Aktieri rīko ļembastu kapos.

Ne par visām teātru tradīcijām zina plaša publika. Nacionālā teātra Ļembastu biedrība šoreiz nosprieda, ka par tās aktivitātēm Meža kapos, cepuru mešanu un šņabīša iedzeršanu var uzzināt arī citi.

Reizi gadā, parasti Teodoros, ļembastnieki dodas uz Meža kapiem, kur apglabāta lielākā daļa aizgājušo kolēģu. Protams, datums tiek variēts, ņemot vērā visu biedru iespējas, tāpēc var gadīties, ka pasākums notiek kādu dienu agrāk vai vēlāk. Vakar gājienā pa 1. Meža kapiem devās četrpadsmit biedrības biedru — aktieri un viņu mirušo kolēģu tuvinieki. Ļembasts sācies pirms gandrīz 80 gadiem Pašlaik Ļembastu biedrības priekšnieks jeb priekšulis ir aktieris Ēriks Brītiņš. Tā dibināta 1923. gada 31. decembrī, kad Nacionālajā teātrī par kapelmeistaru sāka strādāt komponista Alfrēda Kalniņa dēls Jānis Kalniņš. Tur kopā ar pāris lustīgiem aktieriem viņiem iešāvās prātā ideja nodibināt Trūcīgo gratulantu biedrību. Sākumā biedri cits citu sveica svētkos un jubilejās un sveicamais lika galdā tik pudeles alus, cik sveicēji atnākuši. Tika arī izdomāti amati: priekšnieks ir priekšulis, rakstvedis — rakstulis, godabiedrs — godulis. Pašreizējais biedrības nosaukums radies tāpēc, ka katrs apsveikums beidzas ar saucienu "ļem–ļem–basta!". Brītiņš vienīgi nezināja, kad tieši nosaukums ir mainījies. Teodors novēl naudiņu izpriecām Tradīcija apstaigāt mirušos biedrus aizsākās trīsdesmitajos gados, kad aizsaulē aizgāja viens no lielākajiem aktīvistiem — aktieris Teodors Valdšmits. Līdz tam pie viņa ļoti lustīgi svinēti Teodori, un reiz viņš lūdzis: "Kad manis vairs nebūs, Teodoros atnāciet pie manis ciemos uz kapiem." Tagad reizi gadā visi, kas var, pilda Teodoram doto solījumu — aiziet gan pie viņa, gan bijušajiem atbalstītājiem, gan godabiedriem. Teodors toreizējam biedrības priekšniekam atstājis nedaudz naudiņas uzdzīvei, bet tagad katrs ņem līdzi pudeli, bet goda dāmas — uzkodas un kafiju. Ja aizgājējs bijis pīpmanis, uz kapa tiek atstāts arī izsmēķis. Tuvinieki to uztver kā cieņas pierādījumu — kolēģi biedru atceras un piemin joprojām. Jakovļevs atminas gadījumu pie labierīcībām Šoreiz gājiens sākās ar Antas Klints (viņa bija biedrības goda dāma) apciemojumu. Visi kungi cepures uzmeta uz kapa, nolika puķītes un aizdedza svecīti. Tad tika laists apkārt kauss ar šņabi "Triumfaļnaja". Par šo tradīciju Brītiņš teic: "Mēs iedzeram malciņu par aizgājēju, katrs atceras kādu interesantu gadījumu, kas saistīts ar šo cilvēku. Aprunājamies, iedodam viņam ar kādu malciņu un dodamies tālāk." Ģirts Jakovļevs atminējās, ka nereti, kad teātris devies viesizrādēs uz laukiem, pēc krietnas saēšanās pilsētnieku nepieradinātie vēderi sadumpojušies. Pie labierīcībām izveidojusies rinda. Arī Anta Klints reiz bijusi "cietušo" vidū un aktīvi raustījusi tualetes durvis, saukdama: "Ģirtiņ, Ģirtiņ, laid mani iekšā, es vairs nevaru izturēt!" Attiecības ar alkoholu ir draudzīgi atturīgas Paši aktieri ar humoru komentē — kādreiz dzēra tā, ka katram vajadzēja "polšu", tagad viena pudele draudzīgi tiek sadalīta uz divdesmit cilvēkiem. Juris Lisners par aktieriem un alkoholu saka: "Attiecības starp tiem ir atturīgi draudzīgas. Parasti aktieri ar alkoholu ir uz "jūs", jo darba laiks mums ir cits — sākas desmitos no rīta un beidzas desmitos vakarā. Ja dienas pirmajā pusē kāds aktieris paceļ glāzīti, nav nekāds brīnums, jo mums viss ritms ir otrādi. Visi normāli cilvēki vakariņas ēd ap pulksten sešiem septiņiem, bet mēs tajā laikā parasti esam uz skatuves. Pie vakariņām tiekam ap pulksten 23 vakarā. Redzot aktieri ar glāzīti rokā, tas piesaista uzmanību, jo visi zina, kas viņš ir. Celtnieks vai jebkuras citas profesijas pārstāvis glāzīti cilā daudz biežāk, taču viņu nepazīst, viņš ir anonīms." Par alkohola lietošanu šādā pasākumā Lisners uzsver: tas ir cieņas apliecinājums aizgājējiem. "Mēs paceļam vienu mazu glāzīti. Tā kā gandrīz neviens no mūsu cunftes biedriem nebija atturībnieks, arī viņiem uz kapa tiek uzlieta glāzīte alkohola," viņš saka smaidot. Aktieri tiek pie goda balvām Mākslinieku kalniņā, kur atdusas arī biedrības iepriekšējais priekšulis Pēteris Cepurnieks, bija svinīgs brīdis — tika apbalvoti daži ilggadīgākie biedri. Pie goda raksta un Lielā Ķeņča ordeņa tika Ints Burāns, Uldis Dumpis un Roberts Ceplītis. Svinīgais teksts skanēja šādi: "Ļembasta biedrība izsaka prieku par izturību, kādu tu esi parādījis, jau 32 gadus staigādams ļembastnieku ceļus, ar cerību, ka pārsniegsi šos gadus vismaz trīsreiz. Par to tev lielo godu dodam, ņem Lielo Ķenča ordeni ar lielo lenti, nēsā ar godu un ne uz kādu vīzi nedomā par krīzi!" Režisors Valdis Lūriņš par 25 gadus ilgu "staigāšanu" saņēma skaistu goda lenti (tiesa, bez ordeņa). Dumpim būs divi ordeņi Uldim Dumpim 17. novembrī tiks pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. "Vakara Ziņām" viņš teica: "Katram no šiem ordeņiem ir sava liela un paliekoša nozīme. Šī "staigāšana" ir jauka — uz kapiem mēs nākam, sirds aicināti. Gribas arī jaunos kolēģus iesaistīt. Mēs visi te agri vai vēlu gulēsim, tāpēc vajag, lai vismaz reizi gadā kāds pie mums atnāk šņabīti iedzert…"

Uz augšu