Izvēlēties ar sirdi. Saruna ar grafiķi, kuratori Ievu Nagliņu

Ieva Nagliņa 2017. gada starptautiskā grafikas festivāla "Printmaking IN" atklāšanā Rīgā Foto: Didzis Grodzs
Jānis Žilde
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Nospiedumi uz papīra, uz sienām, galu galā mūsu smadzenēs - tā visa ir un var būt grafika. Mūsdienās šis mākslas žanrs turpina paplašināt robežas, ar tehnoloģiju palīdzību izkāpj no rāmjiem. Lai uzzinātu ko vairāk, aicināju uz sarunu biedrības "Grafikas kamera" vadītāju, mākslinieci Ievu Nagliņu. Viņai arī kāds prātīgs padoms visiem, kas šonedēļ plāno doties uz LMA studentu darbu tirdziņu "Jarmarka".

TVNET: Kopš 2012. gada esi biedrības "Grafikas kamera" valdes priekšsēdētāja. Pastāsti, kāpēc šāda biedrība radusies, kāds ir plāns?

- Biedrība dibināta 1994. gadā, no vienas puses, praktisku apsvērumu dēļ. Tika likvidēts LPSRS Mākslas fonds, kura paspārnē darbojās grafikas darbnīcas, un bija jārod risinājums, kā turpināt strādāt darbnīcās, nu jau pašiem tās apsaimniekojot. Grafikai ir tā specifika, ka lielākajai daļai tehniku nepieciešams aprīkojums, ko nav tik vienkārši ierīkot mājas apstākļos, tāpēc ir aktuālas koplietošanas darbnīcas telpas ar spiedi u.c. No otras puses, biedrību vada idejiski mērķi - popularizēt grafiku, organizēt izstādes un, protams, uzturēt savstarpējo domu un informācijas apmaiņu, tādu kā nelielu mikrovidi.

TVNET: Izveidota arī jauna izstāžu platforma "Kamergalerija"*, kas specializējas uz grafiku. Vai varam runāt, ka grafikas jomā ir sācies kāds jauns posms? Šķiet, kopš supergrafiķiem - Ojāra Pētersona, Jura Putrāma, Andra Brežes lielformāta izstādēm - nekas tik ļoti rezonējošs vairs nav piedzīvots. Varbūt kļūdos?

- Esmu šajā jomā pārāk dziļi iesaistīta, man grūti novērtēt no malas vai lielās līnijās. Jā, var teikt, ka,

iespējams, kopš supergrafiķiem vairs nav tik spilgtas parādības grafikā, bet es teiktu, ka arī kopumā mākslā tādas nav.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas mākslai ir bijis jāpārdefinē savs mērķis un funkcija, jāsāk konkurēt ar dažādām izklaides jomām un informācijas nesējiem, viedokļu paudējiem. Manuprāt, grafikā nedz ir bijis kas apstājies, nedz tagad būtu kāds jauns uzplaukuma posms. Visu laiku notiek pietiekoši aktīvi procesi.

“Kamergalerijas” izveide ir likumsakarīgs process ar mērķi atspoguļot parādības grafikā. Esmu sapratusi, ka atsevišķas grafikas izstādes vai kādu grafikas darbu iekļaušana izstādēs, un pat starptautisks grafikas festivāls (Printmaking IN), kas šovasar notika trešo reizi, nespēj parādīt pilnvērtīgu grafikas ainu. Tāpēc “Kamergalerija” ne tik daudz ir kā jauna ierosinātājs, bet atbildes reakcija uz esošo situāciju.

Ieva Nagliņa 2018. gada starptautiskā grafikas festivāla "Printmaking IN" atklāšanā Rīgā
Ieva Nagliņa 2018. gada starptautiskā grafikas festivāla "Printmaking IN" atklāšanā Rīgā Foto: Didzis Grodzs

TVNET: Vai “Kamergalerijā” plānojat arī kādu grafikas vecmeistaru izstādes? Inārs Helmūts, Naftolijs Gūtmans, Pēteris Džigurs - šie un citi grafikas klasiķi varbūt vēl aizvien turpina radīt jaunus darbus, bet plašāka sabiedrība par to nenojauš?

- Jā, tas ir viens no galerijas definētajiem virzieniem - rādīt ne vien jaunos, bet aktualizēt arī labi zināmus autorus - vecmeistarus, atrast, iespējams, kādu jaunu prizmu.

Gan tāpēc, lai kaut vai atgādinātu, ka tādi mākslinieki ir, gan parādītu to, ko viņi joprojām rada.

Un tas var izrādīties arī kāds pārsteidzošs virziens vai stils, kas līdz šim konkrētā mākslinieka daiļradē nav parādījies. Pirmais mēģinājums strādāt ar vecmeistariem “Kamergalerijā” bija izstāde “Atradnes” šā gada pavasarī (20.03.-13.04.2018.), kur bija izstādīti darbi no “Grafikas kameras” estampu kolekcijas. Tādiem autoriem kā Boriss Bērziņš, Ilmārs Blumbergs, Vladislavs Grišins, Artūrs Ņikitins un citi, atlasīju darbus, kur viņu rokrakstu pirmajā brīdī varbūt nevar atpazīt, lai parādītu, ka arī zināmiem māksliniekiem ir daiļrades šķautnes, kuras vēl neesam iepazinuši.

Tavi pieminētie autori pagaidām nav ieplānoti, bet esmu uzrunājusi Baņutu Ancāni, jo viņa pēdējā laikā veido zīmējumus, kas pagaidām nekur nav izstādīti. Un kādu laiku jau briest ideja par ekspozīciju, veltītu Dzidrai Ezergailei (1926-2013).

TVNET: Kuru vecmeistaru darbi pašai tuvi? 

- Jau kopš skolas laikiem izstādēs esmu apbrīnojusi Ilmāra Blumberga darbus, un tie mani iedvesmo joprojām. Iepazīstot Vladislava Grišina darbus, sapratu, ka viņa abstrakcija ir ļoti tuva tam, ko cenšos sasniegt arī savos darbos. Vēl mani ļoti fascinē Kristapa Ģelža daiļrade.

TVNET: Ja runājam pasaules kontekstā, kādas jaunas vēsmas pēdējos piecos, varbūt divdesmit piecos gados ir ienākušas grafikā? Un vai šīs tendences rod atspoguļojumu arī Latvijas jauno un varbūt jau pieredzējušo grafiķu darbos?

- No vienas puses, jaunas vēsmas ir saistītas ar tehnoloģijām, kas, var teikt, ir principā radījušas jaunas grafikas tehnikas jeb radījušas nepieciešamību tādas definēt. Piemēram, digitālā izdruka, kas vienā brīdī, pārvarot pirmo mulsumu, kā to klasificēt, kļuva par pilnīgi leģitīmu grafikas tehnikas atšifrējumu. Te varbūt nepieciešama atkāpe, ka mākslinieks, parakstot grafiku, saskaņā ar etiķeti atšifrē ne tikai savu vārdu un darba tapšanas gadu (kā tas lielākoties ir, piemēram, gleznu gadījumā), bet arī darba nosaukumu, tehniku un tirāžu. Līdz ar to brīdī, kad darbs ir pabeigts un tiek parakstīts, ir jāsaprot, ko rakstīt tehnikas sadaļā. Kā arī dažādu starptautisku izstāžu un konkursu gadījumā, ja ir prasība, ka darbam ir jābūt izpildītam grafikas tehnikā, tad ar tā sauktajām klasiskajām tehnikām (litogrāfija, kokriezums, oforts utt.) viss ir daudz skaidrāk, bet, kad sāk parādīties digitālā druka, kā arī jauktas tehnikas u.c., tas ne vienmēr ir viennozīmīgi skaidrs.

No otras puses savas korekcijas ievieš laikmetīgās mākslas aktualitātes, kad populāri kļūst starpdisciplināri darbi, kuriem nereti izmantoto mediju definēt kļūst arvien grūtāk.

Man pat šķiet, ka mākslas darbu saukt par grafiku vai organizēt tieši grafikas izstādi sāk kļūt vecmodīgi un reti kurš dēvē sevi tieši par grafiķi, jo tas ir šķietami ierobežojoši.

