Auglīgās sievietes kā "kalpones" tiek izdalītas ietekmīgāko virsnieku ģimenēm, kur viņām piespiedu kārtā jāstājas dzimumattiecībās ar vīriešiem un jādzemdē tiem bērni, ko, visticamāk, pašas pēc tam vairs neredzēs. Sods par nepakļaušanos vai bērnu nedzemdēšanu - nosūtīšana drošā nāvē uz darba nometni, kur caurām dienām jāvāc radioaktīvie atkritumi. 

Šī kārtība balstīta uz Bībeli, kur Jēkabam ir divas sievas. Viena no viņām nespēj ieņemt bērnu, tāpēc liek Jēkabam padarīt grūtu savu kalponi. "Kalpones stāstā" pirms ceremonijas, kurā virsnieks savas sievas klātbūtnē izvaro "kalponi", tiek citētas attiecīgās rindas no 1. Mozus grāmatas.

Lai arī cik baismīgas būtu "Kalpones stāstā" redzamās ainas, seriāla veidotāji ir ievērojuši Atvudas apņemšanos - sieviešu paverdzināšanai un beztiesīgajam stāvoklim atrodami precedenti senākā un ne tik senā vēsturē, un pat mūsdienās.

No 17. gadsimta līdz mūsdienām

Atvuda raksta, ka viens no viņas galvenajiem iedvesmas avotiem bija 17. gadsimta puritāņu kolonijas Jaunanglijā, ASV. Puritāņu sabiedrībā sievietēm līdzi vilkās iedzimtā grēka nasta - uzskatīja, ka viņas vieglāk padodas kārdinājumiem, tāpēc laba sieviete ir tāda, kas uzticīgi kalpo vīram. Precētas sievietes nevarēja pirkt un pārdot īpašumus, kā arī citādā ziņā dzīves sākumā bija atkarīgas no tēva, bet vēlāk no vīra. Izņēmums bija atraitnes, kurām pēc apgādnieka zaudējuma tika dotas nedaudz plašākas iespējas parūpēties par sevi un bērniem. Sievietēm bija jāģērbjas piesegti - par šā noteikuma pārkāpšanu draudēja publiska pēršana. Sievietes uzdevums bija bērnu dzemdēšana, izsargāšanās nebija atļauta.

Līdzīgi kā "Kalpones stāstā", puritāņu sievietes nevarēja ieņemt oficiālus amatus (un ierunāties baznīcā), taču varēja censties neformāli ietekmēt savu vīru vai kopienas lēmumus.

Teokrātiskās sabiedrībās līdzīgi noteikumi pastāv joprojām. Piemēram, Saūda Arābijā pastāv vīrieša-aizbildņa sistēma, kas nozīmē, ka sievietes dzīvi no dzimšanas līdz pat pēdējam elpas vilcienam kontrolē kāds vīrietis - tēvs, vīrs, brālis, varbūt pat dēls.

Sieviete Saūda Arābijā visu mūžu pavada apmēram tādā pašā tiesiskajā statusā kā bērns, norāda organizācija "Human Rights Watch". Bez aizbildņa piekrišanas sieviete nevar ne apprecēties, ne ceļot, ne arī pamest cietumu, ja reiz tajā nokļuvusi. Bieži aizbildņa akcepts nepieciešams, lai izmantotu medicīniskos pakalpojumus, iestātos darbā, noīrētu dzīvesvietu vai iesniegtu prasību tiesā.

Tikai pirms gada sievietēm Saūda Arābijā atļāva vadīt automašīnas. Pārvietošanās ierobežojumu dēļ sievietēm ļoti reti rodas izdevība pamest valsti, tomēr nesen bijuši vairāki skaļi gadījumi.

18 gadus vecā Rahafa Mohammeda janvārī ģimenes ceļojuma laikā no Kuveitas, kur ceļošanai nav nepieciešama aizgādņa atļauja, aizbēga uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku, kur iebarikādējās viesnīcas istabā un pieprasīja patvērumu kādā demokrātiskā valstī. Gadījums izpelnījās lielu uzmanību sociālajos tīklos, un Rahafa galu galā varēja pārcelties uz dzīvi Kanādā.

"Tas bija tā vērts," jauniete stāstīja Kanādas laikrakstam "Toronto Star". "Man nebija, ko zaudēt. Pret mums izturas kā pret priekšmetiem, kā pret verdzenēm. Es gribēju izstāstīt par sevi un to, kas notiek ar sievietēm Saūda Arābijā."

Šogad 25 un 28 gadus vecas māsas no Saūda Arābijas aizbēga uz Gruziju, kurp Saūda Arābijas pilsoņi var doties bez vīzas. Arī šis gadījums piesaistīja starptautisko uzmanību. Māsas izcīnīja iespēju sākt jaunu dzīvi kādā citā valstī. Vēl viens māsu pāris - 18 un 20 gadus vecas - šogad aizbēga no Saūda Arābijas un patvērās Honkongā.

Visas bēgles sacīja, ka baidoties atgriešanās gadījumā tikt nogalinātas par to, ka "aptraipījušas" ģimenes reputāciju. "Nāve," par lielākajām bailēm vaļsirdīgi atklāja viena no māsām, kas aizbēga uz Honkongu. "Mēs baidāmies no "goda" slepkavībām."

2019.gada augustā Saūda Arābijas valdība izziņoja lēmumu, ka turpmāk sievietes drīkstēs saņemt pasi un izbraukt no valsts bez vīriešu atļaujas, tomēr aizbildņu sistēma joprojām paliek spēkā.

Starp valstīm, kur sieviešu tiesību situācija ir visbriesmīgākā, parasti tiek nosaukta Afganistāna. Skaidras paralēles ar "Kalpones stāstu" saskatāmas tāpēc, ka 60. un 70. gados sieviešu tiesību situācija attīstījās eiropeiskā virzienā. "No bērnības atceros, ka mana mamma valkāja minisvārkus un veda mūs uz kino. Mana tante studēja universitātē Kabulā," organizācijai "Amnesty International" stāsta Afganistānā uzaugusī Horija Mosadika.

Tomēr padomju okupācija 70.gadu beigās, tai sekojošie iekšējie konflikti un talibu režīms jebkāda veida sieviešu līdztiesībai pielika treknu punktu. Talibu režīma laikā sievietēm bija aizliegts iegūt izglītību, strādāt, iziet no mājām bez vīriešu dzimuma pavadoņa, izmantot ārstu-vīriešu pakalpojumus (tā kā strādāt varēja tikai vīrieši, sievietēm veselības aprūpe būtībā nebija pieejama) un publiski paust savu viedokli. Izejot no mājām, sievietēm bija jāģērbjas parandžā, kas pilnībā aizsedz augumu un seju. Par kaut neliela ādas laukumiņa atsegšanu vai mācīšanos draudēja miesassodi, par laulības pārkāpšanu - nomētāšana ar akmeņiem. Sievietes bieži piedzīvoja izvarošanu un vardarbību, kā arī kļuva par absurdu sodu upuriem - piemēram, kādai sievietei 90.gadu vidū tika nocirsta īkšķa pirmā falanga, jo viņa bija nolakojusi nagus.

Līdzīgi kā Afganistānā, "Kalpones stāstā" attēlotajā Gileādā sievietes no visumā līdztiesīgas sabiedrības tika iesviestas pasaulē, kur viņām tiesību vairs nebija. Seriālā sievietēm aizliegts lasīt un rakstīt, ieņemt oficiālus amatus un pieņemt nozīmīgus lēmumus pašām par savu dzīvi. Pat izvēlēties apģērbu nav ļauts - katrai neprecēto sieviešu grupai ir savs "formastērps" un uzspiesti pienākumi. "Kalpones" spiestas dzemdēt bērnus, neauglīgajām "martām" jāvergo mājsaimniecībās, "nesievietes" veic piespiedu darbu, bet dumpinieces tiek nosūtītas strādāt bordelī. Par kripatiņu vairāk tiesību ir virsnieku sievām un "ekonosievām", kuras precētas ar zema ranga vīriešiem.

Gileādā sievietes, kuras pārkāpj sev nozīmēto lomu, gaida publiska pēršana vai sakropļošana - pirksta gabala nociršana, acs izduršana, mēles izraušana. Vienai no "Kalpones stāsta" varonēm par sodu veic piespiedu apgraizīšanu, lai viņa vairs nekad nevarētu gūt baudu no dzimumattiecībām.

Sieviešu apgraizīšana jeb klitora izgriešana dažviet pasaulē tiek praktizēta arī mūsdienās. Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) datiem, patlaban ar šo cilvēktiesību pārkāpumu spiesti sadzīvot vairāk nekā 200 miljoni sieviešu, galvenokārt Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Āzijā. Dažās no šīm vietām pastāv uzskats, ka apgraizīta sieviete būs labāka un tikumīgāka sieva savam nākotnes vīram, tāpēc to parasti nodara mazām meitenēm un pusaudzēm.

Bērnu dzemdējamās mašīnas nacistiskajā Vācijā 

Viena no daudzajām drūmajām lappusēm nacistiskās Vācijas vēsturē ir tā dēvētā "Lebensborn" programma, kurai ir šis tas kopīgs ar seriālā attēlotajām "kalponēm". 30.gadu vidū iedibinātās nacistu programmas mērķis bija radīt jaunu āriešu paaudzi un ievietot bērnus esesiešu audžuģimenēs. Lēsts, ka šīs sistēmas ietvaros Vācijā piedzima ap 8000 bērniem, bet okupētajā Norvēģijā - vēl ap 12 000, norāda žurnāls "Der Spiegel".

Kara gados arī notika bērnu nolaupīšanas, lai tos pēc tam ar "Lebensborn" starpniecību ievietotu "vērtīgajās" ģimenēs. "Kalpones stāsta" galvenās varones meita tika nolaupīta Gileādas izveidošanas sākumposmā un pēc tam atdota audzināšanā kāda virsnieka ģimenei. Bērnu atgūšana kļūst par galveno dzinuli nepadoties situācijā, kurā viņa ir faktiski bezspēcīga.

Daudzi "Lebensborn" bērnu vecāki bija SS virsnieki, kuri vēlāk tika tiesāti par kara noziegumiem. Daudzus no bērniem, kuri uzzināja par savu izcelsmi, visu mūžu vajāja kauna izjūta, atsvešinātības sajūta no audžuģimenes, vēlme atrast īstos vecākus un daudzi neatbildēti jautājumi.

"Kalpones" tērps - jaunais sieviešu tiesību simbols

Šķetinot seriāla "Kalpones stāsts" paralēles ar vēsturi un diemžēl arī mūsdienu realitāti, var atrast vēl daudzus citus piemērus. Tāds arī bija rakstnieces Atvudas mērķis - parādīt, ka sieviešu tiesību apspiešana nav nekāds pagātnes rēgs.

Viņas darba ekranizācijas popularitāte novedusi pie tā, ka pēdējos gados sieviešu tiesību demonstrācijās bieži redzamas sieviešu rindas vienādos sarkanos apmetņos un baltās aubēs. 

"Ja viņi negribēja, lai kļūstam par armiju - nevajadzēja ieģērbt mūs formastērpos," seriāla pirmās sezonas noslēgumā saka galvenā varone.

Par "kalponēm" pārģērbušās sievietes protestēja pirms Īrijas referenduma par abortu legalizāciju. Lielbritānijā viņas izgāja ielās, protestējot pret ASV prezidenta Donalda Trampa vizīti un viņa administrācijas lēmumiem. Arī ASV, kur nesen Alabamas štatā tika pieņemti stingrākie abortu likumi visās Savienotajās Valstīs.

"Sievietes daudzās valstīs apvelk kalpones tērpu ka protesta simbolu pret dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar valdības mēģinājumiem padarīt sievietes ķermeni par rekvizītu," Atvuda pērn sacīja intervijā "The Guardian" žurnālistiem. "Tas ir vizuāls simbols, ko sievietes var izmantot bez bailēm, ka viņas arestēs par sabiedriskā miera traucēšanu, kas būtu iespējams, ja viņas, piemēram, kliegtu pie valsts iestādēm. Neviens nevar pateikt, ka viņas ir nepiedienīgi saģērbušās: viņu augums ir pilnībā apsegts. Bet katrs, kurš šīs sievietes redz, zina, ko viņas cenšas pateikt - kā Īrijā, tā arī Argentīnā vai Arizonā."

Patlaban rit seriāla "Kalpones stāsta" trešā sezona. Tās sākumā galvenā varone Džūna atteicās no iespējas no Gileādas aizbēgt uz Kanādu, jo nespēja šādā pasaulē atstāt savu vecāko meitu. Džūna ir apņēmības pilna izvest no Gileādas bērnus, kas izdošanās gadījumā varētu būt sāpīgs trieciens Gileādai un noskaņot pret to pārējās valstis, kas kļuvušas apātiskākas un pielaidīgas pret totalitāro režīmu.

"Kalpones stāsta" 3. sezonas 11. sērijas rullītis:

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.