Brīvmākslinieks Mārtiņš Vilsons (1)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Mārtiņu Vilsonu kinoskatītāji pamanīja un pa īstam viņa aktiera darbu novērtēja filmā "Mirāža". Tā aizsākās vīrišķīgā, pievilcīgā vīrieša tēla dzīve. Ilgus gadus Mārtiņa aktiera karjera saistījās ar Liepāju, bet tagad kārtējais likteņa pagrieziens un... atgriešanās Rīgā. Pa šiem gadiem daudz kas ir iegūts, daudz kas ir zaudēts un iegūts no jauna. Tagad skatītāji aktieri var redzēt Laura Gundara jaunajā filmā "Negribu, negribu, negribu" un televīzijā realitātes šovā "Ekspedīcija".

"Negribu, negribu, negribu"... Ko jūs pats sakāt par šo filmu? Manuprāt, tā nav tā filma, kas ar milzīgiem panākumiem ceļos pa mūsu kinoekrāniem. Tā vairāk ir festivālu produkcija. Mēs, latvieši, esam tādi, kādi esam, – ar savu latvisko pasaules izjūtu un uztveri. Turklāt filmu uzņēma trīs gadus. Ir pagājis laiks. Daudz kas pirms trim gadiem bija citādāk un daudz ko uztvērām pavisam savādāk. Mūsdienās tik strauji laiks iet uz priekšu un mainās arī paši cilvēki. Tas, kas pirms gada bija moderns, šodien jau tiek uzskatīts par arhaismu. Kādreiz kaut kas mainījās pa desmitgadēm, tagad mainās pa mēnešiem. Piemēram, dators – kas šodien ir pats jaunākais, pēc gada vairs nebūs un tev kāds pateiks: “Ko tu ņemies ar tiem veciem krāmiem!” Kāds ir jūsu atveidotais Džons? Man patika mans tēls – tas ir vīrs, kuram viss ir, bet nav harmonijas ar iekšējo pasauli. Kādu laiku jau vari savu sirdsapziņu ignorēt, bet tad pēkšņi sajūti, ka tā nedod tev nepieciešamos impulsus. Vari sevi mānīt, cik gribi, bet tas patiesais cilvēks pateiks – kad tu melo, kad ne. Varbūt tādi cilvēki lūdz psihologa palīdzību? Džons gan neiet pie psihologa, bet cenšas pats sev būt psihologs. Lai mēs spētu dzīvot līdzsvara stāvoklī, ir jābūt drosme sev pateikt: “Es tā vairs negribu!” Tāda veida filmas kā "Negribu, negribu, negribu" labi ja sapratīs desmit procentu skatītāju. Bet ir jāsaprot, ka arī autors no sevis nevar aizbēgt. Vai arī kritiķi bieži neizsaka tikai subjektīvo viedokli? Es par to esmu daudz domājis un runājis ar citiem aktieriem. Mans secinājums – kritiķim būtu jābūt labvēlim, pozitīvi domājošam, lai pamanītu arī to, kas kinodarbā ir izdevies, un tad arī viņš režisoru, aktieri un scenāristu varētu uzvedināt uz domām, ko tur vajadzētu mainīt. Vai jūs uzskatāt, ka atšķiras filmas skatītājiem un kritiķiem? Absolūti! Piemēram, esmu izgājis ārā ar saviem draugiem uzspēlēt volejbolu. Tas, kurš skatās no malas un precīzi zina, kā jāspēlē, novērtē, ka tā nav spēle, bet tikai māžošanās. Bet es saku: “Atvainojiet, mani neinteresē, ko jūs tur sakāt, jo mēs izjūtam prieku gan no spēles, gan no tā, kad reizēm nokrītam zemē uz deguna.” Man ir prieks par to, ka esmu dzīvs un esmu kustībā. Tas ir tas pats. No malas viss ir citādi, kamēr tu pats neesi iekšā. Ar latviešu skatītājs ir daudz labvēlīgāks par kritiķiem, jo viņš parasti nāk uz teātri un kino ar atvērtu sirdi, zinot, cik grūti top māksla un cerot kaut ko jaunu ieraudzīt. Tagad skatītājs jūs redz arī televīzijā – realitātes šovā "Ekspedīcija". Kā jūs uz to parakstījāties? Uz realitātes šoviem es skatos noraidoši. Nepiederu pie tās kategorijas, kas skatās šos šovus, jo man tie liekas neinteresanti. Man nepatīk šovi, kuros neinteresē kaut kas vairāk kā tas, kas notiek zem jostas vietas. Bet tie, kas mani uzaicināja, ir labi draugi – bijušais grupas "Jumprava" sastāvs. Man galvenais jautājums bija: “Vai man būs jāizliekas par to, kas es neesmu?” Te man piedāvāja iespēju visu parādīt tādā sadzīviskā risinājumā. Tev nav naudas, telefona, nekādas saziņas ar pārējo pasauli, esi spiests pakļauties šiem spēles noteikumiem. Un tikai iet un iet gar neapdzīvotas jūras krasta. Kad vēl tev būs tāda izdevība! Tu esi nodzīts un noguris, kaut gan esi aktieris, pat aizmirsti, ka citreiz der arī paspēlēt. Tu esi tikai tu pats. Ir laiks par daudz ko padomāt un sakārtot sevi... Tu vari iet, klusēt un daudz domāt. Būt pats ar sevi. Tas ir apmēram tā: kad lido lidmašīnā vai brauc ar vilcienu, lai arī ir jāsteidzas, tu tomēr nevari ātrāk nekur tikt, jo zini, cikos transporta līdzeklis sasniegs mērķi. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šī Ekspedīcija bija ļoti svētīga, jo es izdarīju daudz secinājumu. Kas ir svarīgs un mazsvarīgs? No malas tas viss kļūst skaidrāks. Lielu daļu savas dzīves mēs nodarbojamies ar sevis mānīšanu. Tas veicina pārdomas. Atceroties Ekspedīciju, tu novērtē, cik skaista ir daba. Krasts ir tik vientulīgs, pamests un bezgalīgs. Un tikai tad tu saproti, ka tā ir tā īstā bagātība. Tiem cilvēkiem, kas dzīvo tikai civilizētajā pasaulē, par to nav nekādas nojausmas. Tieši tā ir īstā realitāte. Un tieši par to Eiropas Savienība ir gatava maksāt naudu. Paņemt to tad, kad to vēl neesam izpostījuši. Arī viņi ir patērētāji. Aktieru karjeru jūs pa īstam pieteicāt televīzijas filmā "Mirāža"... Vai tā bija jūsu pirmā kinoloma? Kā bija, tā uzreiz. Pirms tam bija tikai neliela lomiņa kādā režisores Laimas Žurginas īsfilmā. Tad devos filmai "Mirāža" uz kinoprovēm, un mani drīz vien apstiprināja lomai. Sekoja daudzi kinoprojekti. Tas bija laiks, kad Krievijā ļoti daudz filmēja, un mani, piemēram, no Liepājas veda uz Klaipēdu ar taksometru. Viena no tādām filmām bija "Nāve aizkulisēs", tomēr tā palika tikai videoversijā, jo pietrūka naudas. Režisors teica, ka tā loma man ir izdevusies. Tad sākās laiks, kad viss juka un bruka un centās kaut ko celt no jauna. Sabiedrībā mainījās vērtību sistēma. Sāka skriet pakaļ Rietumu klišejām, ko filmēja padomju stilā. Tāds laiks... Vai jūs esat dzimis liepājnieks? Nē! Par liepājnieku kļuvu tikai pēc armijas, kad vēlējos strādāt pie režisora Oļģerta Krodera. Esmu dzimis trimdā, tālajā Krievijā ciemā ar nosaukumu Transportnijs. Jā, interesanti, tai vietā, kur atradās dzemdību nodaļa, ir atrastas zelta tīrradnes. Tātad piedzima zelta gabaliņš? Tā sanāk. Un tagad arvien biežāk runā, ka Mārtiņš atgriežas Rīgā... Jā, esmu mēģinājis daudz ko darīt Liepājā. Bija savs teātris, kafejnīca. Labas teātra izrādes, ko augsti novērtēja pat oficiālā kritika. Bet ir grūti cīnīties ar vējdzirnavām, ja neviens neatbalsta. Cilvēki ir kūtri. Viss ir labi līdz tam brīdim, kad jūti, ka daudz kas ir jāpiemaksā no savas kabatas. Jutu, ka es kā personība eju bojā, sevi izmainu sīknaudā. Turklāt Liepājā katru dienu krīt pirktspēja. Nenoliedzami, aktieris, kas nav Rīgā, vairāk izkrīt no aprites, jo mūsu valsts politika ir – nozīmīgākie notikumi risinās Rīgā. Vai jūs skatāties uz kāda teātra pusi? Nē, vēlos iesaistīties projektos. Zinu, ko nozīmē būt teātra štatu darbinieku sarakstā. Tas ir zemē nosviests laiks. Lielās sarunas var risināt, bet no darba brīvajā laikā. Man bija pārrunas ar Mihailu Gruzdovu, un varbūt taps kopīgs projekts... Es sevi esmu formulējis – brīvmākslinieks. Pavisam nesen jūs zaudējāt kādu lomu... Jā, tas bija seriālā "Liepājas blūzs". Esmu atklāts cilvēks un izteicu savas izjūtas. No sākuma šausmīgi pārdzīvoju, jo man patīk filmēties. Uzskatu, ka sevi vēl neesmu atklājis kā filmaktieris. Man ir tāda klusa nojauta – vēl ilgi būšu interesants vīrietis. Man gadi nespēlē par sliktu. Bet varbūt tā nebija jūsu loma? Varbūt, bet jebkuram cilvēkam ir grūti samierināties ar zaudējumu, kaut gan noteikti zinu, ka jāparādās arī ieguvumam. Bet kad? Negribu ilgi dzīvot ar zaudējuma sajūtu. Gribu kaut ko vietā. Bet šī sajūta ar katru dienu attālinās. Bet varbūt tam, ka tu pie kaut kā netiec, ir kāda dziļāka jēga. Kam jūs šādos brīžos ticat? Es ticu, ka katram ir savs zelta pods. Un galvenais – jābūt godīgam pret sevi. Ja dari savu darbu ar sirdi, agrāk vai vēlāk saņemsi algu, bet tu nedrīksti neko darīt ar gariem zobiem, tad tas būs pilnīgi neauglīgi. Tam nav vērtības. To visu nosaka kaut kādas sakarības, kas ir ap mums, mēs to pat īpaši neapzināmies. Jāatceras, ka matērija ir tikai materiālās pasaules izpausme. Visu pamats ir mūsu doma. Mēs to nevēlamies saprast, jo tas nav īpaši ērti. Tas ir grūtāks ceļš. To nevar nopirkt, ne aptaustīt. Tur nav ātrs rezultāts. Jūs esat pieminējis, ka vēlaties aizbraukt no Latvijas? Man ir dārga mana dzimtene, bet man šķiet, ka man pašlaik īsti te nedzīvojas. Mani tautas brāļi domā, ka viss, ko viņi dara, ir tikai viņu personīgā darīšana. Bet katrs mūsu solis ietekmē blakus esošo. Esmu domājis, ka varbūt ir vērts kādu brīdi no šīs vides attālināties. Ja man dzīve piespēlētu kādu variantu – piemēram, pastrādāt Krievijā. Citi baidās no šī kaimiņa, bet tur nav ko baidīties. Turklāt krievi ļoti mīl māksliniekus. Mēs labāk par citām nācijām zinām, kā ar viņiem sadzīvot. Bet īstenībā – redzēs, kā būs, jo, kā teicu, no mums ir maz kas atkarīgs. Es varu runāt, domāt, bet viss jau kaut ir izlemts citā līmenī.

Komentāri (1)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu