Šī ir vēstule “Mazā prinča” autoram Antuānam de Sentekziperī. Pārstāsts par negaidītu nokļūšanu uz neapdzīvotas salas, kas izrādās kādas mazītiņas planētas atspulgs. Lieku reizi, kā bonusu saviem cienītājiem piešķirot, uz tās parādās Mazais princis ar savu jēru, tīģeri un, protams, puķi.
Žans Pjērs Davids “Mazā prinča atgriešanās”.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šī ir atmiņu grāmata: čūska atkal izskatās pēc cepures, puķe atkal ir jāsargā. Taču ir arī daudz kā jauna. Šoreiz citiem pāri dara Šķīrējs – zaļais cilvēks. Kā parasts, tīra dvēsele viņam nav vēlama. “Zaļie nemīl sarkanos, un tie viņiem atmaksā ar to pašu. Viss ir pilnīgi atdalīts, atšķirīgs – kā šī līnija, kas mūs šķir. Bet tu atnāc un radi jucekli. Man šķiet, ka tu darītu labāk, dodoties prom, pirms nav atgadījušās kādas nepatikšanas, biedri.” Šī ir vēl viena skumīga grāmata. Mazais princis paklausa savai sirdsbalsij. “Lai cik augstsirdīgs un drosmīgs viņš arī būtu, sirds izrādās bezspēcīga, saduroties ar traku prātu, kas liek darboties tēraudam, lai sasniegtu savus mērķus. Viņš samierinājās un aizgāja.” Taču Davida saukts, mūžīgajā dzīvē atgriežas Sentekziperī, kā apstiprinot to, ka viņa bojāejas fakts tā arī līdz šim faktiski nav apstiprināts. Šī ir vēl viena gudra grāmata, kas liek nesamierināties ar muļķību un ļaunumu, taču aklas pretošanās vietā rosina uz gara spēku. (R., “Artava”, Ievas Lases tulkojums)