“Aarzemnieks” Jorans par “Eirovīziju”, “Prāta vētru”, Dziesmusvētkiem un savu bērnības elku
Ekskluzīva intervija

FOTO: Publicitātes foto

​Ar vācieti Joranu Šteinhaueru (Jöran Steinhauer), kurš Latvijā vislabāk pazīstams kā grupas “Aarzemnieki” solists, tiekamies tepat, manās “otrajās mājās”, TVNET redakcijā. Viņam līdzi ir arī sešus gadus vecais nesen adoptētais suns Tabo. Kad esam tikuši pie karsta dzēriena, apsēžamies visi trijatā, lai parunātos – par dzīvi, mūziku un nākotni.

Starp citu, šī nav pirmā reize, kad tiekamies. Studiju laikā strādāju koncertzālē “Palladium”, un tur notika Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālā atlase. Tev laikam bija garlaicīgi – atceros, ka nāci kavēt laiku pie garderobes.

Jā, atceros. Es pie tevis laikam arī pienācu klāt. Tas bija interesants vakars, jo dienu pirms tam es satiku savas bērnības leģendu. Mums Vācijā ir tāds dziedātājs, kurš raksta dziesmas bērniem, un absolūti visi mana vecuma cilvēki viņu zina, – Rolfs Zukovskis (Rolf Zuckowski). Viņš producēja albumu Rīgā, “Sound Division Studio”, kopā ar “Latvian Voices” un vienu vācu akapella grupu. Un man viņu izdevās satikt! Zukovskim tagad ir jau kādi 70 gadi. Mēs kopā aizgājām uz “Labieti”, paņēmuši līdzi ēdienu no “Delisnack”. Viņš ēda savu burgerīti, iepazinās ar mani. Pēc tam teica: “Eu, atnāciet visi pie mums, šeit kāds zina visas manas dziesmas!” Tas bija tāds vakars! Dziedājām ar visiem kopā, tajā skaitā “Latvian Voices”. Nākamajā vakarā bija jāuzstājas – kaut kā tikām visam cauri.

Saka jau, ka nevajag satikt savus elkus, bet izskatās, ka tev ir bijusi visnotaļ pozitīva pieredze.

Tas nav gluži mans elks, paraugs, bet vairāk kā reāla daļa no manas bērnības. Man liekas, ka arī tagad, ejot bērnudārzā, nevar iztikt bez šīm dziesmām. Viņš rakstīja par visu – zebras strīpām, Ziemassvētku beķereju, viņam bija vesels albums par satiksmes drošību [Jorens man no vācu valodas tulko dažus dziesmu tekstus un pat nodzied dažas rindiņas]. Rolfs bija pirmais, kurš apsveica mani pēc Eirovīzijas - esot “grīnrūmā”, saņēmu e-pastu no viņa.

Ir pagājis kāds laiks kopš šiem notikumiem. Pastāsti, kāda tagad ir tava ikdiena.

Man tagad sanāk tā, ka vairs neatceros, ko esmu darījis vakar. Man ir tik daudz dažādu pasākumu, ka nav ikdienas kā tādas un arī vasara nav “ikvasara”.

Es ieskatījos tavos sociālo tīklu kontos un redzēju, ka vasarā esi bijis arī XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI deju svētkos.

Es biju Dziesmusvētku ģenerālmēģinājumā, pirmo reizi savā dzīvē. “Saule, Pērkons, Daugava” bija ļoti forša dziesma. Iespaidīga. Bija grūti tikt iekšā sākumā trako rindu dēļ. Es nemācēju saprast to sistēmu – mums Vācijā katru nedēļu, piemēram, futbola stadionos ir lieli pasākumi, tur ir A, B, C, D, F, G ieeja un jau zini, kur jāiet. Latvijā Dziesmusvētkos es redzēju tikai divas garas, garas rindas, lai tiktu pie tās mazās ieejas, un pēc tam visi “šķirojās”. Es biju stundu iepriekš tur un stundu vēlāk iekšā. Bet tas nekas, jo tad jau tik viss sākās.

Es pavisam noteikti paņēmu līdzi par maz drēbju. Bija auksti. Pēc kāda laika jau vairs nebija jautājums par baudīšanu, bet gan to, kā sasildīties.

Forši, kad varēja pastāvēt un tad atkal apsēsties, sanāca pakustēties. Šis pasākums bija pat nedaudz meditatīvs. Kādas 4,5 stundas garš un likās bāc... bet vienā brīdī tu esi pārkāpis tam pāri un vairāk ne par ko nedomā un baudi. Tā baudīšana gan tika pārtraukta, jo bija auksti – to nākamreiz ņemšu vērā [smejas].

Tev sociālajā tīklā “Facebook” ir pašiņš ar Renāru Kauperu no 2012. gada. Kā tas notika?

Tu īstenībā esi pirmais cilvēks, kurš man uzdod šo jautājumu. Es tolaik biju Barselonā, vienkārši staigāju apkārt. Ar draudzeni redzējām, kā mūsu virzienā ripo futbola bumba. Man ļoti patīk bumbas, un es, daudz nedomājot, paņēmu un taisījos atdot bērnam, kurš to pazaudējis. Kad atnāca vecāki... [noelšas] sāku runāt ar viņiem latviski. Kad draudzene man prasīja, kā zināju, ka viņi ir latvieši, teicu, ka tie nav latvieši, bet TAS latvietis. Tad mēs uztaisījām “selfiju”.

2000. gadā es Latviju pamanīju “caur” “Prāta vētru” un Renāra baltajām biksēm. Tad piecus gadus vēlāk, 2005. gadā, pirmo reizi biju Latvijā, pateicoties apmaiņas programmai. Tad 2006. gadā es vienu gadu strādāju “Maskačkā” ar bērniem. 2013. gadā biju atbraucis dēļ “Latiņa” [grupa «Aarzemnieki» Latvijā kļuva slaveni ar dziesmu «Paldies latiņam»], 2014. gadā mēs satikāmies un bija Eirovīzija, 2015. gadā satikos pirmo reizi ar Renāra ģimeni Liepājā uz brokastīm - 15 gadu aplis bija noslēdzies.

Vai šogad izdevās aiziet uz kādu no “Prāta vētras” tūres koncertiem?

Nē. Man nesanāca, bet satikos ar viņu vienu dienu pirms Jelgavas koncerta, spēlējām minigolfu Liepājas piejūras parkā. Kaut kā tik Liepājā tikties sanāk. Novēlēju viņam veiksmi.

Kāda tev ir saistība ar šo vēju pilsētu?

Es pēc Eirovīzijas tur nodzīvoju vairākus mēnešus, lai atpūstos. Man tur ir daudz draugu, sadraudzējos ar daudziem dziesminiekiem, arī Maiju Kalniņu. Tur pavadījām labu 2014. gada vasaru. Man bija jāatkāpjas no tā visa stresa. Kad mēs “Palladium” satikāmies, es īstenībā jau biju “beigts” - biju pats sev menedžeris. Visa bija par daudz, un es ļoti priecājos, kad beidzās Eirovīzija. Tolaik vēl nebiju pabeidzis universitāti un arī nespēju to izdarīt, jo biju pārguris. Tagad jau, protams, esmu pabeidzis. Bet tie ir veci stāsti, cik gadu jau pagājuši...

Nu labi. Kas pašlaik aktuāls tavā dzīvē?

Pirms gada “Aarzemnieki” izdeva jaunu albumu, esam tagad ļoti labs sastāvs. Spēlējam korporatīvajos pasākumos, un man pašam šķiet, ka teju visās vēstniecībās, jo mums ģitārists ir skolotājs starptautiskā skolā – visi Rīgas ārzemnieki mūs zina. [..] Šovasar Minsterē sniedzu koncertu vāciešiem un latviešiem. Koncerts bija vāciski ar dziesmām par Latviju. Latvieši, kas dzīvoja Vācijā, bija sajūsmā. Vairāki bija paņēmuši līdzi arī savas otrās pusītes, jo, ja tavs partneris nerunā latviski, gribas kaut kā uzturēt saikni ar Latviju. Es pamanīju, ka ir svarīgi, lai to latviešu partneris arī izjustu viņu latvietību. Partneri visu varēja saprast, bet tēma bija Latvija. Mana uzstāšanās bija kaut kas starp humora šovu un dziesmu, stāstu vakaru. Visas divas stundas nevienam nebija garlaicīgi, noslēgumā dziedājām kopā dziesmas latviešu valodā. Uzmetās zosāda, beigās dziedot “Mana dziesma”.

Tas ir arī tas, ko plānoju darīt vairāk. Domāju, ka varētu apbraukāt Vāciju un tad Latviju. Nekad neesmu bijis solo tūrē. Man vienmēr likās, ka vajag grupu, bet īstenībā man ir augusi pašapziņa tiktāl, ka esmu sapratis – varu viens pats izklaidēt zāli. Latvijā tas lauciņš, kas man padodas vislabāk, neeksistē jeb neeksistē tirgus tam. Vācijā gan tas ir ļoti populāri, ka cilvēks, piemēram, ar ģitāru taisa taisa monoizrādi un humoršovu ar patiesiem stāstiem no dzīves.

Bet Latvijā vai nu tu esi grupā un spēlē, lai cilvēki dejotu, vai esi “stendapa” šovs, monoizrāde – nav tās vidusdaļas, kur cilvēks uzstājas ar dziesmām, stāstiem, humoru. Es domāju, ka tas ir tas, ko tagad darīšu. Kāpēc man mainīt savu formātu? Lai cilvēki pierod. Esmu domājis arī par akustiskā albuma ierakstīšanu.

Pašlaik vairāk koncentrējos uz sevi un plānoju izdot dziesmas ar savu vārdu Jöran Steinhauer. Vienmēr esmu bijis ļoti atvērts mana vārda latviskošanai – Jorens, Jorans, Jērans, Šteinhauers, Štainhauers, Akmenskalējs, bet turpmāk gribu, lai cilvēki raksta Jöran Steinhauer. Tā būs cīņa. Nesūdzēšu nevienu tiesā, bet priecātos, ja mans vārds tiktu rakstīts šādi. Noteikti uz plakātiem un visur būs mans vārds rakstīts tieši tā. Mani bieži uz ielas sauc “latiņš”, “paldies latiņam”, “santīmiņš”, “cep, cep kūku”, “eu, Eirovīzija”, “ārzemnieks”, “savējais”, “tu patīc manai omei”. Man liekas, ka vislabāk mani turpmāk saukt par Jöran Steinhauer [smejas].

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

#beach #beard #beanbag

A post shared by Jöran Steinhauer (@joransteinhauer) on

Vai tu gribētu atkal piedalīties Eirovīzijas nacionālajā atlasē, kas tagad jau vairākus gadus pārsaukta par “Supernovu”?

Es domāju, ka nē. Man toreiz Eirovīzijā patika tā daudzveidība un paši cilvēki. Tur, kur mēs satikāmies, Latvijā, nebija tik forši, jo tur dalībnieki ļoti sīvi cīnījās viens ar otru. Nebija arī gandarījuma. Man liekas, ka “Supernovu” cilvēki izmanto, lai kļūtu populārāki Latvijā. Man kaut kā baigi nevelk uz to. Drīzāk gribētos strādāt ar sevi, pilnveidoties pašam.

Tad jau “X Faktors” arī tevi neinteresē.

Pirms “X Faktors” pasaulē mirst, tas vēl ir paspējis būt Latvijā. Tas ir... es priecājos, ka cilvēki no tā gūst skatuves pieredzi, pašapziņu, bet tas formāts kā tāds jau izzūd. Vācijā pirms četriem pieciem gadiem bija pēdējā sezona. Skaidrs, ka nekas vairāk tur nebūs. Bet Latvijā tas ir viens formāts, kas vēl nebija izmantots.

“Supernovu” un “Eirovīziju” negribi, “X Faktors” nepatīk. Nu tad pastāsti, kur mēs tevi kā solo projektu varēsim redzēt uzstājamies tuvākajā laikā?

Zini, es to nosaukumu "solo projekts" laikam nerakstītu, jo vienkārši pats uzstājos, kā esmu jau arī iepriekš uzstājies. Tas ir tas, ko daru, bet turpmāk vienkārši ar savu vārdu, lai gan jau arī esmu “Aarzemnieki” seja un galvenais autors. Tomēr, jā, par to jau runājam iepriekš. Datumi nav noteikti līdz šim, bet sekojiet līdzi informācijai manos sociālajos tīklos!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

It's a boy! #adoptdontshop #latviandogs #laukusuns

A post shared by Jöran Steinhauer (@joransteinhauer) on

Uz augšu