Latvijā slavenā komponista un mūziķa Helvija Stengrevica meita Agnese arī nolēmusi iet tēva iemīto taciņu un saistīt savu dzīvi ar mūzikas industriju. Tā kā dzīve var visādi iegrozīties, ir gan plāns A, gan B un C.
Tātad, kas ir plāns A?
Sapnis kļūt par dziedātāju, kurš var izdzīvot, strādājot šajā profesijā. Zināms, ka vairākiem mūziķiem ar to nākas nodarboties hobija līmenī, jo nevar sevi šādi uzturēt. Daudzi vēlas būt mūziķi, un tieši tāpēc ļoti smagi strādāju, lai atrastu savu skaņu. Tas ir mans sapnis.
Skanēt vismaz Latvijas radio viļņos?
Jā, bet ne tikai… [smejas]
Protams, nebūtu slikti būt dzirdamai radio ēterā arī citviet.
Pirms pāris nedēļām man bija iespēja paviesoties kādas Anglijas pilsētas radio, nodziedāt pāris dziesmas, pareklamēt jauno hitu "Space or Time". Viņi bija priecīgi mani sagaidīt un teica, lai nāku vēl. Dziesma ir skanējusi arī Kanādas un citās Anglijas radiostacijās.
Un kāds ir plāns B?
Kļūt par menedžeri. Manuprāt, tas ir ļoti interesanti – sastādīt mākslinieka grafiku, intervijas, koncertus, virzīt mākslinieku uz priekšu. Tā ir otra lieta, kas man ļoti, ļoti patīk mūzikas industrijā.
Kādus mūziķus tu vēlētos menedžēt?
Neesmu par to domājusi, bet es noteikti sāktu ar mazāk pazīstamiem māksliniekiem, jo lielākiem jau ir savi menedžeri. Gribētu paskatīties, kā sanāk “izbīdīt” kādu. Sāku jau ar sevi. Negribētu ņemt kādu jau daudz sasniegušu mākslinieku, jo tad nebūtu sajūta, ka tas ir mans darbs, mans sasniegums. Gribētos savu projektiņu.
Vai ar menedžēšanu palīdzi arī tētim?
Drīzāk tētis palīdz man, saraksta ļoti skaistas dziesmas, kuras pēc tam tiek ieliktas manā repertuārā. Bez viņa... es nezinu, vai varētu tik skaistas dziesmas radīt.
Tev nav sajūta, ka esi sava slavenā tēva ēnā?
Es nekad neesmu jutusi, ka būtu tēta ēnā, bet, protams, ir bijis: “Ā, tu esi Helvija meita?” Jā. Tas parasti noticis starp citiem mūziķiem, mūzikas skolā. Bet parasti nav bijis tā, kad runa ir par mani, ka izskanētu tikai Helvija vārds un tad tikai manējais. Kad esmu uz skatuves, mani vērtē kā Agnesi Stengrevics un nedod nekādas atlaides tikai tāpēc, ka esmu viņa meita. It īpaši Anglijā es esmu pati par sevi – Agnesse. Tur es pati cīnos un veidoju savu ceļu.
Tu nesen nomainīji savu skatuves vārdu uz Agnesse. Kāpēc?
Es pašā sākuma gribēju sevi dēvēt par Agnes, bet ir jau ļoti pazīstama zviedru dziedātāja ar šādu vārdu. Tad nonācu pie domas, ka cilvēki varētu vienkārši atcerēties Agnesse. Mans mērķis ir doties arī tālāk par Latvijas robežām.
Vienmēr, kad atstāju savu uzvārdu, to nelocīja. Kad dēvēju sevi par Agnesi Stengrevics, manu uzvārdu bija grūti rakstīt un izrunāt.
To ir grūti atcerēties. Latvijā, jā, tā ir pierasta lieta – mans uzvārds šeit nav nemaz tik sarežģīts. Bet ārzemēs ir. Tāpēc pieņēmu lēmumu – kļūt par Agnesse.
Pie manis nesen viesojās vēl kāda meitene ar tikpat sarežģītu uzvārdu - Patrīcija Ksenija Cuprijanoviča jeb Patrisha. Viņa ir vienīgā no Latvijas, kura parakstījusi līgumu ar “Universal Music”. Vai tu arī gribi nokļūt kāda liela zīmola paspārnē? Laikam jau jāstrādā un tas notiks vai nenotiks.
Jā, es esmu par to domājusi. Uz to ir jāstrādā. Ir konkrētas lietas uz kurām šie “record label” skatās, piemēram, sekotāju daudzums. Ja agrāk meklēja talantus, arī pilnībā nepazīstamus, tad tagad meklē talantu jau ar pamatiem, faniem, repertuāru, uz kā būvēt. Kā saka, lai mazāk darba jāveic. Tāpēc mēdz būt tā, ka šādus līgumus noslēdz arī “jūtūberi” ar vairākiem miljoniem sekotāju, kaut arī viņiem nav labas balsis. Un to pirks. Tāpēc ir lietas, pie kurām man tagad jāpiestrādā.
Teici, ka studē Anglijā. Kā ir dzīvot starp divām valstīm?
Man patīk pamēģināt ko jaunu. Es vienmēr esmu gribējusi studēt ārzemēs. Nevis tāpēc, ka man nepatiktu Latvijā, bet gan tādēļ, ka esmu jauna un gribu izmēģināt visu, kamēr var. Tas ir viens no maniem moto. Aizraujoši, taču dzīvot vienai ir nedaudz bailīgi. Ir grūtāk.
Un kā ar izvēlēto profesiju?
Es Anglijā biju uz vienu mūzikas industrijas pasākumu, kur bija paneļdiskusijas ar mūziķiem, un redzēju to daudzumu telpā ar cilvēkiem, kuri iet tur ar to pašu sapni, kas ir man. Un tad es sapratu, bāc... un viņi ir ļoti labi! Sapratu, ka ir jāstrādā vēl smagāk nekā biju domājusi iepriekš. Pēc tam paklausījos viņu mūziku, apmainījāmies ar kontaktiem. Viņi ir tiešām labi, gājuši labās mūzikas skolās, viss pārējais.
Tajā brīdī atvērās acis un sapratu, ka būs vēl grūtāk nekā likās.
Ja godīgi, manuprāt, Latvijā “izsisties” ir vieglāk, jo valstī ir mazāk cilvēku, mazāk mūziķu nekā, piemēram, Lielbritānijā. Veidoju fanu pulku, piedalos koncertos. Katrā koncertā uzrunāju kādu klausītāju – viņi mēdz atnākt pēc manas uzstāšanās un pateikties par brīnišķīgo mūziku. Maniem kursa biedriem un pasniedzējiem arī patīk, kā es dziedu, un, ja ir kāds koncerts, tieku aicināta. Viss notiek lēnām. Nevar gaidīt, ka pēkšņi vienā dienā būs 10 tūkstoši sekotāju un viss. Lēnām. Jāpiedalās, jābūt aktīvam. Tas ir grūti, bet nevajag padoties. Ja gribi, tev ir jāiet. Daudzi ir “izsitušies” arī tikai 28 gados. Sākuši 17. Katram ir savs laiks.
Tu jau esi piedalījusies pašmāju šovā “Supernova”, kā arī pirmās “X Faktora” sezonas atlasē, bet netiki tālāk.
“Supernova” tiku līdz pusfinālam. Tā bija milzīga pieredze, par kuru esmu ļoti pateicīga – izgāju cauri kārtīgai skolai – gatavošanās process, sadarbošanās ar stilistu, dejotājiem, neskaitāmi treniņi ar horeogrāfu un vokālo pedagogu. Kā arī ieguvu daudz atbalstītājus ārpus Latvijas, kas mani atbalsta vēljoprojām. “X Faktorā” izgāju pirmās kārtas un tiku līdz krēslu izaicinājumam – pirms tam bija jāiesūta vairākas dziesmas. Es iesūtīju, un tad, kad bija palikušas kādas trīs dienas, man pateica, ka šīs neder un vajag citas. Laikam jau bija izdziedātas un skanējušas ēterā. Tajā brīdī kā mūziķei mana kļūda bija, ka repertuārā nebija gana daudz dziesmu. Tāpēc es panikā meklēju, ko varētu smuki nodziedāt, un izvēlējos dziesmu, kura, iespējams, tajā brīdī nebija tā labākā priekš mana tembra, dziedāšanas stila.
Bet es tik un tā trenējos no rīta līdz vakaram, kaut arī zināju, ka dziesma nav priekš manis.
Beigās bija tā, ka mani pat ēterā neparādīja. Tas man mazliet sāpēja, jo biju tik daudz darba ielikusi. Bet ļaunu prātu neturu. Tā bija laba pieredze. Man ir prieks par tiem, kas tika, it īpaši Adrianu Miglāni, ar kuru esam draudzenes, bet ar to, ka esam tik aizņemtas, mazliet pazudis kontakts. Viņai “X Faktors” toties kļuva par ļoti labu pakāpienu karjerā! Man prieks par viņu.
Neesi domājusi startēt “X Faktora” trešajā sezonā? Tu nebūtu pirmā, kas mēģina vēlreiz.
Man tas nav īsti aktuāli. Es gribu rakstīt savu mūziku. Esmu lasījusi intervijas ar tiem, kas ārzemēs startējuši šovā. Viņiem liek dziedāt tās dziesmas, kas ir iedotas, un dažkārt jādara tas, ko negribi. Tas ir priekš citiem, bet ne manis. Mans mūzikas stils nav gluži šova formāts. Negribas dziedāt dziesmas, kas man neiet pie sirds. Mūzika ir emociju paušana - kāpēc izlikties?
Mēs noskaidrojām, kas nav tavs mūzikas stils, – varbūt vari pastāstīt, kāds tas ir?
Es vēl eksperimentēju, bet ar katru dziesmu un kaverversiju, kuru pabeidzu, es jūtu, ka dodos tuvāk popam un R&B. Anmarī, Ariana Grande… gribu atrast vidusceļu.
Ir plāns A un plāns B, bet kāds ir plāns C?
Man ir divi varianti. Viens ir kļūt par vokālo pedagogu, bet es uz to pašlaik nefokusējos. Otrs ir kļūt par daiļslidošanas vai fitnesa treneri, jo vienpadsmit gadus biju daiļslidotāja un beidzu ar to nodarboties traumu dēļ. Bet tas neaizrauj tik ļoti kā mūzika, tāpēc ceru, ka būs A vai B variants!
Ko tu dari, lai atpūstos?
Lielākoties veltu sevi visu mūzikai, bet brīvajā laikā - “Netflix” (Smejas). Man Anglijā nepatīk nekur doties vienai, tāpēc, mana dzīve sastāv galvenokārt, no universitātes un mājām. Bieži patīk aiziet uz fitnesa zāli, slidotavu.
Kāpēc tev ir bail?
Es neteiktu, ka man ir bail, es vairāk jūtos neomulīgi. Es tagad runāšu ne kā Agnese, bet sieviete, jo, manuprāt, daudzas varētu justies tāpat kā es. Kad ierados Anglijā, es uzzināju, ka tādas lietas kā piparu gāze vai elektrošoks ir aizliegtas. Tās tiek pielīdzinātas ierocim. Kā es varu sevi aizsargāt? Ja tev vēl atņem šīs lietas, tad ir diezgan neomulīgi.
Ja esmu ar kādu, es varu droši arī pēc kluba divos naktī aiziet līdz mājām, bet viena pati, līdzko ir tumšs... vairs nedodos ārā.
Ir jāpierod pie citas kultūras – multinacionālas, kas man ir svešāka. Latvijā kultūra ir citādāka, savukārt, Anglijā, cilvēki ir daudz atklātāki, atvērtāki, arī uzmanība un skatieni ir daudz uzkrītošāki, pie kā neesmu radusi. Un tas nav tikai man, bet arī citām sievietēm. Un vakaros tas mums rada neomulības sajūtu. Tāpēc vienmēr izmantoju autobusu vai taksi, lai arī tas ir dārgāk. Drošība ir tomēr svarīga. Varbūt tā jūtos tāpēc, ka tas ir mans pirmais gads Anglijā vienai pašai. Līdz šim esmu dzīvojusi kopā ar vecākiem. Latvijā es nebaidos. Apsveru domu iet uz karatē kursiem, lai iemācītos sevi aizstāvēt [smejas].
Tu dzīvo netālu no Londonas, kur pēdējos gados fiksēti daži terorisma incidenti.
Protams, ir bail no terorisma. Latvijā ar to nesaskaros. Katrā ticībā ir savi ekstrēmisti. Bet ko lai saka? Ir jādzīvo! Ir jāiet un jābrauc ar metro, neko nevar padarīt. Un nav jau tā, ka tādi trakumi katru dienu notiek.
Jābaidās tikai no ļauniem cilvēkiem.
Kā ir dzīvot vienai un tik tālu no ģimenes?
Pirmā diena bija ļoti dīvaina un skumīga, bet, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, iespējams jebkurā brīdī ieraudzīt savus mīļos. Kad vari kaut vai redzēt to cilvēku, vientulības sajūta pazūd. Vēl arī, ja ir kāds brīvs brīdis, mēģinu to aizpildīt, lai nav laika skumt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.
