Regīnu Razumu profesija atbrīvo no bailēm.

Tomēr, kad filma parādījās uz ekrāna un skatītāji ieraudzīja jauno sievieti ar lielajām, izteiksmīgajām acīm un trauslo augumu, aktrises rakstura un tēla pretstats pat nebija pamanāms. Vesseru ģimenē auga septiņas meitas, un Regīna nāca pasaulē kā ceturtā. Dejotāja pārtop aktrisē Regīna sāka mācīties Rīgas 49. vidusskolā, bet tad vecāki nolēma, ka meiteni vajadzētu aizsūtīt uz konkursu baletskolā. Konkursu viņa izturēja, un mācības turpmāk vajadzēja savienot ar dejošanu. Tas nav bijis viegli, tomēr Regīna ilgu laiku uzskatījusi, ka sevi izteikt kustībā ir vieglāk nekā vārdos. Regīna atceras: "Visvairāk man nepatika rakstīt sacerējumus. Nesapratu, kā iespējams svešam cilvēkam atklāt savas slepenās domas un jūtas. Spītīgi sēdēju un nerakstīju, un tad pēc divām stundām tā arī skolotājam atdevu tukšu lapu." Bet liktenis bija izlēmis citādi — kāda viņas draudzene pārgāja dejot uz deju ansambli "Daile" un Regīna devās viņai līdzi. Tā, nepabeigusi baletskolu, meitene kļuva par tautisko deju kolektīva "Daile" dejotāju. "Mana pati pirmā parādīšanās uz ekrāna bija režisora Oļģerta Dunkera filmā "Tauriņdeja", kur galveno lomu atveidoja aktieris Bruno Oja. Tā bija loma bez teksta, kas ietilpa filmas blokā līdz titriem. Kaut gan tā bija epizodiska lomiņa, mani tomēr ievēroja. Šai lomai mani gan atrada ansamblī "Daile", kad režisora asistente bija atnākusi uz mēģinājumu. Vēl paspēju nofilmēties vēsturiskā kinodarbā "Robina Huda bultas", un tad nolēmu: lai šo darbu strādātu profesionāli un varētu to turpināt, man jāmācās — sekoja Tautas kinoaktieru studija un Dailes teātra studija," — tā Razuma. Izteikt sevi kustībā Regīnai Razumai bija iespēja muzikālajā projektā "Māsa Kerija". Regīna stāsta: "Bija vēl viena filma, kas man šķita īpaši nozīmīga. Tā arī bija režisora Rolanda Kalniņa filma "Piejūras klimats", izcils vizuālais materiāls, kas tā arī netika pabeigta. Tas bija interesants žanrs. Liela daļa materiāla tika sadedzināta, jo tajā laikā sākās "perestroika" un visi centās nopelnīt, kā māk, tāpēc pārdeva filmas sudrabu, un daudzas labas filmas — ārzemju un latviešu — tā arī tika sadedzinātas. Es vēl tagad atceros: tā bija skaista ziemas diena, kad pie manis pienāca kāds cilvēks un pateica: "Regīna, šodien dedzina tavu filmu."" "Cepļa" un laulības laiks Filmas "Ceplis" varones Austras Zīles tēls ar gadiem kļuvis vēl aktuālāks, jo patlaban tā jau ir parasta parādība, ka meitene labāk izvēlas vecu un bagātu vīru, nevis mīlestību. Regīna Razuma vēl tagad atceras filmas "Ceplis" pirmo mēģinājuma dienu — kā ar sašķobītu un bezcerīgu sejas izteiksmi no mēģinājumu telpas izskrējis operators Gvido Skulte. Tad Regīna iepazinās ar mākslinieku Uldi Razumu. Jau deviņpadsmit gadu vecumā aktrise apprecējās, un drīz vien pasaulē nāca viņas dēls Rems. Regīnu vīrs ieveda mākslinieku aprindās, un viņa iepazina mākslas pasauli, bet māksliniece Maija Tabaka skaisto sievieti iemūžināja gleznā. Tomēr laulībā Regīna nebija izvilkusi veiksmīgāko lozi. Kaut gan kopā tika nodzīvoti gandrīz desmit gadi, to vairāk varēja nosaukt par vētras laiku, kurā maz saulainu dienu, jo vīram bija problēmas ar alkoholu. "Cepļa" Austras tēls Regīnu pavadījis vēl ilgu laiku, proti, kad Regīna gājusi pa ielu, nereti dzirdējusi: "Re, aiziet Austra Zīle!" Uz skatuves var aizmirst problēmas Darbs Dailes teātrī ilga astoņus gadus, bet tad sākās lielais pārmaiņu laiks. Gandrīz visās nozarēs centās kaut ko mainīt, un viena no tām bija arī teātris — vairākiem Dailes teātra aktieriem tika piedāvāts strādāt tikai ārštatā. Lai