Sofija Kopola – pazudusi Tokijā, bet ar Oskaru (10)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Skatoties filmu "Pazudis tulkojumā", pārņem sajūta, ka atrodies Japānā vai vismaz esi tur jau kādreiz bijis. Kā Sofija Kopola, kuras veidotā filma tika cildināta ar Oskaru par labāko oriģinālscenāriju, ir panākusi šādu efektu, cik viņai tas ir bijis sarežģīti vai – gluži pretēji – viegli uzņemt filmu vidē, kurā valda tradīcijas, kas ir pilnībā pretējas Rietumos jau tik ierastajām?

„Filmēšana bija ļoti mierīga, bet ātra, lai nezaudētu laiku,” saka Hiromiks, raugoties uz jau notikušo no japāņu skatpunkta. Tomēr filmas producents Ross Kacs glabā visai kritiskas atmiņas: „Filmēšana Tokijā bija briesmīga, jo komandu jūtami ietekmēja laika joslu maiņa – nakts samainījās vietām ar dienu, un filmēšana pārsvarā notika tikai naktīs. Mūsu ķermeņi nekā nesaprata no šīm pārmaiņām. Tas patiešām bija brutāli, ja mēs runājam par apstākļiem, kādos atradāmies. 27 dienu ilgs režīms, kas, apgriezts kājām gaisā, nemaz nav tik ērts un patīkams. Mēs bijām absolūtā spēku izsīkumā. Labi, ka bija adrenalīns, proti, vēlme filmēt vislabāko materiālu, lai izveidotu vislabāko filmu. Tas bija vienīgais, kas mūs turēja pie dzīvības.” Šķiet, ka šie ekstremālie filmēšanas apstākļi aktieriem nāca tikai par labu, jo arī filmā viņi atveido personāžus, kas ieradušies no Amerikas, kurus būtu nogalinājis neierastais Tokijas ikdienas ritms, ja vien viņi nebūtu atraduši sevi no jauna, spēlējot golfu Fudži kalna pakājē vai apmeklējot Kijoto klosteri. Zinot, kā notika filmas filmēšana, ir jādomā, ka aktieriem nebija nekādas vajadzības izdomāt emocijas un situācijas, jo tās radās pašas no sevis, proti, kā viņu reālās dzīves emocionālās pieredzes turpinājums.

Sofija un Bils Marejs Tokijā
Režisore Sofija Kopola stāsta: „Parīzē filmēt nebija iespējams. Filmēšana Tokijā bija būtiska, lai pilnībā pazaudētu savu (aktieru) personību un pazustu filmas personāžos, lai aktieri nebūtu spējīgi lasīt ceļa zīmes, lai nespētu saprast runāto, lai viņi patiešām būtu pazuduši gan laikā, gan telpā.” Aktieriem Bilam Mjūrejam un Skārletai Džonsonei no šī negaidītā haosa radās sajūta, ka viņi visu laiku ir kā piedzērušies, un Bils apgalvo, ka, lai nepazustu žilbinošajās Tokijas neona gaismās, viņš nepārtraukti apreibinājies ar sakē. „Iesākumā Skārletas (Džonsone) personāžs ir kā psiholoģiski sasalis,” skaidro režisore. „Kijoto klosterī viņa atrod vai reanimē savas emocijas. Klosteris ir nezināma, plaša vieta. Arī Tokija ir tāda pilsēta, kas apgriež visu kājām gaisā.”
Kadrs no filmas
Sofija Kopola jau neskaitāmas reizes ir bijusi Tokijā, un ar filmu viņa vēlējās izteikt savas emocijas, kas saistās ar šo pilsētu, arī mums. Tas viņai šķitis viegli – izstāstīt skatītājam personīgo emocionālo pieredzi tur, Tokijā, tajā pašā laikā necenšoties analizēt ne japāņu sabiedrību, ne klāstīt savas vīzijas, kādai tai būtu jābūt. Kopola saka, ka filmu vajag uztver kā kaut ko ļoti elementāru. Šis stāsts ir padarījis populāru viesnīcu "Park Hyatt", kurā tika uzņemta filma, jo šobrīd tās administrators nevar atkauties no satrakotiem kino pielūdzēju lūgumiem izīrēt Bila Mjūreja istabu. Viņam jāizskaidro, ka filmā rādītais striptīza klubs patiesībā neeksistē.
Viesnīca "Park Hyatt", filmas trešais personāžs, atrodas ārpus Tokijas. „Viesnīcas personāls mums izvirzīja ļoti stingrus iekšējās kārtības noteikumus,” stāsta producents, „turklāt tās restorāna zāli filmēšanas vajadzībām mēs varējām izmantot no četriem līdz pieciem rītā – tātad vienu stundu.” Vēl viens no izvirzītajiem noteikumiem bijis tāds, ka kadrā bijis aizliegts iekļaut reālo skatu pa viesnīcas logu, jo ziņkārīgie atšifrētu viesnīcas atrašanās vietu, un tad "Park Hyatt" varētu iekļaut ekskursiju objektu sarakstā, kas mazinātu tās ekskluzivitāti. Taču, neraugoties uz administrācijas bažām par popularitāti, pašlaik filma "Pazudis tulkojumā" ir kļuvusi arī par visvērienīgāko viesnīcas reklāmu, kas pievilinās klientus vēl tuvākos 200 gadus. Filmēšanas komanda saskārās arī ar citiem sarežģījumiem, proti, japāņu mentalitāti. Par 15 minūšu nokavēšanos, lai filmētu ainas restorānā, tā pārvaldnieks postulējis, ka uzticība ir zaudēta, un viņš esot runājis arī kaut ko par sevis pazemošanu, bet tehniskie darbinieki centušies paziņot, ka viņi demisionē, saglabājot cieņu pret filmēšanas grupu. Tas viss vēlās pār viņu galvām kā sods par 15 minūšu kavēšanos! Pēc tam Kopola ar filmas producentu Rosu Kacu pavadīja četras stundas atvainojoties.
..Filmējot Tokijā
„Visas šīs ķibeles un pārpratumi filmēšanas laikā pierāda tikai to, ka arī tad, ja mēs būtu zinājuši, ka uzņemt filmu Tokijā bez miljoniem grūtību un sarežģījumu ir neiespējami, netiktu iziets uz kompromisiem par izmaiņām scenārijā. Mēs iegrimām Japānas kultūrā, un Sofija (Kopola) necentās izveidot amerikāņu kino Japānā, bet vēlējās skatīt un saprast, kā filmas uzņem Japānā ar japāņu metodēm,” saka producents. Sagatavojusi Dace Resele, žurnāls “KINO pauze”

Komentāri (10)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu