Aktrise Vinona Raidere tiek uzskatīta par X paaudzes (no sešdesmito gadu vidus līdz septiņdesmito gadu vidum dzimušie) seju. Tās paaudzes, kuras pamatjautājums ir nevis "ko darīt?", bet "kā darīt?". Aktrises dzīve ir pretrunu pilna: zvaigžņu stundas nomaina smagi brīži, bet nu viņai draud arī ieslodzījums…
Aktrise: "Es domāju, ka būt bagātai ir slikti"
Vinona Gorovica ir dzimusi intelektuāļu, kreiso radikāļu ģimenē. Vinonas tēvs un māte ir pazīstami kā feministiskā darba "Sieviete — šamane, jaunā sieviešu līnija" autori. Viņu meita dzimusi Vinonas pilsētā Minesotas štatā, un tieši par godu pilsētai viņi deva savam bērnam tās vārdu. 70. gados Gorovicu pāris nodevās hipiju tusiņiem, bet ikdienas dzīvi pavadīja lauksaimnieku komūnā.
"Mani vecāki nodarbojās tikai ar to, kas viņiem patika," saka Raidere. "Viņiem nebija naudas. Mēs dzīvojām komūnā, tur bija daudz bērnu. Mums nebija ne elektrības, ne ūdensvada, ne apkures — tikai plītiņa. Reizi nedēļā tēvs mums nopirka lielu pudeli salda minerālūdens, un tie jau bija svētki. Taču vecāki mūsu nabadzību kompensēja ar milzīgu mīlestību un maigumu, kuru mēs izjutām katru dienu. Kad sāku pelnīt lielu naudu, es iesākumā pat kaunējos. Kad gāju uz rokkoncertiem, man likās, ka visi uz mani skatās un saka: "Skaties, viņa ir nopirkusi zābakus par 400 dolāriem!" Es domāju, ka būt bagātai ir slikti.
Vinonu uzskata par geju
Pēc gariem pārbraucieniem Gorovicu ģimene beidzot apstājās Petalumā Kalifornijas štatā. Vinona sāka mācīties vietējā skolā, kuru viņa vēl tagad atceras ar šausmām. "Trešajā dienā skolasbiedri mani piekāva, jo domāja, ka esmu puišelis — gejs! Laikam tāpēc, ka man bija īsi mati," viņa stāsta. "Seši zēni mani piekāva tā, ka man ieplīsa riba, bet uz galvas bija jāliek sešas šuves. Es gāju pa koridoru, viņi pieskrēja pie manis, sāka mani ķircināt un nosauca par meiteni. Es viņiem atbildēju, ka tiešām esmu meitene. Tad viņi aizsvilās ne pa jokam un sāka mani dauzīt. Tas bija briesmīgi. Visvairāk mani apbēdināja tas, ka skolas direktors atteicās viņus sodīt, paziņojot, ka es pati esmu pie visa vainīga. Es graujot skolas disciplīnu!"
Vinona kategoriski atteicās iet uz skolu, jo bija pārāk nobiedēta. Tā kā citas skolas tuvumā nebija, divpadsmitgadīgā meitene bija spiesta mācīties mājās. "Man ļoti ātri kļuva garlaicīgi," atceras aktrise. "Televizora mums nebija, un es aizrāvos ar grāmatu lasīšanu. Drīz vien grāmatu varoņi kļuva par maniem labākajiem draugiem: Toms Sojers, Holdens Kolfīlds, Džo Marčs man palīdzēja tikt galā ar vientulību."
Aktrise izdomā jaunu uzvārdu
1996. gadā, kad Vinona Raidere jau bija slavas zenītā, viņa satika vienu no tiem zēniem, kas viņu bija iekaustījis. Viņš pienāca pie aktrises paprasīt autogrāfu, un tad viņa atgādināja pagātnes incidentu. "Viņš bija šokā," smējas Vinona. "Man likās, ka viņš tūlīt pietaisīs bikses." Protams, bijušais mocītājs pie autogrāfa tā arī netika.
Paradoksāli, bet šim skolas incidentam bija sava nozīme viņas aktrises karjerā. Pēc vairāku mēnešu mājas apmācības vecāki sāka uztraukties par meitas nomāktību un nolēma viņu pierakstīt aktieru kursos Sanfrancisko Amerikas teātra konservatorijā — vienkārši, lai Vinona varētu mazliet atraisīties un brīvi kontaktēties ar vienaudžiem. Noni (tā viņu sauca kursabiedri) ātri iedzīvojās kolektīvā. Jau 13 gadu vecumā viņa pirmo reizi devās uz kinoprovēm filmai "Tuksnesis ziedonī". Lomu gan viņa nedabūja, bet režisors Deivids Selcers ieraudzīja viņas fotogrāfijas un uzaicināja uz savu filmu "Lukass".
Kad filmēšana beidzās, režisors vaicāja, vai titros rakstīt uzvārdu Gorovica, un jaunā aktrise sev izdomāja vienkāršāku uzvārdu — Raidere.
Vinonu sāk mocīt bezmiegs
Pēc "Lukasa" Vinona piekrita atkal iet uz skolu, protams, ne uz to, kur viņu piekāva, bet citu. Jaunā filmā viņa filmējās pēc gada, tikai nākamās vasaras brīvlaikā. Tās nosaukums bija "Kadriļa". Tad sekoja filma "Bītldžūss", kas viņu padarīja slavenu un lika pamatu sadarbības posmam ar režisoru Timu Bērtonu. Raiderei toreiz bija 15 gadu.
Filmējoties "Lielajos uguns balonos", Raidere sāka cīnīties ar bezmiegu, kas viņu vajāja turpmākos piecus gadus.
Aktrise kļūst par savas paaudzes simbolu
Raiderei bija 16 gadu, kad viņa sajutās vientuļa. "Domāju, ka esmu saslimusi ar kaut ko nāvējošu un drīz nomiršu," nopūšas aktrise. "Man bija ļoti bail. Kopš tās dienas nevarēju gulēt." Neraugoties uz nervu krīzi, Raideres karjera bija pašā plaukumā. Nākamā filma "Četras Hizeras" padarīja Vinonu par slavenu aktrisi un savas paaudzes simbolu. "Tas bija manas karjeras izšķirošais pagrieziens," atceras Raidere.
Šajā filmā, kas kļuva par tīņu kulta kino, Vinona atveidoja savu vienaudzi Veroniku, kas vēlas būt līdzīga meiteņu kompānijai, kas terorizē skolu. "Filma tika rādīta visos štatos," stāsta Raidere. "Jaunieši bija sajūsmā, bet pieaugušie mūs bieži apvainoja, ka mēs ņirgājoties par pusaudžu problēmām." Pēc padarītā darba Raidere jutās iztukšota. Arī bezmiegs vēl arvien mocīja.
Tad Džims Abrahams palūdza viņu piedalīties filmā "Esi sveicināta mājās, Roksija Kārmaikla". Šai filmai nebija īpašu panākumu, bet Vinonu jau gaidīja cits projekts — trešais gada laikā. Viņa piekrita filmēties filmā "Nāriņas" kopā ar Šēru un Kristīnu Riči, kaut arī viņas spēki bija izsīkuši. 1990. gada janvārī viņa aizlidoja uz "Krusttēva" filmēšanu Romā, bet tūlīt ar augstu temperatūru nonāca hospitālī, kur kritiskā stāvoklī nogulēja vairākas nedēļas. Skeptiķi jau mēļoja, ka Raideres karjera ir beigusies, arī viņas attiecības ar draugu Džoniju Depu bija nonākušas strupceļā...
Liktenīgais vīrietis Džonijs Deps
Ar Depu Raidere bija iepazinusies apmēram pirms gada. Deps, ko prese dēvēja par sērijveida siržu lauzēju, sen bija visus pieradinājis pie saviem ekstravagantajiem izlēcieniem — viņš aizrāvās ar rokmūziku, grāva viesnīcu istabas, pastāvīgi dažādās ballītēs parādījās ar modernām skaistulēm. Kļūstot par Vinonas Raideres draugu, viņš izmainījās, tomēr neiztika bez izrādīšanās un uztetovēja sev uz rokas "Vinona — uz mūžu". "Tetovējumu atšķirībā no gredzena nevar kļūdas dēļ noslīcināt podā," — tā viņš paskaidroja savu žestu. 1990. gadā Raidere un Deps kopā filmējās populārajā pasakā "Edvards Šķērrocis", ko uzņēma viņu paziņa Tims Bērtons.
Abu jauniešu elku savstarpējās attiecības bija vētrainas, un arī izšķīrās viņi tikpat vētraini. Vēlāk gan Vinona apgalvoja, ka galvenais iemesls ir bijis masu mediju pārliekā uzmanība. "Mēs jutāmies iedzīti stūrī. Laikam jau bijām pārāk jauni, pārāk kategoriski un pārāk jūtīgi."
Turpmāk Vinona par katru cenu centās slēpt no preses savu privāto dzīvi. Ir zināms, ka pēc Depa viņa satikās ar muzikantu Deivu Pirneru.
Depresija filmā un dzīvē
1990. gadā, iznākusi no slimnīcas, Raidere izlēma kardināli mainīt savu dzīvi. Viņa izvēlējās uz kādu laiku aizbēgt no Holivudas un aizbrauca uz Ņujorku. Deviņdesmitajos gados Raidere sāka sadarboties ar neatkarīgajiem kinematogrāfistiem. 1991. gadā kinonomā nonāca režisora Džima Džarmuša filma "Nakts uz Zemes". Darbs atdeva Vinonai ticību sev, bet nākamais projekts "Brema Stokera Drakula" lika atgriezties Holivudā. Tomēr tas nebija tas, ko Vinona bija gaidījusi, un iznāca nevis intelektuāls kino, bet kostīmfilma ar daudziem specefektiem. Daudz vairāk Raiderei iepatikās otra kostīmfilma "Mazās sievietes".
Aktrise nekad nav slēpusi, ka agrā jaunībā viņa pārdzīvojusi daudz skumju un nepatīkamu brīžu. 1991. gadā viņa labprātīgi devās uz slimnīcu, lai ārstētos no bezmiega un baiļu sajūtas. "Man šķita, ka es jūku prātā," viņa atceras. Laikam katram cilvēkam dzīvē ir tāds periods, kad tu neko nesaproti, jūties ļoti vientuļš un viss, kas notiek tev apkārt, liekas dīvains un smieklīgs.
Filmā "Pārtrauktā dzīve" Raidere spēlē ar depresiju slimu meiteni Suzannu Kaizenu.
"Atbildes uz šiem jautājumiem nav," skaidro Raidere. "Dzīve ir pārpilna ar dīvainībām. Visa pasaule ir haoss. Un katrs, kurš saka: "Es saprotu šo pasauli", acīmredzot tikai domā, ka zina, kas ir karš, bads, slimības un zemestrīces. Man ir bail no tādiem cilvēkiem. Manuprāt, normālāk ir justies trakam." Raidere uzskata, ka vientulība un šaubas, ko viņa izjutusi jaunībā, ir pilnīgi normālas sajūtas, ko izjūt gandrīz visi pusaudži, ieejot pieaugušo pasaulē, kad viņi zaudē sevi un cenšas dumpoties. "Daudzi saka — ja mums būtu jūsu problēmas! Mēs esot tik laimīgi, dzīve — vienas izpriecas. Mums tik daudz maksā, ka var sajukt prātā. Bet mēs arī esam cilvēki! Domāju, ka katrā no mums ir savi dēmoni un tumšās puses, un tas pilnīgi nav atkarīgs no naudas un karjeras," saka aktrise. "Dvēseles līdzsvaru nevar nopirkt ne par kādu naudu."
Tad sekoja trilleris "Zudušās dvēseles" un melodrāma "Rudens Ņujorkā", romantiskā komēdija "Dīdsa kungs"… Kādu laiku Raidere dzīvoja kopā ar aktieri Metu Deimonu, un varbūt viņu attiecības būtu turpinājušās, ja ne Vinonas kleptomānija…
Tagad Raidere, viena no savas paaudzes talantīgākajām aktrisēm, kura ir divreiz nominēta ASV kinoakadēmijas balvai "Oskars", atkal sagādājusi pārsteigumu, atzīta par vainīgu zādzībā un vandalismā Beverlihilsas apģērbu veikalā, kur viņa piesavinājusies preces vairāk nekā 5500 dolāru vērtībā. Raiderei draud ieslodzījums, kas varētu viņai beigties ar pārbaudes laiku sabiedriskajos darbos. Spriedums lietā tiks pasludināts 6. decembrī.