Jura Žagara emocionālā biogrāfija kinolomās

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Juris Žagars ir viens no pašlaik pamanāmākajiem vidējās paaudzes latviešu aktieriem, kurš aktīvi piedalās ne tikai teātra izrādēs Dailes teātrī, bet redzams arī tādā megadarbā kā "Mūzikas skaņas", kuru pie mums maijā gatavojas izrādīt igauņi, kā arī nesen pabeigts darbs pie Jāņa Streiča videofilmas "Rudens rozes" un Intas Gorodeckas seriāla "Liepājas blūzs". Visos trijos projektos Jurim atvēlētas vienas no galvenajām lomām.

Juri zinām pēc tādām spēcīgām drāmām kā "Aija" un "Vecā jūrnieku ligzda", bet "Baigā vasarā" Jura atveidotais virsnieks – neliels kadrs – atmiņā palicis kā viens no spēcīgākajiem filmas mirkļiem. No TV seriāliem pavisam dzīvā atmiņā vēl "Saldā indes garša". Ja galvenajai lomai nepieciešams aktieris, kurš prot atveidot iekšēju pretrunu vētru, ciešanas un kaisles saldo garšu, debesis un elli tepat uz Zemes, režisori aicina Juri Žagaru. Aktiera profesija nav vienīgā Jura nodarbošanās – nu jau kuro gadu viņš ir lielākās slēpošanas bāzes Latvijā "Žagarkalns" īpašnieks, kurā, pēc paša vārdiem runājot, atpūšas tie, kuri mīl dzīvi un mīl dzīvot azartiski. Azarts tad arī esot vienojošais faktors šīm divām krasi atšķirīgajām nodarbēm – aktiera profesijai un biznesam. Bet tagad par visu pēc kārtas – par mūzikliem, dziesmu, mīlestību un dzīves azartu... Kāda ir jūsu attieksme pret mūzikliem? Patiesībā nekāda, jo es tos maz esmu redzējis. Ja man jāsaka godīgi, tad kaut kāds priekšstats par mūziklu man ir no bērnības. Par operetēm Cēsu pils parkā. Bet tam nav nekāda sakara ne ar mūziku, ne ar mākslu. Un tad vēl par pāris Holivudas filmām – mūzikliem. Roberta Vaiza filmu "Mūzikas skaņas" es vispār neatceros. Mani bērnībā uz šo filmu veda, un atceros, ka tur bija vācu mašīnas, kas man ļoti patika, bet pārējo es neatceros. Maz šāva un daudz dziedāja (smejas). Kāpēc tad piekritāt fon Trapa lomai šajā mūziklā? Piekritu tāpēc, ka pirmkārt man šajā lomā nav daudz jādzied – divas vai trīs dziesmas. Lai gan man nav bail dziedāt, un ar muzikālām lietām viss ir atbilstoši manam profesionālajam līmenim. Nu... pietiekami labā līmenī... es neesmu muzikāli skolojies. Mani pārliecināja producentu profesionālā pieeja, ka tas ir licencēts mūzikls, tā nav pašdarbība. Iedrošināja fakts, ka šie paši cilvēki mūziklu ar lieliem panākumiem (to noskatījās 65 000 cilvēku) iestudējuši Igaunijā. Novērtēja manu darbu ar pienācīgu samaksu. Galu galā mana profesija ir aktieris, un es daru savu darbu. Vai esat redzējis arī igauņu variantu šim mūziklam? Nē, neesmu. Viņi man iedeva to noskatīties, bet es neskatos, jo tad ietekmētos. Es pat cenšos pirms filmēšanas nelasīt oriģinālliteratūru, pēc kuras uzrakstīti scenāriji, jo tad uzreiz gribu atdarināt, un tas ļoti traucē. Kas, jūsuprāt, piesaista cilvēkus mūzikliem? Mūzikla igauņu producents izteicies, ka tieši latvieši izrādījuši lielāku interesi par šo projektu nekā krievi? Es domāju, te varētu būt vairāki apsvērumi. Pirmais – latvieša tradicionālā mīlestība pret mūziku. Varbūt pat pret tādu mūziklu mūziku, pie kādas mūs