Viņš sarunā ar lasīšanas veicināšanas projektu “Bibliotēka” atklāja krāšņus un noslēpumiem apvītus stāstus par Rundāles pils bibliotēkas grāmatām. Daži no tiem turpmākajā rakstā, kas tapis speciāli TVNET no projekta “Bibliotēka” vēl nepublicētajiem intervijas fragmentiem.

Grāmatas Rundāles pils bibliotēkas krājumā

“Latvijas kultūrā grāmatai vienmēr ir bijusi liela loma – visos laikos,” stāsta Imants Lancmanis. “Pat varētu teikt, ka literatūra un izglītība ir bijusi vietējās muižniecības un arī pilsētu iedzīvotāju prioritāte. Savā laikā bija pat tāds teiciens, ka Baltija ir izglītota, bet bezbilžu teritorija, jo mākslai savulaik bija mazāka loma nekā grāmatai. Šī iemesla dēļ Baltijā un tieši Latvijā ir veidojušās ļoti ievērojamas bibliotēkas.”

“Rundāles pils bibliotēkas sastāvs ir krājies tādā ļoti interesantā veidā, un tas atspoguļo šo tēmu. Pie mums ir nonākušas tādas kā lielu, lielu spoguļu sīkas lauskiņas – kaut kas no šīm ievērojamajām muižu bibliotēkām. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem ir tieksme vākt grāmatas. Zināmā mērā tā ir tāda kolekcionēšanas nozare, pat bibliofilija, un šāda bibliofilija Latvijā ir bijusi daudziem.”

Hercogu Ketleru bibliotēka

“Viena no šādām bibliotēkām, kuras fragmentus var atrast Rundāles pilī, savulaik bija pati lielākā, kas piederēja Kurzemes hercogiem. Tās aizsākumi meklējami jau 16. gadsimtā, kad pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sāka veidot tās krājumu. Bibliotēka tika nodota mantojumā no paaudzes paaudzē un īpaši tika papildināta hercoga Jēkaba Ketlera laikā un arī viņa dēla hercoga Frīdriha Kazimira Ketlera laikā. Šī bibliotēka ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.”

“Kad Pēteris I ieņēma Jelgavas pili, viņš šo bibliotēku pārveda uz Sanktpēterburgu. Šodien Kurzemes hercoga bibliotēka ir Sanktpēterburgā, un tā ir ķeizariskās Zinātņu akadēmijas bibliotēkas pamata kodols. Vēl interesanti, ka viena daļa no šī grāmatu krājuma tagad ir arī Helsinkos, jo Nikolajs I, kurš ļoti gribēja attīstīt Somijas autonomiju, lika daļu šīs bibliotēkas pārsūtīt uz turieni. Helsinkos šī bibliotēkas daļa ir saglabāta ļoti labā stāvoklī, restaurēta.”

“Kā redzat, ir tā brīnišķīgā lieta – izrādās, ka ne tikai manuskripti nedeg. Laimīgā kārtā ļoti bieži nedeg arī šo manuskriptu iespiestā, poligrāfiskā forma.”

Hercogu Bīronu bibliotēka

“Vēl vienas bibliotēkas, ko gribētos izcelt, ir Hercogu Bīronu grāmatu krājums. Kad 1795. gadā hercogs Pēteris Bīrons atteicās no troņa un aizbrauca no Kurzemes, viņš bibliotēku paņēma līdzi, un tas pamatā tika sakoncentrēts viņam piederošajā Sagānas pilī Silēzijā, kurā jau bija divas bibliotēkas – viena saucās Franču bibliotēka, otra Vācu bibliotēka – ar ļoti lieliem grāmatu skapjiem, ar ļoti lielu grāmatu krājumu. 1800. gadā hercogs nomira un viena daļa grāmatu krājuma tika pārdota. Tika sarīkotas vairākas izsoles, un no tā brīža daļa hercoga grāmatu sāka ceļot pa Eiropu. Kopumā šīs bibliotēkas liktenis ir diezgan avantūristisks, jo Pētera jaunākā meita Doroteja apprecēja lielā diplomāta Šarla Morisa de Taleirāna brāļadēlu un Sagānas pils pārgāja Taleirāna dzimtas rokās.”

“Interesanti, ka Hitlera Vācijā franču hercogiem Taleirāniem Sagānas pili neatņēma. Tikai 1944. gada beigās pēc Himlera pavēles viss, kas bija pilī, tika sekvestrēts – nevis konfiscēts, bet gan mantai tika uzlikts tāds kā aizliegums un hercogi Taleirāni vairs nevarēja no turienes paņemt. Pēc tam notiek kaut kas dīvains. 1945. gada februārī, kad tajā reģionā sākās karadarbība, visa bibliotēka kopā ar pārējo iekārtu no pils pazuda, un sākās liela vēstures mīkla.”

“Cilvēki tajā laikā stāstījuši, ka redzējuši SS kareivjus sēžam uz sapakotām kastēm, un viens no variantiem ir ka tās aizvestas uz kādām akmenslauztuvēm vai tamlīdzīgām pazemes ejām un kaut kur iemūrētas. Otrs variants – mantu paņēma Sarkanā armija. Trešais – to piesavinājās amerikāņi, kuri vienu brīdi tur bijuši. Ceturtais – poļi paši pili izlaupījuši. Kas notika patiesībā, neviens nezina, bet ik pa brīdim kādas grāmatas atrodas.”

Blankenfeldes muižas zudusī bibliotēka

“Viena no pašām izcilākajām bibliotēkām reiz atradās Zemgalē – Blankenfeldes muižā, kas 18. gadsimta beigās piederēja tādam Andreasam fon Kēnigsfelsam. Viņš bija ierēdnis Krievijā un izteikts bibliofils, kurš bija izveidojis ļoti lielu bibliotēku un kura interesantā veidā savu laiku bija it kā pazudusi. Kad 1840. gadā Blankenfeldes muiža tika pārdota, nākamie īpašnieki baroni fon Hāni šo bibliotēku nesaņēma, jo tā palika Kenigsfelsa dzimtas īpašumā. Pēc tam par šo bibliotēku nav ziņu, tomēr stāsta turpinājums ir ļoti interesants.”

“Rundāles pilī bija saglabājies viens bibliotēkas skapis, un mēs pirms laika pasūtījām tā kopijas. Izgatavošanu finansēja Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons – viņš pasūtīja to skapju kopijas, ko savā laikā viņa vecvecvecvectēvs bija pasūtījis pirmo reizi Rundāles pilij. Kad skapji bija gatavi, izveidojās interesants stāvoklis – skapji ir, bet nav ko likt iekšā. Tāpēc mēs lūdzām Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, lai viņi mums iedod kādus skaistus iesējumus.”

“Kad iesējumus atveda, to bija vesels kalns, un tie tika izlikti pie mums uz galda. Es ienācu iekšā telpā, kurā grāmatas bija izliktas, un ko es ieraugu? Es ieraugu grāmatas iesējumu, un uz vāka iespiests superekslibrs. Un ko es redzu? Es redzu fon Kēnigsfelsa dzimtas ģerboni! Tajā pašā brīdī man bija skaidrs, ka tā ir slavenā pazudusī Blankenfeldes muižas bibliotēka!”

“Redziet, kur ir āķis, un kāpēc ir jāsaprot kaut kas no heraldikas. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā darbinieki nebija šo ģerboni atpazinuši. Iespiests grāmatā nav, ka tas bijis  Blankenfeldes muižas īpašums, un vienīgais atslēgas punkts piederības atšifrēšanai bija ģerbonis. Tā kā viena no Rundāles pils darbiniecēm savā laikā bija pētījusi šo bibliotēku un zināja gan tās izcelšanos, gan to, ka tā ir pazudusi, arī man tas bija jēdziens – “ak, slavenā Blankenfeldes bibliotēka!” Un pēkšņi tā bija šeit. Bez tam šī bibliotēka ir ļoti labā stāvoklī, grāmatas ir perfektas, un, kā tās saglabājušās, neviens nezina.”

Voltēra kopotie raksti

“Rundāles pils bibliotēkā glabājas arī 70 franču Apgaismības laikmeta rakstnieka Voltēra kopoto rakstu sējumu komplekts. Šis izdevums ir sava veida fenomens, laika liecība no 18. gadsimta, jo atspoguļo ne vien mēģinājumu vispār izdot grāmatas, bet arī izdot tās izcili, poligrāfiski augstā kvalitātē.”

“Šo grāmatu izdošanas stāsts sākas 1778. gadā, kad lielais Voltērs nomira. Viņa draugs dramaturgs Pjērs de Bomaršē, komēdijas “Figaro kāzas” un citu lielisku darbu autors, bija iedomājies, ka viņš vēlas izdot pašu kvalitatīvāko izdevumu pasaulē. Viņš bija samērā bagāts cilvēks, un viņam bija tāda ideja, tomēr viņš sastapās ar dažām problēmām. Pirmā no tām bija pavisam īpatnēja –  tā laika Francijā divas trešdaļas Voltēra darbu bija aizliegti kā pret baznīcu vērsti. No tā Bomaršē saprata, ka šo izdevumu būs iespējams nodrukāt vien ārzemēs, tāpēc viņš saņēma Bādenes firsta atļauju un mazā pilsētiņā Keilā Reinas upes krastā ierīkoja tipogrāfiju.”

“Iedomājieties! Viņš no jauna izveidoja tipogrāfiju, nopirka trīs papīra ražotnes, un no slavenākā tipogrāfa Džona Bāskervila Anglijā viņš nopirka pašu pēdējo modernāko burtu fontu. Vārdu sakot, Bomaršē gribēja izdarīt visu perfekti. “Gatavojās viņš ilgi, tomēr beigu beigās no 1780. līdz 1789. gadam tika nodrukāti šie 70 sējumi. Ne velti viņš pirka speciālas papīra rūpnīcas. Lielākā problēma ar tā laika grāmatām ir tā, ka to lapas kļūst dzeltenas. Papīrs ir sadzeltējis vai plankumains. Bomaršē, pievēršot tik lielu uzmanību tehniskajam procesam, tiešām panāca, ka viņa izdoto grāmatu papīrs ir skaists un balts līdz pat mūsdienām. Šajās grāmatās visi burti atrodas eleganti vienā rindā, iespiedums ir ļoti gluds un vienmērīgs. Viņam tiešām izdevās panākt izcilu rezultātu.”

“Protams, visa šā stāsta rezultātā šīs grāmatas bija ļoti dārgas. Tomēr Bomaršē bija ģēnijs arī no PR viedokļa. Viņš izveidoja veselu reklāmas kampaņu, sarīkoja loteriju, lai grāmatas varētu pārdot. Kad 1791. gadā Voltēru pārapbedīja Panteonā, kā Francijas nacionālo varoni, šo grāmatu komplekts, ielikts greznā kastē, tika apbedīts viņam līdzās. Tā ka šis notikums pasaules poligrāfijas vēsturē ir sava veida brīnums.”

Detalizētāk projekta bibliotēka mājas lapā www.manabiblioteka.lv.