulmaņi viņi nav. Apceļojot Uzbekistānu vienatnē vai ar īrētiem transporta līdzekļiem, Inesei (viņa ir jauna un simpātiska sieviete), nav bijis problēmu, kas ļauj ticēt, ka šī zeme ir droša. Noziedzības līmenis valstī esot samērā zems.

Ko iesākt ar naudu?

Pie naudas maiņas jāuzmanās, lai neiedod vecas vai nederīgas banknotes. Izmainot, teiksim, 50 dolārus, jums iedos tādu žūksni Uzbekistānas sumu, kas makā iekšā nemaz nelīdīs. Labāk izmantot aploksni. Ej nu pārbaudi katru banknoti! Lai pāri palikušo naudu varētu atkal pārvērst dolāros, noteikti jāsaglabā maiņas čeki, kas būs jāuzrāda. Taču prātīgāk noteikti atstāt sumus vietējos tirgos un suvenīru bodītēs.

Lūk, lietas, ko vērts iegādāties. Visdažādākie naži, sākot ar sēņu nazīšiem un beidzot ar riktīgiem tuteņiem, visbiežāk ar raga spalu. Tie ir ļoti kvalitatīvi un labi izskatās – gan kā suvenīrs, gan virtuvē lietojams darbarīks. Pārdevēji dod līdzi arī papīrīti, ka attiecīgais nazis nav mākslas darbs – lai to varētu izvest no valsts. Jāņem vērā, ka pārvadāt nažus, tāpat kā citus asus priekšmetus, drīkst tikai lielajā bagāžā, ko nodod lidostā. Ja šādas lietas atstāsiet rokas bagāžā – noteikti atņems.

Ļoti skaisti ir uzbeku keramikas izstrādājumi, kuros dominē zilā krāsa: šķīvji, bļodas, vāzes. Tos ražo no īpaša Fergānas ielejas māla. Saskandinot divas māla bļodiņas, rodas skaņa, it kā tās būtu kristāla. Savdabīgi un eksotiski ir arī citi amatniecības izstrādājumi, drēbes, sieviešu somiņas un mugursomas, dažnedažādi lakati.

Un, protams, visdažādākie augļi, arī žāvēti, rieksti. Populārākais dzēriens Uzbekistānā tāpat kā visā pasaulē ir tēja. Tirgū var nopirkt daudzas zaļās un zāļu tējas šķirnes, kuru uzvēdītā smarža garajos ziemas vakaros dzimtenē rosinās kavēties patīkamās atmiņās par ciemošanos Uzbekistānā.