ir pieradinājis Raimonds Pauls, pret šlāgeru mūziku. Te varētu būt latviešu tradicionālā tieksme uz sentimentālām lietām. Es domāju, ka mums arī nav negatīvas pieredzes ar sliktiem mūzikliem. Visām muzikālajām izrādēm, kuras savā laikā iestudēja, ir bijusi ļoti liela piekrišana, rokoperām, kādreiz operetes teātris bija profesionāls. Muzikālā teātra tradīcija Latvijā vienmēr bijusi augstā līmenī. Līdz ar to latvieši zina, kas tas ir par produktu, un ir gatavi šo produktu pirkt. Sola, ka visu uzraudzīšot mūzikas autoru pārstāvis no Londonas. Vai tas nozīmē, ka šis mūzikls neatpaliks no Brodvejas iestudējumiem? Es nezinu. Nekad neesmu piedalījies uzraudzības procesā. Kā tas notiks, man ir grūti paredzēt, bet, manuprāt, uzraudzība ir nepieciešama, lai šo mūziku nedevalvētu, lai tas nebūtu sliktā kvalitātē, bet tas nenozīmē, ka katrs solis ir jāsaskaņo. Mēs arī improvizējam. Domāju, ka viņi skatīsies, lai mūzikla līmenis nav zem kaut kādas zināmas latiņas, lai viņi varētu mūzikla licenci pārdot tālāk. Viņiem ir svarīgi, lai produkts būtu labs un lai cilvēki to turpmāk pirktu. Tas ir tāpat kā dāņi savu alu ražo pie mums Latvijā un uzrauga, lai tas būtu kvalitatīvs, jo negrib savu marku sabojāt. Jūs spēlējat kopā ar Mariju Naumovu latviešu izrādēs. Ko jūs varētu teikt par otru pāri – Ivaru Kalniņu un Viktoriju Zeļinskaju (Nicol), kuri spēlēs krievu izrādēs? Mēs ar Ivaru esam draugi un kolēģi. Nicol es pazīstu mazāk, tikai tik, cik Austrijā kopā filmējāmies reklāmas klipos šim mūziklam. Domāju, ka viņi ir atbilstošs pāris, un labi, ka krievu variantā spēlē Ivars Kalniņš, jo viņš krievu publikas vidū ir populārs ar savām filmām. Viņš ļoti labi dzied. Producentiem galvenajās lomās bija nepieciešami atpazīstami vārdi. Viņi vienkārši pateica: mēs gribam tevi un bez garām runām mūs noalgoja. Kas jums kopīgs ar Fon Trapu? Pirms es sāku darbu, nekad nevaru pateikt, kas man ir kopīgs ar atveidoto varoni, tikai tad, kad darbs jau ir beidzies, zinu, kas tajā ir no manis. Sākot darbu, es cenšos kā balta lapa nereaģēt ne uz kādiem kairinājumiem. Pat īsti nezinu, kas ir Traps, tikai tagad mēģināšu to saprast un spēlēt, jo tikai atdežurēt – nu tad atkal man nav interesanti. Es pārāk augstu vērtēju savu laiku, lai savos gados atļautos kādu lomu vienkārši noblazerēt, kā tas bija jaunībā – nu, iedod man kaut kādu princi vai vecāko lāci, piekto bandītu vai pirmo izmeklētāju kādā filmā.... (smejas). Tu atdežurē un pat nezini, kas tā par filmu, tu pat to nekad neesi redzējis un pēc daudziem gadiem ar lielu izbrīnu ieraugi uz ekrāniem. Es cenšos izvēlēties, ko un kā spēlēju. Vai ar dziedāšanu bijusi saskarsme jau agrāk? Es mācījos Konservatorijā, un tad mani kādā pirmajā otrajā kursā centās pārvilināt uz operniekiem. Teica, ka man esot labi balss dotumi, labs baritons. Konservatoriju beidzu ar ļoti labām vokālām sekmēm. Pēc tam es ļoti ilgi nedziedāju. Kad sāku strādāt Dailes teātrī, tad apzināti slēpu, ka varu dziedāt, jo negribējās piedalīties muzikālajās izrādēs, ko Dailes teātris tajā laikā tiražēja. Tad Juris Vaivods mani ievilka vienā teātra dienu koncertā, un man iepatikās. Kā notika filmēšana Zalcburgā? Nu, kas tur par filmēšanu. Tās bija trīs brīnišķīgas, diezgan skaļas un priecīgas dienas, ļoti jauka kompānija. Es jau smejoties saku: tie tādi igauņu gruzīni, kas absolūti sagrāva priekšstatu par igauņu mentalitāti. Uzreiz varēja redzēt, ka tas ir ļoti profesionāli. Viņiem bija ungāru operators, attiecīgi laba tehnika, katrs kadrs bija izplānots līdz pēdējam sīkumam. Mēs vienkārši aizbraucām un to visu uzfilmējām. Bija arī lietuvieši, jo Lietuvā šo mūziklu iestudē oktobrī, un tad uzreiz tika filmētas trīs komandas. Kāpēc mūzikls tiek izrādīts visās trijās Baltijas valstīs? Tāpēc, ka viņi nopirkuši licenci uz trijām Baltijas valstīm. Ļoti vienkārša ideja. Cik man zināms, tā ir liela igauņu kompānija, kas nodarbojas gan ar presi, gan poligrāfiju, gan reklāmu un PR un pa starpu filmē arī TV seriālus, producē mūziklus. Ļoti liela daudznozaru mediju kompānija, tāpēc viņi arī var atļauties riskēt ar šo mūziklu. Investīcijas, ko viņi iegulda reklāmas kampaņā, ir ļoti lielas. Vai mēģinājumi jau notiek kopā ar bērniem? Jā. Ar bērniem teātrī vienmēr ir grūti, jo viņi ir apjukuši un samulsuši, mammas viņus ir sadricelējušas, jo viņi piedalās mega projektā. Viņi ir daudz par daudz uztraukušies un sakoncentrējušies. Domāju, ka ar laiku viņi atbrīvosies un sāksies dullošanās un dauzīšanās. Tad būs interesantāk gan mums, gan bērniem. Pagaidām tikai lasām tekstus, mēģinām saprast, kas ir kas. Marijai (Naumovai) diezgan labi iet ar latviešu valodu. Protams, neliels akcentiņš ir jūtams, bet tas ir šarmanti, jo īstenībā arī pēc tēla viņa ir cilvēks no malas. Kad notika filmēšana Jāņa Streiča videofilmai "Rudens rozes?" Tas bija vasarā, ja nemaldos pirms Jāņiem. Apmēram 12 dienas. Jums filmā ir mīlētāja Franča loma. Es neko daudz nevaru pateikt. Neteikšu, ka par scenāriju (to rakstīja Jānis Streičs pēc Austras Skujiņas lugas) biju stāvā sajūsmā. To pateicu arī Streičam. Viņš kā profesionāls cilvēks to akceptēja, un filmēšanas gaitā mēs šo to pamainījām. Viņš tam piekrita, par to es arī viņu ļoti cienu. Šī nav jūsu pirmā militārista loma. Jā, bet patiesībā es pats ar nepacietību gaidu šo filmu, jo tas viss notika tik ļoti ātri, un loma iecerē bija viens, uz papīra – pavisam kas cits, un filmēšanas gaitā no tās veidojās atkal pavisam kas cits. Materiālu es vēl neesmu redzējis. Paļaujos uz to, ka Streičs no uzfilmētā materiāla izveidos labu produktu. Protams, interesanti, ka man bija jāspēlē latviešu virsnieks, jo agrāk latviešu aktieri spēlēja vāciešus vai varoņus no kara laikiem, bet te pēkšņi – latviešu virsnieks mūsdienās. Bija interesanti štukot, kāda ir viņa domāšana, kādi šodien ir mūsu priekšstati par armiju, armijas cilvēkiem. Vai viņi ir vai nav varoņi. Es centos nofiksēt armijas cilvēka taisnprātīgo, skaidro pasaules uztveres sajūtu, viennozīmību. Kad viņš nokļūst vienkāršo cilvēku pasaulē, kur ir daudznozīmība, sajūtas, nojausmas un mīlestība, tad viņš apjūk. Šī nianse man likās interesanta – kā tas ir, kad cilvēks, kuram ir augsts pašdisciplīnas un gribas slieksnis, pēkšņi saprot, ka ir iemīlējies, un nelaimīgā