Mācīties runāt dažādās mūzikas valodās - ieskats festivāla “Skaņu mežs” programmā

Intervija ar Rihardu T. Endriksonu
Aiga Leitholde speciāli TVNET
Mācīties runāt dažādās mūzikas valodās - ieskats festivāla “Skaņu mežs” programmā
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Rihards T. Endriksons
Rihards T. Endriksons Foto: publicitātes/Baiba Rubīne

12. un 13. oktobrī mūzikas namā “Daile” notiks nepieradinātās mūzikas festivāls “Skaņu mežs”, klausītājiem piedāvājot no akadēmiskās līdz trokšņu mūzikai, no improvizētās mūzikas līdz eksperimentālai popmūzikai. Festivāla programmu apspriežam kopā ar  vienu no “Skaņu meža" organizatoriem - Rihardu T. Endriksonu.

“Festivāls “Skaņu mežs” seko pārmaiņām mūsdienu mūzikā un cenšas tās nodot tālāk saviem klausītājam. Kā tu kā klausītājs vari saprast, cik ļoti ir mainījusies mūzikas valoda, ja tu nerunā šajā valodā? Tieši tāpēc ir labi, ka tu kā apmeklētājs programmas daudzveidībā atradīsi vismaz vienu koncertu, kas runā tajā muzikālajā valodā, kuru saproti. Šādi varēsi atpazīt un novērtēt muzikālās pārmaiņas,” saka Rihards T. Endriksons.

- Abus festivāla “Skaņu mežs” vakarus atklāj latviešu mūziķi

- Jā, Rūdolfs Macats ievada pirmo vakaru, savukārt otrā vakara sākumā skanēs Lindas Leimanes jaundarbs Ērika Kiršfelda izpildījumā. Macatam ir lieliski skolotāji, kā, piemēram, pianists, bundzinieks un komponists Taišons Sorejs (Tyshawn Sorey) un pianiste Magda Majasa (Magda Mayas). Viņi spējuši cilvēkam, kurš nāk no valsts, kurā nav šāda veida avangarda džeza vai avangarda improvizācijas tradīcijas, dot šīs nepieciešamās zināšanas. Macata intereses ir daudz plašākas, bet tas kārtējo reizi atgādina, cik nozīmīgi šajā informācijas pārpilnības laikmetā ir pedagogi ar entuziasmu un laikmetīgām interesēm. Arī komponiste Linda Leimane, tāpat kā komponiste Anna Ķirse, runā par to, ka viņām joprojām autoritātes ir Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzēji Rolands Kronlaks un Jānis Petraškēvics. Leimane vēl tagad kontaktējas ar Andri Dzenīti, kurš viņai bija pasniedzējs mūzikas skolā.

Rihards T. Endriksons
Rihards T. Endriksons Foto: publicitātes

Pedagogu lielo nozīmi viņu dzīvē min arī citi festivāla “Skaņu mežs” mākslinieki, tostarp Mets Maneri (Mat Maneri), kurš jaunībā ir bijis sarežģīts students savu ekscentrisko ģimenes attiecību dēļ. Viņš privātskolotājus ir mainījis četras reizes. Pirmā skolotāja bija salīdzinoši laipna, jo Maneri vēl bija ļoti jauns, savukārt trešais skolotājs cirta durvis ciet un kliedza - es tevi nekad nemācīšu, jo tu esi kretīns! Tikai ar Roberta Kofa (Robert Koff, “Juilliard String Quartet” viens no dibinātājiem) palīdzību Maneri atrada pašpārliecinātību un spēju spēlēt. Kofam bija viena lieta, kas citiem nebija, - viņam piemita humora izjūta.

- Altists Mets Maneri ir kolorīta personība

- Par Metu Maneri man ir daudz interesanta stāstāmā. Mets komponē pats savu mūziku un ir arī mikrotonālās improvizācijas galvenais pārstāvis. Jau 2013. gadā es mēģināju Metu Maneri uzaicināt uz “Skaņu mežu”. Tas neizdevās, jo viņš vienkārši neatbild uz e-pastiem. Pagājušajā gadā cerēju, ka Rīgā viņš uzstāsies kopā ar Džo Morisu (Joe Morris), taču šo plānu izmainīja Morisa aģents. Pieklājīgi noformulējot - Maneri ir grūti koordinējams.

M.Maneri
M.Maneri Foto: publicitātes

Visbeidzot pagājušā gada viesis Daniels Levins (Daniel Levin) ieteica Maneri uzrakstīt vietnē “Facebook”, ko es arī izdarīju, un šis ir mans pirmais sociālajos medijos sarunātais koncerts, kas laikam ir mazliet neprofesionāli. Sarakstes ar viņu bieži pārtrūkst, turpretī viņš reizēm zvana pa telefonu divreiz pēc kārtas, it kā neatcerētos iepriekšējo sarunu, – es pat gribēju preses relīzē rakstīt, ka „Skaņu mežā”, iespējams, uzstāsies Mets Maneri.

Droši vien trīs dienas pirms festivāla viņam zvanīšu un kā mamma jautāšu: vai somas sakravāji?

Metam Maneri ir labi zināma vētraina dzīve. Mūziķis daudz runā par to, ka viņam ir bijusi sarežģīta bērnība ar nu jau mūžībā aizgājušo tēvu Džo Maneri (Joe Maneri), kurš principā radīja šo mikrotonālās improvizācijas apakšžanru, katrā ziņā bija galvenais tā proponētājs. Džo Maneri dzīvē nozīmīga ir bijusi A. Šēnberga daiļrade un īpaši viņa “12 toņu mūzika”, sekojoši vēlāk - mikrotonālā mūzika, savukārt, to visu apvienojot ar brīvo improvizāciju, radās unikāla mūzikas valoda. Reizēm izskatās, ka vienīgie cilvēki, kas konsekventi ir turējušies šajā spēlēšanas veidā, ir Maneri tēvs un dēls.

Mets Maneri sevi jaunībā raksturoja kā agresīvu un antigonizējošu pret visu, kas viņam šķitis iesīkstējis un vecmodīgs. Piemēram, viņš centās izvairīties no naivuma džeza vijoles skanējumā. Arī izdevums "The Village Voice" rakstīja, ka “Maneri nav svarīgi glāstīt klausītāju dvēseļu stīgas”. Viņš vairāk runā par formu vai par improvizācijas procesu un mazāk par melodrāmu. Maneri mūzika ir skaista un liriska, bet viņa specifiskā muzikālā valoda neitralizē šo zemā žanra drāmu, kas šai mūzikai citādāk varētu piemist. Savukārt Grammy balvai nominētais albums "Pentagon", manuprāt, ir nepilnvērtīgs, bet unikāls ieraksts. Esmu domājis, kā skanētu Mailza Deivisa (Miles Davis) "Bitches Brew", ja tur būtu nopietnāka avangarda dimensija. "Pentagon" ir šis gadījums - elektriskā džeza klasiskais psihedēliskais apskaņojums un brīvās improvizācijas agresīvā, ugunīgā valoda - lielisks ieraksts arī ar visām savām kļūdām. Kļūdu tur ir pietiekami daudz, piemēram, kad Maneri tēvs dzied jocīgas, nesakarīgas vokalīzes, vai vieta, kur viennozīmīgi nojaušamas 2005. gadam klaji novecojušas idejas par elektroniskās mūzikas skanējumu. Taču, albumu klausoties retrospektīvā, tās neizklausās pēc kļūdām, bet gan pēc "New weird America" atblāzmas - apzināti savādās amerikāņu avangarda mūzikas, līdzīgi kā grupa "Sunburned Hand of the Man".

- Šogad eksperimentālā hiphopa skatuvi pārstāv Busdriver. Ar ko īpaša ir Busdriver mūzika?

- Pēdējos trīs gadus mums “Skaņu mežā” ir tikuši izvērsti meklējumi pēc īsteni eksperimentālā hiphopa. Pirmā atbilde uz šiem meklējumiem bija Zebra Katz, kā skanējums veidojas no abstraktas ierakstu kompānijas “Warp Records” stila elektronikas un, runājot atklāti, diezgan apzināti nesaturīgiem, vārdu daudzumā skaudriem tekstiem, kas vairāk atgādina manierīgu runāšanu, nevis repošanu. Pagājušajā gadā tie bija “Shabazz Palaces”, kuru mūzikas eksperimentālā dimensija slēpās tajā, ka viņi studijā, it īpaši pēdējos divos albumos, bija strādājuši improvizētā režīmā, spēlējoties ar ekipējumu un repojot “frīstailā”. Un tad no labākajiem šo sesiju mirkļiem kopā lipināja dziesmas, kas hiphopam ir diezgan neordinārs veids, kā veidot mūziku. Bet dzīvajā izpildījumā tikai kādi 50 procenti no “Shabazz Palaces” izklausījās pēc eksperimentālā hiphopa. Lai arī Busdriver nav tik slavens kā iepriekšējo gadu viesi, viņš ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš par bītu radītājiem izvēlējās tāda tipa producentus kā Flying Lotus, Prefuse 73, Nosaj Thing un Modeselektor. Busdriver hiphopu, pateicoties viņa ekscentriskajai dabai, varētu raksturot kā autsaideru mūziku tādā pašā izpratnē, kā Krispina Glovera (Crispin Glover) vienīgais ieraksts vai Daniels Džonstons (Daniel Johnston) ir autsaideru mūzika.

Busdriver ir nelīdzens, savāds hiphops; viņa ierakstos viena dziesma ir instrumentāla, nākamā dziesma ir “taisns” 90. gadu reps, un tad atkal pēkšņi viņš cenšas dziedāt pāri senlaicīgam džeza ierakstam vai lauzt vārsmas visai negaidītos ritma paātrinājumos. Busdriver reps brīžiem var būt saturīgs, bet bīti - silti, taču viņš var pēkšņi palikt visai abstrakts gan mūzikā, gan tekstos, robežojoties ar to, ko viņš pats sauc par stilīgu nonsensa repošanu. Busdriver ir viens no tehniski virtuozākajiem reperiem, kas jebkad ir bijuši “Skaņu mežā”. Viņš repo ātri, viņam ir lieliska dikcija, viņam ir teksti ar ļoti sarežģītām gramatiskām konstrukcijām. Saturiski tie ir ļoti blīvi - starp hiphopam tipisku sociālo kritiku līdz ļoti savdabīgām mākslas pasaules referencēm, un bezjēdzīgām vārdu spēlēm. Tātad - teksti ir blīvi, mūzika - daudzveidīga, repošana - virtuoza, kas ir viens no nākamajiem veidiem, kā mēs varētu atrast to, kā tad īsti izklausās eksperimentālais hiphops. Ir skaidrs, ka viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu mums vēl nav.

Rihards T. Endriksons
Rihards T. Endriksons Foto: publicitātes

- Grouper šogad ir viena no plašākai publikai vissaprotamākajām māksliniecēm.

- Ir patīkami iekļaut Grouper jeb īstajā vārdā Lizu Herisu (Liz Harris) festivāla programmā, jo viņas mūzika ir saprotama plašākam klausītāju lokam, bet no otras puses, „Skaņu mežs” tomēr ir eksperimentālās mūzikas festivāls. Ja tu strādā ar kādām popmūzikas formām, vienmēr jādomā, vai tiešām konkrētajā gadījumā popmūzikas forma kaut kādā veidā ir padarīta sarežģītāka. Par Grouper mūziku šajā ziņā ir ļoti vienkārši runāt. Viņa vairāk vai mazāk strādā ar skaistu, lirisku dziesmu, kuru ir paslēpusi zem vairākiem plīvuriem - klusuma, neskaidras dikcijas, uz ieraksta telpas vidi orientēta apskaņojuma, miglainiem shoegaze trokšņiem. Beigu beigās, ja tev kādu iemeslu dēļ ir neērti atzīt vēlmi pēc popmūzikas vai ir mazliet sarežģītākas estētiskās prasības pret to un tu negribi to šlāgeri patērēt tiešā veidā, lūdzu, Grouper mūzikā tā ir paslēpta zem noslēpumainības plīvura. Iespējams, ja mēs to lirisko dziesmu sadzirdētu tīrā formā, mēs nesaņemtu tikpat lielu estētisku prieku, jo bez noslēpumainības komplimentējošā efekta tā varbūt nemaz neizklausītos tik skaisti. Man patīk Grouper mūzikas ambivalence. Medijs "The Tiny Mixtapes" rakstīja: “Pamēģiniet pie Grouper mūzikas aizmigt. Sākumā tā šķiet nomierinoša, taču, tikko tu piever acis un ļauj zemapziņas plūsmai ņemt pār tevi virsroku, tas, kas minūti atpakaļ šķita aijājošs, tagad šķiet draudīgs.” Viņai solis starp diezgan smagnēju un nepatīkamu un viegli aijājošu, skaistu noskaņu ir ļoti īss un smalks. Grouper mūzikā ir bīstama robeža starp komfortu un savādu, neizskaidrojamu tuvojošos briesmu sajūtu.

- Vai šogad cilvēki visvairāk gaida Tērstonu Mūru?

- Šogad, kad izziņojām biļešu tirdzniecības sākumu un Tērstonu Mūru (Thurston Moore), mums bija rekords - nekad tik agri tik daudz biļešu vēl nebija nopirktas.

Man ir patīkami apzināties, ka Tērstons Mūrs ir viens no slavenākajiem cilvēkiem, kas jebkad ir uzstājies festivālā “Skaņu mežs”, bet viņš festivālā piedalīsies ar īstu trokšņu mūzikas koncertu. Kā pasākuma rīkotājs esmu priecīgs, ka festivāla galvenais mākslinieks ir cilvēks, kas – vismaz konkrētā projekta ietvaros - patiešām nodarbojas ar eksperimentālo mūziku, nevis attaisnojums cilvēkiem nopirkt biļeti un pēc tam doties prom no citiem sarežģītākajiem koncertiem. Iespējams, fakts, ka Mūrs ir rokzvaigzne, kas spēlē stadionos, viņam neitralizē ambīcijas gūt slavu vai tendenci uz populismu koncertos, kuros viņš spēlē eksperimentālo mūziku. “Skaņu mežā” viņš spēlēs kopā ar Matsu Gustavsonu (Mats Gustaffson), kurš šajā duetā vairāk spēlēs elektroniku nekā saksofonus. Gustavsons mīl visdažādāko veidu mūziku. Viņš ir kļuvis par vienu no eksperimentālās mūzikas "oligarhiem" - respektīvi, viņš vienlaicīgi eksistē visos žanros, viņam ir sava izdevniecība, paša organizēti festivāli - viņš ir visur! Gustavsons mēģina pacelties pāri tam, ka viņš būtu nozīmīgs tikai vienā individuālā žanrā.

Tērstons Mūrs un Mats Gustavsons ir interesants duets. Es ceru, ka daudzi nebūs vīlušies, ka Tērstons Mūrs nespēlēs dziesmas. Pagājušajā gadā mums visdārgākais mākslinieks bija Rosko Mičels (Rosko Mitchell). Mēs samaksājām kaudzi naudas par vienu no visgriezīgākajiem “Skaņu meža” koncertiem, bet es biju priecīgs. Uz vienu mirkli Rosko Mičels mums uzdāvināja tādu kā ilūziju par eksperimentālās mūzikas tirgu, kādam tam vajadzētu būt.

Tērstons Mūrs 
Tērstons Mūrs Foto: myspace

- Dažkārt šķiet, ka festivālam “Skaņu mežs” izdevies ap sevi radīt tādu kā ekskluzivitātes auru, ka daļa cilvēku festivālu apmeklē prestiža, nevis mūzikas dēļ.

- Mēs redzam biļešu pārdošanas atskaites un lasām recenzijas – nekādu citu orientieru, lai saprastu, kāpēc cilvēki apmeklē festivālu, mums nav, un arī no šiem ir grūti kaut ko secināt. Tas ir patīkami, ja tā, bet ilgtermiņā prestižs nav risinājums. Līdzīgi var skaidrot, ka Tērstons Mūrs ir svarīgs rokmūzikas vēstures kontekstā vai ka Rolling Stone viņu nodēvēja par vienu no labākajiem ģitāristiem pasaulē, un cilvēki uz viņa koncertu ies, jo tas ir labs tonis vai tam nāk līdzi nozīmīga pasākuma noskaņa. Bet tas nav tas, ko mēs gribam ilgtermiņā. Mēs gribētu ieinteresētu, daudzpusīgu, informētu klausītāju.

Atceros, ka 2015. gadā intervēju komponistu Jākobu Ulmanu (Jakob Ullman), kura daiļradi mēdz dēvēt par klusāko mūziku pasaulē. Viņš teica, ka zina vecākas paaudzes mūzikas interpretus, kas būtu spēlējuši Štokhauzenu prestiža pēc, bet tagad viņš ar prieku novēro, ka 20 vai pat 40 gadus jaunāki instrumentālisti šo pašu mūziku spēlē tāpēc, ka jūt patiesu nepieciešamību. Šī patiesā interese gan mūziķiem, gan klausītājiem nāk ar daudzpusīgu klausīšanās pieredzi, cik nu tā ir iespējama ārpus subjektīvas gaumes robežām, orientēšanos kontekstā, tajā skaitā arī vēsturē, un priekšstatu, kas ir izveidojies par to, kā dažādas mūzikas formas var vienlaicīgi pastāvēt blakus viena otrai un viena otru „barot”. Nupat „Skaņu meža” bezmaksas atklāšanas pasākumā mākslas muzejā „Rīgas birža” mani aizkustināja tie daudzie sirmgalvji zālē, kas visdrīzāk bija ieradušies bundzinieka Vladimira Tarasova dēļ, taču nepiecēlās un neaizgāja prom līdz pat vakara beigām, noklausoties arī N1L un Eartheater priekšnesumus.

Vairāk informācijas par festivālu atrodams www.skanumezs.lv, savukārt biļetes uz to ir nopērkamas „Biļešu servisa” kasēs, kā arī www.bilesuserviss.lv.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu