Dzimis Daugavpilī Pirmais Homo Novus notika 1995. gadā, un, kā saka šā festivāla idejas autors un direktors Pēteris Krilovs, tam pasē varētu būt rakstīts: dzimis Daugavpilī. Ir pagājuši astoņi gadi, un ar šo festivālu, kas nu jau iegājis starptautiskā apritē, pirmo ir grūti salīdzināt. Toreiz tas tika organizēts, lai saglābtu Daugavpils teātri, lai piesaistītu investīcijas, kā arī lai izveidotu kaut kādu ļaužu kopu, kas atbalsta jauno aktieru centienus. «Vienmēr esam uzskatījuši, ka mūsu festivāls ir svētki teatrāļiem, kur var apmainīties pieredzēm ar citu zemju profesionāļiem. Taču mūsu teatrāļi milzīgā masā nemaz uz šo festivālu neskrien, viņiem šķiet, ka ir pašpietiekami. Protams, atskaitot lielu daļu Jaunā Rīgas teātra aktieru un režisoru,» stāsta P. Krilovs. Sapratis, ka dažu desmitu cilvēku dēļ festivālu taisīt neatmaksājas, jau pagājušajā reizē Latvijas Jaunā teātra institūts (šā festivāla organizētājs) savu Homo Novus izveda ārpus teātra telpām, sasaistot to ar Rīgas astoņsimtgadi un Eiropas kultūras mēnesi. «Un atklājām, ka mums ir ļoti daudz savas publikas, tūkstošiem skatītāju. Vienkāršie cilvēki, kas ir ar mieru braukt cauri visai Rīgai uz Daugavgrīvas cietoksni, uz Kinostudiju, uz Dzelzceļa muzeju, stāvēt rindās, pirkt biļetes un atrast sev sēdvietu ne sevišķi komfortablās telpās. Tāpēc arī šogad nolēmām, ka festivālu rīkosim vairāk skatītājiem. Man ir ļoti laba atmiņa uz sejām, un es zinu, ka ir cilvēki, kas bijuši visos Homo Novus, tāpēc ļoti ceru, ka viņi nāks arī uz šo. Un vedīs līdzi arī savus radus un draugus.» Uz citām koordinātām Izvērtējot piedāvāto izrāžu spektru, P. Krilovs to nosaucis par pretmetu festivālu, jo izrādes ir ļoti atšķirīgas. Katra aiziet pilnīgi citā virzienā, uz pilnīgi citām koordinātām. «Protams, ar lielāku finansējumu būtu atļāvušies šo spektru vēl vairāk paplašināt, bet zināmā mērā arī šī programma parāda Eiropas teātra galējos punktus.» Kādas ir mūsdienu teātra raksturīgākās tendences? Režisors P. Krilovs saka, ka uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo, viņaprāt, šodien teātris ir viskautkas. «Cenšoties uzrunāt cilvēkus, tas nemitīgi mēģina dažādot savu valodu. Teātris vairs nav tādā izpratnē kā kādreiz: mums bija abonementu publika, kas gāja uz vienu un to pašu teātri astoņas vai deviņas reizes gadā. Viņi apmēram zināja, ko tur redzēs, un bija nepatīkami pārsteigti, ja bija kas citādāk. Homo Novus nav domāts tādai publikai.» P. Krilovs saka, ka visā pasaulē teātrī notiek izmaiņas, tādas hameleonu rotaļas: visi mēģina piemēroties tam, ko cilvēks tagad grib un alkst redzēt. «Bet tas, kas nu nemaz nemainās, ir: ka cilvēks vēl joprojām grib redzēt tiešu un skaidru pārdzīvojumu savu acu priekšā. To visi grib. Bet, kā tas rodas, no kā tas sastāv, kā tas tiek pasniegts, kādas ir tā saknes, tagad gan ir daudz citādāk.» Režisors domā, ka šodien skatītāju vismazāk var aizkustināt, ja tu atver priekškaru un rādi, kā pa skatuvi staigā pieci seši aktieri, kas ilgi sarunājas un neko nedara. Bet, tiklīdz ir precīzas darbības, precīzas emocijas un pārdzīvojumi, skatītājam ir interesanti. Jo jebkas jau var būt teātris – arī kustība, arī deja, arī muzicēšana. Trāpa tieši sirdī Lielu daļu no festivālā piedāvātās programmas P. Krilovs jau ir redzējis. Viņš uzskata: «Cilvēki, kas dzīvo Eiropā un droši vien arī citās pasaules malās, ir drusku apjukuši: īsti nesaprot, uz kurieni civilizācija iet. Viņi ir apstājušies pie neziņas, kā dzīvot tālāk.» Tāpēc jo īpaši P. Krilovam patika somu režisora Kistiāna Smeda Voiceks. «Šajā izrādē viņš rāda to, kas notiek Somijā, kaut kur dziļā provincē. Un tie ir šodienas somi, šodienas cilvēki. Tas skatītājus emocionāli satrauc.» Festivālā tiks parādīti arī šodienas latvieši? Režisors īsti nezina, vai Alvja Hermaņa iestudētais "Stāsts par Kasparu Hauzeru" ir par mūsdienu latviešiem. «Kaut gan es domāju, ka tas ir par cilvēkiem mūsdienu civilizācijā kopumā, jo mēs jau visi ar tiem civilizācijas līdzekļiem esam aizsmērējuši savas dabiskās emocijas... Alvis ģeniāli to parāda: liekot bērniem spēlēt pieaugušo lomas, viņi jau no bērnu dienām tiek mācīti izskaust sevī dabiskās emocijas, un tad tas lielais bērns, kas tur piedzimst, kas izlien no tās smilšu kaudzes, viņš jau netiek saprasts... Un tas, kā Alvis to parāda, kā uz skatuves tas tiek izspēlēts – tik skaudri un tik briesmīgi –, trāpa tieši sirdī. Jo tu redzi, cik tā cilvēcība šodien ir vārga un neaizsargāta. Un tā jau tagad ir visur.» Homo Novus 2003 19.–21. septembris Festivālu atklās Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrāde "Stāsts par Kasparu Hauzeru" (režisors – Alvis Hermanis). Savdabīgu dialogu ar šo izrādi veidos beļģu teātra "Victoria" iestudējums "¦BUNG", kurā arī piedalās bērni, atveidojot pieaugušos. Kā kontrapunkts «augstajai» mākslai ir Maskavas "Teātra.doc" huligāniski filozofiskais projekts "Skābeklis", un, lai skatītājiem pavisam sajauktu galvu, būs iespējams noskatīties plašu dažādu valstu videodejas programmu un apmeklēt valdzinošo Tjerī Titi Robēna (Francija) un Gulabi Saperas (Indija) duetu pasaules mūzikas koncertā "Sapņu fabrikā". 26.–28. septembris JRT būs skatāms Kristiāna Smeda iestudējums "Voiceks no Somijas", Dzelzceļa muzejā ar dejas teātri "Gulbju ezers" uzstāsies Von Krahl teātris no Igaunijas (režisors – Pēters Jalakass un horeogrāfs – Saša Pepļajevs, Krievija). 3.–5. oktobris RIXC mediju telpā būs skatāms multimediāls uzvedums skaņai, attēlam, dzīviem mūziķiem un citiem kustīgiem objektiem "Black Butterfly Market". Tā veidošanā piedalījies pāragri aizgājušais komponists Mārtiņš Tauriņš, Orests Silabriedis un režisore Zane Kreicberga. Dailes teātra kamerzālē būs skatāms čeha Petra Nikla ūdenī dejojošu objektu teātris "Ūdensdejas". Savukārt teātra lielajā zālē notiks lietuviešu režisora Eimunta Nekrošus izrāde "Pirmsākumi. Gadalaiki." Festivālu noslēgs ungāru pūtēju orķestra "Besh O Drom" koncerts "Sapņu fabrikā".