kārtā tā ir viņa drauga sieva... Nu, beigās tur sanāk diezgan lielas ziepes... (smejas) Kā šī loma atšķīrās no tās mazās epizodiskās latviešu virsnieka lomas "Baigā vasarā"? Es vienmēr esmu centies pats tikt galā ar savām lomām, ieliekot tajās personiskās asociācijas un pieredzi. Citādi es lomas neprotu būvēt. Neesmu no tiem aktieriem, kas prot kaut ko uzbūvēt ārpus sevis – noskatīties uz ielas tipāžu un pēc tam viņu atveidot. Es protu lomā atspoguļot tikai to, kas ir manī. "Baigā vasarā" tas jau bija tikai viens mazs kriksītis, viens kadrs. Bet es atceros savu vecomammu un vecotēvu, kad viņi stāstīja, kā jutās 40. gadā. Mans vecaistēvs arī bija aizsargu virsnieks, arī viņu 40. gadā aizveda... Atceros, kā vecāmamma stāstīja, kā viņi kopā ar citiem aizsargiem aizgāja mežā un pēc tam padevās, ticot komunistu solījumam, ka ģimene tiks atbrīvota. Viņš bija goda cilvēks, vadījās pēc augstākajiem virsnieku goda kodeksiem. Es ar to vienmēr esmu lepojies, viņam bija pat ordenis. 16 gadu vecumā Pirmā pasaules kara laikā viņu noķēruši vācieši un piespieduši, lai aizved un parāda, kur atrodas lielais Raunas dzelzceļa tilts, kuru vācieši gribējuši uzspridzināt. Vecaistēvs viņus ievedis purvā un aizmucis. Uz viņu šāvuši, nav trāpījuši, un par to viņam ir ordenis, kas noslēpts kaut kur manā lauku mājā. Mans onkulis atceras, ka vecaistēvs viņam bērnībā pirms krievu ienākšanas rādījis, kur viņš šo ordeni norok. Bet onkulis vairs neatceras – kur. Tagad, kad pārbūvēju māju, es visiem strādniekiem saku, lai meklē to ordeni rokā. Tās visas ir tikai atmiņas, bet veido asociācijas, kas palīdz iejusties kaut sīkā virsnieka lomiņā ar vienu tuvplānu. Aktieris ir kā sūklis, uzsūc visu, kas ar viņu notiek. (smejas). Kādā intervijā jūs teicāt, ka, strādājot pie Rudens rozēm, jums vajadzējis pacīkstēties, lai saglabātu līdzsvaru starp savu pārliecību un režisora koncepciju. Mēs ar Streiču strīdējāmies par mana personāža verbālo izpausmi, jo Streičam ir savs priekšstats par to, kā runā armijas cilvēki. Man savukārt ir savs priekšstats, kā moderni runā mūsu paaudzes cilvēki. Viņam ir savi principi, štampi, ne sliktā nozīmē, un priekšstati, es atkal šos priekšstatus gribu lauzt. Man vienmēr vajag būt nedaudz opozīcijā režisoram. Citādi es neko nevaru nospēlēt un jūtos kā tāda ielasmeita, kas grib izpatikt un izdabāt režisoram, un tad tur nekas labs nesanāk. Tāpēc, ja režisors saka: “Tu ienāc, saki: labdien un paklani galvu,” es vienmēr cenšos ienākt, paklanīt galvu un tad pateikt: “Labdien”. Man šī opozīcijas sajūta ir ļoti svarīga, vienmēr cenšos kaut ko nošmaukt un nedarīt tā, kā man liek. Režisori, kas ar mani strādājuši ilgāk, to zina un speciāli liek darīt citādi, jo viņi zina, ka tad es darīšu tā, kā viņiem vajag. Kādus tēlus jums visbiežāk nākas tēlot? Tādus, kas attiecīgi atbilst manai ārējai vizuālajai faktūrai, jo kino ir vizuāla lieta – es nevaru, piemēram, spēlēt mazus mīlīgus resnīšus. Teātrī es varu salikt vēderu, salīmēt ūsas un kā "Raudupietē" spēlēt žīdu, bet kino ir kino. Kā veicas ar Klaudija lomu "Hamletā"? Ar Klaudija lomu ir ļoti interesanti, tā visu laiku atrodas procesā. Sākumā man tā patika, pēc tam, kad Gruzdovs mēģināja manu opozicionāra garu apspiest un lika darīt, kā viņš grib, šī loma sāka ļoti nepatikt. Tagad es tajā kaut ko sāku saprast un esmu atradis kaut ko tādu, kas man pašam ir svarīgi. Varbūt es to deķi, aizstāvot Klaudiju, savelku pārāk daudz uz savu pusi, bet tad jau tā ir režisora problēma, kā to deķi dabūt atpakaļ. Vasarā tika uzņemts arī Intas Gorodeckas seriāls "Liepājas blūzs", kurā jūs piedalījāties. Ar Intu Gorodecku man ir pozitīva pieredze no "Saldās indes garšas". Viņa nemaina savu komandu. Es ļoti augstu vērtēju profesionālismu. Ienīstu pašdarbību un diletantismu. Nevis pašdarbību kā tautas mākslu, bet neprofesionālismu. Mēs ar Intu runājam vienā valodā. Aktierim ir jābūt drošam, ka viņam nav sevi jākontrolē, es paļaujos uz Intu kā uz režisori. Šajā seriālā man ir ļoti interesanta loma. Es tur esmu mīlnieks, kuru sieva pametusi kāzu dienā. Un turklāt – ar ko? Ar Gundaru Āboliņu! Obidno, vai ne? (smejas) Četru sēriju garumā viņš cīnās, lai dabūtu sievu atpakaļ. Es šajā filmā esmu mūziķis, neveiksminieks, tas ir diezgan spraigs gabals. Man šī loma fascinēja, jo Inta neļāva spēlēt mačo. Arī Unas Celmas filmā "Seko man!" Baibas Brokas tēlotā varone jūs pameta ar visai dīvainu vīrieti. Es arī nesaprotu, kāpēc viņa neizvēlējās mani... (smejas). Bet tas bija savādāk. Tur daudz kas bija sadomāts. Kas kopīgs kalniem un kino? Azarts. Tas bizness, kurā es esmu – kalni un slēpošana –, tā ir tāda azartiska lieta. Cilvēki, lietojot šo manis veidoto produktu, ieiet azartā. Viņiem patīk ātrums, vējš, sniegs. Mani klienti ir cilvēki, kam patīk baudīt dzīvi un aktīvi atpūsties, nevis sēdēt krogā pie alus kausiem un gausties par sliktu dzīvi. Arī labu kino taisot, ir azartiska sajūta, it sevišķi, ja ir laba komanda, kā tas bija ar "Liepājas blūzu". Aktieris strādā, lai citiem sagādātu prieku, kalns arī citiem sagādā prieku. Arī kino sagādā lielu baudījumu un prieku. Kā jums "Pitonā" izdevās notēlot tik pārliecinošu ugunsdzēsēju? Lailai Pakalniņai ir laba humora izjūta. Es vispār draugus vai sadarbības partnerus izvēlos pēc humora izjūtas. Man ļoti patīk teiciens: “Tev nekad nebūs otra iespēja atstāt pirmo iespaidu”. Pirmais iespaids par režisoru parasti rodas no tā, vai viņš pret projektu izturas ar milzīgu nopietnību vai ar humoru. Ja viņš izturas ar milzīgu nopietnību, tas nekad manī neraisa uzticību, vai tas būtu "Hamlets" vai "Mūzikas skaņas". Ja cilvēki pret kaut ko izturas ar humoru, tas man dod ticību, ka projekts var izdoties. Līdzīgi bija arī ar "Pitonu". Laila jau pašā sākumā pasniedza to kā dīvainu un nedaudz nenopietnu filmu. Man patīk Lailas humors ar visu to ugunsdzēsēju padarīšanu. Tagad, kad skatos filmu, domāju, ka vienu epizodi, kur es sēžu pie skolas māsiņas, man vajadzēja nospēlēt mazliet krāšņāk. Kāda bijusi sadarbība ar Vari Braslu? Satiekoties ar Vari, mēs vienmēr viens otram izstāstām kādu anekdoti. Viņš ir mans cilvēks. Aija pie Vara Braslas bija ļoti smaga filma. Varbūt pat pārāk smaga. Tā bija smaga arī Varim, jo bija ārkārtīgi intīma un personiska. Varis caur Jāņa tēlu gribēja pateikt kaut ko par sevi. Šī filma bija smaga arī man. Pirmo uzvaru gan aktierim, gan režisoram sasniegt ir viegli. Pirmā kino loma filmā "Dubultnieks" man uzreiz atnesa "Lielo Kristapu". Pēc tam tūlīt bija otra loma "Aijā", un tad it kā ir jāpierāda sevi, jo uz tevi jau skatās un vērtē. Tā bija ļoti grūta loma, tai brīdī diezgan atšķirīga no manis paša rakstura. Man bija ļoti spēcīga partnere Zane Jančevska. Ja man tagad būtu otra iespēja spēlēt Jāni, es viņu nespēlētu kā tik ļoti gļēvu cilvēku, vairāk – kā narkotiski atkarīgu no kaislības pret Aiju. Daudzi kritiķi taču apgalvoja, ka jūsu tēlotais Jānis ir pat vīrišķīgāks par Voldemāra Zandberga atveidoto Jāni pirmajā "Aijas" ekranizācijā. Jā, bet tagad es viņu spēlētu kā kaislības, seksuālās atkarības apmātu cilvēku, kurš nevis ar dvēseli, bet ar miesu piesiets pie Aijas. Fiziski atkarīgs – kā narkomāns. Šodien es Jāni spēlētu daudz miesiskāku. Visa filma būtu daudz miesiskāka. Bet skatītāji pēc filmas pārmeta, ka tajā pārāk uzsvērts tieši miesiskais. Vajadzēja vēl vairāk. To varēja darīt no visiem apsvērumiem. Pirmkārt Zane Jančevska kā cilvēks un aktrise bija labā formā. Arī es. Šādā filmā, kur attēlota intimitāte, liela nozīme ir komandai, kuras priekšā mums nebija jākautrējas. Vide bija ideāla – maza mājiņa, maza istabiņa, kurā varēja ielīst tikai divi trīs cilvēki. Tā atmosfēra, kad mēs no dienas dienā dzīvojām šajā mazajā istabiņā, bija fascinējoša. Toreiz vācu filmēšanas grupa, pie kuriem es vēlāk filmējos filmā "Marija Grube", noskatījās "Aiju" un bija absolūti fascinēti ar to enerģētiku utt. Kā bija ar "Mērnieku laikiem"? Šī filma nenāca īstajā brīdī. Toreiz bija atmodas laiks, kad bija tendence visu politizēt, līdz ar to filmā bija liela atmodas sāpe (smejas), bet maz universāla humora par universālu situāciju jebkurā valstī un sabiedrībā. Es domāju, ka tur varēja vairāk atļauties huligānismu. Varis Brasla izteicās, ka šajā filmā nav izdevies līdz galam izturēt ironisko smaidu. Jā, un es nezinu, kāpēc tas mums neizdevās. Toreiz gaisā virmoja tik daudz citu ideju, un līdz ar to cilvēkiem pietrūka spēka humoram. Tur vajadzēja nelatvieša attieksmi pret latvieša problēmām. Esmu pārliecināts – ja šo filmu taisītu viens labs ebreju režisors ar ebrejiem raksturīgo intelektuālo un atsvešināto humoru, tad sanāktu brīnišķīgs gabals. Latvieši pret sevi izturas pārāk nopietni, tāpēc arī "Mērnieku laikos" pietrūka šī pašironija. Varbūt filmā nostrādāja mans opozicionāra gars, jo es negribēju Prātnieku spēlēt tādu, kāds viņš ir grāmatā – ar skaļu balsi. Gribēju uzsvērt, ka viņš pats ir diezgan lielā nesaprašanā un izmisumā – ko darīt. Vai "Marija Grube" jums bija pirmais starptautiskais projekts? Jā, viss notika ļoti ātri. Gadu es nodzīvoju Vācijā. Tā tomēr bija liela loma. Man vajadzēja spēlēt zirgu puisi, kurā iemīlas grāfiene, vajadzēja būt cilvēkam no malas, tāpēc droši vien arī mani izvēlējās kā tipāžu. Pati pirmā kinoloma jums bija "Vakara variantā". Jums toreiz bija tikai 19 gadu. Vai kaut ko atceraties par šo filmu? Atceros tikai, kā mums ar Indru Burkovsku filmā bija aina ar plikumiem kā toreiz teica. Tas bija milzīgi riskants solis. Indra gāja kaila peldēties, un man bija jāsēž uz laipas. Viņa mani tajā ūdenī visādi valdzināja, un, kā jau tas bija pieņemts kārtīgam traktoristam tajos laikos, es lauzos (smejas). Briesmīgi mulsu un uztraucos, bet beigās diezgan labi tikām ar šo uzdevumu galā. Tā bija arī pirmā un vienīgā reize mūžā, kad es nokavēju filmēšanu, jo biju par to aizmirsis. Es toreiz biju Cēsīs, un man bija jāstopē uz Talsiem. Nākamā loma bija "Dubultniekā". Ko varētu teikt par saspēli ar brāli Andreju Žagaru uz ekrāna? Nākamā filma, kurā uzņēmāties kopā, bija "Meža gulbji"... Nekādas dižās saspēles nebija. Mēs bijām brāļi, kuriem bija jātēlo brāļi. Viņam bija sava aktierspēles skola, man – nedaudz cita. Es nācu no Šapiro kursa, viņam bija Dailes teātra skola, tās nedaudz atšķīrās, un tad mēs mūždien strīdējāmies, kā vajag spēlēt. Tagad es skatos šo filmu un domāju: re, kā kādreiz tomēr taisīja labu kino. Toreiz tā nelikās. Kāda bijusi sadarbība ar Aloīzu Brenču? Vispozitīvākā. Viņš bija viens krampīgs vecis, kurš ļoti labi zināja, ko dara. Aloīzam bija vīrišķīgi veselīga attieksme pret aktieri. Ja tu biji ticis viņa šūplādītē, tad viņš tevi arī visu laiku ņēma filmēties, netaisot nekādas dižās kinoproves. Viņš nenodarbojās ar dižu iedziļināšanos – vajadzēja uzreiz iet un maukt. Tas bija vīrišķīgs kino, nebija nekādas dvēseļu dziesmas... (smejas) Kuras kino lomas jums pašam šķiet tuvākas? Filmā "Dubultnieks" pirmā loma... "Aijā" – Jānis. Tās es ļoti spilgti atceros. Zināmā mērā Ingus "Vecā jūrnieku ligzdā". Noteikti loma filmā "Saldā indes garša". Pagaidām svaigā atmiņā ir "Liepājas blūzs". Es runāju par lomām, kas kaut kādā mērā saistās ar manu personisko dzīvi. Tam nav nekāda sakara ar to, vai man patīk vai nepatīk filma vai režisors, bet kas ir kaut ko ienesušas manā dzīvē un kuras es atceros kā daļu no savas, nevis personāžu dzīves. Lielās lomas ietekmē arī personisko dzīvi. Tā ir mana emocionālā biogrāfija. Vai tas netraucē? Man ne, varbūt traucē kādam, kas dzīvo ar mani kopā (smejas). Vai ir savi mīluļi no pasaules režisoriem vai aktieriem? Jā, man ir absolūts elks – Tarantīno. Mana mīla ir filmas "Lubene" un "Trakie suņi". No lielajiem kino vīriem Fellīni ar savu humora izjūtu, Hičkoks, Bunjuels. Es mīlu cilvēkus, kas sevišķi nopietni neizturas pret sevi, savu dzīvi un valsti. Tāpēc literatūrā mans favorīts ir Kurts Vonnegūts. Ar kuriem režisoriem gribētos vēl sadarboties? Man ļoti svarīgi, ar kuriem partneriem – aktieriem es kopā strādāšu. No režisoriem es noteikti strādātu ar Lailu Pakalniņu, Intu Gorodecku un Vari Braslu. Kuras lomas gribētos nospēlēt? Nezinu. Konkrēti nevaru pateikt. Vienu brīdi es briesmīgi gribēju nospēlēt Pēru Gintu, bet tad atkal domāju, ka šajā lomā ir maz humora. Bet varbūt, ka tai vēl ir laiks, varbūt, ka tā ir jāspēlē, kad būšu vecāks. Tas nav sevišķi gaumīgi – plātīties ar to, ka gribi nospēlēt Pēru Gintu (smejas). Es esmu sakacināts uz Otello lomu. Kad man būs 70 gadu, tad gan es viņu gribēšu spēlēt.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu