Kaut gan Bredam Pitam drīz būs četrdesmit gadu, viņš arvien spēlē divdesmitgadīgu jaunekļu lomas. Joprojām viņu sauc par neatvairāmo pavedēju uz lielā ceļa — kāds viņš bija filmā "Telma un Luīze".
Breds Pits – pavedinātājs ar nevainīgām acīm.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pits Holivudā ir darbojies pārliecinoši, tikai retu reizi mainot matu sakārtojumu filmās "Rudens leģendas", "Septiņi gadi Tibetā", "Cīnītāju klubs", "Ķēriens". Mati tāpat kā viņa raksturs esot nepakļāvīgi un spēcīgi. Slavenais aktieris nemainīgi ir saglabājis savu tēlu — pavedinātājs ar nevainīgām acīm. Protams, pāreja citā vecuma kategorijā ir Breda Pita personiskā un profesionālā problēma. Lai arī filmās "Oušena banda" un "Spiegu spēle" viņš atkal spēlē jaunekli, rodas jautājums: cik ilgi tā turpināsies? Skatītājiem tiek solīts, ka Bredu Pitu varēs ieraudzīt jaunā vēsturiskā filmā "Troja", kur viņam paredzēta Ahilleja loma. Ikdienā viņa iemīļotās tēmas ir psihoanalīze, starptautiskā politika un Dženifera Enistone. 1986. gadā tikai divas nedēļas līdz universitātes diploma saņemšanai reklāmas žurnālistikā Breds Pits nolēma doties uz Losandželosu. Mērķi viņš sasniedza ar 325 dolāriem kabatā. Pits drīzumā vecākiem paziņoja, ka ir iestājies Pasadenas Dizaineru mākslas skolā, bet patiesībā viņš vienkārši strādāja par šoferi, izvadājot striptīza meitenes, pārdeva studentiem ledusskapjus un, pārģērbies par reklāmas cāli, aicināja uz krodziņu "El Pollo Loco". Viņš centās kļūt par aktieri un galu galā — guva panākumus. Tas notika deviņus mēnešus pēc tam, kad puisis bija devies pasaulē meklēt laimi. Tikai tad vecāki uzzināja, ka viņu dēls nav aizrāvies ne ar žurnālistiku, ne ar dizainu. Taču uzvarētājus parasti netiesā. — Kā sākās jūsu aktiera karjera? — Pirmo pieredzi aktiermākslā guvu seriālā "Dalasa". Tas bija laiks, kad mitinājos mazā dzīvoklītī Holivudas ziemeļos kopā ar vēl astoņiem puišiem. Mums bija tikai divas guļamistabas: divi puiši gulēja vienā no tām, divi — otrā, bet četri — viesistabā. Nekādu mēbeļu. Mums katram bija mazs stūrītis, kur nolikt dažas grāmatas un apģērbu. Nevarējām atkauties no tarakāniem. Tad kādu dienu tālruņa automātiskajā atbildētājā bija ierunāts paziņojums, ka man tiek piedāvāta loma. Tūlīt piezvanīju vecākiem un paziņoju priecīgo vēsti. Pēc tam devos uz seriāla "Dalasa" filmēšanu. Tas bija jautri un briesmīgi. Atmiņas par notikušo vēl ilgi izraisīja drebuļus. Man teica aptuveni tā: "Dari savu darbu!" Es stostījos, centos iebilst, ka tikko esmu atbraucis no Misūri… Bet tad arī beidzās mana pirmā darba diena. Tas bija tik patīkams uzbudinājums. Tāds gaistošs vieglums. Kad braucu ar auto uz mājām, uz pilsētu raudzījos jau ar citām acīm. Tā bija kļuvusi mazliet mana. Pārņēma tāda dīvaina sajūta. — Kura bija pirmā loma uz lielā ekrāna? — 1989. gadā filmā "Cutting Class" ("Griezēju klase"). Tā bija šausmene, kas domāta tīņu auditorijai un ko labākajā gadījumā var skatīties naktī kabeļtelevīzijā. Šokēja fakts, ka mani gribēja pasludināt par gada skaistulīti. Pēc kāda laika satiku režisoru Ridliju Skotu, kas veidoja filmu "Telma un Luīze". Beidzot varēju pierādīt, ka spēju piesaistīt skatītāju uzmanību ne tikai ar izskatu. Sekoja darbs filmās "Un upe plūst", "Intervija ar vampīru", "Rudens leģendas" un citās. — Jums neraksturīga loma bija filmā "Divpadsmit pērtiķi"? — Jā, tā ir loma, kuru man īpaši nevēlējās dot. Ko lai dara, ja cilvēki netic, ka tu vari ko vairāk, kamēr neesi to pierādījis. Tāpēc ar režisoru Teriju Džiljamu tikos vairākas reizes un lūdzu dot iespēju. Viņš riskēja un ļāva man sevi pierādīt, un par to es viņu cienu. — Amerikā jūsu fanus filma "Septiņi gadi Tibetā" neesot īpaši sajūsminājusi. Pēc jūsu domām, kāpēc? — Man pašam šī filma patika. To pozitīvi novērtēja tikai tie, kas ir izauguši līdz attiecīgam līmenim. Turklāt filma tika veidota, necerot uz lieliem kases ienākumiem. Amerikā maz zina par tibetiešu kultūru. Bet Eiropā lielu uzmanību pievērš vēsturei un tam, ko mēs jau esam aizmirsuši. — Jūs esot teicis, ka brīvajā laikā vislabprātāk atpūšaties pie dabas un lasāt romantiskus dzejoļus… — Jā, tas bagātina dvēseli krietni vairāk nekā nīkšana pie kafijas tases. Ģimenē visi ir reliģiozi, izņemot mani. Tomēr ticu, ka dvēselei ir jābūt un ka vispirms jāizprot sevi. Vajag apjēgt, kas tev dzīvē ir īpaši svarīgi. Jo vairāk tāpēc, ka te, Losandželosā, visi galvenokārt dzenas pēc otršķirīgām lietām. Saskarsme ar dabu ļauj saprast, cik cilvēks ir mazs salīdzinājumā ar pasauli. Tā ir lieliska iespēja ielūkoties sevī, apdomāt dzīvi un attieksmi pret cilvēkiem. — Kā izmainījās Amerika pēc 11. septembra? — Viss ir izmainījies. Apdrošināšanas līgumos bija punkts par atbildību pret teroristu uzbrukumiem. Agrāk visi par to smējās. Tikai ne tagad. Pašlaik tā ir īstenība. — Kādā no intervijām jūs atzināties, ka esat izgājis psihoterapijas kursu. Šis paziņojums izraisīja daudz baumu. — Tā ir sfēra, kas mani interesē. Esmu nodzīvojis pusdzīvi, uzskatot, ka psihoanalīze ir domāta tikai trakajiem. Patiesībā tā ir savas personības izpēte. Kas var būt vēl aizraujošāks? Lai par to interesētos, nav jābūt psihiskās veselības problēmām vai jāpārdzīvo nervu depresīvā psihoze. Runājot ar žurnālistiem, parasti aizmirstu, ka patiesībā sarunājos ar visu pasauli. Manus vārdus bieži izrauj no konteksta, un man — kā vienmēr — par to nākas ciest. — Kā saprotaties ar vecākiem? — Mājas man rada stabilitāti un miera izjūtu. Apkārt notiekošais šķiet daudz labāks un vieglāk izdarāms. Protams, nav viegli atgriezties mājās ar nokārtu degunu, bet ir taču patīkami, ja tev vispār ir kur atgriezties. Uz savu dzimto vietu Misūri braucu vairākas reizes gadā. Sāku saprast, ka tur ir pavisam cita kultūra. Pat pīrāgs un makaroni ar sieru tur ir garšīgāki, tie manai ģimenei ļoti garšo. Foreles tur ķer, kad gribi. Lūk, ko nozīmē būt čalim no laukiem. Tēvs man ir devis vislabāko padomu pasaulē, kas kļuvis par mūsu ģimenes likumu: vadot automašīnu, nekad neturi starp kājām "Coca–Cola" bundžu. Mans tēvs stāstīja briesmīgu stāstu, kas notika ar vīrieti, kurš tā bija darījis… — Vai jums patīk būt precētam? — Agrāk domāju, ka laulība neko neizmainīs manās attiecībās ar Dženiferu. Es kļūdījos. Laulība mūsu attiecības ir padarījusi daudz dziļākas. Man vienmēr ir paticis būt "kaķim, kurš staigā, kur grib", bet tagad man vislabāk patīk vakarus pavadīt mājās. Izrādās, tas ir tik lieliski! — Vai arvien jūs izseko paparaci? — Vairāk nekā jebkad. Katru rītu mani sagaida četri vai pieci paparaci. Dažreiz es viņiem dodu iespēju saprast, ka esmu viņus pamanījis, lai varētu tikt no viņiem ātrāk vaļā. Dažreiz viņus aizvilinu uz pilsētas otru galu, lai viņi līdz ar manu izsekošanu būtu zaudējuši veselu dienu. — Kopš brīža, kad apprecējāties, žurnālistu uzmācība ir sasniegusi savu apogeju? — Daudzas slavenības ir šķīrušās. Tāpēc Holivudā nav nemaz tik daudz pāru, kas pretendētu uz lielu preses uzmanību. — Vai taisnība, ka, filmējoties "Oušena bandā", jūs pieprasījāt neieplānot filmēšanu ceturtdienas vakaros, jo gribējāt redzēt Dženiferu seriālā "Draugi"? — Meli! Tas bija tikai vienu reizi, un ne jau filmēšanas dienā. Filmas producents organizēja ballīti par godu Stīvenam Soderbergam un Džūlijai Robertsai, kas tikko bija saņēmuši "Oskaru". Kad viņš atnāca uz manu viesnīcas numuru, es viņam teicu, ka nevaru noiet lejā, jo man ir tikšanās ar sievu. "Nu, tad nāc kopā ar viņu!" teica producents. Atbildēju: "Tas nav iespējams, jo viņas šeit nav. Bet pēc desmit minūtēm sāksies "Draugi"…" — Filmas, kurās atveidojat kādu lomu, seko cita citai. Vai neesat domājis uz kādu laiku pārtraukt filmēšanos? — Mans tēvs strādāja sešas dienas nedēļā trīsdesmit piecu gadu garumā, tā ka arī man nav par ko žēloties. Ja es ņemšu gadu atvaļinājuma, veltīšu to personiskajiem projektiem. — Vai tas varētu būt bērns? — Bez komentāriem. Tā sakot, domāju savas iecienītās nodarbes, piemēram, mūziku, fotografēšanu un aizraušanos ar arhitektūru. Gribas kaut ko paveikt savām rokām.