"Tas, ko "Neputns" tikko izdeva par portretiem, ir ļoti augstvērtīgi," viņš saka, bet, kad pieminu fotogrāfijas klasiķa Viļa Rīdzenieka izdevumu, viņš pie sevis nosaka, ka "tur jau tā vizualitāte nedaudz švakāka".

"Rīdzenieka portreti man ļoti patīk, bet grāmata varēja būt interesantāka. Tāds pelēks tas vāks, arī proporcijas tādas... Vai tas ir vāks?" turot rokās biezo izdevumu, viņš jautā. "Rīdziniekam ir ļoti daudz interesantu bilžu, man pat ir viens oriģināls. Kad viņš aizmuka uz Ventspili, šķiet, 1919. gadā, viņš fotografēja piejūras krastus, kur aug tādas nelielas, nīkulīgas priedītes, kas noliekušās vējos. Vismaz tur ir kāds tēls, bet kas tas ir? Kaut kādas vecenes. Tēla nav. Vizualitātes, kas krīt acīs, - arī nav. Tāds dokumentāls foto, tikpat labi varēja uzlikt kaut ko no lauksaimniecības vai cūkkopības. Vai uz vāka varēja būt šī te govs (rāda uz attēlu grāmatā). Būtu vismaz interesantāk. Varēja kaut vai kādu kultūras cilvēku, kaut vai Jaunsudrabiņu likt uz vāka, kurš bija liels fotogrāfijas cienītājs un arī pats fotografēja. Vai Pēterbaznīcas torņa degšana..."

Kad pieminu cita foto klasiķa Egona Spura izdevumu, Binde atklāj, ka viņam būtu diezgan grūti atlasīt vāka attēlu. "Varbūt izvēlētos to simetriju, kur vienādas mājas, šūpoles," viņš saka. 

Kad pieminu slavenos Spura iekšpagalmu darbus, Binde ir skeptisks.

"Nē, pagalmus ne. Ar tiem ir diezgan jocīgi. Kad padomju cenzori sāka šķībi skatīties uz Spura eksperimentiem, viņam vajadzēja kaut ko izdomāt, lai nedaudz izdabātu sistēmai, - tā radās ideja par proletāriešu rajoniem, māju iekšpagalmiem. Bildes vispār varēja netaisīt, galvenais, ka nosaukums visiem patika - "proletāriešu rajoni", atbilda padomju garam. Tāpēc viņš iztaisīja tādu dješovku (no krievu valodas - "lētumu") - veidu, kā izdabāt. Tāds konjunktūras gājiens. Īstie Spura mākslas darbi, ja tie tiktu savulaik sūtīti uz Franciju, ASV, būtu likuši par Spuri runāt starptautiskā līmenī, bet, aizsūtot tos pagalmus, pilnīgi garām. Tur nav iekšā nekā, tas nav nekas. Spurim ir interesanti portreti, arī sievas Intas Rukas portrets, sērijas "Vibrācijas", "Inerce". Mēs vispār padomju laikā no Latvijas bijām tikai trīs fotogrāfi, kas iekļauti ASV foto enciklopēdijā - es, Spuris un Vilhelms Mihailovskis. 60. gadu beigās Spuri publicēja populārs ASV foto žurnāls "U.S. Camera"."

Kad ieminos par cenām, tad Binde atklāj, ka savulaik padomju gados uz ārzemēm vairākus darbus pārdevis par salīdzinoši simbolisku cenu. Reiz kāds Amerikas latviešu mākslas cienītājs par 200 dolāriem iegādājies piecas fotogrāfijas. "Es domāju, ka tolaik viena fotogrāfija varēja maksāt 100 dolāru," viņš saka. Šodien gan šādu vecmeistaru darbu cenas ir citas.

"Piemēram, Egona Spura fotogrāfija šodien bez 3000 nekust."

Binde atklāj, ka pavisam nesen savai patstāvīgajai kolekcijai vairākus viņa darbus par adekvātu summu iegādājies Latvijas Mākslas muzejs.

