Kā literatūras pasauli iemīlējusi LNB Atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone, mākslas vēsturnieks un heraldikas speciālists Imants Lancmanis, rakstnieks Māris Bērziņš, bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule, lasi rakstā!

Kārina Pētersone: Mana bērnības literatūra bija lugas

Es faktiski esmu uzaugusi bibliotēkā, un bērnībā man šķita tikai dabiski pavadīt laiku, sēžot uz paklāja un šķirstot enciklopēdijas un lugas. Būtībā mana bērnības literatūra bija lugas. Tomēr pati garšīgākā grāmata, ko atceros un kas man dzīvē visvairāk nāk līdzi, ir Ēriha Kestnera “Punktiņa un Antons”.

Manā bērnībā Kestnera grāmatas bija pieejamas, un es jau četru gadu vecumā sāku lasīt tieši tās. Grāmatā “Punktiņa un Antons” ir atspoguļots pilns attiecību spektrs, kas mani kā bērnu iespaidoja. Tur ir stāsts par vecāku savstarpējām attiecībām, par zēna un meitenes draudzību, par divām pasaulēm, bagāto un nabadzīgo ģimeni, un varbūt arī stāsts par neapjaustām jūtām. Tajā ir visa tā burvība, kas var aizraut bērnu, bet kas atstāj nospiedumus arī par nopietnām tēmām. Šajā grāmatā ir ietverta morāle, ka dzīve patiesībā ir ļoti sarežģīta un skaista vienlaikus.

Otra grāmata, pie kuras atgriezos atkal un atkal, bija Raiņa “Zelta zirgs”. Kaut kas mani ļoti aizrāva tajā smeldzīgajā, cerību pilnajā un ļoti skaisti izstāstītajā pasakā. Tur bija gan mīlestība, gan ilgas, gan ideāli, gan lieli upuri, un kaut kas skaists noslēgumā. Nevaru pateikt, kas tieši mani uzrunāja – Raiņa valoda, Ģirta Vilka ilustrācijas vai kas cits –, bet šī grāmata man bija ļoti mīļa. Es to daudz šķirstīju, un tāpēc grāmatas vāks bija pavisam nodriskāts.

Imants Lancmanis: Literatūra bija mans patvērums

Pārdomājot savu dzīvi, varu teikt, ka jau no bērnības grāmata ir veidojusi mani pašu. Iespējams, es pat esmu lielākā mērā grāmatu produkts nekā jebkurš cits, jo mana bērnība iekrita grūtā laikā – kara laikā, kad reālā dzīve un tās piedāvātie prieki bija ierobežoti. Līdz ar to man bija tikai viena sfēra, kurā patverties, – literatūra un grāmatas.

Mani jau bērnībā ļoti saistīja vēstures literatūra. Atceros, kad rudenī skolā saņēmu savu pirmo vēstures grāmatu, es to šķirstīju un lasīju ar lielu baudu. Pat tās ilustrācijas, kas toreiz 40. un 50. gados bija ļoti primitīvas, man bija vesela pasaule, kurā es, šķiet, iegāju iekšā un pastaigājos. Es jutu, ka vēsture ir tā sfēra, kura man ir tuvāka par to realitāti, kura valdīja apkārt un kurā es nepavisam nevēlējos būt.

Otra literatūras daļa, kas man bija nozīmīga, bija daiļliteratūra un poēzija. Arī tā lielā mērā uz mani atstāja iespaidu, jo ļāva ieskatīties citā dzīves formā. Arī daiļliteratūra man bija kā patvērums, kurā es aizskrēju prom no padomju realitātes. Tur es biju citā sabiedrībā – cilvēku kaislībās, pārdzīvojumos, cerībās, vilšanās un traģēdijās. Tas, kā es to ieraudzīju literatūrā, man ārkārtīgi daudz nozīmēja.

Bērnībā vasaras pavadīju laukos pie vecmāmiņas. Tur dzīvoja arī mātes māsa, un viņai bija ļoti daudz grāmatu, ko viņa pirms kara bija sapirkusi. Līdz ar to man vasaras pagāja ne tik daudz kā sauļošanās un peldēšanās vasaras, kā lasīšanas vasaras. Es pat atceros, kā gaidīju, lai ārā līst – lai man nebūtu jāiet uz Lielupi peldēties. Lai es varētu mierīgi ņemt atkal kādu grāmatu un tajā iegrimt.

Māris Bērziņš: Savas grāmatas uzskaitīju

Interesants fakts, ko es atceros no savas bērnības, ir tas, ka es aprakstīju grāmatas. Man šķita, kas tas nav normāli, ka uz grāmatas vāka nav rakstīts tās nosaukums. Tāpēc es, piemēram, uz Raiņa bērnu dzejas grāmatas uzrakstīju “Puķu lodziņš”. Es arī mēdzu papildināt grāmatas ar saviem pierakstiem un zīmējumiem.

Vēl man bija krustmāte, kura mani mudināja ieviest savu grāmatu katalogu kā īstā bibliotēkā. Man mājās bija savs stūrītis, savs grāmatu plaukts, un viņa mani rosināja sarakstīt burtnīcā grāmatu nosaukumus, autorus un piešķirt katrai savu numuru. Tā tās bērnu dienu grāmatas glabājas vēl tagad, sanumurētas.

Vaira Vīķe-Freiberga: Es dzīvoju vienā vienīgā grāmatu badā

Kad biju maza, man ļoti gribējās, lai mani īslaiko ar stāstiem. Tomēr pieaugušajiem drīz vien apnika lasīt man priekšā, un tāpēc mani mudināja iemācīties lasīt pašai. Kad iemācījos, sākās cīņa par grāmatām.

Laikā, kad es augu, – kara laikā – bērnu literatūra tika maz izdota. Vecāki dzīvoja pieticīgos apstākļos, paši sev pirka grāmatas, bet uzskatīja, ka bērnam pēc tām nav vajadzības. Kādu laiku man grāmatas veda no bibliotēkas, bet vēlāk kāds vecākiem bija pateicis, ka mazam bērnam nav veselīgi tik daudz lasīt, un viņi sāka man dozēt lasāmvielu. Pēc tam sākās bēgļu gaitas. Tā es dzīvoju vienā vienīgā grāmatu badā. Man visi jaunības gadi saistās ar to, kā ar viltu un ar pierunāšanu aizņemties un dabūt grāmatas.

Bija divas grāmatas, kas mani bērnībā ļoti iespaidoja. Viena bija Aleksandra Grīna romāns “Nameja gredzens”. Es ārkārtīgi pārdzīvoju to, ka Namejs pazaudēja savu pili un ka Latvija tika iekarota. Raudāju gandrīz nedēļu un biju tiešām satriekta, jo es to sasaistīju ar iemesliem, kāpēc mēs bijām trimdā. Savukārt otra grāmata bija Andreja Pumpura “Lāčplēsis”, kuru saņēmu dāvanā no savas mammas draudzenes. “Lāčplēsis” man ārkārtīgi iepatikās – es zināju gabalus no galvas. Vēlāk mani interesēja dzeja – Kālis Skalbe, Jānis Poruks un citi. Vārdu sakot, katrā dzīves posmā kaut kas ir bijis īpašs.

Sanita Stinkule: Grāmatas pirku par naudu, kas bija domāta ēšanai

Es augu laikā, kad tika pirktas visas grāmatas, kas vien latviešu valodā bija pieejamas. Mūsu mājas bibliotēkā pārsvarā bija daiļliteratūras grāmatas, bet bija arī zinātniskā literatūra – to es daudz lasīju.

Atceros arī to, kā pie grāmatām tiku pati. Es mācījos mūzikas skolā, un ceļš uz mūzikas skolu veda garām grāmatnīcai. Bieži vien, kad gāju turp, es gāju nevis pa ietvi, bet caur šo grāmatnīcu, jo tajā varēja ienākt pa vienām durvīm un pa otrām iziet ārā. Šādā veidā es pa ceļam ieguvu daudzas grāmatas. Es tās pirku par kabatas naudu, un par to vecāki bija neapmierināti. Viņi taču naudu bija devuši tam, lai es kaut ko paēstu. Tomēr šādā veidā arī vecāki tika pie interesantas lasāmvielas.

Detalizētāk projekta bibliotēka mājas lapā www.manabiblioteka.lv.