Vai mūsu tautas grūto likteni var izstāstīt viegli, gaiši, lai skatītāji izrādes laikā negrimst grūtsirdībā?

Izrādās, ka var. Jau ar pirmo brīdi skatītāji tiek ievadīti izrādes stāstā – jaunas meitenes sapņainā ceļojumā mūsu valsts vēsturē. Stāsts, kas izstāstīts dejas valodā. Tīšām neuzsveru brīnumaino multimediālo šovu kā īpašu vērtību, jo man kā skatītājam tomēr gribas koncentrēties uz izrādes stāstu, un pēc pirmajiem gaismas/tumsas saspēles efektu radītajiem pārsteiguma momentiem tas tiešām ir iespējams. Te noteikti jāuzteic režisora teicamā izpratne par skatītāju uztveres īpatnībām. 

Visu izrādes laiku emocijas ceļas un veļas, sākumā kā pelēkie veļu mākoņi, tad noskaņu gammas mainās tik plaši un spēcīgi, ka skatītāji reizēm elpu aizturējuši sastingst, tad atkal sirds gavilē un piepeši acis kļūst mitras, lai pēc brīža mēs iztaisnotu muguru, celtos kājās un vienā elpā dziedātu himnu.

Laid mūs tur laimē diet!

Kāpēc "Abas malas"?

Šis citāts no Atmodas laiku spēcīgākās un noteikti visvairāk tai laikā kopīgi dziedātās dziesmas “Daugav's abas malas” un tajā iekodētās tautas traģēdijas paliek nedaudz ēnā. Varbūt man nepiekritīs lielizrādes režisors Juris Jonelis, jo viņa reiz intervijā paustais traktējums nosaukumam un izrādes idejai ir asociācijas ar Latvijas karoga abām tumšsarkanajām malām. Tas taču ir acīm redzami. Tomēr te ir saskatāms vēl daudz kas vairāk un vērīgākiem skatītājiem ir iespēja uztvert izrādes daudzos slāņus. Piemēram, mūsu tautas traģēdiju, ka XX gadsimta karos bijām spiesti cīnīties cits pret citu – tēvs pret dēlu, brālis pret brāli. Šo cīņu simbolizē melnais un baltais brālis (tēlo Ādams un Pēteris Poņņi), kas, dūres pacēluši, gatavi viens otru iznīcināt, un tikai Madara (tēlo Alise Prudāne) spēj tos apturēt. Dzīvē, kā mēs zinām, tas nebija tik viegli un vienkārši. Arī tagad nav viss tik viennozīmīgi. Lai cik izrāde būtu lieliska, vienmēr būs skauģi, nelabvēļi, un saprotams, ka tie skatuviskās dejas pārstāvji, kuri netika aicināti piedalīties šai projektā, izturēsies ar skepsi un vēlmi zināmu noliegumu izteikt pat publiski.

Aplūko foto no izrādes!

Dejas prieks ir spēks

Dejas mākslas spēks šai lielizrādē parādās pilnā mērā. Te jāuzteic Dace Adviljone, Liene Grava, Raimonds Martinovs par teicamas horeogrāfu komandas radīšanu un vadīšanu. Dažādu stilu dejas mākslu sakausēt vienā darbā ir nopietni vērtējama veiksme. Īpaši jāatzīmē, ka teicami tika parādīts, cik labi darbojas laikmetīgās dejas pārstāvji.

Laikmetīgā deja Latvijā ir sasniegusi jau tik labu līmeni, ka spēj turēt līdzi profesionālajiem baleta māksliniekiem un patiesībā uz viņiem un uz šo dejas stilu balstījās viss pārējais horeogrāfiskais darbs. 

Baleta iestarpinājumi labi iekļāvās un stilistiski bija labi sakausēti. To pašu varu teikt par mūsdienu dejas pārstāvjiem un karsējkomandas vingrotājiem... Dažādi vērtējama bija skatuviskās dejas stila pārstāvju dalība. Līdzās teicami interpretētajai I.Strodes horeogrāfijai “Stūru stūriem tēvu zeme” (mani un citu skatītāju skaļi aplausi) redzējām arī iespaidīgo maršēšanu Nīcas tērpos.

Ģenerālmēģinājumā tas izskatījās vēl efektīgāk, jo bija ieslēgtas visas gaismas, bet varbūt tiešām labāk bija rādīt to pusgaismā, kā izrādē 19. novembrī. 

No Jāņu skata, kas arī bija uzticēts skatuviskās dejas pārstāvjiem, gaidīju daudz vairāk. Te noteikti pietrūka vitalitātes, ko dod tautas deja. Ar meiteņu kūņošanos un puišu sastingušo sēdēšanu ap gaismas staru radītajiem ugunskuriem romantiski zvaigžņotajā Jāņu naktī un lielo skriešanu un lēkšanu pāri ugunskuram tomēr bija par maz. Skriešanas un lēkšanas jau bija stipri par daudz zināmajā uzvedumā "Māras zeme", un to jau nu nepamanīja tikai slinkais. Te jānorāda, ka acīm redzami vislabāk šādā izrādē iekļāvās deju ansamblis "Daiļrade" (vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne). Kā saprotu, viņu treniņmetode un izvēlētais skatuviskās dejas stils ir tuvs laikmetīgas dejas stilam. Iespējams, ka tieši tas iepatikās žūrijas komisijai, kas "Daiļradei" šogad piešķīra visaugstāko vērtējumu skatuviskās dejas konkursantu vidū.

Laikam vislielāko prieku skatītājiem un īpaši mazākajiem sagādāja jautrā kukurūzas/kartupeļu stādāmā deja un mazie robotiskie vingrotāji, bet satraukumu radīja pagalms ar groteskajiem dejotājiem no Elsberga/Kulakova dziesmas “Baletomānija”. Patiess saviļņojums un līdz asarām sāpīgs līdzpārdzīvojums laikam katram bija Latvijas pakļaušanas skatā, kur likās, ka nešķīstie spēki Hitlera un Staļina izskatā ir atdzīvojušies, lai atkal darītu savus ļaunos varasdarbus. Gribu noslēgt domu par dejas spēku ar labu noti. Mani pārsteidza baletdejotājas Alises Prudānes izturība – visu izrādes laiku, gandrīz divas stundas nemitīgā kustībā, katra kustības nianse patiesa. Tik patiesa, ka caur meitenes Madaras stāstu vēlreiz skaidri saproti, cik un ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi. Lieliska baletdejotāja! Noliecu galvu izcilās mākslinieces un viņas radītā tēla priekšā.

Tirgvedība... ai, ai, ai!

Lielizrādi tās rīkotāji sāka virzīt tirgū jau ļoti laikus – pirmā publiskā informācija parādījās šā gada aprīļa sākumā, tomēr ar to nepietika, lai pilnīgi piepildītu arēnas skatītāju vietas. Kāpēc tā? Citas deju lielizrādes taču tika izpirktas ļoti labi, bet te it kā ar lielu reklāmu un pat it kā teicamu sabiedrisko attiecību kopšanu vismaz pusgada garumā, daļa sabiedrības netika uzrunāta. Neanalizēšu kļūdas, bet gribu pievērst uzmanību tam, ka jauna produkta virzīšana tirgū nav viegls uzdevums un tai jāgatavojas daudz, daudz profesionālāk, nu vismaz jāņem vērā, ka etnoprodukti tomēr atšķiras no citām produktu grupām un līdz ar to prasa atšķirīgu tirgvedības koncepciju.

Vai ideāla izrāde?

Ja salīdzina ar citām lielizrādēm – “No zobena saule lēca”, “Gredzenus mijot”, “Lec, saulīte!”, “Māras zeme” Deju svētkos, tad noteikti var teikt, ka šī ir ļoti tuvu ideālam. Ja es teiktu, ka viss, viss, viss bija ideāli, ģeniāli un superprofesionāli, tas nebūtu tālu no patiesības. Tikai tas būtu pārāk glaimojoši. Tāpēc par to, kas palika “aiz kadra” jeb varbūt citai reizei... Palika diezgan daudz, un te ir runa par to, kāpēc radošā komanda notikumus traktē tā un ne citādi? Tāda ir viņu izvēle, un te nu redzam, kas tika pastumts malā. Tikai divi piemēri.

Pirmkārt, jāuzsver, ka septiņdesmitie gadi bija ne tikai stagnācija, bet arī vieglums, ar kādu mēs centāmies pārvarēt komunistu vadoņu cietās un drūmās sejas izteiksmes, kā arī spiedienu būt paklausīgiem. Maršēšana ar melnām žaketēm karogu mastos bija lieliska ideja un arī deja ar tām. Tomēr to laikmetu vēl labāk izteica disko mūzika un, protams, ar to saistītā sadzīves dejas stilistika. Tā bija patiesi koša un dzīvīga mūzika, un aizrautīgās disko dejas mēs dejojām kā traki. Te iederētos un labi skanētu gan demokrātiskais “Zilais karbunkulis” no Dailes teātra 1979. gada izrādes “Šerloks Holmss”, gan kosmiskais Zodiac, kas abi bija to laiku diskotēku grāvēji un, kas ir ļoti svarīgi, – tā bija mūsu pašu mūzika un pat pie mums radītas disko dejas.

Deviņdesmito un nulto gadu raksturošanai bija izvēlēta breikdeja. Īss fragments, kaut nedaudz nevarīgs horeogrāfiski un izpildījuma ziņā, tomēr skatītāju aplausus izraisa varenus, jo pasniegšanas veids atvērts un mūzika uzrunājoša. Tikai ar to ir par maz, lai pateiktu kaut ko par mums, – tomēr pēc īsa modes uzliesmojuma breikdeja palikusi tikai subkultūras līmenī. Tai pašā laikā ir pilnīgi ignorēta tautas deja, ko noteikti nevar saukt par subkultūru. Tā uzplaukst 90. gadu sākumā un tagad ir tik populāra, ka tautas deju vakari danču klubos notiek gandrīz vai katru dienu un par to lielo popularitāti liecina tas, ka Deju svētki gan sākās ar masveidīgu tautas deju maratonu Skonto stadionā, gan beidzās ar vēl masveidīgāku tautas dejošanu sadziedāšanās naktī vēl vecajā estrādē Mežaparkā.

Vai ar izrādi piepildījies mūsu himnā ierakstītais – laid mūs tur laimē diet? Noteikti! Vai ir viss sasniegts? Noteikti – nē! Izrādes veidotāji ir pacēluši profesionalitātes latiņu tik augstu, ka nākamo mēs jau gaidīsim kaut ko labāku, spilgtāku, iespaidīgāku! Hei, jaunie un jau pieredzējušie horeogrāfi, režisori, producenti, dejotāji un mūziķi! Pārsteidziet mūs!

Tautas dejas pētnieks un skolotājs Ernests Spīčs, speciāli TVNET.