Jautāts, kāpēc mūsu kaimiņu lietuviešu fotomākslinieki pasaulē ir atpazīstamāki, Binde atbild, ka Lietuvā fotogrāfijai ir senāka vēsture. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā fotogrāfs bija galvenokārt dokumentētājs, ar retiem izņēmumiem, piemēram, Kārlis Bauls, turpretī Lietuvā fotogrāfs jau tika uzskatīts par pilntiesīgu mākslinieku. "Lietuviešu fotogrāfu bija skaitliski vairāk, un viņu mākslas estētiskais pamats balstījās uz katoliskā un etniskā bāzes," viņš skaidro. "Viņi arī laicīgi reaģēja uz abstrakto mākslu, kas uzplauka Krievijā, iestrādājot abstrakcionisma idejas fotogrāfijā."

Fotogrāfiju daudzus gadus arī nebija iespējams studēt, un daudzi, arī Binde, šo mākslas formu apguvis pašmācības ceļā. Tikai 1962. gadā, kad dibināts fotoklubs "Rīga", fotogrāfi savstarpēji sāka apmainīties ar pieredzi un idejām. 

"Vēl viens no pašizglītošanās avotiem bija žurnāli, es pasūtīju veselus septiņus par foto tēmu," viņš atceras. "Vēlāk no 1960. līdz 1963. gadam ar Jāni Kreicbergu Maskavā apmeklējām foto lektoriju - trīs gadu neklātienes studijas fotožurnālistikā. Diplomdarbs bija Rīgas un Pļaviņu HES būvniecība. Tad no 1964. līdz 1975. gadam kā pasniedzējs strādāju Rīgas lietišķajā skolā, līdz brīdim, kad mani sāka vajāt čekisti un biju spiests aiziet no darba."

Par čeku un bēdīgi slavenajiem čekas maisiem Binde runā nelabprāt. "Man nepatīk šis zaņķis, ko tagad burza. Tas ir murgs," viņš nosaka. "Es burtiski tiku salauzts, tās bija mokas, lai atkratītos no tiem čekistiem.

Trīs reizes man vajadzēja izciest to vervēšanas procedūru. Bija cilvēki, kuri salūza un sāka sadarboties, bet es negribu to zināt. Es negribu iet tajā kartotēkā - tajā čekas maisu mēslu čupā, negribu zināt, vai tur kāds man pazīstams, tuvs. Tas izmainītu manas atmiņas par cilvēku."

Viena no Bindes atpazīstamākajām fotogrāfijām ir Eduarda Smiļģa portrets, par kura tapšanu dzirdētas dažādas leģendas. Kā un kādos apstākļos tas īsti tapa?

"Smiļģi pazinu jau no laika, kad darbojos teātrī (no 1962. līdz 1964. gadam Binde strādāja Jaunatnes teātrī par gaismotāju, - red. piezīme), turpat blakus arī Dailes teātris (no 1920. līdz 1979. gadam tas atradās Lāčplēša ielā 25), un tā mēs tur burzījāmies," viņš stāsta. "Atceros, ka reizēm es, dekorators Arnolds Plaudis un Smiļģis devāmies uz tuvumā esošo sakņu veikalu, kas bija uz Lāčplēša un Kr. Barona ielas stūra, kur koniskās trubās varēja nopirkt izlejamo sulu un arī sauso vīnu. Smiļģis tajā reizē pārdevējai sāka citēt kaut ko no Hamleta vai kādas citas lugas, un pārdevēja tikai piekrītoši māja ar galvu, teikdama "Nu da. Nu da" (krievu val. - "nu jā"), it kā saprastu kaut ko. Smiļģis iespiedies atmiņā ar savu ārišķīgumu, mūžam teatrālo stāju. Mūžīgi gāja piepaceltu galvu, cilvēks-teātris - gan teātrī, gan uz ielas. Taču tad 1965. gada pavasarī viņu no teātra aizvadīja pensijā. Tas bija kultūras ministra Kaupuža laiks. "Kā tad vecais jūtas," atceros, ka ar Plaudi pārrunājām. Viņš Smiļģi sauca par "veco", bieži viņam bija kā šoferis, kad režisors bija tā vairāk ierāvis. Plaudis visu laiku lielījās, kā viņš ar Smiļģa volgu braucis, vadājis "veco"."

