Žans Reno – vārda maģiskais spēks (16)

Kā Žans Reno tika pie sava vārda Vai ziniet, kāds ir viņa īstais vārds? Dons Huans Moreno Errere de Rimines! „Ar tādu vārdu var kļūt par kinozvaigzni Madridē vai Mehiko,” saka aktieris. „Taču Francijā tas ir absolūti nepiemērots aktierim. Jau aktiera karjeras sākumā es saņēmu mājienus, ka cilvēkam ar šādu vārdu ceļš uz lielo kino ir slēgts. Kādu laiku es centos pēc iespējas līdzināties amerikāņiem – audzēju garus matus, nēsāju melnas brilles un dēvēju sevi par Džonatanu Branu. Rezultāts līdzinājās nullei – mani tāpat kā iepriekš neviens nepamanīja. Tad es ievēroju, ka lielākajai daļai kinozvaigžņu vārdos un uzvārdos ir vienāds burtu skaits – Marlons Brando, Alēns Delons u.c. Viņu vārdi izskatījās tik skaisti un simetriski uz ekrāna! Es ilgi domāju par savu vārdu un izmēģināju dažādus variantus, līdz vienudien man tas apnika, un izsvītroju visus vārdus, kas bija manā sarakstā, atstājot tikai divus – Huans un Reno. Huanu es piemēroju franču valodai, un rezultātā pasaulē dienas gaismu ieraudzīja Žans Reno.” Joki paliek joki, taču vārda – Žans Reno – maģiskais spēks ir neapšaubāms. Viņam izdevās panākt to, ko nesasniedza ne Delons, ne arī Belmondo. Reno ir vienīgais franču aktieris, kurš ir tikpat atdzīts Holivudā, cik Francijā. Tiesa, šis fakts ne visiem Francijā bija pa prātam. Daži viņu atklāti dēvēja par pārbēdzēju. Ielas un tuksneša mežonīgais sajaukums Žans Reno dzimis Kasablankā. Viņa tēvs bija strādnieks tipogrāfijā, bet māte – šuvēja. Žana vecāki Marokā bija ieradušies no Andalūzijas un vienmēr uzskatīja sevi par andalūziešiem, bet viņu dēls, dzīvojot Āfrikā, mājās runāja spāņu valodā, skolā – franču valodā un dēvēja sevi kā cilvēku bez noteiktas nacionalitātes. Bērnībā puika bija nesamērīgi tievs, ko savukārt kompensēja viņa spēcīgais raksturs un paaugstinātā taisnības izjūta. Tieši šo īpašību dēļ vietējie pagalma kaušļi aicināja viņu pieņemt stingru, bet taisnīgu lēmumu. Arābu puišeļi iemācīja viņu lamāties un rakstīt nepieklājīgus vārdus arābu valodā. Aktieris, atceroties tos laikus, dēvē sevi par ielas un tuksneša mežonīgu sajaukumu, jo tūlīt aiz pilsētas dzīvojamā kvartāla pletās tuksnesis. Starp citu, šī aizraušanās ar arābu valodu toreiz gandrīz vai maksāja tēva dzīvību. Neko sliktu nedomādams, Huans ar ogli uzrakstīja uz sienas divdomīgu teicienu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija revolucionārs uzsaukums gāzt neieredzētos kolonistus. Tēvu arestēja, bet, par laimi, drīz vien nepietiekamu pierādījumu dēļ atbrīvoja. Tā tiešām bija laime, jo daudzi citi arestanti vienkārši pazuda bez pēdām. Maroka, Lībija, Alžīra, Ēģipte – bijušās kolonijas cīnījās par neatkarību, un kvartālos, kuros dzīvoja bēgļi no Eiropas, kļuva nemierīgi. Huana vecāki nolēma neriskēt un 1960. gadā pārcēlās uz Franciju. Tā bija kardināla apstākļu maiņa – jauni draugi, kuri ne vārda neprata arābu valodā, skola, pa kuras logiem varēja redzēt ziedošas cipreses un nevis, kā ierasts, šaurās, līkumotās Kasablankas ieliņas un jaunas intereses. Dienu un nakti Huans sēdēja pie dīvainas kastītes ar ekrānu priekšā un caur to iepazina pasauli, kas izrādījās daudz plašāka nekā viņš to bija iztēlojies savos vispārdrošākajos sapņos. Dzīve mīlestības un izpriecu metropolē Huana vecāki joprojām nevarēja atgriezties Spānijā, kur valdīja fašistiskais režīms, tādēļ ieteica dēlam nopietni mācīties jaunās dzimtenes valodu – franču valodu. Būdams spīdošs skolnieks, Huans ātri apguva šo uzdevumu, labi saprazdams, ka bez ideālas franču valodas viņam nebūs ne mazākās izredzes kļūt tik ievērojamam kā televīzijas diktors. Spāņu akcentu viņš veikli nomaskēja zem vietējiem dialektiem, un viņa valoda skanēja kā Francijas pierobežas iedzīvotāju valoda. Viņa talants bija tik ievērojams, ka pusaudzi uzņēma dramatiskās mākslas skolā, kas atradās Parīzē un kas tika uzskatīta par visas valsts jauno talantu kalvi. Mācības mīlestības un izpriecu metropolē atkal pavēra Huanam jaunu pasauli. Viņš piedalījās anarhistiskās studentu sapulcēs, aizrāvās ar alkoholu un tabaku, iesaistījās hipiju kustībā. Aktieris nelabprāt stāsta par šo dzīves periodu, jo atzīst, ka toreiz darījis tādas lietas, ar kurām pieauguši cilvēki nelepojas. Francūzis sirdī un dvēselē No aizraušanās ar marksismu un maoismu Žanu Reno paglāba kino. Kļuvis pilnīgāks miesās, jaunietis izcēlās savu vienaudžu vidū ne tikai auguma ziņā, bet arī ar specifisku, laupītājam raksturīgu profilu, kura centrā rēgojās milzīgs āķveida deguns. Tieši deguna dēļ viņam nācies spēlēt tik daudz neliešu lomas. Taču jaunais aktieris par to neapvainojās, zinot, ka būs arī citas lomas. „Man bija nepieciešams pie kā pieķerties,” atceras Reno, „un franču filmās es atradu tādus pieturas punktus – jutu, ka tieši pateicoties kino varu kļūt par francūzi arī dvēselē. Kad es skatījos tādus ievērojamus aktierus kā Gabēns vai Žuvē, man aizsitās elpa. Franču aktieros bija kaut kas tāds, kā pietrūka Kasablankas iedzīvotājos. Viņi bija stalti, viņu žesti – pārliecinoši un eleganti, un pret sievietēm viņi izturējās kā kavalieri... Un kādas sievietes bija šiem vīriešiem! Lai cik ar tas nebūtu dīvaini, Holivudas varoņi mani neiedvesmoja: viņi bija kovboji, gangsteri, policisti – vārdu sakot, tie, kurus es varēju sastapt Kasablankas ielās.” Komiķis pašam negribot Reno aktiera karjeras sākumā netika uztverts nopietni. Kad viņš lasīja traģisku monologu, viss kurss raustījās smieklos, bet pasniedzējs tikai noteicis: „Tā, tā, mums ir parādījies vēl viens komiķis!” Bet Reno protestējis: „Nē, nē, es neesmu komiķis, es negribu spēlēt komiskas lomas!” „Toreiz es vēl nesapratu, ka komēdija – tā ir ļoti cienījama lieta. Mēs visi gatavojāmies eposiem, drāmām, traģēdijām... Daudzi mani studiju biedri pat vēl līdz šai dienai nav sapratuši, ka komēdija ir rets un ļoti dārgs zvēriņš, kurš nedodas rokās katram. Ļoti nedaudziem ir dota dabas dāvana smīdināt citus cilvēkus,” apgalvo Ž. Reno. Žans Reno neapšaubāmi ir viens no nedaudzajiem. Būdams jau ievērojams aktieris, viņš pieņēma, piemēram, piedāvājumu spēlēt komēdijā "Les Visiteurs" (1993), un šī filma kļuva par ienesīgāko filmu Francijā pēdējo divdesmit gadu laikā. Gandrīz savējais abos krastos Žans Reno ir savējais gan Francijā, gan Amerikā. Tā 2002. gadā viņš vienlaikus filmējās Francijā action filmā "Decalage horaire" un Amerikā – filmā "Rollerball". Kāds franču žurnālists viņam jautājis, vai viņš nejūtas kā spēles dalībnieks, kurš vienlaikus spēlē divās komandās. Reno šis jautājums ir saniknojis, jo aktieris necieš Eiropas un Amerikas kino pretnostatīšanu. „Problēma nav jāmeklē Holivudas kino, bet gan mūsējā,” saka Žans Reno. „Mēs esam atradinājušies uzņemt filmas, kas būtu interesantas skatītājiem.” Pats viņš Holivudā jūtoties ļoti labi, un amerikāņi viņu uztverot kā amerikanizējušos francūzi. Tātad gandrīz savējais. Ievērības cienīgs notikums bija Žana Reno piedalīšanās amerikāņu grāvējā "Neiespējamā misija" (1996), kas parādīja, ka pat uz Toma Krūza fona viņš ne nieka nezaudē no savas pievilcības. Vēl vairāk, Holivudā runāja, ka filmas scenārija autori bija spiesti palielināt slikto darbu daudzumu Reno atveidotajam varonim, lai viņš ar savu ekrāna šarmu neatstātu ēnā skaistulīti Krūzu. Reno bija ļoti priecīgs par iespēju spēlēt "Neiespējamajā misijā", jo, kā viņš pats atzina, Francijā tādas filmas netiekot uzņemtas. Pirmkārt, tāda veida sižets neinteresējot scenārija autors un, otrkārt, nevienam neesot tādas summas – 80 līdz 100 miljoni dolāru tādam neprātam. Taču, kā izrādās, franču kinožurnālisti nemaz nepriecājās par sava aktiera panākumiem viņpus okeāna, taču Reno to uztvēra mierīgi. „Lieta tāda, ka francūžiem nepatīk nekas ārzemniecisks,” skaidro aktieris. „Holivudas filmas viņi uzskata par zemākas šķiras, bet franču kino – par intelektuālu... Francūžiem nepatīk svešvalodas. Vispār viņiem ir nosliece kritizēt visu, kas nav saistīts ar Franciju – svešas tradīcijas, svešu ēdienu, svešu kultūru. Viņi paši to nemaz nejūt, bet es redzu, jo no malas to vieglāk ieraudzīt.” Gandrīz visos amerikāņu kinoprojektos Reno spēlējis raksturlomas. Pēc "Neiespējamās misijas" viņš atveidoja simpātisku policistu komēdijā "Franču skūpsts". Sadarbība ar Luku Besonu Tikšanās ar režisoru Luku Besonu, kurš Žana Reno vārdu padarīja slavenu visā pasaulē, notika gandrīz vai nejauši. Kad Reno ieradās uz kādas komēdijas provēm, Besons bija režisora asistents darbā ar aktieriem. Jaunais aktieris Reno iedeva Besonam savas fotogrāfijas ar piebildi, ka tās viņš noteikti gribot dabūt vēlāk atpakaļ, jo tās dārgi maksājot. Besons nevarēja savaldīt smieklus. „Tajā mirklī cauri mums izskrēja dzirkstele,” atceras aktieris. Viņi kļuva labi draugi. „Luks ir unikāls cilvēks un unikāls režisors,” saka Reno. „Galvenais jau nav tas, ka viņš man pirmais noticēja. Galvenais ir kas cits – tas, ka Luks traucas pa dzīvi ar 200 kilometriem stundā un turklāt visu paspēj. Viņš ir ļoti prasīgs, uzņemšanas laukumos valda visstingrākā disciplīna.” Kad Besons pirmo reizi debitēja kā režisors filmā "Pēdējā kauja" (Le Dernier Combat), loma tajā atradās arī Žanam Reno. Pirmo Besona šedevru retais kurš redzējis, taču filma "Zilais bezdibenis" (The Big Blue, 1988) piedzīvoja milzīgus panākumus. Kopš tā brīža Žans Reno, kurš spēlēja filmā vienu no galvenajām lomām, bija kļuvis par franču mīluli. Turpmāk viņš bija redzams gandrīz vai katrā Besona kinodarbā, arī nākamajā – "Nikita" (1990). Šajā filmā aktieris atveidoja nežēlīgu, profesionālu slepkavu. Sākumā Besons piedāvājis viņam spēlēt varones skolotāju, taču Reno šo lomu noraidījis ar vārdiem: „Nē, nē, negribu nekādas kaklasaites, kaklasaites man izskatās kā segli govij!” Lielu pārsteigumu režisors sagādāja savam draugam ar filmu "Leons" (1994), kad, rakstot tās scenāriju, viņa acu priekšās izveidojās tēls, kas neticami līdzinājās Reno. Sākotnēji Besons Leona lomu bija domājis piedāvāt kādam amerikānim, taču tad sapratis, ka neviens no viņiem tā īsti tai neder. „Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad Luks uzaicināja mani pusdienās. Maltītes beigās viņš man sniedza paciņu, kura bija pārsieta ar sarkanu lenti, un teica: „Tā ir dāvana tev!” Paciņā bija Leona scenārijs. Es to izlasīju un biju līdz sirds dziļumiem saviļņots,” atceras Žans Reno. Diemžēl Lukam Besonam neizdevās draugam izcīnīt galveno lomu nākamajā filmā, proti, "Piektais elements". Filmas izmaksas pārsniedza 100 miljonus dolāru, tāpēc producenti galvenajā lomā gribēja redzēt kādu no Holivudas zvaigznēm. Izvēle nosliecās par labu Brūsam Vilisam, bet Reno piekrita spēlēt tajā nelielu epizodisku lomiņu. Un kāpēc gan nespēlēt, ja viņam to lūdz gan filmas producenti, gan galvenajai lomai izvēlētais Brūss Viliss? Lieta tāda, ka amerikāņi uzskata, ka Reno piedalīšanās vien garantē veiksmi un panākumus filmai. Iespējams, ka šī ticība aktiera pievilkšanas spējām radusies tāpēc, ka Reno izstaro laimes sajūtu. Un, kā zināms, laime un veiksme iet roku rokā. Esmu laimīgs cilvēks... „Es uzskatu sevi par ļoti laimīgu cilvēku,” saka Reno, kurš ir bijis divas reizes precējies un abas reizes arī šķīries. 1996. gadā Reno apprecējās ar kādreizējo modeli Natāliju (Reno pirmā laulība ar Ženevjēvu izira 80. gadu beigās). Viņiem ir divi bērni. Taču pēc septiņu gadu kopdzīves Žans un Natālija nolēma katrs iet savu ceļu. Toreiz aktierim tas bijis smags pārdzīvojums. Bet nu tā sāpe ir izsāpēta. „Beidzot es atkal varu smieties,” saka aktieris. „Esmu atkal laimīgs – kaut šoreiz viens...” Arī ar zvaigžņu slimību aktieris nesirgst un ar slavu un popularitāti sadzīvo itin labi. „Laiks skrien ļoti ātri. Es esmu ļoti aizņemts, filmējos dažādās valstīs un pie dažādiem režisoriem. Nedrīkst palikt vienā ampluā un pieķerties pie viena žanra vai režisora. Daudzi, kuri strādājuši kopā ar Luku Besonu, kļuvuši par viņa lomu gūstekņiem... Man, par laimi, bija izdevies ne tikai ieiet viņa pasaulē, bet arī iziet no tās.” Ražas pļauja visās dzīves sfērās 2000. gads nodrošināja aktierim trīskāršus panākumus. Pirmkārt, Eiropas kinobalvu pasniegšanas laikā Parīzē aktierim tika pasniegta balva par ieguldījumu pasaules kino. Otrkārt, lielus panākumus šajā gadā guva trilleris "Les Rivières Pourpres", kurā Reno redzams kopā ar Vensānu Kaselu. Un treškārt? Tas ir kaut kas tāds, par ko Reno lepojas visvairāk. Brīvajā laikā viņš kopj un aprūpē olīvkoku birzi. 2000. gads izcēlies ar īpašu ražu, bet viņa olīveļļa ieguva augstāko novērtējumu – zelta medaļu. Arī turpmāk aktieris savā darbošanās kārē ne mirkli nesastinga. Drīz uz ekrāniem parādījās vairākas filmas ar viņa piedalīšanos – "Wasabi" (2001), "Decalage horaire" (2002), "Rollerball" (2002) un "Tais-toi" (2003), bet sagatavošanā ir "Crimson Rivers 2: Angels of the Apocalypse" un "L''Enquête corse".