Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latviešiem ir īpaši raksturīgi atcerēties par Latvijā dzimušām zvaigznēm tad, kad tās pienāk pavisam tuvu, bet jau no starptautiskas galaktikas. Tas nav pārmetums, bet fakts, īpaši attiecībā uz mūzikas pasauli.
Čellista Mišas Maiska vieskoncertiem bija tik aktīva reklāmas kampaņa ar āķīgo vārdiņu «pasaulslavenais», ka ikviens sevi pie kultūras cilvēkiem un mūzikas pazinējiem pieskaitošs cilvēks droši vien automātiski devās pēc biļetēm, klusībā pārtīdams atmiņas failus, bažīgi meklējot Maiska vārdu.
Miša Maiskis ir izcils mūziķis ar apskaužamu pieredzi un dzīves uztveri. Dzimis Revolūcijas ielā Rīgā (tagad Matīsa iela), mākslinieks uzsver, ka dzīvē uz revolūcijām allaž skatījies ar aizdomām, jo tās allaž nes līdzi postu un vardarbību. Emigrējis uz Rietumiem 1972. gadā, Maiskis sāka savu otro dzīvi, un pēc šīs laika skalas viņam esot tikai 31 gads. No Maiska burtiski staro inteliģence, stingrs raksturs un atvērtība pret cilvēkiem. Agri atklātais talants attīstīts, mācoties pie tādiem čella Meistariem kā Mstislavs Rostropovičs un Gregors Pjatigorskis. Atšķirībā no labiem pedagogiem Lieli Pedagogi nevis mēģina izveidot savu kopiju, bet ļauj attīstīties mūziķa personībai tiktāl, ka skolnieks pats sev kļūst par galveno skolotāju. Par šo atziņu Miša Maiskis saviem pedagogiem ir pateicīgs, jo tas ļāvis smagā darbā iepazīt, attīstīt un iemīlēt sevi. Čellistam bijusi izdevība strādāt kopā ar leģendāro diriģentu Leonardu Bernstainu, ar ko kopā savulaik ticis ierakstīts arī Rīgā atskaņotais Antonīna Dvoržāka Čella koncerts si minorā. Bernstains esot katru koncertu uztvēris kā izšķirošo, arī Miša Maiskis neprot haltūrēt, tāpēc publika spēj novērtēt to emociju patiesumu, ko mākslinieks spēlēšanas brīdī sniedz.
Maiskim nav mīļākā komponista. Pats viņš smejas, ka esot dīvains mūziķis, jo vispār mīlot mūziku un nespēlējot tādus skaņdarbus, kuros nav iespējams iemīlēties spēlēšanas brīdī. No agrīnā baroka līdz par 20. gadsimta klasikai varot spēlēt jebko. Ar mūsdienu mūziku Maiskis vēl pagaidām ir uz «jūs», jo tā ir pavisam cita valoda, kurā runājot slavenam izpildītājmāksliniekam nereti var tikt pārprasts autors (respektīvi, ja spēlē mūziķis «ar vārdu», bet mūzika ir grūti uztverama, netaisni tiek nosodīts komponists).
Mišas Maiska jau trīsdesmit gadus spēlētais instruments ir kāda klausītāja dāvana. Venēcijā darinātais Domeniko Montaņjanas čells nonācis pie mūziķa pēc kāda koncerta Ņujorkas Kārnegīhollā. Pēc vairāku stundu muzicēšanas aizkulisēs, intrumenta īpašnieks ar asarām acīs teicis: «Tagad es varu droši mirt, jo zinu, ka mans instruments paliek īsta meistara rokās!»
Mūziķa īpatnība ir naids pret akadēmiskās mūzikas vidē tik ierasto fraku. Maiskis izvēlas japāņu dizainera Iseja Mijakes tērpus, burzītus audumus un plandošus kreklus, tikai ne stīvi neveiklo fraku. Rīgā ar savdabīgu humoru mākslinieks apsolīja koncertēt, tērpies «bezdelīgas astē». Un solījumu pildīja — tā bija spīdīga, baložpelēka Iseja Mijakes fraka!
Ceļā starp Briseli, kur Maiskis «it kā dzīvo», un Zalcburgas Mocarta festivālu janvāra beigās, Maiskis koncertēja Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Terji Mikelsenu. Šādā sastāvā muzicēts pavisam nesen — Nacionālā simfoniskā orķestra koncertturnejā Japānā. Mūsu orķestris ar Maiski šogad ticies bieži, tikai vienmēr ārpus Latvijas, tāpēc divi koncerti Rīgā ir tik īpaši.
15. janvāra vakarā pārpildītā zālē izskanēja viens no slavenākajiem koncertiem čellam — Antonīna Dvoržāka Čella koncerts si minorā op. 104.
Patiesa bauda klausīties mākslinieku, kura spēlē nav nevienas nejaušas skaņas, kuram katra pirkstu un lociņa kustība seko smadzeņu un sirds vienotam impulsam. Maiska spēle ļauj lasīt starp notīm un patiesā aizrautībā konstatēt, ka arī vispārēji pazīstams skaņdarbs var kļūt nevis par «dežūrgabalu», bet katrreiz pārsteigt no jauna mūziķa emociju dāsnumā un personības izpausmē. Maiskis ir kritisks pret saviem agrāko gadu ierakstiem, tomēr atzīst, ka tajos var saklausīt izaugsmi un rakstura izmaiņas. Mišas Maiska valoda ir mūzika, medijs — čells un mūžīgs pavadonis — tiekšanās uz augšu, novecojot kļūt jaunākam garā un piepildīt to, kas jaunībā palicis nepiepildīts. Šis mūziķis ir reta bezdelīga, kurai, piepildot savu misiju, izdevies nenosalt pie Laimīgā prinča kājām. Bezdelīga arvien turpina nest pa zelta zvīņai katram, kam laime sadzirdēt.