Princese vai aktrise? Greisa Kellija (6)

Greisa nenovaldīja automašīnu, un tā no 30 metru augstuma, traukdamās pāri koku galotnēm, iegāzās aizā. Pasaule zaudēja kino ikonu un īstu princesi Greisu Kelliju.

Greisa Kellija bieži tiek salīdzināta ar Pelnrušķīti. Viņa piedzima 1929. gada beigās Amerikā Lielās depresijas laikā. Viņas tēvs Džeks Kellijs bija turīgs Filadelfijas augstāko aprindu pārstāvis, un ģimenes īpašumi un stāvoklis sabiedrībā viņam ļāva audzināt ne tikai vienu, bet pat četrus bērnus. Greisas māte bija vāciete, kas pieņēmusi katoļticību. Džeks un viņa sieva Margareta bērnus tiešām audzināja stingrībā. Vecākā māsa Pegija bija īsta skaistule, vienīgais dēls Džeks juniors bija nākotnes sporta cerība, bet mazā māsiņa Lizanna – īsta draiskule. Savukārt Greisa bija sapņotāja, kuras mīļākā nodarbošanās bija spēlēties ar lellēm un mācīt tām savu īpašu valodu.

Greisa jau 15 gadu vecumā bija kļuvusi par vienu no pilsētas skaistākajām meitenēm, un tas ļoti izbrīnīja vecāko māsu Pegiju, kura zināja, ka tieši viņa ir visskaistākā ģimenē. Greisā ieskatījās daudzi puiši, bet tēva stingrā uzraudzība ne ar vienu neļāva veidot nopietnas attiecības. Tēvam gan bija vienaldzīgi no citu acīm slēpti skūpsti un apskāvieni, bet – nekas vairāk. Iespējams, tāpēc, ka viņam pašam, kā baumoja, bija vairāki ārpuslaulības mīlas sakari. Kad Greisa iemīlējās kādā izskatīgā, bet vienkāršā puisī Hārperā Deivisā, viņa apsolījās to sagaidīt no armijas, bet arī te iejaucās stingrais tēvs.

Dabisks talants

Pabeigusi koledžu, meitene vēlējās studēt ko nopietnu, bet tieši iestājeksāmenu laikā visai ģimenei nācās doties uz Eiropu, lai skatītos, kā Džeks juniors piedalās airēšanas sacensībās. Kad ģimene atgriezās Amerikā, iestājeksāmeni jau bija beigušies. Nācās prasīt palīdzību tēvabrālim, kurš tajā laikā bija ietekmīgs dramaturgs un pārzināja teātra pasauli. Greisa gandrīz piespiedu kārtā iestājās un pēcāk arī absolvēja Ņujorkas Dramatiskās mākslas akadēmiju.

Akadēmijas otrajā kursā Greisa iemīlējās. Pirmo reizi pa īstam un nopietni. Izredzētais bija samērā nabadzīgs režisors Dons Ričardsons, kurš turklāt bija ebrejs un vēl nebija šķīries no savas sievas. Kad meitenes ģimene to uzzināja, sekas nebija ilgi jāgaida.

Lai gan Kellija par aktrises profesiju bērnībā nejūsmoja, meitenei bija dabisks talants un izpaudās ļoti agri. Jau 12 gadu vecumā viņa spēlēja amatieru trupā, bet 14 gados šajā trupā kļuva par vadošo aktrisi, savukārt par Pītera Pena atveidojumu rakstīja visas vietējās avīzes.

Sākusi karjeru Filadelfijā, nebija ilgi jāgaida, līdz viņa iekaroja arī Ņujorku. Greisas fotogrāfijas drīz rotāja visu lielāko žurnālu vākus, viņa smaidīja arī gandrīz no katra reklāmu plakāta. Greisa īsā laika sprīdī bija kļuvusi par slavenu fotomodeli. Viņa debitēja Brodvejā un galu galā sāka filmēties arī televīzijā. Tikai 21 gada vecumā Greisa Kellija bija jau ļoti bagāta, neiedomājami skaista un arī kļuvusi par pieprasītu aktrisi.

Meitene, kas sev neko neliedz

Greisa bija sajūsmā – viņa naudu izmantoja pēc saviem ieskatiem, atpūtās, kā vēlējās, un neliedza to arī citiem. Tomēr bija brīži, kad viņa kļuva nepieejama un vēsa, un tas notika tad, kad aktrise nokļuva nepazīstamā vidē un uztraucās. Un tieši tādu – nepieejamu un nervozu – viņu iepazina Holivuda. Režisora Freda Cinnemana darbs Tieši pusdienlaikā nostiprināja Kellijas kā izdarīgas un nākotnē perspektīvas aktrises slavu. Arī viņas partneris Harijs Kūpers atzina, ka jaunā zvaigznīte ir spējīga veiksmīgi stāties kameras priekšā. Jau 1954. gadā viņa ieguva Oskaru (par filmu "Kantrimeitene"), un šajā brīdī šķita, ka nekas labāks nav iespējams. Tomēr ir kādas izcilās aktrises atmiņas, kas liek apšaubīt viņas laimi. Greisa vēlāk atzinās, kā bija jutusies pēc Oskara ceremonijas ballītes, kad viņa ieradās savā viesnīcas numurā. „Es iegūto balvu noliku uz galdiņa, nogūlos gultā un skatījos pāri visai istabai. Tā mēs skatījāmies viens uz otru – Oskars un es, un vairāk neviens. Tas bija šausmīgi, un es nekad vēl nebiju jutusies tik vientuļa.” Tomēr Holivuda viņu mīlēja, un aktrise to juta. Alfreds Hičkoks pat izteicās, ka filmētu Greisu katrā savā filmā. Viņa spēlēja kopā ar Klārku Geiblu un Evu Gārdneri, bet kopā ar Frenku Sinatru un Luju Ārmstrongu arī dziedāja. Greisa kategoriski iebilda dziedāt fonogrammas pavadībā, bet cītīgi šo mākslu mācījās pedagogu uzraudzībā.

