Kopš spontānās un sasteigtās aizbraukšanas no Latvijas 1975. gadā pagājuši jau daudzi gadi. Cik bieži jums sanāk atgriezties Rīgā, Latvijā un vai drīzumā atkal neplānojat viens vai ar kundzi apciemot Latviju? Latvijai šogad simts gadu.

Neviens pat nedomāja par Rīgas apciemojumu pirms "perestroikas". Mums, emigrantiem, skaidri un strikti tika piekodināts: "Atgriezties jūs nevarēsiet. Nekad!" Tomēr, kad saņēmām Kanādas pilsonību 1978. gadā, mūsu priekšā pavērās visa plašā pasaule. Sākās mūsu neskaitāmie pārlidojumi Kanāda-Eiropa-ASV, gan uz īsāku, gan garāku laika posmu.

Kad biju šķērsojis PSRS robežu, sāku īstenot savu ilgi loloto sapni - būt brīvam cilvēkam, brīvam māksliniekam, dzīvot viegli, interesanti, aizraujoši... Skatīt vaigā visas valstis, pilsētas, par kurām biju sapņojis. Ne kā vienkāršs tūrists, bet kā vietējais, ar visiem "pielikumiem" - savu dzīvokli, savu studiju, tuviem cilvēkiem, parastām, ikdienišķām rūpēm, iepazīšanos ar jauniem cilvēkiem, kas kļūst par draugiem, un brīva mākslinieka darbu. Starp citu, arī bijušajā Padomju Savienībā biju tāds - ļoti neatkarīgs un neordinārs, neskatoties uz to, ka biju Latvijas un visas PSRS Mākslinieku savienības biedrs, kur mani uzņēma pēc Mākslas akadēmijas beigšanas ar izcilību.

Notikušais varbūt pat nāca kā svētība?

Nekādu nožēlu vai aizvainojumu sevī nekultivēju, nevienu nevainoju notikušajā. Viss toreiz bija brīnišķīgi - gan mana studija Mākslinieku namā, mani kolēģi, neticami skaistā Rīga un Latvija, kuru esmu apceļojis krustu šķērsu. Taču man vienmēr ir gribējis ielūkoties "aiz horizonta", un, tiklīdz man radās tāda iespēja, es to izmantoju.

Bizness - tas nav mans "lauciņš", arī vēlme kļūt slavenam nav mani vilinājusi.

Kā saka sieva, mani jāieraksta Ginesa grāmatā par to, ka visu savu dzīvi, būdams Rietumos, ne reizi neesmu nevienam zvanījis un piedāvājis savus mākslas darbus vai lūdzis sarīkot man izstādi.

Nekad neesmu sēdējis ne uz vienas galerijas sliekšņa, gaidot, vai vēlīgais saimnieks uzmetīs acis maniem darbiem. Neesmu arī piekritis piedalīties publikācijās savos albumos, katalogos, grāmatās u. tml. sabiedrisko attiecību materiālu vākšanā, fotogrāfiju, slaidu, rakstu apkopošanā par sevi. Ar laiku viss - izstādes, mākslas dīleru piesaiste, iespēja dzīvot un strādāt dažādās valstīs - notika pats no sevis, bez jebkādas manas iesaistes. 

Kaut kāds kontakts ar Latviju jau tomēr saglabājās?

- Jā, skarbajā padomju laikā, pirms Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas, īpaši liela laime bija satikt draugus no Latvijas, kas mūs apciemoja Kanādā. Mans tuvākais draugs Ansis Epners, gleznotāja Džemma Skulme, viņas vīrs Ojārs Ābols, Maija Tabaka, grafiķis Ričs (Rihards) Skrubis ar sievu... tās bija saviļņojošas tikšanās un skumjas atvadīšanās ar asarām acīs. 

Ja par Rīgu, tad pirmā atgriešanās reize bija 1989. gadā. Jūrmalas muzejā tika atklāta mana izstāde, un tā bija ilgi gaidīta satikšanās ar visiem maniem kolēģiem, draugiem - toreiz vēl jauniem, cerību pilniem, tuvojošos pārmaiņu gaidās.  

Nākamā viesošanās bija pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Mums izrādīja barikāžu vietas, izstāstīja par tā laika notikumiem, upuriem. Mans draugs Ansis Epners bija viens no Atmodas kustības līderiem.  

Kādas pārmaiņas novērojat cilvēkos, pilsētas vaibstos? 

Nevarēju toreiz nepamanīt sadzīviskās šausmas - tukšus veikalu plauktus, nolaistas ēkas, nolaistus ceļus, cilvēku pelēko ikdienu. Pēc piecpadsmit gadu prombūtnes Rietumos, tas viss raisīja milzīgu žēlumu, vēlmi apdāvināt visus, palīdzēt, kā vien iespējams. 

