No simtiem tūkstošu lielas peļņas līdz "kapeikām" jeb paparaci profesijas skarbais liktenis (1)

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: Pixels.com

Daudzi slavenību fotogrāfi joprojām spēj nopelnīt ievērojamas naudas summas, tomēr skandalozajai paparaci nozarei ir pienākuši grūti laiki – slavenību dzīves iemūžinātājiem kļūst arvien grūtāk gūt stabilus ienākumus. Kā vēsta “BBC Captial”.

Fotogrāfs Santjago Baess (Santiago Baez) par paparaci kļuva pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Ar kameru rokās Baesam ir bijusi iespēja vērot, kā Ņujorkas slavenības pārkāpj laulību, atrod jaunu mīlestību; būt vienam no pirmajiem, kurš ierauga slavenību bērnus un uzzina par kādu attiecību izjukšanu.

Paparaci kā Baesam, slavenību dzīves iemūžināšana bija galvenais iztikas avots. Lai šo darbu varētu sekmīgi veikt, fotogrāfam ir precīzi jāzina, kurās vietās Ņujorkā dzīvo slavenības, kā arī jāzina par zvaigžņu iecienītākajiem pārvietošanās maršrutiem, kādi ir iepirkšanās un izklaižu paradumi.

Tāpat paparaci ir svarīgi izveidot “pazīšanās tīklu”, kurā ir slavenību šoferi, oficianti un citas zvaigznēm pietuvinātas personas.

Nereti arī pašas slavenības dod ziņas par savu atrašanās vietu, veicot ierakstus sociālajos tīklos. Šādi ieraksti ļoti piesaista paparaci uzmanību.

Lielākā daļa fotogrāfiju nav neko vērtas, tomēr kādas slavenības bērna fotogrāfija, attēls, kur viena pazīstama persona skūpstās ar savu jauno sirdsāķīti vai arī ekskluzīvi foto no kāzām ir ārkārtīgi pieprasīti, un ziņu aģentūras ir gatavas par šādām fotogrāfijām maksāt ļoti lielu naudu.

Baess norāda, ka viņa ienākumi pēdējā laikā vairs nebija pastāvīgi un paredzami. Viņš par savu veiksmes stāstu sauc gadiem ilgus treniņus, kā arī iegūtās zināšanas par slavenību dienas ritmu.

To, cik daudz nopelnīs slavenību fotogrāfs, nosaka ne tikai notikumi, bet arī atsevišķi cilvēki. Viens no tādiem bija “US Weekly” foto redaktors Pīters Grosmans, kurš medijā nostrādāja 14 gadus – no 2003. līdz 2017. gadam.

Viņš pats gan tiešā veidā nesadarbojās ar paparaci, taču nenoliedz, ka viņa aģentūra ir pirkusi fotogrāfijas no slavenību fotogrāfiem.

Paparaci kā Baess arī pārdod iegūtās fotogrāfijas aģentūrām. Viņa ienākumu lielums ir atkarīgs no tā, kāda vienošanās ir panākta ar aģentūru vai mediju. Vecāki, pieredzējušāki un talantīgāki paparaci var iegūt labākus noteikumus, turklāt, saņemt papildus honorāru par to, ka viņi savas fotogrāfijas pārdod ekskluzīvi tikai vienai mediju aģentūrai.

Ekskluzīvas fotogrāfijas ir tās, kas spēj radīt rezonansi visā pasaulē, un tās ir redzamas nevienā vien tabloīdā.

Grosmans atklāj, ka summas par vienu ekskluzīvu foto var būt galvu reibinošas. Pēc viņa vārdiem, tas “ir skaitlis, kas rakstāms ar sešiem cipariem”. Tādas summas samaksātas, piemēram, par fotogrāfijām, kurās apstiprinājās fakts par aktrises Kristenas Stjuartes romānu ar režisoru Rupertu Sandersu.

Grosmans sāka strādāt pašā paparaci ēras plaukumā: tieši viņam radās ideja veidot foto stāstus par slavenībām, kas dara ikdienišķas lietas. Tieši tā arī sākās ideja “Tādi paši kā mēs”. Fotogrāfijās bija redzamas slavenības, kas dodas iepirkties veikalos, kafejnīcās iegādājas kafiju, degvielas uzpildes stacijās ielej degvielu savā auto un dara ikdienišķas lietas.

Bijušais foto redaktors norāda, ka cena par vienu “Tādi paši kā mēs” fotogrāfiju atšķīrās. Cenu noteica vairāki faktori – kāda slavenība attēlā bija redzama, ko tā darīja, un vai šajā foto bija kas ekskluzīvs. Parasti cenas par vienu fotogrāfiju svārstījās no 5000 līdz 15000 dolāru.

Tomēr šādas cenas radīja “zelta drudzi” - lai iegūtu arvien labāku un ekskluzīvāku materiālu, paparaci sāka pārkāpt likumus un ētikas normas, tādējādi piešķirot slavenību fotogrāfiem sliktu reputāciju. Fotogrāfi nekautrējās vajāt slavenības un pat viņu bērnus.

Grosmans “US Weekly” vārdā aicināja fotogrāfus “atkāpties soli atpakaļ” un atgriezties pie agrāk noteiktajiem “rāmjiem”, lai fotogrāfiju vārdā netiktu pārkāpts likums un netiktu apdraudēta cilvēku veselība.

Finanšu krīze 2008. gadā, kas sakrita ar tīmekļa mediju strauju izaugsmi, faktiski izbeidza paparaci “zelta drudzi”. Digitālie mediji palielināja pieprasījumu pēc slavenību fotogrāfijām, taču tika samazināta cena, ko mediji bija gatavi maksāt par fotogrāfijām. Foto aģentūrām bija jāveic sarežģīta izvēle – vai nu izstāties no biznesa, vai nu pārveidot savu biznesu.

Fotoaģentūras piedāvāja abonementu sistēmu – samaksājot aģentūrai par konkrētu skaitu fotogrāfiju, medijs varēja apmierināt vajadzības pēc lētiem slavenību foto. Tādējādi paparaci algu sistēma mainījās, un tā vairs neļāva gūt galvu reibinošu peļņu.

Peļņu noteica, cik daudz mediji bija abonējuši konkrētās aģentūras pakalpojumus, un cik daudz konkrētā fotogrāfa darbi tika izmantoti. Fotogrāfa algu veidoja daļa no aģentūras ienākumiem par abonēšanas maksu.

Tas nozīmē, ka tagad ekskluzīvi “Tādi paši kā mēs” sērijas foto maksā nevis 5000 – 15000 kā iepriekš, bet gan piecus vai desmit dolārus par fotogrāfiju.

Paparaci peļņas iespējas ar katru gadu ievērojami sarūk. Tās dienas, kad slavenību fotogrāfs varēja rēķināties ar vairākus simtus tūkstošu lielu peļņu, ir garām. Lai nopelnītu ievērojamus līdzekļus, fotogrāfiem ir jācenšas iegūt patiesi rets un ekskluzīvs kadrs.

Tagad, galvenokārt pateicoties sociālajiem tīkliem, slavenības ir redzamas ļoti bieži, un cilvēki paši ļoti daudz ko uzzina par viņu dzīvi. Tieši tāpēc paparaci, viņu vidū arī Baesa ienākumi ir ļoti mainīgi un neparedzami. Baess ir izstrādājis dažādas riska stratēģijas, kas ir līdzīgas tām, kas tiek pielietotas finanšu tirgos.

Paparaci saskaras ar vairākiem riskiem, ko nosaka slavenību rīcība. Piemēram, "ko slavenība darīs šodien – tiksies ar draugiem, ko parasti, vai arī ar kādiem sen neredzētiem cilvēkiem?" Tas arī nosaka, cik fotogrāfs nopelnīs.

Ja piemēram, slavenība kļūst nepopulāra, par to vairs netiek izrādīta sabiedrības interese, fotogrāfijas vērtība krītas. Katram fotogrāfam ir jādomā par to, vai viņa attēlā būs kas ekskluzīvs vai skandalozs – tas cels fotogrāfijas vērtību, līdz ar to pozitīvi ietekmējot peļņu.

Vēl fotogrāfiem jārēķinās ar sistemātiskiem riskiem. Tā, piemēram, finanšu nozarē 2008. gadā biržās radās ļoti lielas grūtības, kādēļ daudzi uzņēmumi bija spiesti pārtraukt darbību. Sistemātiskos riskus ir grūti pārvarēt, un tie potenciāli ir bīstami.

Sistemātiskie riski jau ir nospēlējuši savu lomu ar fotogrāfiem. Tā, piemēram, pagājušās desmitgades sākumā cilvēki aktīvi pirka tabloīdus, bet fotogrāfi par savu darbu saņēma galvu reibinošas summas. Sākās globālā ekonomiskā krīze, un fotogrāfu iespējas nopelnīt kļuva arvien sarežģītākas.

Pēdējo desmit gadu laikā paparaci bizness ir kļuvis ļoti sarežģīts, jo nopelnīt iztikai tikpat kā vairs nav iespējams.

Tieši tāpēc Baess ar savu sievu pēc Ņujorkā pavadītiem 30 gadiem pagājušajā gadā atgriezās Dominikānā, kur nu meklē jaunu darbu.

Paparaci darbs ir dažādu risku pilns, taču no šiem cilvēkiem var arī mācīties. Viņi ir apguvuši nepieciešamās prasmes, lai izvērtētu visus iespējamos ekonomiskos riskus savā darbā. Lielākā daļa cilvēku, visticamāk, pat neapzinās, kādi ekonomiskie riski pastāv viņu darbā.

Slavenību fotogrāfijas joprojām ir pieprasītas, taču riski, ar kādiem saskaras fotogrāfi, ir pārāk nozīmīgi, lai to turpinātu darīt. Nozīmīgs faktors ir arī sociālajiem tīkliem, kuros slavenības jau pašas dalās ar ekskluzīvu saturu, līdz ar to paparaci loma ievērojami mazinās. Mediju aģentūras vairs nevēlas maksāt fotogrāfiem par fotogrāfijām, kurās zvaigznes redzamas, darot ko ikdienišķu – tas daudziem liekas pilnīgi pašsaprotami.

Baess secina, ka paparaci kļūst par arvien riskantāku biznesu, kur nepieciešams iegūt kaut ko patiesi ekskluzīvu, taču atalgojums par to, visticamāk, būs niecīgs.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu