Par valsti, kurai ir nafta, dimanti, auglīga zeme, zivīm bagāta, skaista okeāna piekraste un kurā nabadzības izmisumu cenšas nomainīt cerība. Ja otrais, tad ienaidnieks Nesenās pagātnes lielie pārmaiņu vēji arī vairākās Āfrikas valstīs saistās ar Padomju Savienības sabrukumu. Gluži loģiski. Lielā naudas straume izsīka, un tad arī kultivētā ideoloģija nešķita vairs tik aizraujoša. Tā nu Angolas prezidents Žozē duš Santušs nolēma pāriet uz demokrātiskāku sistēmu un salīgt mieru ar Rietumiem. 1992. gadā tika rīkotas pirmās vēlēšanas, kurās par uzvaru cīnījās UNITA partijas vadītājs un daudzo gadu kara kurinātājs Honess Savimbi ar MPLA partijas pārstāvi un Angolas prezidentu Žozē Eduardu duš Santušu. Neviens īsti nezina, vai vēlēšanu rezultāti tika safabricēti vai ne, bet Valters duš Santušs ar nelielu pārākumu uzvarēja un solidāri piedāvāja Savimbi augstu amatu valdībā. Tas šim vīram tomēr nebija pa prātam, un uz brīdi norimušais pilsoņu karš sita savu devīto vilni. Tā tas turpinājās līdz pat pagājušā gada aprīlim, kad Savimbi tika ielenkts un likvidēts. 2002. gada aprīlī Angolā tika pasludināts miers. Vai tiešām valsts var cerēt uz mieru un attīstību? Pludmales, mauzolejs, tualetes Angolas galvaspilsēta Luanda izteiksmīgi atspoguļo savas zemes skarbo vēsturi. Portugāļu arhitektūra mijas ar raksturīgām padomju laikam celtnēm. Luanda būvēta Atlantijas okeāna krastā. Pretī krasta promenādei okeānā iestiepjas septiņus kilometrus gara šaura pussala ar daudziem restorāniem un pludmalēm. Cik šī pilsēta būtu skaista, ja 30 gadu ilgais karš to nebūtu izpostījis! Kā milzīgi spoki pilsētā stāv nepabeigtas daudzstāvu celtnes, starp tām – iesāktais un tā arī neuzceltais mauzolejs pirmajam Angolas prezidentam Agoštiņu Netu. Padomju Savienība sabruka pārāk ātri. Bet arī daudzi no tik burvīgajiem portugāļu laiku namiem ir tuvu sabrukumam. Ceļi, elektrības piegāde un kanalizācijas sistēma ir uz sabrukuma robežas. Sabiedriskās tualetes tikpat kā neeksistē, un katrs savas dabiskās vajadzības nokārto turpat uz ielas pašā pilsētas centrā. Netīrība laikam ir vislielākais Luandas posts. Arguments bigāmijai Pilsētas nomalē var nojaust, kā ļaudis dzīvo valsts iekšienē. Mazi saslieti namiņi bez logiem un durvīm, kurus aizstāj kāds lakats. Bars puspliku bērneļu pie katras mājas. Bieži sieviete ir tā, kas gādā par ģimeni, jo valstī joprojām ir izplatīta bigāmija (divsievība). To argumentē ar nepieciešamību valstī panākt augstāku dzimstību. It īpaši ģimenes lepojas ar jaundzimušajiem dēliem, kas it kā kompensē karā kritušos vīriešus. Tomēr, jau kādu laiku uzturoties Angolā un iepazīstot sabiedrību un tās kultūru, jāpiebilst, ka tas drīzāk gan šķiet tikai tāds simpātisks aizbildinājums. Situācijas iezīmēšana Kad prasu 28 gadus vecajam Honesam, kā ir augt valstī, kur valda karš, viņš smejas un rausta plecus. Viņam nav ar ko salīdzināt. Rit pirmais miera gads viņa neilgajā mūžā. Pārmaiņas Luandā redzamas uz katra soļa – ik