Bet tagad pamēģiniet iedomāties, ka jūs tam nepievēršat uzmanību, jo milzīgie „kuģi” ir visapkārt, piedevām vēl braucoši – kā reālā 20. gadsimta vidū. Arī šo rindu autoram pirmajā brīdī aizrāvās elpa, bet ar katru nākamo dienu aizvien vairāk sāka likties, ka tā jau tam jābūt – galu galā esi taču Kubā, ko pelnīti var saukt par veco auto Meku. Sviestmaize Fidelam 20. gadsimta 60. gadu sākumā komunistu grupiņa no Paradīzes izdzina amerikāņus. Bēgšana notika vienā naktī, pametot uz salas visu nekustamo un kustamo īpašumu. Izraidīto amerikāņu prognozētais pāris mēnešu taimbreiks ar PSRS atbalstu pārvērtās nu jau 40 gadus ieilgušā murgā. Vienkāršajiem Brīvības salas iemītniekiem burtiski no gaisa nokrita viss dzīvei nepieciešamais, tai skaitā 482 560 automašīnas. Statistika ir Fidela sistēmas stiprā puse – punktuāli pierakstījis, kas uz salas atrodas, visu nacionalizēja. Kubā visu gadu klimats ir silts vai ļoti silts (+25° - +35°C), tehniku var nedaudz bojāt tikai lielais gaisa mitrums, kas vasarā ir tuvu 100%, tāpēc mehānismus nepieciešams bieži eļļot. Un tā ap 50% Kubas autoparku 2002. gada jūlijā, kad tur dzīvoja šā raksta autors, joprojām veido vecās amerikāņu un arī nedaudz Eiropā ražotas automašīnas. Pēc neoficiālām ziņām, amerikāņi ir piedāvājuši Fidelam 150 miljonus USD, lai viņš atļautu no valsts izvest šo grandiozo kolekciju (daudzi auto modeļi citur pasaulē vairs nav saglabājušies), bet Fidelam ir vairāk nekā 11 miljoni pavalstnieku, un mašīnas ir vajadzīgas viņiem. Kubiešu mīļākā mašīna – Lada 70. gados autoparku sāka papildināt PSRS un citās socvalstīs ražotie braucamie – sākot ar Ladu 2101, Fiat 124, Moskviču 412 un vēlāk arī Volgu Gaz-24. Reizēm raksta autoram likās, ka pa ceļu brauc arī vecās volgas un pobedas, taču, esot mašīnai blakus, tie izrādījās ASV mašīnu modeļi, kurus padomju autoinženieri bija nokopējuši. Zapiņiem Kuba bija par karstu. Piemēroti izrādījās smagie GAZ, Kamaz u.c, mūsu „Latvijas”, kā arī padomju un čehu motocikli un nenosakāmas izcelsmes mopēdi. Jaunās mašīnas, it sevišķi Lada, kubiešiem ļoti patika divu iemeslu dēļ – vienkāršas un ar viegli dabūjamām rezerves daļām. Vecie ASV auto jaunas rezerves daļas jau labu laiku nebija redzējuši. Kaut ko sagrabināja no galīgi salūzušajām, kaut ko pielāgoja no cita modeļa, piekrāsoja ar to pašu krāsu, ko valsts iedeva, piemēram, skolas solu krāsošanai, un nācās braukt tālāk. Tagad bija iespējams zem pārsega iebāzt Ladas motoru, uzlikt Moskviča riteņus un veikt citas tamlīdzīgas ekstras. Obligāts nosacījums ir tonēts priekšējais stikls, bet tā Kubas saulē tiešām ir nepieciešamība. Kubiešiem tikpat kā nav garāžu mūsu izpratnē. To aizstāj no trim pusēm režģots būris ar jumtu – iznāk lētāk un arī ventilējas labāk. Autodarbnīcas ir ierīkotas līdzīgi, reizēm pat vaļējā pirmajā stāvā Havannas centra daudzstāvu namos. Mašīnas tiek mazgātas un visādi izdaiļotas. Pēdējais modes kliedziens ir ar zaļu izolācijas lenti aplīmēt priekšējos lukturus. Vecajām ASV mašīnām ik pa trīs, bet jaunākām katru gadu ir jāiziet primitīva tehniskā apskate, kas daudz neatšķiras no mūsu padomju laika kārtības, kad par pudeli, šajā gadījumā cukurniedru kandžas, lieta ir darīta. Vecie limuzīni un padomju mašīnas iedalās valsts un privātajās. Principā valsts piešķir privātā lietošanā, bet pārdot to nevari. Ja izdosies aizbraukt prom no salas vai arī mainīsi darbu vai dzīvesvietu bez atļaujas, mašīna, tāpat kā māja, tiks atsavināta valsts labā. Pašreiz it kā jau darbojas brīvais tirgus veco ASV auto jomā. Auto var dabūt, sākot no 2000 USD, atkarībā no tā, cik tai vēl jāpieliek klāt līdz normālam stāvoklim. Piemēram, 1952. gada Buick ar dīzelim pārtaisītu motoru maksāja 4000 USD. No salas, protams, šo mašīnu izvest nedrīkst. Lielākajai daļai kubiešu mēneša ienākumi nepārsniedz 20 USD, un, ja valsts mašīnu nav iedevusi, viņiem to vēl ilgi neredzēt. Taču kubietis var katru dienu nodarboties ar autostopiem. Šoferi ir ļoti atsaucīgi un milzīgajiem stopētāju bariem ļauj braukt, piemēram, sava traktora vaļējā piekabē. Pūš vējš, nav karsti, un visi var darīt savu iemīļotāko nodarbi - parunāties. „Sociālismu glābs tūrisms” Ar šo nosacīto Fidela saukli Kubā jau 10 gadus veidojas jauns, kvalitatīvs autoparks. 1991. gadā Kubā bija lielākā ekonomiskā krīze, kāda vien Kubā var būt. Padomju naudas plūsmas izbeigšanos pastiprināja sliktā raža un viesuļvētras. Fidelam bija nepieciešama valūta, kā rezultātā par reālo norēķinu līdzekli kļuva ASV dolārs, kurš tāds ir joprojām (valstī, kurai ir ASV embargo!). Kubiešiem radi no 3,5 stundu burājuma attālās Maiami un citām emigrācijas vietām sūtīja naudu, kubieši varēja nopirkt sev nepieciešamo, un jau 1992. gadā valsts kasē ieplūda vairāk dolāru nekā par visu tā gada cukurniedru ražu. Nākamais solis bija tūrisms – brauciet, skatiet mūsu „sviestu” un atvediet dolārus. Skaidrs, ka normālam tūrismam ir nepieciešami normāli apstākļi. Visu cieņu – Kubā tie ir pat ļoti labi. Ielās, sevišķi tūrisma zonās, parādījās jauni taksometri, autobusi, skūteri utt. Savu artavu deva kopuzņēmumu darbinieku transports. Jaunais autoparks pārsvarā sastāv no korejiešu (Huyndai, Daihatsu), japāņu (Toyota, Suzuki, Nissan, Mitsubishi) un atsevišķām Eiropas markām (Mercedes, Volvo, Citroen, Peugeot, VW, nedaudz Audi, BMW). Mašīnas ir ražotas Meksikā, Brazīlijā u.tml. ASV tirgus modeļu izpildījumā, obligāti ar kondicionieri. Pašu Amerikas brendu Kubā nav – ASV embargo ir izturēts līdz galam. Ar jauniem auto Fidels ir atļāvis braukt tikai „jaunajiem kubiešiem” – bagātākajai kubiešu daļai, kas pašreiz sastāv no sportistiem, māksliniekiem un nomenklatūras darbiniekiem. Tērējiet savus dolārus Kubā! Pārējiem jauns auto skaitās sociālismam neatbilstoša izšķērdība un nav pieļaujams. Nav nedz līzinga, nedz kredītu iespējas. Arī jaunu auto cenas ir, maigi sakot, pieklājīgas – autosalonā Nissan Maxima QX V6 24V maksā 41 859 USD, Audi A4, 1,6 L 36 286 USD u.tml. Jaunie auto, izņemot Fiat, kuram ir savs centrs, tiek tirgoti kopā vienā veikalā, tāpat arī ir servisi, kuros remontē visas jaunas automašīnas pēc kārtas. Degviela un ceļi Lai gan Kubai pašai ir nafta (ne īpaši kvalitatīva, ar ļoti augstu sēra saturu), tā nodrošina tikai ap ¼ no nepieciešamā (Kubā ar naftas produktiem darbina visas elektrostacijas). Padomju brāļi piemeta nepieciešamo, taču kopš 90. gadu sākuma vairs nebija paša padomju brāļa. Naftu jau par dolāriem nācās pirkt no kaimiņu valstīm, piemēram, Venecuēlas, kā tas ir šobrīd. Sākās degvielas krīze, kas nosacīti eksistē arī šobrīd. Kvalitatīva benzīna cena ir 75 – 95 ASV centi par litru. Melnajā tirgū mistisku sajaukumu ar petrolejas smaku var dabūt par 40 centiem. Lielākā daļa veco ASV ”degvielas kapsētu” ir pārtaisītas uz dīzeli, kam benzīntankā cena ir 40 centi, bet zem rokas var dabūt pat par 10 centiem. Tai gan ar dīzeļdegvielu mūsu izpratnē kopīgs ir tikai nosaukums. Smirdot un rīstoties, auto tomēr uz priekšu ripo. Situācija varētu mainīties gadījumā, ja Kanāda izpildīs solījumu Fidelam atrast naftu Karību jūrā. Resursi varētu būt tik milzīgi, ka sociālisms pastāvētu vēl ilgi. Pateicoties klimatam, Kubā visumā ir normāli ceļi – labāki nekā Latvija noteikti. Tilti ir saglabājušies no ASV un pat spāņu laikiem un droši vien stāvēs vēl ilgi atšķirībā no mājām, kas visur gāžas kopā. Pa svaigi asfaltēto autostrādi Huydai taksis brauca ar 150 km/h un ne vainas. Pie tūristu galvenās apmešanās vietas Varadero ir ierīkots pirmais maksas ceļu punkts. Maksa diferencēta pēc auto lieluma (no 2 USD motocikliem, skūteriem un vieglajiem līdz 8 USD autobusiem), gan pēc tā, kas ar braucamo pārvietojas (tūristi maksā dolāros vai eiro, vietējie tiek cauri ar mazāku samaksu „koka peso”). Jāmaksā ir, braucot abos virzienos. Arī policija iedzīvojas uz tūristu rēķina Pa Kubas pilsētas ielām ejošs tūrists ir šausmīgi pievelkoša vērtība. Nepietiek, ka uz ietves tev katru mirkli piedāvā cigārus, sievietes, pagrīdes restorānus vai narkotikas – sev pievērst uzmanību cenšas jebkurš pārvadātspējīgs transporta līdzeklis, sākot no zirgu pajūga, tūristu vilcieniņiem, rikšām, beidzot ar jaunu Mercedes taksometru. Kaulēšanās par cenām ir ieteicama, dzeramnauda ir obligāta. Ja pats grib braukt uz savu galvu, pārsvarā tiek piedāvāti skūteri vai auto īre. Varadero visizdevīgākais ir skūteris. Pirmā stunda maksā 9 USD, katra nākamā vēl 3 USD, diennakts - 25 USD. Drošības nauda un apdrošināšana nav jāmaksā, tikai jāatceras, ka, saņemot braucamo, jācer, ka bākā ir tik daudz benzīna, lai tiktu līdz tuvākajai degvielas stacijai. Jārēķinās, ka, arī skūteri kaut kur atstājot, klāt būs kubietis, kas paņems dolāru par sargāšanu. Pirmajā dienā raksta autors bija nolēmis arī noīrēt kādu mašīnu. Pāris gadus vecu vai pat pilnīgu jaunu Suzuki vaļējo džipu var dabūt par 65 USD diennaktī, klāt summējot 10 USD apdrošināšanu (diennaktī), 47,50 USD par benzīnu + 200 USD drošības depozītu. Ir pieejami arī kompaktklases auto un E 190 Mercedes, pēdējie gan vismaz uz 3 dienām. Vēlme īrēt auto pārgāja otrās dienās rīta, kad, braucot ekskursijā, tūrbusiņa šoferis tika noštrāfēts ar 55 USD – par ātruma pārkāpšanu Havanas priekšpilsētā. Policistiem radaru nav, vienkārši, viņam likās, ka brauc par ātru. Vietējiem sodi parasti ir ap 2 USD robežās, bet mēs taču pārstāvējām tūristus. Saprotot, ka 11,5 miljoni vietējo uz 2,5 miljoniem tūristu (prognozējamais tūristu daudzums 2002. gadā) mēģina pelnīt visās jomās, sēdēšana pie auto stūres tika aizmirsta. Paši kubieši brauc diezgan kārtīgi, vienlaikus pīpinot pie pirmās izdevības. Vairāk par naudas sodu viņi baidās no soda punktu saņemšanas. Pēc 30 punktiem tiesības uz gadu tiek noņemtas. Avāriju un cietušo skaits ir tāds pats noslēpums kā Fidela bērnu skaits vai Kubas armijas lielums, bet bojāgājušo esot ne mazums. Policijai toties ir izcila statistika auto zādzību jomā – mašīnas nezog, jo kur tad no apsargātās salas tās iespējams aizvest. Retu reizi nozog kādu padomju auto rezerves daļām, jaunu auto zādzības līdz šim brīdim nav reģistrētas. Drīz būsim atpakaļ! Amerikāņu sauklim par atgriešanos Kubā beidzot var sākt ticēt. Fidela 76 gadi jau ir cienījams vecums, un pagaidām izskatās, ka ASV politiķi pacietīgi gaida slavenā runātāja bēres. Nepacietīgāki ir biznesmeņi, jo pašreiz pa Brīvības salu aktīvi ņemas Eiropas un Kanādas firmas, tā ka amerikāņi var izrādīties pie izpirktas siles. Zinātāji stāsta, ka ASV esot jau sagatavota vesela likumprojektu pakete, ko un kā darīt pēc sociālisma palieku beigām. Tad arī droši vien sāksies Kubas un tās autoparka nākamā attīstības pakāpe. Jāpagaida!