Binde iestarpina, ka viņam ir daudz bilžu ar Smiļģi - gan uz ielas, gan uz skatuves, taču tās dokumentāla rakstura. Pagāja pāris mēneši, un Binde ar Plaudi izdomāja apciemot Smiļģi, saprast, kā viņš jūtas bez teātra. Devušies pie Smiļģa un sastapuši viņu melnā, netīrā ķitelī ar krāsu bundžu rokās. "Viņš piekrāsoja savai volgai rūsas plankumus," Binde atceras.

"Mēs bijām atbraukuši trijatā - es, Plaudis un Baiba Puzina, Plaudis bija tikko iepazinies ar Baibiņu," viņš turpina. "Iedevu Baibai vienu fotoaparātu, šķiet, "Zenit", man pašam bija divi "Salūti" - viens bija ar garo objektīvu, 33 centimetri. Sasveicinājāmies, teicām, ka vēlamies ar viņu parunāt. Smiļģis izrādīja māju, kas radīja tāda pamesta nama sajūtu, iespaidu, ka te neviens nedzīvo... uz grīdas bija pāris beigti, jau sausi, izžuvuši baloži, apkārt putekļi, nekārtība. Tur uztaisīju dažas bildes un, kad izgājām ārā pie pagalma strūklakas, pārgāju uz 6x6 filmu. Smiļģim aiz muguras bija liepa, bet pretī stāvēja Plaudis un viņu iztaujāja, kurināja, mēģināja izprovocēt uz emocijām, uzdodot pretjautājumus, iebilstot utt. Es savukārt ar garo objektīvu notupos un no apakšas bildēju. Nomainīju vairākas platās filmas, kamēr viņi runāja, faktiski tupēju nekustīgi kādas divdesmit minūtes. Kad Smiļģis jau bija iekarsis, kļuvis emocionālāks, atceros, ka viņš stāstīja par kādu plakātu, uz kura attēlots zobens ar sirds formas rokturi. "Kad tu spied rokturi, tu spied sirdi," viņš iekarsis stāstīja. Vienā brīdī, kavējoties atmiņās par Dailes teātri, par Raini, par jaunību, viņa acīs sariesās asaras, un tas bija tas brīdis, kad tapa šī slavenā fotogrāfija."

Binde skaidro, ka Smiļģa pavērtā mute, viss tēls ir jāuzlūko plašākā kontekstā - režisors maijā tika atbrīvots no teātra, no sava likteņa, izdzīts no tempļa, un teātrī viņš vairs tā arī neatgriezās. "Kā viņš maijā aizgāja, tā viņš nākamā gada aprīlī arī nomira," Binde piebilst.

"Bildē jūtams tāds kā pēdējais elpas vilciens, veca patiesa cilvēka liktenis."

Viņš piebilst, ka izstādēs pie bildes nebija parakstīts Smiļģa vārds, bet gan vienkārši - "Portrets".

Sarunas gaitā Binde mūs aicina pie datora, kur jau digitāli sakārtojis jauno izstādi "Noveles", kas tiks eksponēta Sv. Pētera baznīcā. "Sarmītes Sīles kailfoto arī piedāvāju, bet baznīcā tas neiet cauri," viņš nosmej.

Foto: Ciemos pie vecmeistara. Fotogrāfs Gunārs Binde.

Tieši Pēterbaznīcā 1979. gadā notika Bindes pirmā personālizstāde. 

Jaunajai izstādei Binde atlasījis vairākas fotogrāfiju sērijas jeb noveles, kopumā 130 fotogrāfijas. Vairāki foto no 1962. gada sesijas Rīgas lielajos kapos ("Lapkritis pār aizmirstajiem"), agrīnie foto no 50. gadu otrās puses, piemēram, darbs "Neveiksmīgs brauciens", kurā attēlota slēpju sliede un nozaudēts cimds, foto ar māti brīdī, kad tiek kauta cūka, abstrakcija "Putna nāve", sērija ar puišeļiem, kas pikojas Liepājā "Nošaut nedrīkst attaisnot", "Ir kritis manas bērnības pavēnis" par dzimtas māju bērzu, kas nolūza pēc vētras u.c. 

Fotoizstāde "Noveles" skatāma no 1. februāra līdz 10. martam.​

* Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslinieks bija goda nosaukums, ko piešķīra Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidijs no 1941. gada 20. februāra līdz Latvijas neatkarības atgūšanai.

Izstādes atklāšana.