nedēļu tiek atvērts kāds jauns veikaliņš, tad tas pēkšņi pazūd un vietā parādās cits. Pilsētā cenšas atjaunot parkus, labot ielas un mājas. Lielākās pārmaiņas, šķiet, notiek tikai vizuālajā dimensijā. Notiek tāda kā jaunās situācijas iezīmēšana – butaforija. Kāpēc netiek celtas skolas valstī, kur tikai 55% bērnu mācās, kāpēc netiek celtas slimnīcas, kaut gan ceturtā daļa angoliešu bērnu nomirst, nesasniegdami piecu gadu vecumu? Kāpēc netiek gādāts par zemes atmīnēšanu, lai valstī attīstītos tikpat kā izmirusī lauksaimniecība? (Savulaik Angola bija trešā lielākā kafijas eksportētāja pasaulē!) Mantrausības kažoks Neizdarību gluži nevar attaisnot ar naudas trūkumu, jo starptautiskās naftas kompānijas vien eksporta nodoklī valstij samaksā aptuveni septiņus miljardus ASV dolāru gadā. 2001. gadā Starptautiskā valūtas fonda pārskatā secināts, ka Angolas valdības kasē iztrūka miljards ASV dolāru. 99% no bagātākajiem angoliešiem pārstāv valdību. Augsto valstsvīru radiniekiem pieder lielākie valsts uzņēmumi. Pilsoņu kara laikā līdz 2002. gadam, pēc oficiāliem datiem, lielākā daļa līdzekļu tika ieguldīta valsts militāro spēku stiprināšanai. Tad neviens neuzdeva jautājumus, kur paliek visi naftas un dimantu miljoni. Tagad starptautiskās organizācijas sāk atgādināt Angolas varasvīriem, ka ārkārtējā situācija valstī drīz tiks pasludināta par izbeigtu un lielā naudas plūsma un atbalsts no starptautisko organizāciju puses tiks pārtraukts. Tad Angolas valdībai pašai būs jārūpējas par angoliešu veselības aprūpi, izglītošanu un infrastruktūras atjaunošanu. Nākamās vēlēšanas pēc 11 gadu pārtraukuma ieplānotas 2005. gadā, taču nevienam nav ticības, ka tās varētu notikt. Vienīgā spēcīgā partija ir MPLA, kas jau atrodas pie varas. Lai radītu ietekmīgu opozīciju, vajadzīga nauda, pieredze un laiks. Arī ticība, ka gadiem ilgā mantrausība pēkšņi apmetīs kažoku uz otru pusi un nauda tiks ieguldīta valsts attīstībā, pagaidām ir vāja. Tautā runā par nepieciešamo «jauno domāšanu», «jaunajiem prātiem», lai kaut kas valstī mainītos uz labo pusi. Ar interesi sekoju šīs jaunās valsts attīstībai, un mēs varam tikai zīlēt, vai Angolas varasvīri spēs rīkoties tā, lai valsts beidzot spētu pastāvēt neatkarīga un brīva, turīga un bez jauna pilsoņu kara. FAKTI Angolas Republika • Ģeogrāfiskais stāvoklis: atrodas Āfrikas kontinenta rietumu daļā, dienvidu puslodē. Robežojas ar Namībiju, Zambiju, Kongo un Kongo Demokrātisko Republiku. • Platība: 1 246 700 kvadrātkilometru • Valsts valoda: portugāļu • Galvaspilsēta: Luanda • Iedzīvotāju skaits: ap 11 200 000 (pēc 27 gadus ilgā kara tautas skaitīšana vēl nav veikta) • Vēsture: 500 gadu bijusi Portugāles kolonija. Neatkarīga valsts kopš 1975. gada 11. novembra. No 1975. līdz 2002. gada aprīlim valstī plosījies pilsoņu karš • Reliģija: 47% – tradicionālās ticības, 38% – katoļu • Naudas vienība: kvanza (AON) • Eksportē: naftu un dimantus, agrāk trešā lielākā kafijas eksportētāja pasaulē