Kopā ar Klārku Geiblu viņa filmējās Āfrikā filmā "Mogambo". Geibls bija 28 gadus vecāks par viņu un ļoti atgādināja Greisas tēvu. Aktrise no vietējiem uzzināja, ka viņu valodā tēvu sauc ba un ar šo vārdu mīļi ķircināja Geiblu. Viņiem Āfrikā bija romāns – filmēšanas starplaikos abi ar džipu lielā ātrumā traucās pa savannu un divatā, prom no skatītāju un žurnālistu acīm, atpūtās skaistās oāzēs, šalcot ūdenskritumiem.

Te nu jāteic, ka visi Kellijas romāni bija skaisti. Viņa mācēja tos skaisti uzsākt un skaisti pārtraukt. Un gandrīz visi viņas partneri arī pēc attiecību beigām ar Greisu saglabāja draudzīgas attiecības.

Sapņu piepildījums

1955. gadā aktrise devās uz Kannu kinofestivālu. Žurnālisti viņu pierunāja aizbraukt uz Monako un nofotografēties kopā ar Monako princi Renē. Viņš 40 minūtes kavējās, un Greisa, staigādama pa pils parku, kļuva aizvien niknāka, bet tad princis tomēr ieradās, atvainojās par kavēšanos, un vakars tika pavadīts patīkami. Tās pašas dienas vakarā viņa nolēma, ka būs pieklājīgi princim nosūtīt mazu vēstulīti ar pateicību par uzņemšanu. Renē atbildēja ar draudzīgu uzmanības apliecinājumu...

Jau tā paša gada 25. decembrī viņš sēdēja Kelliju namā Filadelfijā pie Ziemassvētku galda, bet 1956. gada 19. aprīlī visa pasaule priecājās līdzi skaistajam pārim viņu kāzu dienā. Greisa kļuva ne tikai par Holivudas atzītu, bet par īstu princesi! Nākamajā rītā pēc ceremonijas Renē un Greisa ar lielu un baltu jahtu devās kāzu ceļojumā pa Vidusjūru, bet tieši pēc deviņiem mēnešiem pasaulē nāca abu pirmais mazulis – princese Karolīna. Pēc dažiem gadiem ģimeni papildināja puisītis Alberts, bet vēl pēc kāda laika piedzima jaunākā atvasīte princese Stefānija.

Jāpiebilst, ka aktrisei uz visiem laikiem nācās pamest mīļoto kino, jo firstienes pienākumi to vienkārši liedza, tomēr radošo dzīvi viņa nepameta nekad. Radoša bija trīs bērnu audzināšana, viņa vadīja Monako Sarkano Krustu, kā arī apguva ziedu dekorēšanas un kārtošanas mākslu.

Filmas beigas ne pēc Holivudas scenārija...

Lasot paziņu un pašas Greisas teikto, jāsecina, ka laulība tomēr nebija laimīga. Renē izrādījās visīstākais firsts – izlutināts, nervozs un nespējīgs sevi kontrolēt. Viņš arī mēdza Greisu publiski izsmiet. Turklāt Renē bija greizsirdīgs, jo pēc kāzām saprata, ka par Monako simbolu ir kļuvusi Greisa, bet viņš pats palicis skaistules ēnā.

Dzīve tālāk ritēja gan mierīgi, gan arī satraukti. Bērni bija izaudzināti, ar vīru attiecības bija kļuvušas vēsas, un dzīve ieslīdējusi rutīnā. Greisa iegādājās apartamentus Parīzē un dzīvoja tur. Iespējams, ka viņa būtu arī šķīrusies, bet tas nebija iespējams laulību līguma dēļ, kas paredzēja, ka pēc šķiršanās bērni paliek pie tēva. Bet savus bērnus viņa mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un tad pienāca liktenīgais 13. septembris...

Pēc bērēm, šķirojot māsas mantas, Lizanna atrada kādu lādīti, kurā glabājās Greisas bērnības lelles. Lelles, kas aizpildīja šīs cēlās sievietes dvēseles un arī lielās pils tukšumus dzīves pēdējos gados. Bet varbūt tukšumus visā viņas dzīvē, kas, sniegdama daudz, tomēr daudz arī ņēma un kurā, būdama brīva, Greisa Kellija tomēr nebija brīva...

Sagatavojusi Elza Fridrihsone