Pēc neatkarības atgūšanas notika būtiskas pārmaiņas, taču mani kolēģi jutās nedroši par savu nākotni jaunajā kapitālistiskajā sistēmā. Ne visi tai bija gatavi.

Vēl dažas reizes apciemoju Rīgu, redzēju, kā tā atgūstas, kļūst eiropeiskāka, taču... ar laiku daudzus savus tuvos draugus vairs nesatiku. Mūžībā aizgāja Ansis Epners, Saša Dembo (Aleksandrs Dembo (1931–1999)), Boriss Bērziņš, Indulis Zariņš un daudzi citi... pameta mūs pāragri un kaut kā cits pēc cita.

Kinogalerijā notika piemiņas izstāde Ansim, to organizēja mans draugs Georgs Stražnovs. To apmeklēja daudzi paziņas, draugi, kolēģi, arī leģendārā Džemma Skulme, kas teica nelielu, sirsnīgu runu. No viņas puses vienmēr esmu izjutis siltu, dvēselisku attieksmi gan pret manu mākslu, gan mani kā cilvēku.

Arī nesen bijāt Rīgā...

Jā, Rīga ar katru gadu pieņemas skaistumā, taču nesenākā mana viesošanās radīja nedaudz pretrunīgas pārdomas. Pilsētā ir skaistas vitrīnas, kas pilnas ar precēm, skaisti, labi ģērbti ļaudis - jauni un nepazīstami cilvēki, taču dīvaini, ka tukšas un pamestas stāv daudzas vēsturiskās ēkas. Iedzīvotāju skaits samazinājies, jauniešiem trūkst darba, daži man sūdzējās, diezgan prognozējama nākotne. Gribētos ticēt, ka tas pārejoši un drīz valsts kļūs komfortabla un plaukstoša.

Rīgu nekad neesmu aizmirsis un bieži to attēloju savos darbos, arī būdams Itālijā, Francijā vai Anglijā.

Nav, protams, īsti korekti dalīt pēc etniskās piederības, taču tomēr interesanti uzzināt. Vai pēckara Rīgā var runāt par kādu Latvijas ebreju mākslinieku grupu, noteikti jāpiemin Aleksandrs Dembo, Naftolijs Gūtmans, Josifs Elgurts u.c. Pats sevi tolaik identificējāt kā ebreju tautības vai tam nebija nozīmes? 

Šis jautājums mani mazliet mulsina. Nekad neesmu sevi pieskatījis kādai etniskai grupai. Vienmēr esmu cienījis, augstu vērtējis visas valstis, pilsētas, vietas, valodas, pamatiedzīvotāju tradīcijas. Piemēram, Rīgu sāku apmeklēt, būdams vēl pusaudzis [Šēgelmans dzimis 1933. gadā Baltkrievijā - aut. piezīme], mācoties pamatskolā. 

Kad no Baltkrievijas atbraucu uz Latviju, rūpīgi izstudēju Latvijas vēsturi - iegādājos grāmatas, mācību literatūru, vārdnīcas. Kad pavisam pārcēlos uz Rīgu, pēc pamatskolas beigšanas diezgan labi jau varēju sarunāties latviešu valodā, pat rakstīju dzejoļus latviski. Izbraukāju Latviju krustu šķērsu, zīmēju visu - priedes, jūru, Rīgu, cilvēkus, kas dzīvo mazajos ciematos. 

Tas pats notika arī šeit - Rietumu pasaulē, proti, pilnīga iekļaušanās, adaptācija jebkurā valstī. Apguvām angļu, franču valodu, kas ļāva kļūt par "pasaules pilsoņiem". Mūsu draugi - tie ir dažādu nāciju cilvēki, kurus nešķirojam pēc etniskās piederības, bet gan pēc kopīgām interesēm, uzskatiem, cilvēciskām kvalitātēm...

Reiz Ždanovs, bija tāds darbonis PSRS vadībā, nodēvēja atsevišķus kultūras darbiniekus par "kosmopolītiem bezpajumtniekiem", to es varu droši attiecināt uz sevi, bez jebkādiem iebildumiem.

Liela daļa jūsu darbu pēc 1975. gada izstādes tika iznīcināti, vēlākos izdevumos, kas veltīti padomju grafikai, jūsu vārds vairs netika minēts. Kādas emocijas jums šis fakts uzjundī? Dusmas? Vilšanos? Vienaldzību?

Neesmu ne dzirdējis, ne interesējies, ne iedziļinājies - kurš, kad nodarbojās ar šo manas daiļrades "iznīcināšanu". Iznīcināja - tad lai viņiem arī tiek.

Vai, būdams Kanādā, turpināt gleznot, radīt grafikas darbus? Kādas tēmas jums šobrīd aktuālas? 

Manas tēmas - tas ir viss, kas mani iepriecina, padara mūsu dzīvi skaistāku. Pilsētu nakts dzīve - Ņujorka, Parīze, Monreāla, Amsterdama, Romas strūklakas, Palermo... nav noteiktu tēmu un tehniku. Zinu tikai vienu - es pats esmu savu autortehniku veidotājs, un manas gleznas - tās ir ne tikai ota, audekls un krāsa, bet arī nevienam vēl neatklāta unikāla autortehnika. Jau minēju, ka ar sevis reklamēšanu neaizraujos, strādāju tikai pats savam priekam. Tā tas bijis vienmēr, tiesa, citā tempā. Es neesmu fanātiķis un strādāju tikai tad, kad man ir "strādājamais". Šobrīd, piemēram, strādāju ar interesantu projektu - "Pārmiesošanās".

Savā arhīvā atradu Rīgas laika eksperimentus - melnbaltas sietspiedes uz franču papīra. Šīs loksnes es pārvēršu "art deco", apaudzēju ar krāsainiem, zeltītiem un sudrabotiem arhitektoniski-figurāli-dekoratīviem Rīgas motīviem. Sanāk fantastiska glezniecība uz grafikas. Esmu aizrāvies, un tas man sniedz gandarījumu.

 Ar kuriem māksliniekiem Latvijā vēl aizvien uzturat kontaktu?

Kad pametu Latviju, savus tuvos draugus, kolēģus, man nav radusies ne mazākā vēlēšanās veidot kontaktus ar māksliniekiem. Paziņu loks ir bijis plašs, taču nav vēlēšanās uzklausīt katra "sūdzēšanos" vai "lielīšanos". Tiesa, tagad šis paziņu loks ir stipri sarucis.

Kāds ir jūsu dienas režīms? Runāju ar jau minēto Džemmu Skulmi, kurai šogad jau 93, un viņa pastāstīja, ka diena viņai iesākas lēni, bet uz vakarpusi atveras radošā enerģija un viņa bieži ir nomodā līdz pat vieniem naktī... 

Ceļos, kad ienāk prātā, nav nekāda režīma. Nokāpju lejā uz vingrošanas zāli, nekādus smagus vingrinājumus gan neveicu, tādu vieglu iesildīšanos. Brokastojam mājās, skatāmies ziņas, tad sēžamies pilsētas sabiedriskajā transportā, ar automašīnu es nebraucu, un dodamies uz pilsētu. Ja salīdzinām, Toronto - tā ir milzīga pilsēta, līdzīgi ja Rīga būtu paplašināta ar Jūrmalu līdz Tukumam un uz otru pusi līdz Saulkrastiem. Nesen esam pārcēlušies uz jaunu dzīvesvietu, tā jau ir 21. mūsu Kanādas laikā. 

Katru nedēļu apmeklējam kādas ballītes, vēl pirms dažiem gadiem tas bija vēl biežāk. Dzeru sarkanvīnu, gaļu neēdu, tikai zivs un vistas ēdienus. Bieži pusdienoju restorānos, kuru te netrūkst.

Vai ir kāds interesants stāsts par jūsu gleznām, to likteņiem?

Manu gleznu liktenis, arī cena, par kādu mākslas dīleri to pārdod, mani nekad nav interesējuši. Mani apmierina, ka man tiek nodrošināts noteikts dzīvesveids, Kanādā ārpus mākslas neesmu neko citu strādājis. Man bija pietiekami ar to, ko nopelnīju ar savu mākslu. Katra mana glezna no sākuma trīs dienas karājas pie sienas, kamēr nožūst krāsa, tad tā nonāk dīleru rokās un sāk jaunu dzīvi. Zinu, ka Madonnai, Armani ir mani darbi.

Reiz man piezvanīja no studijas, kas uzņēma seriālu "Nikita", - filmēšana notika pilī, kuras īpašnieks, kuru nemaz nepazinu, bija savācis diezgan lielu manu darbu kolekciju. Viņi prasīja, cik vēlos saņemt par to, ka mani darbi būs redzami kadrā.

Teicu, ka mani pilnībā apmierinātu tas, ka mans vārds vienkārši parādītos filmas titros. 

Manas gleznas atrodas prestižās galerijās, privātās kolekcijās visā pasaulē. Par to visu esmu pateicīgs Dievam un liktenim, kā arī savai sievai.

Uzziņai. Šēgelmans dzimis 1933. gadā Baltkrievijā, 23 gadus dzīvojis Rīgā, kur beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un pēc tam strādājis kā grafiķis. 1975. gadā emigrē uz Romu, no 1976. gada dzīvo Kanādā. Šajā laikā notikušas vairāk nekā 50 viņa darbu personālās un grupu izstādes Kanādā, ASV un lielākajā daļā Eiropas valstu, vairākas izstādes arī Latvijā.