Protams, runa nav par mūsu laiku lielāko lēģeri – komunistisko Ziemeļkoreju, bet gan par vienu no Austrumāzijas tīģeriem un pasaules finanšu centriem – Dienvidkoreju jeb Korejas republiku. Eiropas tūristu ievērību šī Āzijas mērogiem salīdzinoši mazā valsts ar nepilniem 46 miljoniem iedzīvotāju īpaši nav izpelnījusies. Rietumu cilvēkus pat Seulas ielās var redzēt visai maz. Lielākā daļa tūristu uz Koreju brauc no kaimiņvalstīm. Tomēr arī Korejai piemīt savs īpašais Āzijas šarms. Eksotika vēderā Tā kā nevienā Āzijas valstī pirms tam nebiju bijusi, gaidīju, ka Korejā ieraudzīšu pilnīgi atšķirīgu civilizāciju. Lidmašīnā no Frankfurtes līdz Seulai man blakus sēdēja kāds itālis, kas bieži braucot uz Koreju darba darīšanās. Stāstu par šīs zemes eksotiku viņš sāka ar korejiešu aso ēdienu apcerēšanu. Trijās dienās tie jebkuru kuņģi esot spējīgi izsist no ierindas, taču dīvainā kārtā gremošanas sistēma ar laiku savas funkcijas atjaunojot pilnībā, un, piemēram, viņam tagad šī virtuve jau liekoties visai laba. Šī patiesība mani iedrošināja jau lidmašīnā sākt trenēties pārtikas uzņemšanā ar koka irbulīšiem. Diemžēl itālis manu prieku par pirmajiem panākumiem aptumšoja, paskaidrojot, ka korejieši atšķirībā no ķīniešiem un japāņiem ēdot ar metāla irbulīšiem, kas esot daudz sarežģītāk nekā darboties ar koka ēdamrīkiem. Beigu beigās pēc Seulā pavadītajām dienām es biju pārsteigta par to, cik maz tomēr mēs cits no cita atšķiramies. Iespējams, tāpēc, ka pabiju tikai galvaspilsētā, ārpus tās droši vien atrodama pavisam cita Koreja. Turklāt pat Seulā saprasties ar vietējiem ir visai grūti. Angļu valodu skolā mācoties praktiski visi, taču ausīmdzirdami nepievēršot pienācīgu uzmanību izrunai. Pat kāda profesionāla gide angliski runāja, zilbes lauzot tādā meldiņā, ka uztvert, ko viņa stāsta, nebija iespējams. Āzija un kristietība Vēl visai nesen Dienvidkorejā pārliecinoši dominēja budisms, taču Amerikas ietekmē tagad tur ir Āzijas valstij netipiski daudz kristiešu – 40 procentu iedzīvotāju ir katoļi un protestanti. Aptuveni tikpat daudz ir arī budistu. Interesanti, ka joprojām sastopami arī šamanisma pārstāvji. Diemžēl pēc kara Korejā maz palicis veco budistu tempļu. Tūristiem lielākoties piedāvā aplūkot atjaunotus vai jaunbūvētus dievnamus un pilis. Atjaunotās ēkas dažkārt gan sagādā arī vilšanos, jo senlaicīgā stilā celtajos tempļos iekšējās telpas nereti atgādina gandrīz vai birojus. Taču tas nenozīmē, ka šajā zemē trūktu īstenu dārgumu. Kā nekā divi Korejas budistu tempļi iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Kristiešu baznīcas savukārt visas ir jaunas, un tajās es nespēju atrast tādu garīgo spēku, kāds man šķiet mītam Eiropas dievnamos. Krustus manīju arī virs vairākiem stiklotiem divdesmit stāvu namiem. Baznīcas gan aizņemot tikai nelielu daļu no šīm ēkām. Krāšņas ir Seulas pilis, kurās ik pa laikam notiek dažādas parādes, dejas un skan tradicionālā korejiešu mūzika. Liekti divslīpu jumti, grezni rotātas dzegas un fasādes, košs dārzs un visapkārt lielpilsētas namu stikli. Pilsēta, kurā vecais sadzīvo ar jauno, – tāds ir viens no Seulas reklāmas saukļiem. Tirgus un zīmoli Seulas lepnums ir arī futbola stadions World Cup Stadium, kurā notika 2002. gada Pasaules kausa