Baiba Broka – ar pagājušā gadsimta sākuma kinodīvas šarmu (5)

Aktrise, kas vienu gadu Kultūras akadēmijā paspējusi pamācīties arī sarežģīto režisora profesiju. No 1996. gada – Jaunā Rīgas teātra viena no ievērojamākām aktrisēm. Lomu birums un izrāžu skaits pa šiem gadiem sakrājies pamatīgs: "Brāļi Karamazovi", "Mans Nabaga Marats", "Rozmarijas bērns", "Idiots", "Vilkumuižas jaunkundzes", "Zelta meitenes", "Brīvais kritiens", "Garā dzīve" un vēl un vēl... Jau studiju laikos Baibai piedēvēti pagājušā gadsimta 20. gadu kinodīvu vaibsti. Šķiet, ka pati Baiba jau iejutusies šajā tēlā un joko, ka tajā laikā viņai noteikti būtu lielāki panākumi kino. Lai nu kā, nepamet sajūta, ka Baibas zvaigžņu stunda latviešu kino, kas tikai tagad pamazām sāk atgūties, vēl priekšā... un varbūt pat nemaz ne tik tālā nākotnē... Tu tikko esi atgriezusies no Vācijas. Ko tur darīji? Vācijā mēs piedalījāmies teātra festivālā Braunšveigā, spēlējām savu brīnišķīgo "Revidentu". Bija divas izrādes. Redzējām arī vienu Nīderlandes teātra izrādi. Kā esi iecerējusi pavadīt vasaru? Vismaz mēnesi veltīšu atpūtai – aizbraukšu uz laukiem. Braukt prom no Latvijas netaisos, jo to jau esmu izdarījusi ar izrādi. 2. augustā teātrī sākas mēģinājumi, jābūt ar savu bagāžu uz mēģinājumiem, būs stipri jādomā par nākamo izrādi. Tev vasara neesot mīļākais gadalaiks. Kāpēc? Man nepatīk, ka ir ļoti karsts, un es neesmu no tiem, kas vasaru izmanto, gulšņājot pa jūrmalas pludmali. Neesmu arī sērfotāja vai ūdensslēpju braucēja, tāpēc man patīk tādi gadalaiki, kuros galva ir skaidra. Vasarā galva no karstuma ir neskaidra, un tas man nepatīk. Nepatīk, kad no rīta jau piecelies noguris. Galvā nav nevienas domas. Kā tev izvērtusies dzīve pēc filmas "Ūdensbumba resnajam runcim"? Nu... Es domāju, ka Latvijas bērniem pret mani ir izveidojusies attieksme – vai nu mani mīl, vai nemīl. Es jau ceru, ka tomēr mīl... (smejas) Es tiešām esmu ļoti priecīga dzirdēt par "Ūdensbumbu" ļoti daudz labu atsauksmju – gan no pieaugušajiem, gan no bērniem. Sauksim tos par vienkāršajiem skatītājiem... labā nozīmē. Viņi novērtējuši gan to, ka tā ir latviešu filma, gan to, ka tā izskatās pēc īstas filmas, ir interesanta un smieklīga. Parasti pierasts dzirdēt nievas par katru jauno latviešu filmu, tāpēc ir ļoti patīkami, ka attieksme pamatā ir labvēlīga un ieinteresēta. Nevis liekuļoti, bet patiesi. Cilvēki, kas šo filmu noskatījušies, no kinoteātra iznākuši ļoti iepriecināti un izsmējušies. Galvenais, ka arī pieaugušajiem tā likusies smieklīga. Var būt, ka viņi smējās par citām lietām nekā bērni, bet tas, ka filmā režisors un scenārists iekodējis asprātību, tas nu ir fakts. Kritika pret filmu izturējās ļoti maigi… Šobrīd kritika ir maiga pret katru latviešu filmu, saprotot, ka mums kino vidē ir mazliet jāsaliedējas, lai tiem, kas dod naudu, ļautu saprast, ka kino ir vajadzīgs. Tā ir ļoti pareiza politika. Ja cilvēki, kas saistīti ar kino, paši sāks to kritizēt, tad – kā lai mēs pierunājam politiķus un vispār kādu citu ieguldīt tajā naudu un kultūrpolitiku veidot tādu, ka kino ir nepieciešams. Kritika rīkojas pareizi, ka šobrīd, šajā situācijā ir maiga. Tad, kad situācija normalizēsies un tiks uzņemts vairāk filmu, tad arī kritika varēs adekvātāk vērtēt, nevis vairs tikai priecāties, ka kaut kas beidzot ir uzfilmēts un kādam kaut kas ir sanācis. Kāds bija "Ūdensbumbas" filmēšanas process? Ļoti straujš. Mazliet vairāk nekā mēneša laikā bija jāuzņem visa filma. Pirmo reizi sastapos ar tik izstrādātu režisora scenāriju. Bija padarīts liels darbs līdz filmēšanas sākšanai. Nebija nekādas minstināšanās. Protams, ka procesa laikā korekcijas tika ieviestas, bet principā režisora scenārijs bija izstrādāts pa sekundēm. Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi. Tas ļoti atviegloja darbu. Faktiski tu jau varēji redzēt, uz ko filma virzījās, nevis tā – safilmē kaudzēm materiālu un tad sāk domāt. Ir, protams, arī tāds paņēmiens, bet šodienas skarbajos apstākļos, domāju, ka reti kurš to var atļauties. Tā arī nav garantija, ka filma būs labāka. Man personīgi ir pieredze, kad filmā parādās tikai puse no manas safilmētās lomas. Tā bija pie Viestura (Kairiša – aut. piez.), filmējot Pa ceļam aizejot. Pēc tam bija žēl, ka tik daudz materiāla filmā neiegāja. Protams, katram aktierim egoistiski žēl par savu lomu. Man likās, ka izgriezta epizode, kas ir manas lomas sāls – kad meitene noņem brilles, man tas bija tik būtiski. Bet, protams, ka režisoram jāapcērp viss tas, kas nepastiprina viņa stāstu, jo viņš jau ir galvenais stāstītājs. Vai filmēšanas laikā ar Viesturu strīdējāties? Nē, sapratāmies diezgan labi. Ja procesam pieiet radoši, tad daudz var izdarīt. Atgriežoties pie "Ūdensbumbas", kā sastrādājies ar mazajām meitenēm? Ļoti labi. Arī tagad, pēc filmas satiekoties, ir draudzīgas attiecības. Tās veidojās mierīgi, nesaspringstot. Es nekad pret bērniem neizturos tā – ķu, ķu, ķū. Distance bija jāietur, jo meitenēm bija jātic, ka es esmu tā aukle, kas viņām daudz ko neļauj darīt. Lielākā meitene saprata, ka attiecības dzīvē ir pavisam kas cits, un tā tomēr ir loma, bet mazajai tā pasaule bija par mazu, lai to saprastu. Viņa saprata, ka tagad filmējas, bet tas, ka var veidoties vienas attiecības dzīvē un citas filmā – tas bija par daudz tik mazam cilvēkam. Viņa skatījās, ka lielā meitene draudzējas ar mani, nu tad viņa tā kā arī... bet vispār bija pret mani ļoti uzmanīga, visu laiku vēroja, kā es izturos un ko es daru. Kāda tad tu pati biji bērnībā? Es bērnībā daudz dzīvojos ar māsu, tādā ziņā man kompānijas nekad nav trūcis. Es biju uz sevi vērsts bērns, kurš vairāk vēro un skatās, kas notiek. Mēs daudz kāvāmies, bet laikam jau visas māsas kaujas. Es nebiju no tiem niķīgākajiem bērniem. Māsa ir jaunāka par mani, un, ja kaut kur bija jāiet un mūs jāapģērbj, tad nu mani vēl kaut kā varēja apģērbt, bet māsai viss grauza un spieda... Es biju ļoti spītīga. Ja kaut kas nenotika pēc mana prāta, tad man bija nu tā-ā-ā-ā-das dusmas... citādi tās nevarēju izpaust, kā plēšot savas lelles. Beigās, kad viss jau bija garām, kad biju izraudājusies, rezultāts bija tāds, ka lelle saplēsta, un tad bija žēl. Tagad man no bērnības nav palikusi neviena lelle... "Ūdensbumba" nav tava pirmā sadarbība ar Vari Braslu, pirms tam bija seriāls "Palīgā!"... Jā, ar Vari es sastapos, pateicoties Dzidrai Ritenbergai, kura bija manas pirmās filmas "Valsis mūža garumā" režisore. Viņu es uzskatu par savu pirmo skolotāju un cilvēku, kas īstajā brīdī devis ļoti gudrus padomus. Kad Dzidrai Ritenbergai kļuva par grūtu piedalīties seriālā Palīgā!, bija jārod kāds risinājums. Bija divas iespējas – vai nu viņas lomu turpina kāda viņas paaudzes aktrise, vai arī – tieši otrādi – viņa ieiet kosmētiskajā salonā... neliela kosmētiska operācija... un no salona iznāku es un turpinu spēlēt, it kā nekas nebūtu noticis. Mēs izvēlējāmies otro variantu. Man nebija viegli iejusties tēlā. Īpaši pirmajā filmēšanas dienā pie Dzidras Ritenbergas mājās. Gluži kā pirmajā filmā, viņa joprojām mani sauca par Mazo. Un tad es ieeju otrā istabā, un man ir jāspēlē viņa... Filmējos kopā ar Eduardu Pāvulu, kurš arī ir meistars, tas nebija viegli, es cīnījos. Varis ļoti palīdzēja. Godīgi sakot, neesmu seriālu noskatījusies, es arī necentos. Dzidrai Ritenbergai bija īpašs šarms ar tādu iekšēju lepnumu, īpašu pasaules izjūtu, kuru man ar saviem mazajiem spēciņiem vajadzēja parādīt. Vai tu pēc būtības atbilsti auklei, kāda tā ir "Ūdensbumbā resnajam runcim"? Protams, ka nē. Es taču esmu daudz jaukāka un maigāka, iejūtīgāka un saprotošāka. Māsa ar draugu noskatījās filmu un teica: “Nu, viss, ko tu tur dari, ir labi, bet tu galīgi nederi tai lomai.” Iespējams, ja mani dzīves apstākļi būtu citādi, es arī varētu kļūt tāda kā aukle filmā. Ne jau nu slikta, bet mazliet vairāk aizkaitināta un mazliet vairāk apvainojusies uz dzīvi. Kad cilvēks dzīvo ar tādu netaisnības sajūtu, viņš nevar visu laiku sevi apvaldīt un staigāt ar laimīgu sejas izteiksmi. Viņam sāp, viņam ir grūti un nepatīk tas, kas notiek. Tad arī tas izpaužas, šajā gadījumā uz bērniem. Es to pilnīgi saprotu, tāpēc uzskatu, ka aukles tēls nav pārspīlēts. Ko tu darīji, lai iejustos lomā? Ārzemēs aktieri mēdz darīt šausmu lietas, piemēram, mēnešiem dzīvoties pa trakonamiem, cietumiem, tavai lomai gan tas nebūtu bijis vajadzīgs... Es ļoti daudz vēroju cilvēkus un attiecības. Patiesībā, kad tu sāc strādāt par aktieri, tas vērošanas process notiek visu laiku, pat nezinot, kurai lomai tas būs vajadzīgs. Un tad, kad tāda loma gadās, ir jau neliels arsenāls, tu zini cilvēkus, kurus vari izmantot šai lomai. Tas nekad nav tikai viens tēls. Kas bija sarežģītākais filmēšanas procesā? Sarežģītākais bija – nogremdēt krokodilu... (smejas) Tas bija taisīts no putuplasta un nekādi negribēja grimt, un tad nācās siet klāt akmeņus, lai tas dabiski peldētu pa ūdens virsu. Tas tā – no mākslinieka viedokļa. Man pašai bija viena epizode, kur man visgrūtāk bija noreaģēt, ka tajā kastītē parādās nevis kūkas, bet zirgāboli. Es ļoti pamatīgi biju apdomājusi, kādai šai reakcijai būtu jābūt. Kad mēs sākām filmēt, aizgāja deviņi dubli, lai nofilmētu tieši tā, kā es biju iecerējusi. Vai nu es nenokritu tā, kā vajadzēja, vai pēkšņi nebiju pārliecināta, ka tā ir pareizā reakcija, vai arī Varim likās, ka tas ir mazliet samāksloti. Tā mēs tur ņēmāmies... Tā bija epizode, kurai iztērējām visvairāk dubļus. Visu laiku likās, ka jātaupa bērniem, jo ar viņiem neko nevar zināt, bet beigās uz mani tika iztērēts vairāk filmas, nekā vajadzēja, tāpēc, ka bērni bija ietaupījuši... (smejas) Tu pēc būtības vairāk atbilsti drāmai vai komēdijai? Daira Āboliņa kādā rakstā tevi nodēvējusi par Čaplina meiteni... Ar komēdijām un humoru latviešiem vispār ir grūti, īpaši jau filmās. Labos apstākļos un pie labiem režisoriem es varu būt arī komēdiju aktrise. Lai radītu komisku tēlu, ir jābūt ļoti lielai atbrīvotībai, tāpēc ļoti svarīgi, kāds ir režisors, gaisotne grupā. Ja tu esi uztraukts un saspringts, tad nekādus jokus nevar gaidīt, jo joki nenāk ar spiedienu vai baigo gribu. Jokiem vajag to brīvību, vieglumu... tā, lai ir pofig... Protams, vajag arī stipru pārliecību, ka es to varu izdarīt. Varis saka, ka Latvijā ir kādi desmit aktieri – vīrieši, kas var spēlēt komēdijās, un kādas divarpus sievietes – aktrises, nu es esmu tā pusīte. (smejas) Tevī bieži saskata pagājušā gadsimta kinodīvu vaibstus. Ko tu pati par to domā? Es domāju, ka man tajā laikā būtu daudz lielāki panākumi. (smejas) Man patīk, ka manī to saskata, man šķiet, es varētu dzīvot tajā vidē. Man patīk skatīties mēmās filmas. Protams, aktieru spēles veids ir sakāpināts un eksaltēts, man tomēr tuvāks ir reālisms un organiska uzvedība. Tev pašai ir savi favorīti no tā laika aktrisēm? Bruno Aščuks teica, ka es esot līdzīga Polai Negrī. Viņas filmas man patīk. Vai ir nācies braukt uz festivāliem, kuros pēdējā laikā piedalījās "Ūdensbumba resnajam runcim"? Nē. Nav sanācis. Labprāt būtu gribējusi, bet nevarēju sakoordinēt to ar darbu teātrī. Bet varbūt vēl aizbraukšu. Atceros, ka ar manu pirmo filmu "Valsis mūža garumā" braukājām pa Latviju, kultūras namiem, bija tikšanās ar skatītājiem. Tas gan man toreiz sešpadsmit gados bija pārdzīvojums, jo man nebija īstas nojausmas, ko vispār runāt tādos gadījumos. Parasti prasa: “Nu, pastāstiet kaut ko smieklīgu.” Bet tā bija nopietna filma un nekā smieklīga tur nebija. "Valsis mūža garumā" bija tava pirmā filma, par lomu tajā tu saņēmi Lielo Kristapu. Vai tas kaut kā izmainīja tavu dzīvi? Nē. Vēl nebija skaidrs, vai man ir interese un vai tas tālāk izveidosies par profesiju. Tālāk es pati sāku darboties dramatiskā teātra un kino aktieru studijās. Citas lomas diezgan ilgi nebija. Es gāju savu ceļu kā teātra aktrise, bija nelielas lomiņas kursabiedru darbos. Sākumā tu gadu studēji režiju, tikai pēc tam pārgāji uz aktieriem? Kāpēc tomēr izvēlējies aktiera profesiju? Man savā ziņā nācās izšķirties. Kādu pusgadu mācījos gan režisoros, gan aktieros. Tad man likās, ka ne vienā, ne otrā vietā mani nopietni neuztver. Aktieri domāja – tā būs režisore, režisori – tā jau aktrise. Aktiera profesija man likās tuvāka, jo es saprotu, ka kinorežija režisoram saistās ar dažādām tehniskām lietām un interesi par to. Man tādas absolūti nemaz nav. Mani vairāk interesē, kāds būtu stāsts, emocijas, aktieri kā tēli. Kinorežisoram tomēr jāpiemīt racionāli tehniskam prātam. Aktiera profesija uzreiz sniedz baudu. "Valsis mūža garumā" bija pēdējā filma, kas tapa pēc Maskavas pasūtījuma. Vai ir atšķirība filmēšanas procesa ziņā toreiz un tagad? Cenzūra. Kaut arī tas bija 1989. gads, viss tika vests uz Maskavu un apstiprināts. Ļoti skaisti kadri Maskavā netika pieņemti un tika no filmas izgriezti. Tā bija iesvētīšana baznīcā. Šai epizodei bija vajadzīgas daudz jaunas meitenes, es uzaicināju savas klasesbiedrenes, māsu un māsīcu, mums bija vesela filmēšanas diena. Tas bija skaists materiāls, bet ideoloģijas dēļ to izgrieza. Kāda bija pirmā saskarsme ar kino? Mans tēvs strādāja Rīgas kinostudijā par filmu redaktoru, mājās tika pārrunāts viss par filmu uzņemšanu. Abas ar māsu skatījāmies filmu proves. Agrāk veidoja interesantas grāmatiņas ar aktieru bildēm un variantiem, kuri aktieri izvēlēti. Paps mani nemēģināja vest uz kino provēm, kaut arī tāda iespēja viņam kā Rīgas kinostudijas darbiniekam bija. Viņš mani centās no tā visa atturēt, zinot to, kādi ir aktieru likteņi. 90. gados tev bijušas mazas lomas filmās "Ligzda", "Likteņdzirnas", "Mīlestība. Nāve. Televīzija". Kuru no tām visspilgtāk atceries? Par katru no tām man galvā ir maziņš atmiņu rullītis. Kā bija strādāt starptautiskā projektā pie latviešu/zviedru kopražojuma filmas "Seko man"? Tas darbs īpaši neatšķiras – starptautiskā vai pašmāju. Loma ir jāveido jebkurā gadījumā. Tad, kad notiek revolūcija, tad visi cīnās par konkrētu lietu un neviens nedomā, ka tā ir revolūcija. Tad, kad dari konkrētu darbu, tad visu laiku nedomā, kā tas no malas izskatās. Saskāros tieši ar tām pašām grūtībām, ar kādām saskaros arī šobrīd, filmējoties Latvijā. Kā šobrīd vērtē seriālus, kuros filmējies, – "Tumsas puķi" un "Inspektoru Graudu"? Par "Tumsas puķi" varu pateikt maz. Pirmkārt man scenārijs nelikās īpaši gudrs. Temats mani īpaši nesaistīja. "Inspektors Grauds" man patika tīri labi. Tajā visā ir klāt zināms naivums. Lai arī runāja par izmeklētāju un dažādām noziedzīgām darbībām, tas tomēr nebija tik skarbs, kā, piemēram, krievu seriāli. Tā bija tāda atvieglotā realitāte. Nevis līdz naturālismam, ar briesmīgu šaušanu un nežēlību. Es vienā šī seriāla sērijā tēloju ļauno un saskatīju savā lomā līdzību ar filmu "Ceplis" un Austru Zīli, kura arī nolēma aizšmaukt ar naudu. Man tā likās atsauce uz tiem pašiem trīsdesmitajiem gadiem. Tāpēc man patika loma. "Tillē un suņu vīrā" tu tēloji sociālo darbinieci. Atkal viena šerpa loma... Nu, tā laikam ir āriene, kas liek domāt par noteiktu raksturu. Tur es neko nevaru darīt. Katram tēlam cenšos atrast psiholoģisko motivāciju – kādēļ mana varone rīkojas tieši tā. Manām varonēm vienmēr ir sava taisnība, kāpēc viņas tā rīkojas, tikai novērtējums varbūt ir negatīvs. Kas tev labāk patīk – kino vai teātris? Tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Man patīk gan viens, gan otrs. Kas aktrises darbā sniedz vislielāko gandarījumu? Pārdzīvojumu amplitūda, kuru savā dzīvē nevari sasniegt. Tas, ka savas fantāzijas vari legalizēti atklāt citiem un izlietot visu savu sajūtu spektru. Valdzinājums ir ļoti komplekss. Man mazāk svarīgs ir ekshibicionisms, vairāk – iespēja izdzīvot citas dzīves. Agrāk tu apgalvoji, ka tavas sapņu lomas ir Anna Kareņina un Jaunsudrabiņa Aija. Vai tās joprojām ir tavas sapņu lomas? Man kā cilvēkam ļoti svarīga ir jūtu pasaule, tāpēc man arī ir interesanti atklāt to uz skatuves. Meklēt tādus tēlus, jo tad es varu izmantot gan savu pieredzi, gan izjūtas. Ļoti gribētu notēlot tādu sievieti, kuru skar viss iespējamais jūtu spektrs. Tu daudz skaties filmas? Jā. Kuras ir tavas mīļākās no pēdējā laika filmām? "21 grams". Es vairāk uzķeros uz aktierspēli, kad es neredzu nekādus diegus, kā tas viss ir panākts. No vecajām filmām – "Dejotāja tumsā". Grūti uzreiz nosaukt, taču tādu ir daudz.