"Tas ira stiiiiiils": Ozols par mūziku, dzīvi, savu veikalu un pagātni (6)

[veikalā ienāk klienti un Ozols pasaka, ka tūlīt būs atpakaļ]

Ir citreiz tā, ka tukšs, visu dienu neviens neatnāk. Ir visādi, zini kā. Kādreiz reģionā bija tā, ka visi uz mēneša beigām laying low, gaida algu. Rīgā laikam tas arī reizēm pienāk, bet šodien viss notiek [smejas].

Sākumā, kad pirmos apģērbus uztaisījām, vispār nezinājām, ko gaidīt, kā būs. Bet tā interese bija baigi liela, un ir viena baika, kuru reāli pēc tam pat vairākas reizes atkārtoti uztaisījām.

Kas no kolekcijas līdz šim bijis vispieprasītākais?

Visvairāk laikam tā saucamais “stila kurjers klasiskais” - dzeltenā baika ar uzrakstu basic. Tā bija most wanted.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

STILS KASTE - 3 versijas jau tagad : hoodshop.eu/stils #stils #hoodlove #hoodshop #stilakurjers #ozols #ozmuzika #neonapilseta

A post shared by Ozols (@ozmuzika) on Nov 10, 2018 at 3:48am PST

Visur redzams un dzirdams - stils, stils, stils, stils, stils, stils, stils. Ko tev pašam tas nozīmē?

Tas vārds urbānajā un street kultūrā palika aktuāls... vispār tas caur kirilicu pie manis atnāca. Ir Maskavā čaļi, kas reizi mēnesī taisa pasākumu “Cтиль”, plus vēl arī tas pats Goša Rubčinskis [pazīstams krievu fotogrāfs, dizainers] un citi bija izmantojuši šo vārdu. Kaut kā no turienes tas viss atnāca pie manis. Beigās vienkārši Niklāvs atsūtīja bītu, sāku rakstīt dziesmu, un tā būtībā viss sākās ar to vienu vakaru.

Tas ceļš bija grūts un smags. Klipu mēs sākām filmēt maijā, pabeidzām tikai augusta pašās, pašās beigās, jo nesanāca kaut kādas lietas, negāja tā, kā vajag, kaut kādas lietas nevarējām sarunāt, netikām iekšā. Baigā ne gluži birokrātija, bet tik un tā ar cilvēkiem jāsarunā, jāsaskaņo tas viss. Bet beigās mēs esam apmierināti ar šo materiālu.

Es laikam baigi tālu aizgāju no tā jautājuma, ko man nozīmē stils [smejas]. Stils priekš manis var atspoguļoties visur – apģērbā, arhitektūrā, interjerā, dizainā. Tur visur var piekabināt vārdu stils. Stils kā vārds var piestāvēt jebkurai lietai principā. Tā kaut kā.

Klau, bet kā tu no repa nonāci līdz apģērbu biznesam?

Tas notika ap 2000., 2001. gadu, kad izdevu savu pirmo albumu. Tad ļoti daudzi Amerikā praktizēja to, ka, izdodot albumus un gūstot atzinību kaut kādā konkrētā savā reģionā, bieži vien sāka veidot arī apģērbus paralēli tam visam. Un man arī bija sajūta, ka ir brīdis, ir laiks, es gribu, jo pirms tam jau Gustavs [Gustavs Butelis jeb Gustavo, pašlaik Arstarulsmirus Arsujumfus Tarus], kad bijām grupā “Fact”, bija uztaisījis savu apģērbu līniju. Tas priekš tā laika bija ļoti revolucionāri, iespaidīgi un spēcīgi. Vadoties no visa iepriekš minētā – aizokeāna tendencēm, no tā, ka jau bijām iepriekš paši šuvuši, - viss sākās un attīstījās.

Sākumā bija “0'79” veikals. Tas bija mans zīmols - “0'79”. Starp citu, mēs to uz brīdi reanimējām, kad bija “Laika kapsulas” tūre, merču tirgojām. Bija cilvēki, kas labi pavilkās no tā. Nekad nesaki nekad, iespējams, viņš atkal dzīvos. Vispār deviņdesmito un divtūkstošo, millenium visa mode un tendences nāk atpakaļ, un arī daudzi brendi nāk atpakaļ.

Tad bija veikals “Streetshop”. Tur mēs ilgi darbojāmies, vairs netika pievērsta uzmanība savām lietām, jo tas ir ļoti darbietilpīgs process, lai realizētu, ģenerētu un tā tālāk. Bišķiņ padevos un turpmākos gandrīz desmit gadus pārstāvēju, tirgoju visādus citus zīmolus. Tas arī bija urbānais apģērbs. No 2013., 2014. gada pamainījās viss, un es ieraudzīju jaunu vīziju priekš sevis, kas ir veikals “Hoodshop”, kurā arī pašlaik atrodamies. Tas jau ir tendēts mazāk uz apģērbu, vairāk uz apaviem, krāsām, aksesuāriem. Ik pa laikam nagi niez, un dziesma “Stils” bija īstais brīdis, kad kaut ko radīt pašam.

Kā ir mainījies šis urbānais ielu stils gadu gaitā? Es atceros, ka kādreiz bija ļoti platas bikses - uzreiz varēja pazīt repa mūzikas cienītājus un izpildītājus.

Bija tā, ka “Karl Kani” ir viens to tiem pirmajiem, kas Amerikā uztaisīja brendu, kas bija tieši konkrēti virzīts uz urbāno kultūru, šo mūziku. Dizainers Kani vēl arī paņēma sev arī tolaik ļoti pazīstamus tēlus - Tupaku Šakuru, Redman, vēl daudzus citus. Un tad tās tendences palika plašākas, cilvēkiem bija interese. Pēc tam kā sēnes izauga miljons šādu brendu. Tas bija diezgan iespaidīgi. Tas viss notika ap deviņdesmito gadu vidu, divtūkstošo gadu – diezgan crazy labā nozīmē. Tas viss joprojām turpinās, tendences mainās. Ap 2010. gadu jau bija ļoti slim bikses ar likru. Kopš tā laika bikses ir palikušas stipri šaurākas. Tagad mēdz būt arī bikses ar gumiju apakšā, lai apavus labāk redz. Tā saucamais sneaker fit.

Principā diezgan pašauras bikses, vairāk šauras nekā platas, un tad caur globālo vai urbāno modi ienāk deviņdesmito gadu tendences, kas arī atspoguļojas visos brendos. Piemēram, “Tommy Hilfiger” un “Fila”, kas atgriezās diezgan skaļi atpakaļ. Pēkšņi jakas arī sāka taisīt tā kā deviņdesmito vidū. Tādas pašas piegrieztnes izmantotas. Varbūt platumi bišķi atšķiras. Tā tas viss arī ir.

Mode jau iet pa apli.

Es nezinu, kad atkal platas bikses atpakaļ hiphopā atgriezīsies, bet tendences pašlaik ir arī masīvi apavi.

Kāpēc, tavuprāt, mūsdienās ir tik liels uzsvars tieši uz zīmoliem?

Grūti pateikt. Tāda kodēšana notiek. Katram ir savas autoritātes. Pat es, apzinoties to, ka esmu citreiz kādam autoritāte, arī man ir autoritātes, arī esmu iespaidojams, vados pēc tā visa. Cilvēkiem laikam ir svarīgi izrādīt statusu.

Nu bērniem skolā točna ir svarīgi, lai viņiem būtu tas aifons, kaut kāds statuss. Es parasti principiāli nopērku telefonu kādus trīs četrus gadus vēlāk. Nesen sāku lietot jaunu “iPhone 5”.

Mani vispār tas neinteresē, laikam tagad kāds devītais, desmitais jau iznācis. Man liekas WTF – jau viss ir, “Instagram”, “Facebook”, viss notiek, priekš kam man jaunu telefonu!

Ir, protams, cilvēki, kas šajā urbānajā vidē un sistēmā blakus paņem sev kaut kādu filozofisku skatījumu uz visu, to savu redzējumu pamainot. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir šajā vidē, infrastruktūrā. Ir sistēma, ir mārketings ļoti spēcīgs no visām pusēm, mauc iekšā.

Kaut kad redzēju “Facebook”, ka kāds jokoja – atveru logu, tur kaut ko zāģē, un uzreiz sāk parādīties zāģu reklāmas. To esmu arī pats piedzīvojis. Tā kodēšana ir tik spēcīga pēdējā laikā... agri vai vēlu tam padodies un pat nenojaut.