izcīņas finālturnīra spēles. Savukārt 1988. gada rudenī Dienvidkorejas galvaspilsēta uzņēma olimpiskās spēles. Sportiskais gars pilsētu nav pametis joprojām. Parkos nereti skrējēju un skrituļotāju, šķiet, ir vairāk nekā ikdienišķu gājēju. Nenoliedzami – Seula ir arī izdevīga iepirkšanās vieta. Lai arī cenas lielai daļai preču ir augstākas nekā Latvijā, tomēr dažas lietas, sevišķi tirgū, ir ļoti lētas. Tirgi tur ir milzīgi, un, piemēram, Dongdaemun vismaz piektdienās strādā arī naktī. Vienīgi jārēķinās, ka augumā dižākiem eiropiešiem varētu būt pagrūti atrast savam izmēram atbilstošu apģērbu. Namdeamun ir līdzīgāks mūsu Rīgas Centrāltirgum. Tas ir pilns ar cilvēkiem, kas rada īstenu tirgus gaisotni, kurai pāri plēn korejiešu ēdienu specifiskā smarža. Koreja neapšaubāmi asociējas arī ar elektrotehniku. Derīgo izrakteņu trūkums korejiešiem licis rakāties savās smadzenēs, un modernās tehnoloģijas ir valsts ekonomikas dižākais balsts. Samsung un LG zīmoli nekur pasaulē komentārus neprasa, tiem cenšas līdzināties Hyundai un vēl citas vietējās firmas. Latviešu maciņam par bēdām elektroniskā aparatūra Korejā nav tik lēta, kā varētu gaidīt. Bet pati pirmā manta, ko parasti tūristiem iesaka Korejā nopirkt, ir žeņšeņs. Vietējais klimats ar četriem skaidri izteiktiem gadalaikiem esot vispiemērotākais šā auga veģetācijai. Ja žeņšeņš tiek audzēts ilgāk par sešiem gadiem, tā sakne kļūst sarkana un ir daudz efektīvāka par balto žeņšeņu. Veikalos iespējams nopirkt dažādas žeņšeņa tējas, kapsulas un arī pašas saknes. Šis augs mazina nogurumu, uzlabo potenci, veicina aknu un elpošanas sistēmas darbību. Korejā ļoti plašā izvēlē un arī lētas ir jūras veltes. Dažnedažādas kaltētas un nekaltētas zivtiņas, kalmāri un citas mazāk vai vairāk pazīstamas jūras ēdamlietas lielā izvēlē atrodamas gan veikalu plauktos, gan uz pusdienu galda. Kimči pret SARS Tagad arī pati varu apgalvot, ka Korejas ēdieni patiesi ir eksotiski. Veikalos ir ļoti maz produktu, kurus var pazīt, un visa korejiešu virtuve ir pilnīgi atšķirīga. Pamatēdiens, protams, ir rīsi, kurus pievieno gandrīz visiem ēdieniem. Tiek gatavotas pat dažnedažādas rīsu kūkas, kas atgādina ne visai saldas želejkonfektes. Specifisks korejiešu ēdiens ir kimči. Galvenokārt tas sastāv no Ķīnas kāpostiem aso sarkano piparu mērcē, kas miksēti arī ar citiem dārzeņiem un var būt papildināti ar zivīm un gaļu. Kimči ir dažādi paveidi – ja nekļūdos, aptuveni sešdesmit. Korejieši uzskata, ka katrai namamātei jāprot pagatavot vismaz 12 dažādus kimči. Tas patiesi ir ļoti ass ēdiens, un daudzi eiropieši to vispār nevar dabūt iekšā. Pašiem korejiešiem tas ir kā medusmaize, viņi pat uzskata, ka, pateicoties tieši kimči, Korejā no kaimiņvalstīm nav spējis iekļūt SARS. Korejā ēdienu pasniedz daudzās mazās bļodiņās – katru atsevišķi. Vispirms ņem vienu lielu salātlapu, liek to uz plaukstas. Šajā traukā saliek ēdamos no pārējām mazajām bļodiņām un tad sāk maltīti. Tradicionāli Korejā sēž uz spilveniem pie zemiem galdiem. Daudzās publiskās ēstuvēs puse telpas aprīkota ar galdiem un krēsliem eiropiešu izpratnē. Dodoties pusdienās korejiešu stilā pie zemajiem galdiem, kur grīda atrodas augstāk par pārējo telpas daļu, pirms pakāpiena jānovelk kurpes. Labu apetīti!