Gunāra Bindes (1933) vārds Latvijas fotogrāfijas vēsturē jau sen iekalts ar zelta burtiem. Viņa slavenais, savulaik ar zelta medaļu Argentīnā apbalvotais Eduarda Smiļģa portrets, kas daudzus gadus pilsētniekus priecējis vai varbūt pat biedējis uz Lāčplēša ielas, erotisko portretu sērija ar mākslas zinātnieci Sarmīti Sīli un daudzi citi darbi ir kļuvuši par Latvijas kultūras kanonu. 85 gadu vecumā meistars turpina būt radošs, kaļ nākotnes plānus par grāmatas izdošanu, kas veltīta mazpazīstamam lietuviešu fotogrāfam Jonašam Šmitam, par jaunām izstādēm, no kurām šobrīd aktuālākā darbu retrospektīva ar nosaukumu "Noveles" no piektdienas, 1. februāra, tiks eksponēta Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Devāmies pie fotogrāfa ciemos, lai uzzinātu ko detalizētāk.
Jau vairākus gadus Binde dzīvo nelielā koka namiņā Langstiņos uz zemes pleķīša, ko savulaik ieguvis par nopelniem fotomākslā. "Man toreiz lika izvēlēties - volgu vai zemi, es izvēlējos zemi," viņš nosaka, atsaukdams atmiņā astoņdesmito gadu sākumu, kad Latvijas PSR viņam piešķīra titulu "Nopelniem bagātais mākslinieks"*.
Savā cienījamajā vecumā Binde ir lieliskā formā. Rosība divos stāvos, kur apakšā iekārtota virtuve un atpūtas zona, bet augšā improvizēta digitālā fotostudija, viņam ir tīrais nieks. Nešaubos, ka žurnālam "Veselība" būtu interesanti iztaujāt fotogrāfu par viņa vitalitātes, jaunības eliksīra noslēpumu, taču šajā sarunā uzmanības centrā tieši Bindes māksla - fotogrāfija, pret kuru meistars attiecas ļoti, ļoti nopietni.
"Ja gadā izdodas divas, trīs labas fotogrāfijas, tad var teikt, ka gads ir izdevies,"
paškritisks ir Gunārs Binde.
Pavisam nesen 80 eksemplāru tirāžā klajā nākusi arī jauna grāmatiņa ar erotiskiem Bindes darbiem, ko izdod kāda turīga Krievijas mākslas cienītāja (izdevējs "Amber Breeze"), arī izdevniecība "Neputns" savulaik laida klajā apjomīgu Bindes darbu katalogu, tāpēc mūsu saruna iesākas tieši par grāmatu tēmu. Un viedoklis par visu, kas saistīts ar fotogrāfiju, kritiskajam sirmajam vīram bieži vien ir diezgan skarbs.