Tas, protams, atspoguļojas arī grafiķu darbos, kuri daudz brīvāk interpretē savus darbus, gan miksējot tehnikas, gan veidojot starpdisciplināras instalācijas. Un attiecīgi grafiku izmanto ne vien grafiķi (un kā gan mēs varam definēt kas ir grafiķis? grafikas izglītību ieguvis mākslinieks?), bet arī citu jomu mākslinieki. Un, piemēram, apmeklējot Tallinas grafikas biennāli, nevienu sen vairs nepārsteidz izstādē iekļautie video, animācijas vai interaktīvu instalāciju un performaču darbi. Abi manis minētie aspekti atduras pret definīcijas jautājumu. Atceros, kā Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas vadītājs Guntars Sietiņš iezīmēja šo jautājumu Grafikas konferencē jau 2012. gadā, paredzot, ka drīzumā viena no jaunajām “grafikas tehnikām” būs 3D printera izdruka. Jaunās vēsmas liek visu laiku no jauna pārdefinēt grafikas jēdzienu. Mediju robežas kļūst arvien izplūdušākas. Nedomāju, ka tāpēc nesvarīgākas. Gluži pretēji - šī savstarpējā mediju iekļaušanās nes arī pozitīvas iezīmes.

Ieva Nagliņa 2017. gada starptautiskā grafikas festivāla "Printmaking IN" atklāšanā Rīgā
Ieva Nagliņa 2017. gada starptautiskā grafikas festivāla "Printmaking IN" atklāšanā Rīgā Foto: Al Paldrok

TVNET: Sanāk, ka tehnoloģijas paver papildu iespējas jaunajiem māksliniekiem, dod iespēju meklēt un varbūt atrast sevi šajā specifiskajā mākslas žanrā profesionāli? 

- Jā, tehnoloģijas ir jauns izaicinājums māksliniekiem un piedāvā plašāku izteiksmes līdzekļu klāstu.

TVNET: Šobrīd vaļā ir studentu tirdziņš "Jarmarka". Kādi būtu tavi ieteikumi pircējiem tieši grafikas darbu izvēlē?

- Tas varbūt nav ieteikums tieši grafikas darbu izvēlē, bet es ieteiktu izvēlēties ar sirdi - to, kas patīk.

Nevis mēģināt izdomāt, kas labāk mājās pie sienas izskatīsies, vai pēc kāda cita pragmatiska kritērija, bet ļaut sev izvēlēties intuitīvi, bez loģiskiem pamatojumiem.

Foto: Mākslas akadēmijā durvis vērusi ikgadējā "Jarmarka 2018".

TVNET: Tu pieminēji pati savus darbus. Vai starp daudzajiem projektiem, pienākumiem sanāk pietiekoši atvēlēt laika savām radošajām idejām? Vai varbūt top kāda jauna izstāde?

- Savu mākslas darbu radīšanai laika atliek maz, bet cenšos vismaz reizi vai divas gadā realizēt kādu savu mākslas projektu. Tuvākais - 2019. gada sākumā plānoju piedalīties starptautiskā rezidencē, kuras noslēgumā taps izstāde. Lai gan arī kuratores darbs būtībā ir tieši tikpat radošs kā tad, kad strādāju kā māksliniece. Arī katra izstāde savā ziņā ir kā mans radošais darbs.

Ievas Nagliņas darbu ekspozīcija 2016. gadā no latviešu mākslinieku izstādes Pērnavā, Igaunijā Endla teātrī festivāla "Printmaking IN" ietvaros
Ievas Nagliņas darbu ekspozīcija 2016. gadā no latviešu mākslinieku izstādes Pērnavā, Igaunijā Endla teātrī festivāla "Printmaking IN" ietvaros Foto: no personiskā arhīva

-----

Ieva Nagliņa (1981)

• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (grafikas nodaļu), turpat ieguvusi maģistra grādu (2007).

• Kopš 2011. gada strādā Rīgas Porcelāna muzejā par ekspozīcijas un izstāžu kuratori. 

• Dažādos laikrakstos veidojusi rakstus par mākslas izstādēm.

• Kopš 2012. gada biedrības Grafikas kamera valdes priekšsēdētāja.

• Kopš 2015. gada raidījuma "Subjektīvie mērījumi" (par vizuālo mākslu) vadītāja radio NABA 95,8 FM.

Ievas Nagliņas personālizstāde "Atmestie" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 2017. gada ziemā
Ievas Nagliņas personālizstāde "Atmestie" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 2017. gada ziemā Foto: No personīgā arhīva

* “Kamergalerija” ir jauna izstāžu platforma, kurā galvenā loma pieder grafikai. Tā atrodas 11. novembra krastmalā 35, Mākslinieku nama 5. stāvā, 81. telpā. Ieeja bez maksas.

Nepalaid garām!

Uz augšu