Pagātne un mūsdienas Šodien par Ķīnas civilizācijas senatni liecina vien tās celtnes, kas izturējušas laika, karu un varas maiņu pārbaudes. Toties kas par mērogiem! Tūkstošiem kilometru garais Ķīnas mūris, Pekinas Aizliegtā pilsēta un 40 hektāru lielais Tjaņaņmiņa jeb Debesu miera (pasaulē lielākais pilsētas) laukums, kur mauzolejā atdusas Mao, vairāk nekā 40 miljonu Ķīnas komunistu bijušais vadonis, Terakotas armija Siaņā – tikai pirms 30 gadiem atklātais pirmā Ķīnas imperatora Ciņa Šihuandi apbedījums, kuru sargā 8000 dabiska izmēra māla kareivji ar dažādiem ieročiem un atšķirīgām sejas izteiksmēm. Lai to visu kaut mēģinātu aptvert, nepieciešams ieet sevī, vizualizēt, jāmācās abstrahēties, iztēloties, kā, kāpēc un kad tas viss celts... Divus gadu tūkstošus miljoniem vergu, kareivju un zemnieku būvētais, vairāk nekā 6000 km garais Ķīnas mūris un it īpaši nepārtrauktais 3450 km garais galvenais aizsargvalnis, ko iesāka celt tas pats Ciņs 3. gs. p. m. ē., vislabāk apskatāms jau pa ceļam, lidojot uz Pekinu, nevis paejot kādu nelielu gabaliņu pa to, jo tikai tā var apjēgt, cik tas patiesībā ir garš! Pastaigām tādējādi arī būtu jāizvēlas kalnaināks nogrieznis, kas ļauj pārredzēt pēc iespējas tālāk. Vai tiešām šo unikālo būvi var saskatīt no kosmosa? Divdesmit četru Ķīnas imperatoru rezidence, ko Rietumos pazīst kā Aizliegto pilsētu, tāpat aizņem milzīgu teritoriju. Šo ēku kompleksu ar 9999 (deviņi bija imperatoru laimīgais skaitlis) istabām un zālēm Ķīnas valdnieki pasludināja par Pasaules centru. Imperatora apartamenti, sievu, konkubīņu un einuhu istabas. Un neviena koka, tie tikuši izravēti itin kā tādēļ, lai nebūtu kur iespējamam imperatora slepkavam noslēpties. Toties papilnam lauvu un pūķu – kā imperatora spēka un veiksmes simbolu. Ķīnas mērogi tiešām ir neaptverami. Izbrīnu rada tas, ka vietējie gidi par šīm unikālajām vietām un lietām stāsta pasausi, bez īpaša lepnuma. Vai pie tā būtu vainīga Mao Dzeduna komunistiskā audzināšana vai varbūt fakts, ka patiesībā jau nemaz nav tādas vienotas ķīniešu tautas, bet ir milzumdaudz cilšu, ko savulaik pakļāvuši, piemēram, mongoļi? Tāpat kā plašo Krieviju apdzīvo neskaitāmas tautas, daudzām no kurām nav pat slāviskas izcelsmes, tomēr vienīgā valoda, kurā tās runā, ir krievu. Ķīna ir konfuciānisma, daoisma un budisma zeme, tomēr ķīnieši atšķirībā no citām Austrumāzijas tautām par reliģiju runā nelabprāt, daudzo tempļu nozīmi nekādi neuzsverot. Baidās? Ķīnā tomēr ir komunisms... Tādēļ nenāk par skādi pirms tam šo to palasīt. Taču ikdienā un pēc cilvēku attieksmes komunistiskā audzināšana nav tā jūtama. Drīzāk izskatās pēc tāda mazā kapitālisma, jo privātīpašums principā pastāv, mazo kooperatīvu, firmiņu un veikaliņu ir ka biezs. Un tādā metropoles sirdī kā Šanhajas modernais centrs Pudona jūties pat vairāk Rietumos nekā Ņujorkā. Tīrība, sakoptība. Šis debesskrāpju mežs, kas varbūt pārspēj Manhetenu, nu nekādi neraisa asociācijas ar komunistisko režīmu! To pašu var teikt par 99 gadus britiem piederējušo Honkongu, kam joprojām ir brīvās tirdzniecības zonas statuss, kaut arī formāli šī vismaz septiņu miljonu pilsēta atgriezusies Ķīnas sastāvā. Tā tomēr ir cita Ķīna, tur jūtama kapitālisma ķepa, lielās firmas nav nacionalizētas. Visi runā labā angļu valodā, grūti pazaudēties. Līdzīgi strauji augošajai Šanhajai, taču krietni ilgāku laiku, Honkonga ir Debesskrāpju pilsēta, kur vairāk jāskatās nākotne, nevis senatne kā citur. Ķīniešu tiešām ir ļoti daudz To, ka Ķīnā ir daudz cilvēku, var redzēt ik uz soļa. Visur cieņā roku darbs, kas acīmredzot ir vislētākais. Nu kaut vai ceļu būve – Eiropā autoceļu būvēs desmit cilvēki ar modernām mašīnām un agregātiem, Ķīnā uz tādu pašu gabaliņu būs vismaz simt strādnieku ar lāpstām un kapļiem, toties viņiem tādējādi ir darbs un sava iztika. Vēl viens piemērs. Huanšanas kalni – skarbi, šķautņaini, uz to korēm iesakņojušās ķeburainas priedītes, nereti kalnu galotnes paceļas virs mākoņiem, skati gluži sirreāli. Dažas takas šķiet pat bīstamas, tomēr viss ir labiekārtots: takas ar maliņām, virvītēm, soliņiem, tualetēm... Tomēr tās izmanto ne tikai tūristi un šīs ainavas iecienījušie mākslinieki. Huanšanas kalnos, raugi, tiek celta viesnīca. Pacēlājs turp aizvedīs pusstundā, kamēr kājām jākāpj kalnā stundas sešas. Un strādnieki kāpj! Visu dienu viņi uz muguras stiepj augšā kalnā būvmateriālu maisus, tāpat kaut vai ēdienu, veļu, visu viesnīcai nepieciešamo. Pacēlājs šādiem mērķiem tiek izmantots tikai ārkārtas situācijās. Vai tas ir lētāk? Tāda sajūta, ka šī situācija apzināti tiek atbalstīta. Kur gan lai nodarbina šos miljonu miljonus? Katrs piektais zemeslodes iedzīvotājs dzīvo Ķīnā, un iespējams, ka pasaulē pat katrs ceturtais cilvēks ir ķīnietis. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, kas radies sakarā ar ķīniešu produkcijas pārplūdinātajiem tirgiem un veikaliem visā pasaulē, Ķīna iebraucējam nebūt nav lēta zeme. Pašiem ķīniešiem varbūt ir, bet, tā kā mēs nevaram nomaskēties par ķīniešiem, kā reizumis cenšamies izlikties Krievijā par krieviem, mūs visur sagaida rietumnieku cena. Nu un tad sākas kaulēšanās. Valsts veikalos ir fiksēta minimālā cena, kurai arī druscīt ir uzbērts pa virsu... Bet visās mazajās bodītēs, tāpat, protams, ar rikšām, var kaulēties uz nebēdu. Jāņem vērā arī, ka tirgos un suvenīru bodelēs ir daudz pakaļdarinājumu, nefrīts diez vai ir nefrīts, un tāda zīda dēļ diez vai būtu radies Lielais Zīda ceļš, pa kuru senlaiku tirgoņi, pārvarot milzu grūtības, veda šo smalko audumu pār visu kontinentu uz Eiropas karaļnamiem. Vēl jāsaka paldies amerikāņiem, kuri pieradinājuši ķīniešus pie dzeramnaudām. Tagad tā tiek gaidīta par jebkuru pakalpojumu. Vēdera baudas Tūristu Ķīnā katru dienu – gluži loģiski – gaida ķīniešu restorāns. Ja esi Ķīnā, ēd kā ķīnietis! Ņemot vērā to, ka ķīniešu virtuve ar maigajiem ēdieniem (salīdzinot ar daudzām citām Āzijas valstīm) spējusi iekarot vai visu pasauli, tā nav slikta ziņa jūsu vēderam. Turklāt restorānos, kuri specializējušies Rietumu tūristu apkalpošanā, parasti ir dabūjamas arī dakšiņas – tā ka tiem, kuri nespēj iemācīties ēst ar irbulīšiem, bads nedraud. Savukārt ķīniešiem raksturīgās keramikas karotes pieejamas visur. Bez dažādiem, nereti arī patrekniem putnu un gaļas ēdieniem, ko piedāvā daudzviet, ir vērts apmeklēt arī specifiskākus ēstūžus. Neviens neliek jums cienāties ar dažādiem kukaiņiem un vabolēm, kas tomēr vidusmēra eiropietim, izņemot dažu realitātes šovu dalībniekus, apetīti neizraisa. Taču kādēļ gan nepagaršot čūskas zupu vai ceptu bruņurupuci? Bieži vien šie rāpuļi dzīvā veidā – būrīšos – jūs sagaida jau pie ieejas restorānā, un jūs drīkstat kādam no tiem pasludināt spriedumu: tu, čūskiņ, nonāksi manā bļodā... Īpaša delikatese skaitās Pekinas pīle, jo kādreiz šādi pagatavotu putnu drīkstēja celt galdā tikai imperatoram un nevienam citam. Patiesībā nekas specifisks tas nav – vienkārši ļoti garšīgs, labi sagatavots speciāli barotas pīles cepetis. Neparastāku garšu, ko mājās neizbaudīsi, dod daudzās interesantās mērcītes. Un pierodiet malkot nekur neiztrūkstošo tēju! Par ķīniešiem var jokot tāpat kā par britiem: kāpēc viņi tik ļoti ciena tēju? Pagaršojiet viņu kafiju!