Džuljeta Lūisa – un visam pāri ir viņas talants (5)

„Par mani saka, ka es esot plātīga. Vai tiešām man vajadzētu vienkārši sēdēt malā un gaidīt, ko nesīs nākotne, vai arī atzīt, ka filmēšanās ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis?” Džuljetas Lūisas lielākais ienaidnieks ir garlaicība. Viņa ir viena no retajām aktrisēm, kura vienmēr ir zinājusi, ko grib sasniegt. Lūisa un viņas instinkts ir labākie draugi. Nav pārsteigums, ka daudzi jūtas pat nogurdināti no aktrises kūsājošās enerģijas. Viņa ir nekaunīga kā nerātns bērns, viņai neeksistē nekādi skaistuma ideāli, un viņa nebaidās būt neglīta kameras priekšā. Par spīti tam Džuljeta Lūisa ir viena no gudrākajām un talantīgākajām savas paaudzes aktrisēm. Brīvā un bezrūpīgā bērnība Džuljeta dzimusi 1973. gada 21. jūnijā Losandželosā aktiera Džefrija Lūisa un mākslinieces Glenis Betlijas ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad meitenei bija divi gadi, un kopš tā brīža viņa dzīvoja pārmaiņus te pie mātes, te pie tēva. „Es nekad neredzēju vecākus kopā,” atceras aktrise, kura, starp citu, ne mazākā mērā nevaino savus vecākus un ir pateicīga viņiem par to brīvību, ko viņi atvēlēja savai meitai. „Es vienmēr esmu viņus uztvērusi kā divus pilnīgi dažādus cilvēkus – spēcīgus un interesantus, kuri taisnīgi sadalīja atbildību par bērniem.” Džefrijs Lūiss, ievērojamais raksturlomu tēlotājs, tajā laikā ļoti daudz filmējās un ņēma līdzi meitu uz filmēšanas laukuma. Tā kā viņš piedalījies sešās Klinta Īstvuda filmās, Džuljeta jau kopš bērnības bija iemīlējusies šajā aktierī un katru gadu ar nepacietību gaidīja brīvdienas, kad atkal varēs doties kopā ar tēvu uz uzņemšanas laukumu kaut kur tuksnesī. „Atceros kovboju filmu uzņemšanu,” stāsta Džuljeta. „Tā bija viena no manām pirmajām saskarsmēm ar pašu kino procesu.” Bērnībā Džuljeta bija īsta draiskule un nebēdne. Kopā ar brāli viņa devās izjādēs ar zirgiem, pārradās mājās ļoti vēlu, bet par to nekad nesaņēma pat ne mazāko aizrādījumu. „Tēvs nekad mums nenoteica komandantstundu,” smejot saka aktrise. „Viņš ļoti pārdzīvoja, ka viņam ir pārāk maz brīva laika, ko veltīt bērniem, un tādēļ necentās šo dārgo laiku tērēt strīdiem un rājieniem. Kad es palūdzu, lai viņš man nopērk videokameru, es to tūdaļ arī dabūju. Man nebija jādod nekādas atskaites par to, ko es ar to daru.” Kopā ar draugiem meitene uzņēma sadzīviskas filmiņas un gandrīz vienmēr spēlēja tajās galveno lomu. „Cik sevi vien atceros, es jau zināju, ka būšu aktrise,” stāsta aktrise. „Man bija seši gadi, kad pieņēmu galīgo lēmumu. Cilvēki tam netic, bet tā ir visīstākā taisnība.” Sevis izniekošanas laiks... ...tā Džuljeta Lūisa raksturo savu nākamo dzīves periodu. Skolā viņa nespēja atrast savu vietu un savu es, jutās neveikla, vārdu sakot, ne tāda kā visi citi. Arī klasesbiedri tā domāja un uzskatīja meiteni par dīvaini. 15 gadu vecumā Džuljeta nolēma, ka skola – tā ir viena bēdīga vieta. Tēvam nebija nekādu iebildumu, ka meita pamet mācības, eksterni nokārto eksāmenus un juridiski noformē savu neatkarību no vecākiem. Jau nākamā dienā meitene devās projām no mājām un sāka dzīvot patstāvīgi. Sākumā viņa mitinājās aktrises Karēnas Blekas dzīvoklī, bet vēlāk, sākusi strādāt, pati varēja īrēt sev dzīvokli. Meitene, izmantojot svešus dokumentus, dabūja arī autovadītāja tiesības, nopirka lietotu mašīnu un sāka braukāt uz dažādām noklausīšanām. Džuljeta nekad un nekur nebija mācījusies aktiermākslu, taču viņas talants nevienā neradīja ne mazākās šaubas, un drīz viņai piedāvāja nelielas lomiņas televīzijā. Šodien viņa ar šausmām atceras tos laiku, kad visi režisori prasīja no viņas tikai vienu – neko nedarīt un nemētāties ar rokām. „Televīzija cilvēku padara par sliktu aktieri. Nevienam tur neinteresē varoņu raksturi. Viņi prasa no tevis tikai vienu – pareizi izrunāt replikas. Atceros, ka visu laiku stāvēju kaut kur kaktā, centos nekustēties un gaidīju sekundes, kad man būs jāsaka apmēram tāds teksts: tētuk, bet tu taču jau zini...” Taču laiku pa laikam arī TV uzņem labas filmas. 1990. gadā Džuljeta dabūju galveno lomu NBC TV filmā "Par jaunu, lai mirtu" (Too Young to Die). Sešpadsmitgadīgā aktrise tik patiesi un dedzīgi notēloja bēgli un noziedznieci Amandu, ka par viņu sāka runāt Holivudas aprindas. Šajā filmā Džuljeta iepazinās ar vēl kādu jaunu aktieri – Bredu Pitu, kurš bija ieradies Holivudā, lai piepelnītos un būtu tuvāk kino Mekai. Viņš strādāja dažādus darbus, tostarp bija arī ziepju operu scenāristu asistenta palīgs. Jau tolaik Holivudā visiem bija zināmas viņa mīlas dēkas ar melnādaino skaistuli – Maika Taisona bijušo sievu Robinu Givensu, ar kinozvaigzni Džillu Šolēnu, kā arī Priscilu Presliju. Taču visas skaistules atvirzījās otrā plānā, kad Pits iepazinās ar 16 gadus veco Džuljetu Lūisu. Rīsu sautējums mīlestības vārdā Džuljeta Lūisa un Breds Pits kopā nodzīvoja vairāk nekā trīs gadus. „Atceroties tos laikus, es domāju: ak Dievs, cik es biju jauna!” Viņš bija deviņus gadus vecāks par mani, un kā man likās – ļoti gudrs un prātīgs,” saka Džuljeta. Viņi kala grandiozus nākotnes plānus, un mīļotā dēļ Džuljeta centās darīt to, ko nekad mūžā nebija darījusi – gatavot ēdienu. „Es mēģināju uzvārīt rīsus, taču rīsi vien nav garšīgi, tāpēc nolēmu pievienot dārzeņus. Tā jau bija garšīgāk. Pēc tam kāds man ieteica pielikt klāt vistas nūjiņas. Produktus es nopirku veikalā, kurā tirgo veselīgu pārtiku, sametu tos visus katlā, un viss tas tur vārījās tik ilgi, kamēr Breds izslēdza plīti. Tā turpinājās divas nedēļas. Pēc tam mēs nolēmām pirkt gatavu ēdienu.” Režisors Tonijs Skots ar smaidu uz lūpām atceras savu ciemošanos pie šī pārīša. „Kad es atnācu, Džuljeta sēdēja lejā, hallē. Sākumā es nodomāju, ka tā ir kaut kāda staigule no Santamonikas bulvāra: mini svārciņos, šķībām zeķēm un matiem – it kā mēnesi tie nebūtu mazgāti. Tad ieskatījos un atpazinu aktrisi, kuru nominēja Oskara balvai!” Zvaigzne bez zvaigznes īpašībām Tonijs Skots paredzēja Lūisai karjeru tieši kā raksturlomu atveidotājai. „Viņa ir lieliska, taču viņai atšķirībā no Breda Pita nepiemīt zvaigznes īpašības.” Savukārt režisors Gerijs Māršals uzskata, ka tieši tas, ka Džuljetai nav tipiskas zvaigznes ārienes, padara viņu par īstu zvaigzni. „Viņa ir unikāla. Viņa var tēlot ar grimu, bez grima, atsegtā kleitā, džinsos, putnu spalvās. Viņai nebija iebildumu, kad es viņu filmēju vecā džemperī ar izirušiem valdziņiem. Lielākā daļa aktrišu grib būt skaistas. Džuljeta grib būt dabiska.” 1991. gads aktrisei atnesa nozīmīgu pavērsienu viņas karjerā. Džuljeta piedalījās Mārtina Skorsēzes filmā "Baiļu rags" (Cape Fear). „Skorsēze man atļāva darīt visu, ko es uzskatīju par vajadzīgu,” atceras aktrise. „Viņš prot cienīt aktierus. Tas bija satriecoši – kāds beidzot tevi uzskatīja par profesionāli. Pēc tā darba man likās – viss, tagad tā būs vienmēr, turpmāk es strādāšu tikai tādā līmenī. Skorsēze mani izlutināja.” Par lomu filmā Baiļu rags Lūisa tika nominēta Oskara balvai. Aktrise bija kā spārnos – sekoja lomas Vudija Allena filmā "Husbands and Wives" (1992), Dominika Sema trillerī Kalifornia (1993) kopā ar Bredu Pitu un Deividu Duhovniju, zviedru režisora Lases Halstrēma drāmā "Kas nomoka Gilbertu Greipu?" (What''s Eating Gilbert Grape). Viena pati mājā 1994. gadā, kad Džuljeta atradās savas karjeras virsotnē, notika kaut kas pārsteidzošs – šķiršanās no Breda Pita. Aktrise nevēlas runāt par iemesliem. „Jaunībā katrs sīkums var izpostīt to, kas tev liekas stabils un nesatricināms.” Nu viņa bija viena, 20 gadus jauna sieviete milzīgā Holivudas mājā ar četrām guļamistabām, trim kaķiem un diviem kucēniem. Sākumā Džuljeta katru vakaru aicināja pie sevis viesus, jo viņai bija bailes palikt vienai tādā lielā mājā. Viņa centās nodibināt ciešākus kontaktus ar Leonardo di Kaprio un Adamu Sandleru, taču šie romāniņi ātri vien beidzās un Lūisa atkal bija viena. Aktrise turpināja filmēties. Par savu lomu filmā "Dzimuši slepkavas" (Natural Born Killers) (1994) viņa saka: „Nesen noskatījos vēlreiz šo filmu, un man bija nepatīkami. Kāpēc es visu laiku tur kliedzu? Man gribējās sev teikt: aizveries, idiote!” Džuljeta atzīst, ka daudzi toreiz uzskatīja, ka nav iespējams tik pārliecinoši spēlēt tādā filmā kā Dzimuši slepkavas, ja pats nav izmēģinājis dzīvē kokaīna garšu. Un tā aktrisei šis netikums tika pierakstīts jau tad, kad viņa tiešām vēl nebija nobaudījusi narkotiku reibinošo iedarbību. Narkotiku varā Lūisa apgalvo, ka precīzi vairs neatceroties, kad tiešām pirmo reizi pamēģinājusi kokaīnu. Taču 1996. gadā viņa vairs nespēja strādāt, nesaņēmusi narkotikas devu. Viņai to izdevās veiksmīgi noslēpt no filmu "Savādās dienas" (Strange Days) un "No rītausmas līdz rietam" (From Dusk Till Dawn) producentiem, taču pati atzīst, ka no pēdējās filmas uzņemšanas neko neatceroties. Bet cik ilgi noslēpsi acīmredzamo? Filmas "Vakara zvaigzne" (The Evening Star) uzņemšanas grupai viss bija skaidrs. Par laimi, par Džuljetu dienu un nakti rūpējās viņas māsa Brendija. Pēc filmēšanas aktrise tika nogādāta slimnīcā. Smagi un gari bija ārstēšanās mēneši. Gandrīz trīs gadus viņa bija izrauta no dzīves un kino aprites. Taču, kaut arī aktrise nelabprāt stāsta par šo periodu, tomēr viņa par to nekaunas: „Es nekaunos par savu pagātni. Pagātne – tas nav negods, bet vērtīga pieredze. Pateicoties tai esmu iemācījusies pašu galveno – cienīt sevi.” Fēniksa atdzimšana no pelniem Pirmais scenārijs, kurš aktrisei iepatikās pēc ilgā pārtraukuma, bija "Otra māsa" (The Other Sister). Režisors Gerijs Māršals ilgi meklēja piemērotu galvenās lomas atveidotāju, bet Džuljeta Lūisa ilgi centās viņu pārliecināt, ka tieši viņa ir tā aktrise, kas viņam nepieciešama. Tā bija pirmā reize, kad aktrise tik ļoti cīnījās par kādu lomu. Ja agrāk Džuljeta nedabūja kāroto lomu, tad viņa par to neuztraucās un centās sev iestāstīt, ka visi producenti ir muļķi. Šoreiz tā bija pavisam cita lieta, šoreiz no jauna bija jāatgūst ticība sev un saviem spēkiem. Tā bija kā fēniksa pacelšanās no pelniem. „Nevienam negribējās ņemt darbā aktrisi, kura tikko kā atgriezusies no narkomānu klīnikas,” stāsta režisors Gerijs Māršals, kurš tomēr spēja atspēkot Lūisas kandidatūru Holivudas ierēdņu priekšā. „Nevienam nebija nekādu iebildumu pret Džuljetu. Lieta ir tāda, ka lielajās studijās grūti ir apdrošināt cilvēkus, kurus uzskata par nestabiliem. Taču es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka talants uzvar visus. Es redzēju Džuljetas acīs dedzību. Viņas talants ir tāds, ka tu tici bez vārdiem. Viņa acumirklī uzliesmo. Tāpat acumirklī viņa pēc komandas var sākt raudāt. Viņai ir pazīstamas visas emocijas.” 90. gadu beigas un jaunā gadsimta sākums aktrisei ir apskaužami veiksmīgs. Tikko pabeigta viena filmēšanās, tūdaļ jau jādodas uz nākamo uzņemšanas laukumu. Pēdējo četru gadu laikā aktrise piedalījusies vairāk nekā desmit filmās, no kurām divas – "Blueberry" un "Starsky & Hutch" demonstrētas arī pie mums.