Viktora Kalnbērza, izcilā Latvijas akadēmiķa un zinātnieka, vārdu zina visā pasaulē. Viņu atpazīst kā plastisko operāciju ķirurgu un dzimuma maiņas operācijas tēvu (1970. gadā akadēmiķis Viktors Kalnbērzs veica pasaulē pirmo dzimuma maiņas operāciju). Arī Kalnbērzs pats brīnās par visu to, kas ar viņu noticis: “Mana dzīve bijusi tāda, ka es pats sevi par to varētu apskaust.”
Kas tieši jūs pamudināja pievērsties medicīnai? Katram jāizvēlas savs ceļš. Mani vecāki bija ārsti, un tas, nenoliedzami, ietekmēja arī manu profesijas izvēli. Arī likstas ar vecāko brāli, kuru ļoti mīlēju, pamudināja studēt tieši medicīnu. Kas tieši notika ar manu brāli? Tēvijas kara laikā viņu smagi ievainoja. Ārsti nevarēja glābt - brālis nomira hospitālī Latvijā. Man tas bija milzīgs trieciens. Protams – nevienam no mums nebija ne jausmas, vai viņa dzīvību vispār varēja glābt... Kopš šī atgadījuma sapratu, ka medicīna manā dzīvē būs pats svarīgākais. Un tā 1945. gadā, tūlīt pēc kara, sāku studēt Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Kad sapratāt, ka gribat būt ķirurgs? Studiju laikā vēl nezināju - būšu ķirurgs, terapeits, zobārsts... Tēvs bija terapeits, māte – ginekoloģe. Saņemot ārsta diplomu, pavērās simtiem ceļu – terapija, ķirurģija, ginekoloģija utt. Bet jau studiju gados sāku interesēties par ķirurģiju un aktīvi piedalījos medicīnas pulciņos (anatomiskajā, ķirurģiskajā) pie profesora Aleksandra Liepukalna Rīgas 1. slimnīcā. Pirmo operāciju veicu 1949. gadā, vēl būdams students. Operācijā asistēja mans skolotājs Jānis Jēgermanis. Sajūtas bija ļoti saviļņojošas. Vēlāk profesors Jēgermanis teica, lai vienmēr atceros šo operāciju, jo “tā esot mana kā ķirurga dzimšanas diena”. Kad pabeidzu studijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, atkal parādījās daudz un dažādi darba piedāvājumi, taču es, profesora Arčila Mačabella pamudināts, sāku strādāt Traumatoloģijas institūtā, un tur arī paliku ilgu laiku... Medicīna ir sarežģīta zinātne, vai bieži gadījušies neparedzēti šķēršļi? Šķēršļi ir vienmēr. Akadēmiķis Ivans Pavlovs reiz jautāja: „Kas ir vajadzīgs, lai gūtu panākumus?” Atbilde ir pavisam vienkārša: „Tam ir vajadzīgi šķēršļi!” Kādā preses konferencē, kuras galvenā tēma bija dzimuma maiņa, izteicāties, ka pirmais plastiskais ķirurgs bija Dievs... (Viktors Kalnbērzs žurnālam „Septiņi” demonstrē attēlu, kurā redzams, kā Dievs,” operējot Ādamu”, rada Ievu. - aut. piez.) Redziet, te ir skaidri redzams, kā Dievs veic pirmo operāciju, kuras rezultātā no Ādama ribas tiek izveidota sieviete. Ķirurga prakse sākās ar dažādām operācijām un neskaitāmiem slimniekiem. Veicu apendektomijas (apendiksa izoperēšana) , kuņģa rezekcijas (daļēja kuņģa izgriešana), arī barības vada plastiku (barības vada atjaunošana). Ar orgānu pārstādīšanu gan nenodarbojos, bet audu transplantāciju veicu. Interesantāk kļuva tad, kad parādījās vairāk slimnieku ar hermafrodītisma pazīmēm – sieviete un vīrietis vienā ķermenī. Reiz kāds pacients, kuram bija gan sieviešu, gan vīriešu dzimumorgāni, steidzīgi pieprasīja veikt operāciju. Iekšēji pacients bija pārliecināts, ka noteikti grib būt vīrietis. Kad pienāca laiks operācijai, mans asistents, mediķis Leopolds Ozoliņš, kategoriski atteicās pārveidot šo skaisto sievieti par vīrieti un centās pārliecināt viņu no operācijas atteikties. Tomēr tas neizdevās, jo pacients vairākkārtēji draudēja izdarīt pašnāvību. Šo operāciju neuzskatu par dzimuma maiņu, drīzāk par korekciju, jo savā būtībā pacients bija vīrietis, kas iesprostots sievišķīgā ķermenī. Ja pilnīgi normālu, fiziski attīstītu sievieti pārveido par vīrieti vai otrādi, tad tā gan jau ir dzimuma maiņa. Reiz man piezvanīja izcilais eksperimentētājs, zinātnieks un profesors Vladimirs Demihovs – viņš bija sadusmojis visu padomju valdību ar savu uzdrīkstēšanos aicināt palīdzēt kādai sievietei, kura bija pārliecināta, ka grib kļūt par vīrieti, neskatoties uz to, ka ir fiziski normāla, veselīga daiļā dzimuma pārstāve. Problēma bija nevis viņas ķermenī, bet gan apziņā, jo paciente nespēja pieņemt to, ka ir sieviete. Interesanti būtu uzzināt, cik daudzi cilvēki grib veikt dzimuma maiņas operāciju, un vai patiešām visiem ir pamatots iemesls – patoloģisks riebums pret savu dzimumu? Kad aktīvi darbojos ķirurģijā, cilvēkus, kas gribētu mainīt dzimumu, sastapu maz. Biežāk gadījās tā, ka sieviete dzīvo ar sievieti un viņas abas ir pilnīgi apmierinātas un neko mainīt negrib. Transseksuālisms ir specifiska kategorija, kurā cilvēks vēlas legalizēties, piemēram, kļūt par īstu vīrieti vai sievieti. Mediķi šo terminu sāka izmantot, lai aprakstītu nesaderību starp cilvēka bioloģisko un garīgo dzimumu. Taču reiz pie manis vērsās kāda sieviete, kura par katru cenu gribēja kļūt vīrietis ar visu ķermeni un pases datiem. Viņa nebija sievišķīga – patika necenzēti lamāties, mīlēt sievietes un iedzert. Un šai sievietei es veicu dzimuma maiņas operāciju. Viņa pārtapa par vīrieti un pēc tam bija bezgala pateicīga, sūtīja man vēstules. Viņai tika implantēts penis no pašas miesas. Bieži dzirdu jautājumu, vai mākslīgi radīts orgāns var sniegt seksuālu baudu, – lūk šajās vēstulēs viņa jeb nu jau viņš man atklāja, ka ir sasniedzis orgasmu, kādu vēl nekad nebija piedzīvojis. Vai esat sastapies ar cilvēkiem, kas uzskata, ka dzimuma maiņas operācijas ir pēdējais modes kliedziens un grib to veikt tikai tāpēc? Jā, bet šādi pacienti ir ļoti bīstami gan ārstiem, gan paši sev. Viņu nedrošība var izraisīt graujošas sekas. Ja kaut kas pēc operācijas šādu pacientu neapmierinātu, viņi ārstu varētu pat nogalināt - bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tādi gadījumi ir bijuši. Es, lai nepieļautu šādas situācijas, pirms operācijām pamatīgi gatavojos. Pirms veicu dzimuma maiņu, divus gadus mēģināju atrunāt pacientu no operācijas. Vācu anamnēzes (slimnieka dotā informācija, kas ārstam palīdz noteikt precīzāku slimības diagnozi), pētīju zinātnisko literatūru, konsultējos ar kolēģiem, psihiatriem, un vienmēr atcerējos, ka jāaprunājas ar garīdzniekiem. Tā morāli sagatavoju sevi operācijai, vienlaikus pārbaudot arī pacientu. Manuprāt, dzimuma maiņa ir nedabiska iejaukšanās cilvēka ķermenī. Tā nav saskaņā ar Dievu. Kā uz jūsu veiktajām dzimuma korekcijām un dzimuma maiņas operācijām raugās garīdzniecības pārstāvji? Esmu ateists, taču pret reliģiju vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu. Sākumā mani uztrauca fakts, ka manas operācijas ir Dieva noliegšana, un tāpēc ilgu laiku it kā gaidīju Dieva sodu. Tas mani mudināja vērsties pie garīdzniekiem. Secināju, ka arī viņi savā būtībā šaubās – veikt šādas operācijas ir vai nav grēks, jo no vienas puses svētie tēvi man stāstīja, ka tas nav labi, ka pārveidoju Dieva veidotu radību, bet no otras puses pat izteica pateicību par to, ka palīdzu labot Dieva kļūdas... Ir kāda anekdote, kas savā ziņā attaisno manu darbību: „Sākas plūdi, kāds cilvēks nolemj paļauties tikai uz Dievu, noliedzot mirstīgo palīdzību. Vispirms atbrauc mašīna un piedāvā glābties, bet viņš lepni atmet ar roku, sakot: “Gan Dievs palīdzēs!” Ūdens līmenis ceļas, un pēc brīža atairējas pēdējā laiva, kas atkal piedāvā viņam glābties. Taču cilvēks tik nosaka: “Man Dievs palīdzēs!” Kad ūdens jau apskalo mājas un no plūdiem var paglābties vienīgi uz jumta, palīgā steidzas helikopters, bet arī to viņš atraida, jo “Dievs taču palīdzēs”. Kad nu vairs nav kur likties, beidzamā stundiņa ir klāt. Nonākot paradīzē, viņš prasa Dievam, kāpēc tas viņu neglāba? Un Dievs dusmīgs atbild: “Bet kā tu domā, kas tev mašīnu, kas laivu un kas helikopteri sūtīja?”” Šo anekdoti pielīdzināju savam darbam, un tas mani mazliet nomierināja, jo varbūt Dievs savu palīdzību cilvēkam sniedz ar ķirurga rokām. Palīdzēja arī tas, ka nejutu nekādu nosodījumu no garīdznieku puses. Bet pēc vienas dzimuma maiņas operācijas gan gaidīju Dieva sodu... Vissavienības ministrs uzskatīja, ka esmu noziedznieks, un pie manis tika atsūtīta speciāla komisija no Maskavas, kuras uzdevums bija konstatēt, ka esmu garīgi nepieskaitāms, lai varētu atbrīvot no amata. Pie gara galda viņiem detalizēti ziņoju par šo operāciju. Manā rīcībā bija slaidi, pacienta slimības vēsture, operācijas ieraksts videolentē utt. Kad komisijas locekļi iepazinās ar materiālu, viņi bija sajūsmā par rezultātu un mani sirsnīgi apsveica. Atgriežoties Maskavā, komisija saņēma virkni pārmetumu par to, ka mani apsveikuši un attaisnojuši sociālistiskajam režīmam nevēlamu operāciju. Komisiju padzina, man izrakstīja rājienu, kā arī aizliedza par šāda tipa operācijām ziņot presei, tās pat pieminēt, kur nu vēl veikt. Protams, tas mani neatturēja, un es turpināju nodarboties ar to, kas man bija atļauts, proti, veicu falloendoprotezēšanu (vīrieša dzimumlocekļa protēze), ķermeņa korekciju (lieko tauku noņemšana), mammoplastiku (implanti krūtīs), barības vada plastiku, ārstēju impotenci, kā arī sarežģītus elefantiāzes (ziloņkājas) gadījumus, un ar katru operāciju pilnveidoju savas zināšanas. Man vienīgi bija aizliegts veikt dzimuma maiņas operācijas, taču tas nemazināja manu darba prieku. Aizvien biežāk piedalījos dažādos kongresos un ceļoju no vienas pasaules malas uz otru. Esmu bijis piecos kontinentos ne tikai kā tūrists, bet arī kā savu ideju prezentētājs. Idejas demonstrēju un arī operēju Lielbritānijā, Zviedrijā, Portugālē, Itālijā, Afganistānā un daudzās citās pasaules valstīs. Šoruden tika parakstīts trīspusējās sadarbības līgums, kas paredz ciešu saistību un savstarpēju palīdzību starp Zinātņu akadēmiju, Paula Stradiņa medicīnas muzeju un Viktora Kalnbērza māju-muzeju. Pastāstiet, kas ir šī līguma pamatā? Akadēmiķi Paulu Stradiņu saucu par savu ķirurģisko tēvu, profesoru Fjodorovu – par ķirurģisko vectēvu. Šo izcilo cilvēku sasniegumi mani mudināja pievērsties kaut kam nopietnākam. Kopš studiju laikiem ļoti cienu vēsturi un izprotu tās vērtību. Nedrīkst vienkārši pieņemt, ka šodien esam vareni tāpat, it kā nekas iepriekš nebūtu bijis. Ir jāatceras pagātne – bez tās mūsu sasniegumu nebūtu. Un tas ir ļoti svarīgi. Vācot vēsturisko materiālu, interesējos par pirmo asins pārliešanu. Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā, sameklēju ārstu Vladimiru Šamovu. Viņš pirmais veica šo sarežģīto operāciju. Būtisks bija Vladimira Šamova stāsts par medicīniski vēsturisku notikumu. Zināju, ka tas noderēs. Un tiešām pirms četriem gadiem Maskavā tika rīkota konference, kuras tēma bija asins pārliešana. Tās rīkotāji zināja, ka vienīgais, kuram ir saglabājusies Šamova balss, esmu es. Piedalījos konferencē un atskaņoju ierakstu ar slavenā ārsta balsi – tā vēstīja, cik grūti pirmo reizi bija veikt asins pārliešanu. Atskaņojot ierakstu, radās sajūta, ka balss runā no citas pasaules. Visa zāle iegrima klusumā un izbaudīja šo fenomenu – nevis lasīt par pirmo operāciju, bet klausīties cilvēka balsi, kurš pirmais to veicis. Tā manī attīstījās vēlēšanās glabāt vēstures faktus. Arī Zinātņu akadēmija un Paula Stradiņa medicīnas muzejs uzkrāj vēstures materiālus, tāpēc labprāt papildinātu tos ar savā praksē un dzīvē sakrāto materiālu. Kas glabājas jūsu mājā – muzejā... Strādājot Rietumos, man bija pavisam citas finansiālas iespējas. Tāpēc nolēmu šos līdzekļus nevis iztērēt niekos, bet ieguldīt savas mājas–muzeja attīstībā. Šobrīd apakšējais stāvs jau ir iekārtots, bet augšējais stāvs vēl gaida savu laiku. Jāiekārto kabinets ar plauktiem, kuros sakārtot videofilmas, slaidus, lai jebkurā mirklī, ja kāds ieradīsies pie manis ciemos, es varētu parādīt – lūk, tā ir pirmā falloendoprotezēšanas operācija, vai arī – lūk, šī ir pirmā dzimuma maiņas operācija. Protams, viss attīstās un pārveidojas. Šie materiāli ir vajadzīgi, lai nākamās paaudzes varētu atskatīties atpakaļ pagātnē uz savu senču darbiem. Pat ja mūsu mazmazbērniem materiālos savāktā informācija liksies pārāk primitīva, tā nenoliedzami ir vēsture, kas jāglabā. Vēlos, lai mani sakrātie materiāli pēc iespējas precīzāk raksturotu to laiku, kurā dzīvoju. Negribu neko slēpt - kā ir bijis, tā arī visu parādu. Mani vecāki bija komunisti, un es to neslēpju. Savukārt mans onkulis – represētais. Un arī to es neslēpju. Lai mani lamā, kam nepatīk mans darbs. Nevienam neko neuzspiežu, negribat – nenāciet un neskatieties. Manā muzejā nav politikas, ir tikai medicīna un mana dzīve. Nešķiroju cilvēkus pēc viņu pārliecības un partejiskās piederības. Vienīgais, par ko uztraucos, ir tas, ka materiālu ir tik daudz... Man šķiet, ka drīz manā miteklī pietrūks sienu... Vai jūs ticat liktenim? Laikam jau jātic. Man ir zināma bijība pret reliģiskām lietām. Protams, regulāri uz baznīcu neskrienu. Paretam gan kādā ieeju, lai savāktos un nomierinātos. Atceros kādu baznīcu Milānā, kurā ieejot izjutu fantastisku mieru. Tas mani uzlādēja – atkal varēju iet un operēt. Vai esat apmierināts ar savā ārsta praksē paveikto? Neteikšu, ka man bijusi viegla dzīve. Esmu izjutis badu un karu. Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām, kuras esmu piedzīvojis, ar visu esmu ticis galā, tāpēc droši varu teikt, ka mana dzīve ir bijusi tāda, ka es pats sevi par to varētu apskaust.