Nākamais, uzreiz pēc ēdiena, ir ar acīm baudīt lietas, vai tas ir dizains, interjers, apģērbs. Tu apkārt skatlogos redzi to, vari salūzt. Ir jābūt diezgan spēcīgam mugurkaulam, pieredzes bagāžai, filozofijai, jāprot apzināties, ka tam visam blakus ir spēcīgs mārketings. Bet no otras puses, ja tev tā lieta patīk, atteikties no tās arī būtu muļķīgi. Bet nu, tas ir tā. Katrs ar saviem kukaiņiem cīnās galvā.

Man liekas smieklīgi, ka cilvēki stāv rindā pēc aifoniem, bet tajā pašā laikā esam piedzīvojuši to, ka cilvēki pie mūsu veikala stāv rindā pēc apaviem. Katrs jūk prātā pa savam. Man arī kaut kādas atkarības ir, galvenais jau, lai nav neveselīgas un var sev pateikt, ka ir kaut kā bišķiņ par daudz. Cilvēce tā dzīvo, tā tas ir.

Tu man kā nezinātājam vari pastāstīt, kāda ir mūsdienu Latvijas hiphopa kultūra?

Man liekas, ka šis tieši ir spilgtākais brīdis priekš šīs urbānās kultūras, jo ir jau kādi seši projekti, kas Latvijā patstāvīgi koncertē, pielasa diezgan pilnas zāles. Es, esot tajā kultūrā apmēram 20 gadus, tik lielu šāvienu nebiju piedzīvojis.

Arī festivāli, paldies dievam, pēdējos gadus sapratuši, ka var skanēt arī kas cits nekā roks vai pops. Pēdējie gadi ir pierādījuši to, ka auditorija aug tieši pie urbānās mūzikas skatuvēm.

Manuprāt, ir vairāki labi projekti, kuri arī tiešām nes to karogu diezgan labā virzienā, ne tādā muļķīgā un ļoti komerciālā veidā popularizē sevi un šo kultūru, mūziku, lai nav tā, ka tā ir tikai absolūta virzīšanās pēc veiksmes un radio rotācijām – mākslas forma nepazūd tajā mūzikā. Tas ir diezgan apsveicami.

Pagājušais gads arī gada balvā [Mūzikas ierakstu gada balva "Zelta mikrofons"] bija ļoti piesātināts – tas piecinieks, kas iekļuva [kategorijā “hip-hop mūzikas albums ”]... no tā piecinieka, kas tika atlasīts jau finālā, varēja paredzēt trīs, bet par tiem diviem... tur varēja būt arī kāds no septiņiem citiem projektiem, kas bija līdzvērtīgi. Tas bija spēcīgs gads priekš šīs kultūras. Tas viss turpinās.

Nesen tika paziņotas Austras balvas nominācijas, nākamais "Zelta mikrofons" arī nav aiz kalniem. Kam prognozē uzvaras?

Es Austras balvu tikai ar vienu aci paskatījos, redzēju, ka tur ir Arturs Skutelis un “Tvērumi”, “The Sound Poets”, “Instrumenti”. Austras balva noteikti ir apsveicama ar to, ka tur ir daudz alternatīvāka mūzika un tiešām ne tik komerciāla mūzika tiek lasīta kopā. Tas ir ļoti pozitīvi, ka viņi dara lietas, vēlu viņiem turpināt to ilgtermiņā. Ko varētu izcelt, vēl visus neesmu dzirdējis... cik nu es singlus esmu klausījies, vēlu veiksmi savam amata brālim Skutelim, lai viss izdodas. Grūti teikt.

Viena no Latvijas vispār labākajām grupām ilgtermiņā, protams, ir “Instrumenti”. Viņi sevi vienmēr ļoti labi apliecina ar kreatīvām idejām un visu pārējo. Grūti man teikt, nebūs godīgi kādam novēlēt, kādam ne [smejas]. Visus arī neesmu dzirdējis.

Man parasti tiešām patīk kā “Instrumenti” pieiet pie lietas, gan kā uzstājas, gan kā noformē skatuvi. Viņi ir vieni no tiem, kas mani iedvesmo kaut ko vairāk izdarīt, nekā vienkārši uzkāpt uz skatuves un ieslēgt mikrofonu.

Tev pavisam drīz būs koncerti Rīgā, “RISEBA” Arhitektūras un mediju centrā, savukārt Gacho “Arēna Rīga”. Kāpēc pats neizvēlējies lielāku skatuvi?

