Līdz šim tālāk par aptuvenu koncertzāles programmu, tās metu (vizualizācijām!?) iespējamai būvei uz AB dambja, pretrunīgiem pieņēmumiem par tās izmaksām un diskusijai par iespējamām novietnes alternatīvām neesam tikuši. Tuvojoties Nacionālās akustiskās koncertzāles vīzijas īstenošanai rezervētās Eiropas struktūrfondu naudas – 23 miljonu eiro – apguves galatermiņam, koncertzāles jautājums atbildīgo amatpersonu un nozares speciālistu dienaskārtībā parādās ar jaunu sparu.

23. aprīlī, Lielajā ģildē notika Kultūras ministrijas un Koncertzāles atbalsta biedrības rīkota diskusija un tai sekojošā preses konference, lai informētu par pašreizējo Nacionālās akustiskās koncertzāles projekta gaitu, kurā tika arī argumentēts, kāpēc tā būtu būvējama uz AB Dambja. Protams, pēc būtības visas šīs aktivitātes ir slavējamas, jo katra no tām mūs, cerams, pietuvina pirmajam koncertam jaunajā koncertzālē.

Tomēr, izdzirdot atbildīgo Kultūras ministriju amatpersonu pausto, ka pat labvēlīgākā scenārija gadījumā, ja valdība vasarā apstiprinās AB Dambja projekta turpināšanu, paies vismaz 12 gadi līdz koncertzāles atklāšanai, iestājās viegls šoks!

Tas nozīmē, ka pirmais koncerts jaunajā koncertzālē notiks ne ātrāk par 2031. gadu. Negribu būt sarkastisks, bet, šādā tempā turpinot, daļa no procesā iesaistītajiem šo pirmo koncertu var arī nesagaidīt… Turklāt, izskatās, ka nevienu tā īsti šie vismaz 12 būvniecības turpmākie gadi īpaši nesatrauc. Tas, acīmredzot, liek uzdot jautājumu par politisko gribu šī projekta realizēšanā un pat vēl vairāk – vai vispār tā pa īstam kāds šo projektu vēlas realizēt?

Manuprāt, mūsdienās būvēt jebko 12 gadus, tam pieplusojot vēl 15 gadus, kas jau pavadīti spriešanā, plānošanā un diskusijās, nav saprātīgs piedāvājums. Un arguments, ka mēs būvēsim 21. gadsimta arhitektūru, neiztur kritiku. Šāds termiņš ir salīdzināms ar Heopsa piramīdas būvniecību Ēģiptē pirms 4 tūkstošiem gadu – tā tika uzcelta 30 gados. Salīdzināt šo būvju apjomus un būvniecības tehnoloģijas laikam gan nebūtu korekti...

Beidzot ir jāapzinās, ka kaut kas šajā procesā ir nogājis greizi un arī koncertzāles risinājums uz AB dambja pie šāda piedāvājuma nav pieņemams un atbalstāms risinājums.

Tāpat ir jāsaprot, ka runa šajā gadījumā faktiski ir par būvi uz ūdens jeb ūdenī (hidrobūvi), no kā arī izriet gan projektēšanas, gan būvniecības ilgums, gan dažādi neplānoti sarežģījumi un, protams, izmaksas. Nemaz nerunājot par transporta izaicinājumiem projekta būvniecības laikā (iedomājieties, kāds būvmateriālu apjoms būs jāpiegādā uz AB dambja rajonu) un arī piekļūšanu koncertzālei pēc tās pabeigšanas, kura vairumam mākslinieku, personāla un koncerta apmeklētājiem, tostarp arī dāmām vakarkleitās un augstpapēžu kurpēs, janvāra atkusnī pa sniega putru, cerams, pacilājošā noskaņojumā, būs jāsasniedz no pieturas iepretim Gaismas pilij vai tuvākajām sabiedriskā transporta pieturvietām Krišjāņa Valdemāra ielā/ Raņķa dambī, vai arī no Swedbank autostāvvietas, vai ar velosipēdu.

Lai atceramies, ka pirms 13 gadiem mēs domājām, ka 2018. gadā Akmens tilts būs gājēju tilts, būs pabeigti “3 brāļi”, būs izbūvēts pilsētas administratīvais centrs Torņakalnā, uzbūvēts Ziemeļu šķērsojums, izbūvēts Raņķa dambja un Vienības gatves šķērsojums un citi nepieciešamie objekti? Cik no šiem projektiem šodien ir izbūvēti?

Tāpat arī no Nacionālās bibliotēkas plānotajām 6 kārtām ir realizētas tikai divas, un šobrīd neviena no atliktajām kārtām un toreiz iecerētie infrastruktūras projekti objekta apkārtnē nav aktuālā dienaskārtība. Velkot paralēles – nav ne mazākās pārliecības, ka saskaņā ar piedāvāto scenāriju 2031. gadā dosimies uz pirmajiem koncertiem nacionālajā akustiskajā koncertzālē uz AB dambja.

Tāpēc pilnīgi skaidrs, ka paredzamais 12 gadu būvniecības termiņš koncertzālei uz AB Dambja ir nesaprātīgs un nepieņemams. Tā vietā aktīvāk nekā jebkad iepriekš būtu jāmeklē iespējas šo projektu īstenot saprātīgā termiņā, veidojot to ciešākā sadarbībā ar publiskajiem partneriem, meklējot arī privātos partnerus pēc iespējas tālredzīgākam un ilgtspējīgākam projekta risinājumam. Manuprāt, joprojām pastāv iespējas daudz efektīvāk izmantot pieejamos Eiropas struktūrfondu līdzekļus, kas domāti aktuālu revitalizācijas un kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanas jautājumu risināšanai galvaspilsētā, veicinot nacionālās koncertzāles projekta īstenošanu kādā no Rīgas pilsētas arhitekta biroja 2. aprīļa diskusijā “Aktuālas alternatīvas koncertzāles novietnei Rīgas centrā” apspriestajām alternatīvām.

Atcerēsimies, ka vēl 2006. gadā valsts un pašvaldība vienojās pārcelt akmeņogļu kraušanas operācijas no pilsētas centrālās daļas uz Krievu salu. Nu šis projekts ir īstenots, kā rezultātā vēsturiski plašas industriālās teritorijas un līdz šim sabiedrībai nepieejamas ūdensmalas gaida jaunu pielietojumu un piedāvājumus to revitalizācijai un mantojuma saglabāšanai nākamajām paaudzēm. Turklāt aktīvu pozīciju un apņemšanos iesaistīties pauž arī teritoriju un īpašumu īpašnieki.

Savukārt plašām pārmaiņām galvaspilsētas centrā, tajā skaitā attīstībai Pārdaugavā un revitalizācijai Centrāltirgus apkārtnē, šobrīd kā katalizators kalpo Rail Baltica projekts, kam jāīstenojas jau 2026. gadā.

Nacionālā akustiskā koncertzāle Zinātņu akadēmijas attīstības vīzijas kontekstā būtu izaicinājums arhitektiem, bet koncertzāles izvietojums to noteikti padarītu par nozīmīgu un pieejamu pārmaiņu vēstnesi plašai pilsētnieku un pilsētas viesu kopienai. Arī plašākas Torņakalna attīstības diskusijas kontekstā (ap Rail Baltica reģionālās nozīmes pieturu Torņakalnā – starp A.Grīna bulvāri un Vienības gatvi, Latvijas Nacionālo bibliotēku un augošās Latvijas Universitātes studentu pilsētiņas apkārtni), aktuālajā attīstības dienaskārtībā pārdomāti integrēta akustiskā koncertzāle būtu kā dzīvinoša injekcija un papildu motivācija jau šodien gaidītām pārmaiņām apkaimes infrastruktūras pilnveidošanā. Turklāt tā atrastos sabiedriskā transporta apkalpes un tūkstošiem ikdienas galamērķu epicentrā un būtu ērti pieejama gan apmeklētājiem, gan arī pilsētas viesiem, kas brauktu baudīt augsta līmeņa koncertus uz Rīgu.

Te vietā atgādināt, ka mūsu kaimiņi Lietuvā ir krietni aizsteigušies mums priekšā – pašlaik rit projektu konkurss Nacionālajai koncertzālei Viļņā.

Paredzēts, ka tā noslēgsies šā gada jūnijā, 2021. gadā uzsāksies tās būvniecība, bet jau 2023. gadā Viļņas Nacionālā koncertzāle vērs durvis apmeklētājiem.

Manuprāt, gaidas, ka pirmais koncerts nacionālajā akustiskajā koncertzālē Rīgas centrā izskan jau 2026. gadā, līdz ar Rail Baltica projekta veiksmīgu īstenošanos, ir reālas, saprotamas un īstenojamas, protams, atmetot mazsvarīgo un ap projektu vienojot plašus politiskos, administratīvos, intelektuālos un finansiālos resursus, sabiedriski nozīmīga un pēc iespējas plašā sabiedrības daļā gaidīta objekta īstenošanai.

Pretējā gadījumā varam piedzīvot situāciju, kad 2031. gadā kāpsim Rail Baltica vilcienos un brauksim kvalitatīvus akustiskos koncertus baudīt uz Kauņu, Viļņu vai Berlīni, sēžot ērtajos vilciena sēdekļos un pa ceļam diskutējot par piemērotāko atrašanās vietu koncertzālei Rīgā.

Esmu pārliecināts, ka tas noteikti nebūs sliktākais piedzīvojums, bet šodien jautājums ir vai tas mūs apmierina?