/nginx/o/2018/09/20/11431732t1h7cac.jpg)
Aleksis Vilciņš ikdienā dzirdams radio ēterā izklaides raidījumā "Pilnīgs vakars", bet tagad viņš savā CV var ierakstīt arī dalību LTV jaunajā seriālā "16+". TVNET talantīgo jaunieti izdevās uzaicināt uz sarunu, lai noskaidrotu ko vairāk par seriāla tapšanas procesu.
Kā tu no darba radio “Pieci.lv” jeb Latvijas Radio pieci (LR5) nonāci pie lomas Latvijas Televīzijas jauniešu seriālā “16+”?
Stāsts pavisam interesants. Mēs LR5 raidlaikā stāstījām par iespēju jauniešiem pieteikties. Vienu vakaru stāstīju, otru vakaru stāstīju, trešo... tad vienā vakarā ienāca prātā doma gandrīz vai joka pēc pieteikties – bija eseja jāuzraksta. Tā es nonācu kastingā. Un tad sekoja tas pats, kam cauri gāja visi pārējie seriāla aktieri.
Bija gan interesanta situācija, ka sakarā ar to, ka strādāju Latvijas Radio, bija sanācis iepazīties arī ar cilvēkiem televīzijā. Tie bija arī cilvēki, kas varēja pieņemt lēmumus aktieru meklēšanas procesā. Mums bija situācija, ka manā atlasē pazīstamie cēlās kājās un gāja ārā no telpas, lai viss būtu godīgi. Jo, nu, tur sēž tev pazīstami cilvēki un tieši viņiem jālemj, vai būs vai nebūs, – īsti godīgi tas nav. Tāpēc arī dažam labam nācās stāvēt aiz durvīm.
Kā tev izdevās apvienot darbu radio un filmēšanos?
Mēs filmējām dažas nedēļas aprīlī, un tas laiks, kad biju nepieciešams vakarpusē, kad man parasti ir ētera laiks, bija neērts – viss bija ļoti veiksmīgi saplānots, ka man tajā laikā ir atvaļinājums. Jokojos, ka man ir atvaļinājums, bet īstenībā jau tāpat strādāju, tikai citā vietā. Viss labi salikās, ēters man nebija jākavē šā projekta dēļ.
Šī bija tava debija kā aktierim, vai arī ir sanācis jau iepriekš filmēties kādam seriālam, filmai?
Īsti tā nevarētu teikt, ka šī ir debija, jo, pirms nonācu radio, laikam 2013. gadā, man sanāca "iefilmēties" Māra Martinsona spēlfilmā “Romeo n' Džuljeta”. Tajā dabūju atrādīties, vēl šādās tādās īsfilmās, bet šis seriāls man pašam ir līdz šim nopietnākā lieta aktiermākslas ziņā.
Vai mēs seriālā redzēsim arī tavu radio partneri Karmenu Stepanovu?
Nē.
Tu seriālā atveido Mārtiņu. Cik ļoti tu līdzinies viņam?
Mārtiņš ir ļoti līdzīgs man vidusskolas sākuma posmā. Ja visi par kaut ko cepās, kāds skandāls, konflikts, es vienmēr biju tas džeks, kurš sēž malā un par to visu iesmej, nesaprot, kāda jēga tam ļembastam. Mārtiņš ir sabiedrības dvēsele, ar visiem var draudzēties, viņam it kā viss ir kārtībā, līdz ar to rodas ilūzija, ka viņš ir priecīgs visu laiku. Bieži vien šādiem cilvēkiem patiesībā iekšā ir kaut kas, ko viņi slēpj. Nevarētu teikt, ka nepilnība, bet... kaut kāds komplekss vai kas tamlīdzīgs. Iespējams, nākotnē arī redzēsim, kas Mārtiņam sēž iekšā.
Tu seriālā attēlo vidusskolnieku – kāda bija tava vidusskolas pieredze?
Ne tik radikāla. Mēs tā mierīgi stāvējām rindā pēc piena, neviens baigi nekāvās, nesita viens otram ar pātagām. Bet, nu, tāpat jau visvisādas intrigas vijās.
Ieslēdz šādus viena vecuma jauniešus vienā telpā uz 40 minūtēm, tur visvisādi brīnumi notiek. Protams, arī manā vidusskolas laikā visvisādi brīnumi notika.
Uz vidusskolas beigām es sāku strādāt radio, un pašās beigās man sanāca tikai atnākt, noklausīties to, ko skolotāji stāsta, jo nebija laika, lai visās intrigās iesaistītos, lai kā es gribētu. Arī to es esmu piedzīvojis, kā ir būt trakam vidusskolniekam.
Vai tu savā nākotnē redzi arī karjeru kā aktierim?
Ja radīsies vēl kāda iespēja šādā projektā piedalīties, es to noteikti ar lielāko prieku darītu. Man patīk sevi attīstīt daudzos un dažādos virzienos.
Pastāsti, kāpēc, tavuprāt, Latvijas jauniešiem vajadzētu skatīties šo seriālu?
Bieži jauni cilvēki attopas tādā posmā, ka viņi nav vairs bērni un nav arī pieaugušie. Viņi ir kaut kur pa vidu un beigās nesaprot, kas īsti viņi ir. Arī man tā ir bijis pamatskolas beigās, vidusskolas sākumā, ka rodas sajūta, ka visas tās lietas, kas notiek gan garīgā, gan fiziskā ziņā, viss, kas notiek ar ķermeni, – tu esi vienīgais tāds, kas iet cauri šīm pārmaiņām.
Es ļoti ceru, ka būs kāds jaunietis, kurš tagad šādi jūtas, bet varēs noskatīties “16+” un saprast, ka viņš galīgi nav viens tāds – pilnas skolas ar jauniešiem, kuri nesaprot, kas viņi tādi ir, kas viņi būs nākotnē, un tas ir pilnīgi normāli.
Vari pastāstīt, kas tev vislabāk patika filmēšanas procesā un kas tieši otrādi – bija grūti, nepatika?
Man ir viens sāpīgs stāsts. Pirms filmēšanas spriedām par to, kā tēli parādās ekrānā tīri vizuāli. Mārtiņam arī vajadzēja iedot tādu vienu izteiktu stila iezīmi, lai barā uzreiz var redzēt, kurš ir viņš. Izdomājām, ka varbūt kaut kas ar matiem jāizdara. Šie paņem un nokrāso man rižus matus! Es izeju cauri emocionālam pārdzīvojumam... tad, kad man tie mati jau ir nokrāsoti, esmu samierinājies, ka Mārtiņš būs rudmatis, tā būs viņa odziņa, krāsaini ģērbjas un tā, tad viņi izdomā uzbāzt Mārtiņam galvā oranžu cepuri uz tiem rudajiem matiem! Un nabaga Aleksis ir jau izcietis visu un pieradis pie viņiem. Šajā seriālā, ja pareizi atceros, Mārtiņš precīzi divās ainās ir bez cepures un var redzēt viņa rudos matus – pārējā laikā galvā ir cepure. Tā man bija tā sāpīgā lieta.
Bet pozitīvais ir tas, ka man šajā seriālā sanāca strādāt kopā ar cilvēkiem, kas ir arī mani draugi, piemēram, Augustu Barkovski, kurš spēlē Paulu. Mēs jau bijām iepazinušies Kaņepes Kultūras centrā un tad satikāmies kastingā. Un tā sajūta vienmēr ir patīkama stresa apstākļos. Redzot pazīstamu seju, uzreiz paliek vieglāk.
/nginx/o/2018/07/19/10919477t1h46b9.jpg)