Pussolis līdz Oskaram (14)

Bērnība: Tas bija tik sen... Reiz bija mazs zēns, vārdā Toms Krūzs Mapoters IV. Viņam bija vārds, kas solīja karalisku dzīvi, taču Toma bērnība ne tuvu tādai nelīdzinājās. Viņa māte bija mājsaimniece, bet tēvs – elektriķis. Tēvs bija skarbs vīrietis – ja viņš spēlēja ar Tomu beisbolu, tad bumbu viņš meta tik spēcīgi, ka tā trāpīja zēnam sejā. No puišeļa deguna izšāvās asins šalts. Mazais Toms agri aptvēra, ka dzīve sastāv no daudziem pārbaudījumiem. Viens no tādiem bija bēgšana kopā ar māti un trīs māsām no tēva. Toreiz Tomam bija 11 gadu. Kādu dienu māte lūdza dēlu, lai viņš sakravā savas mantas koferī un noliek to pa ķērienam. Zēns neaizmirsa tajā ielikt arī beisbola cimdus un, pavadījis daudzas bezmiega naktis, gaidīja uz mātes mājienu. Un tad pienāca tā nakts, kad mamma klauvēja pie viņa durvīm, un viņi bēga ... bēga no kanādiešu Otavas, pāri robežai uz ASV. Vienlaikus tās bija arī ardievas bērnībai, jo, sākot ar šo brīdi, uz Toma smalkajiem pleciem gūlās atbildība par ģimeni. Lai nopelnītu naudu mācībām, viņš iznēsāja avīzes, pļāva mauriņus. Ģimene bieži vien mainīja dzīvesvietas, tā ka 14 gadu vecumā Toms bija mācījies jau 15 dažādās skolās. Tie vienmēr bija jauni apstākļi, jauni draugi un pienākumi. Taču iespējams, ka tieši šī spēja pielāgoties jaunām situācijām vēlāk noderēja veidojot aktiera karjeru. Sākumā Toms sapņoja par sportista karjeru, bet ceļa trauma viņam liedza piepildīt šo vēlēšanos. Redzot, cik grūti ir mammai un māsām, zēns deva sev zvērestu nākotnē nodrošināt viņām labāku un bagātāku dzīvi. Tā bija drosmīga apņemšanās, ja ņem vērā to, ka 14 gadu vecumā Toms vēl neprata lasīt. Māte nosūtīja viņu uz gadu mācīties franciskāņu klostera skolā, cerot, ka mūki iemācīs viņam disciplīnu un mīlestību uz mācībām. Taču viņa sekmes skolā tikai pasliktinājās, jo pēkšņi Toms bija atklājis mīlestību uz teātri, kur pavadīja dienu un nakti. Atgriežoties no klostera, Toms mātei paziņoja, ka kļūs par ievērojamu aktieri, un ar šādu mērķi jauneklis devās uz Ņujorku. Skaidrs, ka bez graša kabatā. Karjera: „Esmu tāds kā kvalitātes zīmogs” Ierodoties Ņujorkā, Toms sāka strādāt, lai varētu apmaksāt aktiermākslas stundas. 1981. gadā viņam pirmo reizi tika piedāvāta epizodiska loma filmā "Bezgalīgā mīlestība". Tā kā biļete no Ņujorkas uz Holivudu netika atmaksāta un naudas biļetei arī nebija, Toms devās uz turieni ar autostopu. Holivudā viņu pamanīja filmas "Taps" režisora asistents, kurš bija atbildīgs par aktieru sastāvu jaunajā kinoprojektā. Pēc iepazīšanās ar režisoru Toms Krūzs dabūju savu nākamo lomu, un līdz ar to viņa karjerai ceļš bija vaļā. Jau pēc diviem gadiem Krūzs spēlēja galveno lomu jauniešu komēdijā Riskantais bizness, par kuru saņēmu arī savu pirmo lielāko atzinību – balvas "Zelta globuss" nomināciju. Jauns posms Krūza dzīvē sākās 1986. gadā ar lomu filmā "Augstākās pilotāžas skola", kurā aktieris pierādīja savu talantu un meistarību. Turpmāk katrs projekts ar viņa līdzdalību ieņēmumu ziņā pārvērtās tīrā zeltā. Jaunā zvaigzne drīkstēja izvēlēties un atlasīt sev interesantākos scenārijus. Un to viņš pieprot tik labi, kā neviens cits Holivudā. "Naudas krāsa" (1986), "Lietus cilvēks" (1988), "Kokteilis" (1988), "Dzimis 4. jūlijā" (1989, pirmā "Oskara" balvas nominācija, pirmais "Zelta globuss" kategorijā Labākais aktieris), "Goda lieta" (1992, "Zelta globusa" nominācija), "Firma" (1993), "Intervija ar vampīru" (1994), "Džerijs Makgvairs" (1996, "Oskara" nominācija, "Zelta globuss") – tās ir filmas, kas runā pašas par sevi. 1996. gadā Toms Krūzs izmēģināja spēkus arī kā producents, īstenojot ļoti veiksmīgu action filmu "Neiespējamā misija", kurai sekoja arī turpinājums "Neiespējamā misija 2". Arī visas turpmākās filmās ar Toma Krūza piedalīšanos ir bijušas ļoti veiksmīgas un ienesīgas. Vēl vairāk – viņa karjerā nav bijusi neviena neveiksmīga filma. Šo faktu aktieris apkopo īsi un kodolīgi: „Esmu tāds kā kvalitātes zīmogs.” Mīlestība Pēc šķiršanās no aktrises Mimijas Rodžersas (1987–1990) aktieris apprecējās ar citu savu kolēģi Nikolu Kidmenu, ar kuru viņš iepazinās filmas "Pērkona dienas" (1990) uzņemšanas laukumā. 10 gadus viņus uzskatīja par laimīgāko pāri Holivudā. Kā apliecinājums tam bija arī bērnu – Konora un Izabellas adaptācija. Taču 2001. gada februārī šī skaistā pasaka beidzās – Toms Krūzs oficiāli darīja zināmu sabiedrībai, ka iesniedzis tiesā šķiršanās prasību. Sākās psiholoģiskais klaču terors. Klačas Sapņu pāris jau atkārtoti bija nonācis dzeltenās preses uzmanības lokā. Kad kinoteātros sāka demonstrēt filmu "Intervija ar vampīru" (1994), tika izplatītas baumas, ka Toms Krūzs esot homoseksuāls, bet laulība ar Nikolu ir tikai šķietama. Tas arī izskaidrojot faktu, kāpēc abiem esot bijis nepieciešams adoptēt svešus bērnus. Aktieris pats ir satriekts par šo apmelojumu: „Es nekad neko neesmu slēpis un nekad nevienam neesmu melojis. Es cienu homoseksuālistu tiesības tāpat kā visu citu pilsoņu tiesības, taču pašam man nav tādas orientācijas. Man ļoti žēl, ja es tagad ar šo ziņu kādu esmu apbēdinājis.” Nākamais uzbrukums tika atkal mērķēts Toma virzienā viņa saientoloģisko interešu dēļ, taču vislielāko traci izraisīja filmas "Vaniļas debesis" parādīšanās uz kinoekrāniem. Ļaunas mēles melsa, ka Toma partnere filmā, apburošā spāniete Penelope Krusa (ak, kāda uzvārdu sakritība!) ir vainīga Toma un Nikolas laulības iziršanā. Krūzs gan apgalvo, ka filmēšanās laikā viņi esot bijuši tikai draugi. „Penelope ir apbrīnojami skaista, gudra un talantīga sieviete, bet filmas uzņemšanas laikā es pret viņu izturējos kā pret partneri un ne vairāk,” stāsta aktieris. Sabiedrībā Toms un Penelope kopā parādījās tikai 2001. gada augustā, tas ir, pusgadu pēc tam, kad bija paziņots par Toma un Nikolas laulības šķiršanu. Tā bija sensācija! Vai Pēdējais samurajs atnesīs "Oskaru"? Viņš ir pilnīgs pretstats tam vīram, ko redzam Cvika filmas "Pēdējais samurajs" sākumā. Viņa atveidotais kapteinis Nātans Algrens ir pilnīgi salauzts cilvēks, kura dvēseli ir sakropļojuši piedzīvotie notikumi – asiņainā uzvara indiāņu karā, bērnu un sieviešu slepkavošana utt. Bet tad viņš saņem vilinošu piedāvājumu no Japānas – izveidot modernas kauju vienības pēc Rietumu parauga cīņai pret dumpīgo samuraju ģinti. Nonākot kontaktā ar samurajiem, Algrens ir ļoti pārsteigts un dziļi saviļņots par viņu bezkompromisa principiem, kas atgādina viņam tās vērtības, par kurām pats agrāk bija cīnījies. Svešajā rigorozajā vidē savas saknes ar dzimteni zaudējušais amerikānis beidzot gūst mieru, dvēseles mieru. Taču vienlaikus viņš nonāk krustugunīs starp divām frontēm – starp diviem laikmetiem un divām pasaulēm. Tādā situācijā nevar ne uz vienu paļauties, kā vien uz savām goda jūtām. Toms Krūzs, kurš ir arī filmas producents, var nosaukt rindu iemeslu, kas motivēja viņu piedalīties šajā projektā. Viņu saistīja ne tikai šī vēsturiskā materiāla episkais tēlojums un galvenās figūras kapteiņa Algrena emocionālās un filozofiskās dimensijas, bet arī iespēja strādāt kopā ar režisoru Edvardu Cviku. „Filma sniedz visu – piedzīvojumu, galvenā varoņa ceļojumu uz svešo, nepazīstamo pasauli, viņa iepazīšanos ar turienes cilvēkiem – tas viss veido bagātīgu un tiešām fascinējošu sižetu. Kas attiecas uz pašu filmu, visas savas karjeras laikā nebiju strādājis ar tik vērienīgu projektu. Tajā ir gan pietiekami daudz action, gan dramatiskas un romantiskas situācijas, gan arī filozofiskas dimensijas.” Izvēloties Tomu Krūzu galvenajai lomai, filmas veidotāji bija trāpījuši precīzi mērķī, jo bija atraduši cilvēku, kurš ar apbrīnojamu entuziasmu un enerģiju ķērās pie sagatavošanās darbiem. Ar savu pozitīvo dzīves uztveri, ar savām ģeniālajām idejām un apbrīnojamām darba spējam Krūzs radīja tādu atmosfēru, kur viss gāja no rokas rokā. Aktiera nepārspējamais entuziasms pārņēma savā varā arī citas filmā darbojušās personas. Kens Vatanabe (Katsumoto) atzīst, ka jau pirmajā tikšanās reizē ar Tomu viņu pārsteigusi aktiera degsme un optimisms: „Viņš tiešām ir ļoti patīkams cilvēks. Mēģinājumos viņš ieradās ģērbies džinsos un T kreklā un radīja ļoti brīvu un atraisītu atmosfēru uzņemšanas laukumā. Viņa pamatideja bija šāda: uzņemsim kopīgiem spēkiem lielisku filmu!” Daudzi kinokritiķi uzskata jūs un filmu "Pēdējais samurajs" par "Oskara" balvas galvenajiem favorītiem. Vai jums šāds novērtējums vispār kaut ko nozīmē – jūs jau 20 gadus spēlējat Holivudā pirmajā līgā? Protams, ir patīkami, ja paveiktais darbs tiek novērtēts ar apbalvojumu, un vēl jo vairāk, ja tas ir "Oskars". Es melotu, ja teiktu, ka mani tas neinteresē. Taču tomēr tas nav mērķis, jo profesionālie panākumi nav galvenais pamats laimīgai dzīvei. Tiesa, ir ļoti patīkami, ja cilvēki uzrunā mani uz ielas un saka, ka filma esot ļoti patikusi. It sevišķi to var teikt par Pēdējo samuraju, jo šī filma pēdējo trīs gadu laikā diezgan daudz ko no manis ir prasījusi. Šī bija viena no smagākajām lomām vispār. Kāpēc jūs tik ilgi strādājāt pie šīs filmas? Pagāja gandrīz gads, līdz es biju fiziski sagatavojies emocionāli sakropļotā kara veterāna Natana Algrena lomai. Brīžiem mani ne pa jokam pārņēma bailes, ka esmu par daudz uzņēmies, taču negribēju tā vienkārši atkāpties. Ja es kaut ko uzņemos, tad daru to pa īstam. Tā ir bijusi vienmēr mana filozofija. Tāpēc es sevi bez mitas mocīju un ar sviedriem uztrenēju 12 kilogramus muskuļu masu. Kad es sāku nodarboties ar fiziskajiem treniņiem, es nevarēju ar pirkstu galiem aizsniegt grīdu, bet, iznesot atkritumu maisiņu, manu ķermeni sarāva krampji. Pēc gada es varēju 25 kilogramus smagā kauju ekipējumā bez piepūles nostāvēt uz vienas kājas. Pēc tam man bija jāiemācās cīnīties ar zobenu. Mans treneris Niks Povells izstrādāja speciālu programmu manu apakšdelmu un plecu stiprināšanai. Tas ir nepieciešams tādos gadījumos, ja aktieris vēlas gandrīz visus kaskadiera trikus veikt pats. Filmas darbība risinās ap 1876. gadu – laikā, kad samuraji Japānā bija vēl varoņi. Vai jums bija nepieciešams papildināt zināšanas pasaules vēsturē? Es izstudēju vairākus dučus grāmatu par amerikāņu pilsoņu karu, indiāņu kariem un japāņu kultūru, jo es gribēju uzzināt katru pat visniecīgāko informāciju par tā laika armijas ģenerāļiem. Turklāt es apguvu arī japāņu valodas pamatus. Sagatavošanās šai lomai bija īsts izaicinājums. Arī filmēšana Japānā, Jaunzēlandē un Amerikā nebija mazāk saspringta. Mēs atveidojām cīņu ainas ar apmēram 2000 statistiem un aktieriem, organizatoriskais un loģistikas darbs bija milzīgs. Vai no japāņu kultūras jūs esat iemācījies arī kaut ko tādu, ko varat piemērot pats savai dzīvei? Japāņu kultūra ir ļoti estētiska un cilvēki – fascinējoši. Es daudz nodarbojos ar Bushido kodeksu, tā ir ļoti sena tālo Austrumu dzīves mācība, kas mani ļoti dziļi iespaidoja. Tā apraksta, kā ar pareizu daudzumu godkāres, lojalitātes, drosmes un cilvēciskas līdzjūtības var atrast laimi un apmierinātību pats savai dzīvei. Diemžēl daudzi jauni cilvēki Japānā nemaz nezina, kas ir Bushido. Līdz ar to ir zaudēta nozīmīga morālā vērtība. Šīs vērtības mūsdienās ļoti labi noderētu arī citām kultūrām. Vai jūs esat laimīgs un apmierināts? Jā, esmu pilnīgi izpētījis savas laimes centru. Visiem ir zināms, ka esmu saientoloģists, un tas man ir palīdzējis atrast iekšējo mieru un stabilitāti. Es noteikti šodien nebūtu tur, kur esmu, ja nebūtu saientoloģijas. Es ar to aizraujos jau vairāk nekā 17 gadus un esmu sasniedzis personīgus panākumus. Dažādi skolotāji man palīdz visās dzīves jomās, aktiera profesijā, kā arī tēva un attiecību partnera lomā. Vai jūs varētu arī savu draudzeni Penelopi Krusu pievērst saientoloģijai? Penelope ir ļoti patstāvīga sieviete, kura pati pieņem lēmumus. Jūs abi esat ļoti aizņemti cilvēki, kā jūs spējat atrast viens otram laiku? Mēs, piemēram, apmeklējam viens otru uzņemšanas laukumā, kā rezultātā mums iznāk daudz lidot. Taču man ļoti patīk, ja strādājot man tuvumā ir ģimene. Arī bērni regulāri ciemojas pie manis filmas uzņemšanas laukumā. Viņi bija arī Jaunzēlandē, kad tur uzņēma "Pēdējo samuraju". Par spīti darba stresam, man ir ļoti svarīgi atrast brīvu brīdi savstarpējām attiecībām un bērniem. Vai jūs runājat spāņu valodā, kas ir Penelopes dzimtā valoda? Pavisam nedaudz. Man, protams, vēl pie tā ir jāpiestrādā. Pēc bagātīgā japāņu valodas kursa kā nākamai kārta pienākusi spāņu valodai. Bet man pie rokas ir labākā skolotāja. Galu galā jums būs jāsaprotas arī ar spāņu sievas vecākiem... ... tas izklausās pēc lamatām. (smejas) Okei, var arī jautāt tieši: vai pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem jūs vēlreiz precēsieties? Vispār es to neizslēdzu. Laulības ir brīnišķīga lieta, taču šobrīd nav nekādu precību plānu. Penelope ir vienreizīga sieviete, es viņu ļoti mīlu un ļoti augstu vērtēju. Mums ir ļoti labi vienam ar otru, un mēs esam vienisprāti, ka mēs to varam ļoti labi baudīt arī bez laulību apliecības. Kādas ir jūsu attiecības ar bijušo sievu Nikolu Kidmenu? Es viņu mīlu, taču vairāk tā, kā mīl labu draugu. Un kā gan lai es to nedarītu pēc visiem šiem gadiem, ko mēs pavadījām kopā? Mums tiešām ir ļoti labas attiecības, un to mēs esam parādā mūsu abiem bērniem. Nikai tāpat kā man bērni ir galvenajā vietā, mūsu darba grafiks tiek sastādīts tikai, vadoties pēc viņiem. Viņiem dzīve ir visai saspringta, viņi apceļo pasauli un tādējādi daudz ko iemācās. Viņiem ir ļoti laba dzīve. Es labprāt ar viņiem mainītos. (Izmantots intervijas fragments no vācu izdevuma "MAX")