Prātā ik pa laikam bijušas visādas interesantas domas, bet man grūti teikt, es par izmaksām arī īsti nezinu. Dotā brīdī man tas būtu sev uzlikt pārāk lielu nastu, pārāk lielā riska zonā sevi ielikt. Apdedzināties ir viegli, tāpēc es no sākuma Rīgā vispār biju domājis taisīt vienu koncertu, pēc tam zināmu apstākļu dēļ iznāca divi, kas man dotajā brīdī pielika arī diezgan lielu darba apjomu – vairāk mārketinga, vairāk vajadzēja sākt darīt un domāt, kā pielasīt divas dienas pilnu zāli. Paldies dievam, viss izskatās labi, un tiem soļiem vajag būt adekvātiem.

Tu nevari no pirmā stāva uzreiz uzlēkt uz piekto. To es par sevi saku. Tāpēc tagad esmu no pirmā stāva uzkāpis uz otro, un kaut kad piedzīvosim, ka nonākšu arī piektajā. Laiks rādīs.

Jau minēji, ka tas ir liels risks. Kā tev liekas, vai Gacho, kā saka, “pavilks”?

Tas jau ir tāds diezgan apdomāts datums – Dons kādreiz Valentīndienā koncertu taisīja. Es pats pie sevis nospriedu, ka tas saistīts ar to, ka tie būs Ziemassvētku datumi un cilvēki viens otram grib dāvināt, vismaz man tā liekas.

Man pašam ir utopiska vīzija par 25 gadiem uz skatuves. Tur es redzu, ka tas varētu notikt arī tajā iepriekš minētajā vietā. Līdz tam vēl jātiek.

Tā kā tev ir nācis klajā jauns albums “Neona pilsēta”, kas ir iemesls šiem koncertiem, pastāsti, kā tas atšķiras no taviem iepriekšējiem projektiem.

Mēs sākām to rakstīt neapzināti, vienkārši dziesmu pēc dziesmas, bet tad man saslēdzās, ka varētu to visu kādā konceptā ielikt, ieturēt konkrētā virzienā. Beigās tomēr tā nesanāca, jo vienīgas kopīgais virziens šoreiz ir reps [smejas]. Bet tas stāsts veidojas no dziesmas uz dziesmu, tur būs tādi tiltiņi, kas savienos to stāstu kopā. Šī relīze noteikti atšķirsies no ar “Tehnikumu” ierakstītā “Semestra” un mana solo albuma “Atpakaļ nākotnē”. Šis būs citādāks. No viesmāksliniekiem būs ansis, rolands če, xantikvariāts, Sudrabu sirds. Iesaku visiem noklausīties līdz galam šo relīzi, jo pašas beigas būs kulminācija, kas savilks visu kopā. Noteikti liels paldies jāsaka “Dirty Deal Audio”, ansim, kas man diezgan daudz palīdzēja studijā.

Kāpēc “Neona pilsēta”?

Es ap 2010. gadu biju Honkongā un tad piedzīvoju to neona kultūršoku, tur tas viss bija ļoti izteikti. Tur vienu klipu ar Andreju arī filmējām. Tas no turienes man atnāca. Neons tomēr ir taimless, urbānajā kultūrā un vispār pēdējā laikā trendos diezgan aizgājis. Tam ir pašam sava aura, arī mājās kā dizaina elements tiek izmantots, tajā skaitā man. “Neona pilsēta” - tas nosaukums likās noslēpumains, miglā tīts.

Sākumā domājām par neona sapņiem, neona autotjūnu, bet beigās palika pilsēta,

jo bija doma, ka tajā pilsētā vis kaut kas konceptuāli notiek. Beigās ierakstā neona pilsēta tiek minēta pagātnes formā. Ja noklausīsies, sapratīsi. Bet tā līdz galam, liekot roku uz sirds, nemāku izstāstīt, kāpēc “Neona pilsēta”.

Ja esam parunājuši par aktuālo, varam pieķerties pagātnei. Tu savulaik uzaugi Mārupes ielā, par ko ir arī dziesma “Rajons”. Esmu ievērojusi, ka pēdējos gadus Āgenskalnā lietas iet uz augšu.

