Kad 1987. gadā klajā nāca Laimas Vaikules pirmais albums "Dziesmas ar Iļjas Rezņika vārdiem "Vernisāža"" (Песни на стихи Ильи Резника - Вернисаж), plašajā Padomju Savienībā tolaik 33 gadus vecā Vaikule pulcēja stadionus ar 40 000 cilvēku. Jaunā, skaistā, elegantā latviešu dziedātāja un dejotāja kā raķete uzšāvās slavas virsotnē un "perestroikas" apstākļos, kad par PSRS mūziķiem interesi sāka izrādīt arī ārzemju mūzikas producenti, bija gatava kļūt par visas pasaules popzvaigzni. Tomēr septiņi pavadītie mēneši Amerikā, kur industrijas profesionāļi no Laimas bija iecerējuši izveidot "padomju Madonnu", izvērtās daudz sarežģītāki, nekā sākotnēji iecerēts. Vaikules jubilejas koncerta priekšvakarā iztaujāju mākslinieci par piedzīvoto Amerikā, par zaudēto un iegūto. 

Šim tā dēvētajam Amerikas posmam Laima intervijās bieži vien nevelta pārāk daudz uzmanības, neiegrimst detaļās. No vienas puses, astoņdesmito gadu beigas, tas bija iespēju laiks, kad Amerikā modē nāca PSRS mūziķi, panākumus Rietumos izdevās gūt Maskavas hārdroka grupai "Gorky Park", Borisam Grebenščikovam, ne tik veiksmīgs izvērtās mūsu pašu supergrupas "Riga" mēģinājums Amerikā ieskaņot albumu (par to detalizētāk šeit). No otras puses, Laimas dzīvē tas bija personiski ļoti sarežģīts posms - būdama Amerikā, viņa nopietni sasirga, viņai tika diagnosticēts vēzis, sekoja operācija un dzīves vērtību pārvērtēšana. "Nekāda pasaules iekarošana tajā brīdī mani vairs neinteresēja," viņa atklāj. "Gribēju uz mājām." Bet par visu pēc kārtas. 

Komentāri (4)
CopyDraugiem X Whatsapp