gan Regīnai Razumai pēdējā sezonā bija diezgan daudz lomu, arī viņa iekļuva melnajā sarakstā. Dzīvē ir bijuši kāpumi un kritumi, un aktierim jāsakoncentrē visi spēki, lai skatītāji nepamanītu, ka viņam sāp. Regīna par sevi saka: "Katrs aktieris droši vien atšķirīgi pārdzīvo ar privāto dzīvi saistīto, bet tik un tā, ejot uz skatuves, tev jāspēj distancēties. Citreiz ir pat tā, ka skatuve un tēls, ko spēlē, tev palīdz. Gadās, ka tev ir nepatikšanas, bet tu uzkāp uz skatuves un paliek vieglāk. Protams, tu neaizmirsti sevi un nevari no sevis aizbēgt, bet kaut vai uz mirkli vari justies labāk." Regīna Razuma reizumis ir šaubījusies, vai ir izvēlējusies pareizo profesiju, varbūt viņas aicinājums ir kas pavisam cits. Viena no iecerētajām bijusi medicīnas māsas profesija, jo tā šķitusi tik humāna profesija, kam neviena cita nevar stāvēt blakus. "Tā ir ļoti vajadzīga lieta — palīdzēt cilvēkam, un es vēl tagad tā domāju," saka Regīna. Tomēr liktenis neļāva ilgi šaubīties, jo tika piedāvāts darbs Jaunajā Rīgas teātrī, kur nu jau rit devītā sezona. Regīna piebilst: "Darba sākums Jaunajā Rīgas teātrī sakrīt ar laiku, kad pasaulē nāca mazdēls Reinholds Romuls. Tas bija intensīvs gads gan darbā, gan mājās. Daudz mēģinājumu un izrāžu. Man labāk patīk spēlēt lomu ilgu laiku, jo tad vari izspēlēt vienu šķautni pēc otras vai kādu izrādes momentu līdz galam, un tad tu brīnies: kā es to varēju nenospēlēt? Man patīk dažādas lomas. Es ar lielu azartu varu spēlēt arī komēdijās, piemēram, "Revidentā". Ir interesanti iemiesoties dažādos tēlos, jo tad tu atklāj arī veselu jaunu pasauli pats sev." Kaut gan par lielo kino Latvijā ir grūti runāt, režisors Viesturs Kairišs uzņēma divas filmas — "Kāzas" un "Pa ceļam aizejot" — un uzaicināja tajās spēlēt arī Regīnu Razumu. Filma "Kāzas" kinofestivālā "Lielais Kristaps" ieguva balvu kā labākā aktierfilma. Arī izrādes "Tumšie brieži" režisors ir Viesturs Kairišs, un Regīna tajā atveido Aiju. Lugas saturs: pirms vairākiem gadiem Aija cietusi autoavārijā, pārstājusi runāt un ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Regīna par lomu saka: "Sākumā man tas likās savādi — kā lai nospēlē lomu, kurā nav neviena vārda? Bet uz režisoru Viesturu Kairišu var paļauties, jo viņam ir spēja redzēt un viņš mani redz citādā šķautnē un pamana tās rakstura iezīmes, kuras es pati varu pat nepamanīt. Kaut gan viņš pēc rakstura reizēm ir ass, tomēr ļoti niansēts, labestīgs un morāli tīrs." Nepieejamas sievietes tēls Aktrise piekrīt, ka daudziem viņa vēl arvien asociējas ar nepieejamās aktrises tēlu. Varbūt pat dažam palikusi atmiņā kā lepnā un izaicinošā Austra Zīle. Tomēr Regīna atzīstas, ka īstenībā aiz šā maldīgā priekšstata slēpjas nedrošība un pat bailes: "Gadu gaitā es gribu tikt vaļā no šīm bailēm un nedrošības. Varbūt tas ir audzināšanas rezultāts? Es jau neesmu vienīgā, kas izskatās tāda, bet patiesībā ir pavisam citāda. Nemaz nejūtos tik pārliecināta par sevi. Dzīvē ir bijuši gadījumi, kad mani ierauga un iesaucas: "O, cik tu labi izskaties!" Bet es jūtos tik draņķīgi, ka man gribas raudāt. Varu pateikties savai profesijai, ka tā tomēr ir mani mainījusi. Toreiz, kad sāku strādāt par aktrisi, tam vēl pilnīgi nebiju gatava. Biju domājusi, ka dzīvē vārdi man īpaši nebūs vajadzīgi, jo varēšu izpausties dejā — ar savu ķermeni. Man vienmēr ir šķitis, ka labāk ir neteikt, nevis pateikt, jo izteiktie vārdi pieņem kādu lielāku nozīmi. Esmu arī pati klusākā no septiņām māsām un tagad bieži par to domāju: kāds gan dzīvē mēdz būt paradokss, un tieši es — visklusākā un viskautrīgākā — esmu aktrise."