Es tur samērā netālu dzīvoju tagad, diezgan sakārtota vide – par pagalmiem gan nezinu. Ar Tomu Grēviņu gadus divus trīs atpakaļ bijām tajā pagalmā, kur filmējām “Rajonu”, un tur diemžēl viss vēl diezgan slikti izskatījās. Bet tas pats Māras dīķis - tur izskatās labi. Gan mazās Latvijas pilsētās, gan arī tajā pašā Rīgā mikrorajoni tiek sakārtoti, daudz sporta vietu izveidots. Ja salīdzina deviņdesmitos gadus ar šodienu, tad tas solis uz priekšu ir acīm redzams. Ir, kur iemest bumbu, paskriet, ar skeitu pabraukt. Tas ir diezgan apsveicami un forši. Mārupes ielai šad tad garām pabraucu, ik pa laikam esmu tur.

Tev kādreiz bija suns Bullijs, bet viņš jau gadiem tagad skraida labākos medību laukos. Kā tev pašlaik ar mājdzīvniekiem?

Mums pagājušajā ziemā pieklīda kaķis. Viņš tik ilgi ņaudēja pie mūsu durvīm, ka palika žēl, jo bija auksti. Ielaidām iekšā, un viņš joprojām ar mums dzīvo. Tā ir meitene, bet saucam viņu par Piču [Pitch]. Viņš tagad ir pilntiesīgs mūsu ģimenes loceklis dotajā brīdī. Ja cits kaķis vai kāds cits pietuvojas mūsu dzīvesvietai, uzreiz šņāc, nelaiž nevienu iekšā – laikam jūt konkurenci un baidās no tā, ka nebūs vairs vienīgais mājdzīvnieks.

Vai esi domājis par to, kā atkal būtu audzināt suni?

Par suni visu laiku ir jādomā, kā pieskatīt, kā pabarot. Kaķis tajā ziņā ir ļoti neatkarīgs, pats dzīvo, kā grib, mīlestību no viņa bieži nesagaidīsi. Bet mums ir paveicies – ne nagi tiek asināti, ne tiek kārtotas lietas mājās. Viss diezgan forši, vienīgais jādomā, lai viņš vienmēr būtu paēdis, viss būtu labi. Tik daudz mēs ar to varam tikt galā, bet suns, ja tu aizbrauc kaut kur prom, ir jāmeklē, kam atstāt. Pašlaik ir sajūta, ka tas būtu lieks apgrūtinājums gan sunim, gan pašam.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Īpašs pasākums saistībā ar STILS staffu un albumu NEONA PILSĒTA jau pavisan drīz Tallinas ielas kvartālā, vajrāk info drīzumā! #neonapilseta #stils #ozols #ozmuzika Bilde : @91kultures

A post shared by Ozols (@ozmuzika) on Oct 26, 2018 at 1:56am PDT

Ja runājam par tavu karjeras sākumu, gribu prasīt, kādas tev pašlaik ir attiecības ar tavu cīņu biedru Gustavo jeb tagad Arstarulsmirusu, ar kuru arī savulaik publiski naidojāties.

Viss ir labi. Man viņa mūzikas formāts, kādu viņš tagad taisa, nav tuvs, teikšu kā ir. Bet par visu pārējo – man liekas, ka viņš ir malacis, savu ceļu atradis, dara savas lietas.

Galvenais, lai viņš ir komfortā ar sevi, savu iekšējo pasauli – tas jau, man liekas, ka katram cilvēkam ir svarīgi. Tas, ko citi saka, ir sekundāri.

Man liekas, ka viņš, es vismaz ceru, ir harmonijā ar sevi. Tas ir pats galvenais. Tās krasās izmaiņas, kuras viņš ir veicis, tas ir vāāu. Viņš ir atteicies no daudz kā, kas viņam labi padevās, bija izkopis. Tam vajag diezgan lielu apņēmību, lai varētu tā paņemt, atteikties no lietām, kas nes veiksmi un arī finansiālu labklājību. Tas ir varonīgs solis. Forši, ka viņš atradis sevi. Par mūziku runājot, es esmu ļoti tālu no tā, ko viņš dara, man ir pilnīgi citas tendences un intereses, bet tas ir tikai normāli. Katrs izvēlas savu formātu.

Tu gan iepriekš intervijās esi izteicies, ka nosodi reliģiju kā tādu.

