Māksliniece ir saaugusi ar šīm telpām. Te pulcējušies daudzi viņas draugi, kolēģi, gleznu ieskauti, runājuši par mākslu, garīgām lietām. Šodien gan šādi saieti notiek retāk, daudzi no viņas laikabiedriem jau devušies citā saulē - Lilita Postaža, Valdis Bisenieks u.c. Kamēr šīs telpas vēl pieejamas, māksliniece, aizsmēķējot cigareti ("Mēģināšu uzpīpēt, tikko ir kāda saruna vai atnāk ciemiņi, kaut kā omulīgāk," viņa iestarpina), saka, ka tie, kurus viņas māksla interesē, viņu vienmēr var sameklēt un apciemot. 

"Es vispār neprotu uzbāzties ar savu mākslu. Esmu kaut kā izkritusi no aprites, arī varbūt savas dabas dēļ. Mana galerija ir šeit, atnāciet, apskatieties, gribat - nopērciet,"

viņa saka, šajā kontekstā grāmatā citējot Oskaru Vaildu: "Ja slava nenāk pie manis, tad es tās dēļ nekustināšu ne pirksta - pakaļ nedzīšos."

Laikmetīgā "kaku māksla"

Pieskaroties galeriju tēmai, viņas publicētajās atmiņās vairākas lappuses veltītas viņas pašas deviņdesmitajos gados vadītajai mākslas galerijai "M6" Mārstaļu ielā. Diemžēl, būdama pati māksliniece, viņa ilgtermiņā nespēja apvienot gan galerista, gan mākslinieka amatu. "Ja esi galerists, tad tev simtprocentīgi jābūt galeristam. Tu nevari būt gan galerists, gan mākslinieks," viņa saka. "Ar visu šo galerijas vadīšanu es izbraucu tā kā pa tādu šļūcamo dēli aukstā ūdenī. Tur gan varēja iepazīt cilvēkus, arī draugi dežurēja par brīvu, kaut ko pārdeva, kaut ko mazliet dalīja, viss bija haotiski. Jāatzīst, ka es nebiju papīru kārtotāja un beigās biju laimīga, ka tas viss beidzās." 

Viņa atklāj, ka sākotnēji tiešām cerējusi, ka cilvēkiem spēs pārdot kvalitatīvu mākslu. Piemēram, grafiķe Malda Muižule padomju laikā esot bijusi ļoti populāra un daudzi iepirka viņas košos akvareļus, arī galerija. "Viņas darbus pirka zinātniskie darbinieki no Salaspils, būtībā bija tāds inteliģences slānis, kas regulāri pirka mākslu, bet tad juku laikos ar zemajām algām un pensijām tas viss beidzās. Tikai vēlāk situācija uzlabojās, mākslinieka Jura Zvirbuļa dēls Toms izveidoja galeriju "Birkenfelds", viņš bija apsviedīgs un bija cilvēks savā vietā, arī Agija Sūna... viņi nebija radošie ļaudis, bet fokusējās tieši uz galerista darbu," viņa atminas.

"Es paliku, un pavisam labprātīgi, kā mākslinieks zem deķa. Man nav tā indeve ar savu mākslu uzbāzties.

Es jūtu, ka neesmu no tā netalantīgākā zara, to es jūtu sevī, bet būtu vajadzīgs mākslas menedžeris. Mums trūkst šādu cilvēku. Ir daudz tādu mākslinieku, kuri neprot sevi reklamēt, tā pati Baņuta Ancāne - spoža māksliniece, bet... Nav šajā mākslas tirgū izaugusi tik inteliģenta paaudze, kas spētu iedvest cilvēkiem, kas ir laba māksla. Arī atsevišķi galeristi ieinteresēti šodien vienkārši pārdot, jo katra kapeika laba," viņa komentē mākslas tirgu Latvijā. "Latvieši kopumā tik ļoti mīl glezniecību, ka grafika viņiem šķiet kā aizdurves māksla," viņa piebilst.

Viedoklis Rikmanei ir arī par laikmetīgo mākslu. Savā grāmatā viņa raksta, ka 70% no visas laikmetīgās mākslas ir "kaku māksla". 

"Viss atkarīgs no talanta. Talantīgo cilvēku procents mākslā nekad nav bijis liels, un šodien ap mākslu saskrien tādi kā veiklie zaķi, kas kaut ko uzķēpā un, jā, cilvēkiem patīk. Es uzskatu, ka kopumā pasaule gan gaumes lietās, gan attiecību jomā mazliet degradējas. Un līdz ar pasauli degradējas arī māksla," viņa skaidro. "Jauna paaudze aug šajā visatļautības, nekaunības atmosfērā... "es tagad tur uztaisīšu kaut ko zem jostas vietas - kaut ko ar dupšiem, ģenitālijām, šokēšu cilvēku". Bet man tā ir kapu māksla, tā saistās ar zemām čakrām. Bet ir arī, protams, pietiekami liels procents ar interesantu un novatorisku mākslu, ar kolosālu ideju iekšā.

Jo māksla taču ir patiesība. Jebkura māksla. Ja tu vari ar savu patiesību pārsteigt un šokēt, tad ir labi, bet ja tu neesi patiess pret sevi un gribi tikai pārsteigt, pārlēkt savai iekšējai būtiskai patiesībai, tad iznāk tur kaut kas..."

Ir jāatzīstas!

Grāmatā Rikmane nedaudz pievēršas arī tā dēvētajiem "čekas maisiem", min vairākus cilvēkus, kas ietekmējuši viņas un tuvinieku, īpaši brāļa likteni. "Es pati jau no bērna kājas esmu nacionāli noskaņota, redzēju, kā cilvēkus izved, bet saprotu arī, ka tiešām varēja cilvēku piespiest sadarboties ar čeku," viņa saka. "Ja tā būtu noticis ar mani, es noteikti atzītos. Ir jāatzīstas! Bet mums visi tikai slēpjas, pat taisnojas, iet uz tiesu, un sanāk vēl sliktāk."

Līdzīgi kā fotogrāfs Gunārs Binde, kurš intervijā atzina, ka nevēlas atvērt čekas maisu kartotēkas, jo nevēlas piedzīvot vilšanos par kādu sev tuvu, nozīmīgu cilvēku, arī Māra Rikmane saka ko līdzīgu. "Es nedaudz baidos pētīt, jo man būtu neērti... varbūt dažas aizdomas ir," viņa saka. "Īpaši par tiem, kas daudz braukāja apkārt." 

Zināms, ka kartotēkā tiešām atrodami arī vairāki mākslinieku vārdi, piemēram, grafiķis Aleksandrs Dembo (1931 - 1999) ar pseidonīmu Voldemārs savervēts tālajā 1969. gadā. "Par to nav ko brīnīties," komentē Rikmane. "Es viņu pazinu... jocīgi, bet mēs visi to taču zinājām. Varbūt viņš nemaz nebija tik ļoti apdāvināts kā mākslinieks, salīdzinoši, un šis statuss viņam varbūt palīdzēja stutēties. Viņš visur bija klāt... lai nu viņš tur tagad attaisnojas pats. 

Mēs šos cilvēkus saucām par ērikiem. "Ēriks nāk!" - tas nozīmēja, ka jāpiesargās, ko runā.

Interesanti ir arī par Maiju Tabaku (arī viņas vārds ir "čekas maisos" - aut.). Viņai bija ļoti augstas ambīcijas, viņa gribēja būt spoža, strādāt diplomātijā. Un viņa tika uz gadu uz Rietumberlīni. Ar fotoaparātu! Kaut ko tur viņai bija jābildē. Ne velti viens vācu mākslinieks uzgleznoja viņas portretu ar fotoaparātu. Kāpēc tas aparāts? Kāpēc kartītē ar sarkanu pildspalvu krieviski rakstīts, ka tā ir "signaļnaja"*? Un viņa taču tomēr ir tajos maisos. Domāju, ka tā viņai ir traģēdija. Daudzi mēģina viņu attaisnot, un attaisnot, kā jau es teicu, arī var."

Sarunas nobeigumā, reflektējot par pagātni, pieskaramies viņas bērnības namam - šodien slavenajam Kalnciema ielas graustam, kuru skārušas liesmas un buldozeri. "Man, protams, šausmīgi žēl, bet tas varbūt ir simboliski - pagātne nosvilusi zilām ugunīm. Ne tikai pati ēka, bet viss, kas ir bijis," viņa nosaka. Taujāta, vai šajā jubilejas gadā (Rikmanes apaļā jubileja būs 26. decembrī) viņa ieplānojusi kādas plašākas aktivitātes, māksliniece kļūst filosofiska un apcerīga. "Tu vienā brīdī attopies un pat nevari iedomāties. Visu laiku ir bijusi sajūta, ka man ir 27, bet rit jau astoņdesmitais gads... Šķiet, esmu sēdējusi kumeļā, kas drausmīgi joņojis."

Kamēr par mākslinieci un viņas devumu Latvijas mākslā vēl nav izdots cienījams katalogs, ar Māras Rikmanes mākslu var iepazīties tīmeklī šeit - mara-rikmane@mozello.lv.

*Signālkartiņa - atzīme "signaļnaja" vai diagonāla sarkana svītra LPSR VDK aģentūras darba un personas lietu kartotēkā nozīmē potenciālo kandidātu vervēšanai.

Foto: Vecmeistara darbnīcā: Māra Rikmane.