Iepriekš jau esmu par šo minējis, jā. Nu kāpēc man, piemēram, jāatdod kaut kādi 10 procenti? Es taču jums neprasu ne deķi, ne ēst, neko. Ja jūs sludināt, ka kaut kāds visaugstākais spēks mūs izglābs, nosargās, iedos mums mums dzīvei stimulu, tas ir forši, bet par to man prasīt atpakaļ kaut kādu naudu? Tas jau izskatās pēc kaut kādas komercdarbības, uzņēmuma. Man tas liekas lieki.

Ir forši, ka ir cilvēki, kam vajag to visu un viņi iet uz baznīcu. Kaut kāda disciplīna viņu dzīvē no tā rodas, kas nav slikti. Bet tajā pašā laikā ir daudz aplamību, pretrunu tajā visā, piemēram, ka omītes pārraksta savus dzīvokļus baznīcām. Tas viss ir pilnīgākais uzmetiens, acīmredzams feiks uz reliģijas bāzes. Cik nav dzirdēts, ka kaut vai Krievijā mācītāji braukā ar neadekvātām mašīnām, neadekvātus pulksteņus velk. Tā pati pedofilija, kas Itālijā notiek.

Ļoti daudz ir pozitīvas, bet daudz priekš manis ir arī sliktas lietas visā šajā. Ja kalpo tam savam dievam, uzskatu, ka būtu jābūt vienam no visparastākajiem cilvēkiem. Jo tajā stāstā [Bībelē] tas čalis [Jēzus] gāja ar visiem kopā, viņu neinteresēja materiālās lietas. Bet tikmēr, piemēram, “Jaunās paaudzes” čalis kaut kādā piecstāvīgā privātmājā dzīvo. No kā, kāpēc? Būtu forši, ja viņš staigātu vienā kreklā piecus gadus, tad viņš man reāli radītu to iespaidu un ticību tam, ka viņš ir tajā visā līdz galam. Bet, ja viņš ir boss, visi viņa priekšā klanās, krīt, tas nav īsti tā, kā vajag.

Kaut kāds augstāks spēks vai kaut kas, es domāju, ka vispār ir. Man liekas, ka nav tā, ka esam tikai mēs un viss.

Kāds tev ir viedoklis par sava vārda maiņu, pievēršoties kādai reliģijai? Mums tagad ir, piemēram Arstarulsmirus, Zuarguss, kuri agrāk bija pazīstami citādāk.

Kamēr tās lietas netraucē nevienam citam, tikmēr lai cilvēki dara ar savu dzīvi, ko grib, tā ir viņu brīva izvēle. Man tas liekas nedaudz jocīgi kā cilvēkam no malas, bet teikt, ka tas ir pareizi vai nepareizi, es nevaru. Man nav jādzīvo viņu dzīve. Ja viņiem viss ir labi, tas ir tikai pozitīvi. Es gan neesmu tajā visā līdz galam iedziļinājies, ja konkrēti par Arstarulsmirusu un Zuargusu runājam. Negribas neko tādu teikt, bet tur jau laikam katrs pats priekš sevis var izanalizēt, ja iedziļināsies vairāk tajā visā kustībā, kas tas ir un kas tas nav. Ir jau tam arī kāds, kas to visu izveidojis, viņš tā kā ir galvenais iniciators un vadmotīvs. Kāpēc tas tā ir vai nav, man grūti teikt, cik tas ir pareizi vai nepareizi. Mēs jau nevaram lemt citu cilvēku likteņus. Tā ir viņu dzīve.

Pats esi apsvēris, piemēram, skatuves vārda maiņu?

Varbūt, ja kaut kāds pilnīgi cits projekts rastos jauns, tad varbūt, bet tā īsti ne. Labāk lai mūzika ir interesanta, nevis vārds. Tā kaut kā domāju. Bet nu nekad nesaki nekad! Neko jau nevar zināt.

Redzu, ka tev arī šodien lien ārā tetovējums - uz kreisās rokas augšdelma jau gadiem tev redzams uzraksts “bored” [tulkojumā no angļu valodas - garlaikots]. Kā tas radās?

Jā, tas bija tas laiks, kad man bija apmēram 17 gadu, tāds ļoti funny tetovējums. Viņam īsti nav pamata. Bija tāda grupa “Deftones” ar dziesmu “Bored”, un kaut kā man tas likās riktīgi kruti ar to ņūmetālu. Es labprāt pagrieztu laiku atpakaļ tādā ziņā.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pirmais SEMESTRIS tuvojās......

A post shared by Ozols (@ozmuzika) on Aug 28, 2018 at 11:43pm PDT

Man uz labās rokas apakšdelma ir svītrukods uztetovēts, tas ir interesants stāsts. Tur apakšā ir mans dzimšanas datums, bet, kad gāju pie tetovētāja, divas minūtes pirms vizītes ieskrēju veikalā, kurā nopirku “Coca-Cola”, kurai bija īstais, garais strīpkods. Dzīvojam galu galā materiālā, mārketinga laikmetā, tajā vidē.

Atceros, ka savulaik stāstīji - daudzreiz esi pazaudējis autovadītāja tiesības dažādu pārkāpumu dēļ. Kā tev tagad iet ar to?

Paldies dievam, viss ir labi, tas viss ir nomierinājies, kā saka. Jaunības maksimālisms un viss tas ir laikam prom aizskrējis, daudz kas kardināli mainījies – labā nozīmē. Pēdējos 10 gadus neteiksim, ka esmu priekšzīmīgs, tomēr šoferis ar samērā maz pārkāpumiem.

Tev te, veikalā, stāv BMX, bet ar kādu mašīnu mēdz pārvietoties? Tev videoklipos ne tādi vien vāģi redzami.

Tagad ar vācu “bobiku”, vēl mašīna, kas bija “Personības rekordā”, drīz būs sataisīta - “Oldsmobile Cutlass”, 1984. gada. Ļoti gaidu, kad būs uz riteņiem un varēs paripot. Bet velosipēds ir lieta, kuru jāturpina, Rīga ir velo pilsēta, es domāju. Jebkuru pilsētu vislabāk var izzināt tieši ar velo, jo, manuprāt, tas ir vislabāk. Nu, centrā noteikti nekādā gadījumā nevajag līst ar mašīnu – tikai uz diviem riteņiem.

Ja drīkst, uzdošu tev kādu personīgu jautājumu – dzeltenā prese pirms pāris gadiem ziņoja, ka esi saderinājies. Vai esi arī precējies?

Mēs esam precējušies, bet tā dzeltenā prese mani mocīja, mocīja. Bija viena sieviete baigi traki uz to tēmu uzsēdusies, sāka Gada balvā pilnīgi maukt virsū: “Ko jūs te mani aiz deguna vazājat!”

Kā tu sadzīvo ar to, ka esi publiska persona un sabiedrību interesē tava privātā dzīve?

Zin' kā, ir tā, ka tā cilvēku grupa, ar kuru apkārt grozos, tur visi viens otru pazīst un nav tāda dzeltenās preses sindroma. Ikdienā sabiedrībā izeju, bet neesmu jau baigais Maikls Džeksons, lai tur man kāds nāktu klāt un fotografētu. Ir, protams, cilvēki, kas atpazīst un atnāk, apsveicinās, bet tas nav tik izteikti, jo neesi jau nekādā rokstāra statusā. Neteiksim, ka to baigi jūtu. Bet, ja esi sabiedrībā labi pazīstams, tu zini, uz ko ej.

Es tevi atceros no bērnības ar visiem trakajiem apģērbiem, saulesbrillēm, “Rajonu”...

Tas bija kreizī un "Google" joprojām atrodams. Kad iesit meklētājā, tādu nostalģiju var noķert, ka maz neliekas.

Kad ieraksta tavu vārdu "Google", joprojām parādās veca bilde, kur tev ir iespaidīgas saulenes un tāda maza bārdiņa.

Ja varētu kādam Googlmenam pateikt, lai viņš to visu izmet ārā, tas būtu forši, bet tajā pašā laikā pofig. Tā ir pagātne, tas ir bijis, izdzīvots. Atceros ar smaidu tās fočas ar presītēm un visu.

Daudz laika kopš tām dienām pagājis, jaunas paaudzes paspējušas izaugt.

Kaut kā tā mūzika un tās lietas apkārt, jaunieši - tas viss palīdz neuzlikt sev smagas vecuma bruņas virsū. Protams, mana gadagājuma cilvēki kaut kādos uzņēmumos strādā un ofisos, ir cits iekšējais mentālais stāvoklis, caur citu prizmu uz dzīvi skatās.

Es to mākslu esmu ielaidis sevī, tas varbūt nav slikti, palīdz nenozombēties. Ir tāds kreizī laiks, un labi, ka tajā breinā māksla, kas ļauj citādāk uz lietām skatīties.

No TVNET arhīva: Intervija ar Ozolu 2011. gadā.